Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Konkurēt ar "Google" un "Waze". Karšu meistars Jānis Turlajs, kurš zina visu Latviju un daudz vairāk 1

9vīri
2020. gada 28. novembrī 04:08 2020. gada 28. novembrī 04:08
  Aldis Miesnieks Sandris Metuzāls | 9vīri
Mūsdienu cilvēks ir tik ļoti pieradis pie tehnoloģijām, ka bieži vien bez sava viedtālruņa ir gluži kā palicis bez rokām un smadzenēm. Cik no mums vairs mācētu aizbraukt ar auto uz kādu nezināmu vietu Rīgā vai Varšavā, neizmantojot navigācijas ierīci? Taču, lai navigācijas ierīce darbotos, tajā ir jābūt vairāk vai mazāk detalizētām kartēm. Jānis Turlajs, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenais redaktors, ir viens no tiem cilvēkiem, kurš veido šīs kartes. Un ne tikai tās vien – Jāņa un viņa kolēģu labo darbu sarakstā ir lērums dažādu Latvijas karšu, lielais pasaules atlants, lietotnes "Baltic Maps" kartes un pat jaunu nosaukumu piemeklēšana dažām Latvijas apdzīvotajām vietām.

Cīņa ar gigantiem

Papīra kartes laikam pamazām aiziet pagātnē, vietu dodot datorizētajām kartēm. Kad pats pēdējoreiz papīra karti rokā turējāt?

Vakar. Zināt, kāda ir viena no kartes definīcijām? Karte ir sarežģītākais rasējums, kādu cilvēce pazīst. Tas ir kaut kas pa vidu starp rasējumu un mākslas darbu. Taču mūsdienās visu nosaka laiks un nauda, tāpēc arvien vairāk darba paveic dators. Karšu veidošanā piedalās mākslīgais intelekts, taču noformēšana tik un tā paliek cilvēka ziņā. Ja runājām par tematiskajām kartēm, tad karšu redaktors ir tas cilvēks, kurš izdomā, kā jebkādu ģeotelpisku parādību izlikt uz papīra cilvēkam saprotamā veidā.

Piemēram, vakar es domāju, kā attēlot tēmu Krievijas­–Japānas karš Nacionālās enciklopēdijas vajadzībām. Jārēķinās, ka finansējums ir ierobežots, tāpat arī laukums lapā, kur tas viss jāiespiež. Vispirms jāiepazīstas ar to, kā citu valstu kartēs šī tēma ir atspoguļota, turklāt jāņem vērā, ka dažādās vietās šis atspoguļojums var atšķirties. Japāņiem būs viena pieeja, eiropiešiem cita – Eiropas uztverē tas bija pirmais karš, kurā baltā rase piedzīvoja sakāvi. Beigu beigās tu saproti, ka nepieciešamas vairākas kartes. Pirmā: detalizēta karte ar teritoriju, kurā norisinājās karadarbība. Otrā: kurā shematiski parādīts, kā no Liepājas krievu eskadra brauca apkārt Āfrikai, lai nonāktu Tālajos Austrumos. Trešā: kādi bija Japānas ieguvumi pēc kara. Kad šī bilde galvā ir noformējusies, tad jādomā, kā to visu korekti pasniegt. Lūk, to visu dara karšu redaktors. Man pašam mīļākā specializācija ir ekonomika, kultūra un vēsture. Taču ikdienā turpinām veidot arī digitālos produktus, ar ko pelnām iztiku.

Izstrādājot digitālās lietotnes – tādas kā jūsu "Baltic Maps" –, droši vien jāsaskaras ar nopietnu konkurenci – "Waze", "Google" un tā tālāk?

Konkurēt ar viņiem nav viegli, jo esam pārāk mazi. Jāpieņem, ka ir globālie spēlētāji, kas var atļauties investēt savos produktos milzu resursus, taču mēs varam pievērsties tām nišām, kas palikušas brīvas. Mūsu "Baltic Maps" ļauj redzēt transporta sastrēgumus, turklāt kartes ir precīzākas nekā "Waze" un "Google", jo reizi ceturksnī mēs tās atjaunojam, iekļaujot, piemēram, nule uzbūvētās mājas un ceļus. Laukos mūsu kartes vispār ir kā diena pret nakti, ja salīdzinām ar "Google". Preču piegādātāji un visi operatīvie dienesti izmanto mūsu kartes, jo tās ir precīzākas.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Kas vēl bez šiem dienestiem izmanto jūsu kartes?

