Kur atrast detaļas 100 gadus vecai automašīnai? Stāsta senu auto atjaunotājs Linards Zandovskis

Skaidrs, ka tā vienkārši aiziet tepat Rīgā uz veikalu un palūgt: “Man, lūdzu, kloķvārpstu automašīnai “Ford T”, 1922. gada izlaidumam!” nav reāli. Taču  Amerikā, kur “Ford T” tapis, izrādās, vēl šobaltdien var atrast detaļas arī tik aizvēsturiskam automobilim.

“Amerikā var nopirkt gandrīz jebkuru “Ford T” detaļu. Šis auto Amerikā ir saglabājies lielā skaitā, tādēļ daļu vienkāršāko detaļu tam vēl joprojām ražo, bet daļa detaļu ir saglabājusies no vecajiem laikiem. Kad man vajadzēja kardāna krustiņu, tad dabūju to no vecajiem krājumiem,” skaidro seno spēkratu atjaunotājs un kolekcionārs Linards Zandovskis.

Detaļu pasūtīšanai Amerikā gan ir arī kāds būtisks mīnuss - tā ir cena. Tādēļ Zandovskim nācās meklēt alternatīvus variantus: “Detaļas no Amerikas ir neadekvāti dārgas, tādēļ es izvēlējos grūtāku, taču lētāku ceļu - trūkstošās detaļas taisīt pašam no nulles. Protams, nācās iet pie virpotāja ar rasējumiem un rādīt, ko man vajag. Par to visu jāmaksā, taču tik un tā tas ir lētāk, nekā pirkt Amerikā. Ir gan cita problēma - šodien jau ir grūti atrast virpotāju, kas ar rokas virpu spētu izgatavot kādu detaļu. Tagad virpotājus apmāca darboties ar kompjuterizētiem darbagaldiem, kuros ievada speciālu programmu un gatavās detaļas birst laukā. Veco meistaru kļūst arvien mazāk un tie ir vīri gados. Taču kaut ko jau atrast var - ja ir gribēšana.”

“Ford T” nav vienīgais auto Zandovska privātkolekcijā - viņam ir vēl pieci paša rokām atjaunoti senie automobiļi. Tiem visiem detaļas nācies meklēt līdzīgā ceļā un daudzi ko taisīt pašam. Teorētiski jau detaļas varētu pasūtīt Ķīnā, kur var uztaisīt jebko, taču problēma ir apjoms - ķīniešus interesē tikai liela apjoma pasūtījumi, bet atrast vēl 10 000 cilvēku, kam būtu vajadzīgi konkrētas 80 gadus vecas mašīnas amortizatori, ir neiespējami.

Kas automašīnas atjaunošanas procesā ir pats dārgākais? Zandovskis saka, ka citu cilvēku darbs: “Krāsošana ir pati dārgākā. Es gan cenšos pats darīt visu to, kas ir manos spēkos, un uz malu dot tikai tos darbus, ko nevaru izdarīt. Krāsoju pats, arī salonu pats varu uzšūt - paldies vecmammai, kura savulaik ļāva mācīties darboties ar šujmašīnu. Par auto restauratoru jau es sevi neuzskatu, drīzāk par auto entuziastu. Ir jau ļaudis, kas skatās uz manu auto un saka - redzi, tur tev krāsa ir mazliet nopilējusi, te vēl kāds defektiņš… Tādos gadījumos es saku - es pats to mašīnu krāsoju, bet kā tu ar savējo tiki galā? Devi meistaram? Un cik tas izmaksāja - 4000 eiro? Ja nevari parādīt, ko pats savām rokām esi krāsojis, tad nekritizē manējo!”