Jau piecus gadus mums darbojas jaunuzņēmums "Mappost", kas specializējas darba uzdevumu pārvaldībā. Tā ir platforma, kas planšetē "Android" vidē ļauj organizēt darbu. Piemēram, viens no mūsu klientiem ir "Clean R" – lielākais atkritumu apsaimniekotājs Latvijā. Visi viņu atkritumi pārvadātāji no rīta saņem darba uzdevumu savās planšetēs, kur jau ir redzams maršruts – kur un kādā secībā jābrauc. Viņam pašam nekas vairs nav jādomā, tikai jāseko kartes maršrutam. Turklāt algoritms, plānojot maršrutu, ņem vērā ne tikai ceļu stāvokli, bet arī laika logus – piemēram, "Rimi" vai "Maxima" atkritumus var savākt tikai noteiktās stundās. Plus vēl vērā tiek ņemta automašīnas ietilpība. Ekonomiskais efekts ir ļoti būtisks: vajag mazāku autoparku, mazāk tiek piesārņots gaiss, mazāk noslogoti ceļi un tā tālāk.

Latvija šajā ziņā vēl ir bērnu autiņos, ja salīdzinām ar Skandināviju. Taču šur tur mēs esam priekšā pārējiem, jo mūsu Mappost vinnēja konkursā par komunālā dienesta vadības sistēmas izstrādi otrā lielākajā Austrijas pašvaldībā Grācā. Kad Grācas mēram nodemonstrēja, kā strādā Clean R, viņš teica – gribu, lai Grācā mēs strādātu tikpat moderni kā Rīgā. Jaunākās mašīnas, – tādas brauc Jūrmalā –, jau paceļot konteineru, uzreiz to nosver un nolasa atpazīšanas kodu. Pēc šā koda sistēma uzreiz atpazīst konteineru un atrod datubāzē konkrētā klienta līgumu, uzreiz nofiksējot, cikos mašīna pie viņa ir bijusi un cik kilogramu savākusi. Teorētiski pat ir iespējams vēlāk “attīt filmu atpakaļ” un noskaidrot, kurš ir bijis vainīgais, ja izgāztuvē atrod kaut ko nelikumīgu. Plus vēl šoferiem ir zudusi iespēja piepelnīties, pa ceļam paņemot kaut kādus kreisos atkritumu; to dispečers sistēmā uzreiz redzēs. Grācas mērs to novērtēja, un tur mūsu sistēma jau darbojas.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Vai nav pienācis tas brīdis, kad pamazām sāk atmirt automašīnu iebūvētās navigācijas sistēmas, kas reālā laika datu operativitātes ziņā zaudē "Waze"?

Tā ir. Mēs to labi saprotam, tāpēc jau pirms desmit gadiem izstrādājām Rīgas sastrēgumu monitorēšanas sistēmu. Tā balstās uz automašīnām, kas ir aprīkotas ar sekošanas ierīcēm jeb blackbox; šāda sistēma ļauj uzņēmumu dispečeriem redzēt, kur atrodas viņu auto, kontrolēt degvielas patēriņu un tā tālāk. Mums jau tolaik bija padsmit tūkstoši klientu, tāpēc anonimizētā veidā varējām šos datus analizēt, lai redzētu, kur satiksme palēninās. Šos datus izmantojam mūsu Baltic Maps sistēmā. Tobrīd, kad to vēl tikai veidojām, piedāvājām šo sistēmu Rīgas satiksmes departamentam, taču tur mums pateica, ka viņiem to nevajagot, jo tiekot jau par pāris miljoniem pirktas novērošanas kameras visai pilsētai. Beigās jau mēs to sistēmu izveidojām tik un tā, kaut gan neviens mums par to nemaksāja, bet tagad vismaz ir prieks, ka cilvēki to lieto.

Kartogrāfija, ekonomika un vēsture

Viens no pēdējiem jūsu lielajiem darbiem laikam ir ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalstu veidotā tiešsaistes interaktīvā karte – plānošanas platforma, kurā atspoguļota visu Latvijas apdzīvoto vietu ekonomiskā attīstība.

Vēl jau darbs pie tās turpinās, taču tā patiešām ir unikāla karte, kurā apdzīvoto vietu un apkaimju griezumā redzam uzņēmējdarbības pievienoto vērtību līdz pat sīkākajām detaļām. Tā karte, ko tagad esam radījuši, ļauj analizēt Latvijas teritoriju arī 119 esošo un 43 veidojamo pašvaldību griezumā. Aktivizējot interesējošās pašvaldības teritoriju, parādās visi galvenie rādītāji: iedzīvotāju skaits un tā prognoze, saistību apmēri, pievienotā vērtība un tā tālāk. Var arī katru rādītāju apskatīties atsevišķi. Piemēram, uzņēmējdarbības pievienoto vērtību katrā pašvaldībā. Tad redzēsim, ka, piemēram, Vārkavas novadā pievienotā vērtība ir tikai 0,8 miljoni eiro. Starp citu, pastāv kāds visai apšaubāms rādītājs, ko Latvijā mēdz izmantot, lai raksturotu novada ekonomiskās attīstības līmeni, un tas ir pašvaldībā reģistrēto uzņēmumu skaits. Taču tas patiesībā ir neko neizsakošs rādītājs – piemēram, tajā pašā Vārkavas novadā formāli ir reģistrēts liels skaits uzņēmumu, taču galvenokārt tās ir nelielās zemnieku saimniecības, kas ražo tikai pašu patēriņam. Tāpēc “uz papīra” uzņēmējdarbība ir attīstīta, tikai nez kādēļ nav nodokļu ieņēmumu...

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Mūsu sistēma ir veidotā tā, ka mēs esam vērtējuši ap 140 000 vietējo vienību uzņēmumiem, kuru apgrozījums pārsniedz 70 000 eiro gadā; tie visi ir analizēti nozaru griezumā un parādās mūsu kartē. Pašvaldību griezumā varam redzēt arī pievienoto vērtību uz vienu iedzīvotāju – vienkāršoti sakot, gada laikā saražoto preču un pakalpojumu kopumu naudas izteiksmē, kam atņemts starppatēriņš jeb citu uzņēmumu radītā vērtība, konkrēto preču un pakalpojumu radīšanas procesā. Jau pieminētajā Vārkavā tā ir 445 eiro, savukārt Aizkrauklē, kur ir HES, lieli kokapstrādes un cita veida uzņēmumi, – 14 000 eiro. Ja atceraties, novadu reformas laikā Ikšķile sākumā negribēja nevienam pievienoties, jo tāpat viss esot labi, pateicoties relatīvi lielajiem nodokļu ieņēmumiem, kas pašvaldībām tiek iekasēti pēc iedzīvotāju deklarētās dzīvesvietas. Tā kā ikšķilieši galvenokārt nestrādā uz vietas, tur pievienotā vērtība uz iedzīvotāju ir tikai 1535 eiro. Bet blakus ir Salaspils, kur pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir piecas reizes lielāka – 7840 eiro!

Vēl viens piemērs – Carnikavā uzņēmējdarbības pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir tikai 727 eiro. To minu tāpēc, ka pirms dažiem gadiem Carnikavu minēja kā vietu, kur par piekto daļu ir pieaudzis iedzīvotāju skaits, tātad – bijis “demogrāfiskais sprādziens”. Taču patiesībā stāsts bija tāds: laikā, kad Ušakovs rīdziniekiem piedāvāja sabiedriskā transporta atvieglojumus, daudzi Pierīgas teritoriju iedzīvotāji deklarējās Rīgā. Tad Carnikava nolēma, ka tiem, kuri nebūs deklarējušies savos Carnikavas īpašumos, nekustamā nodokļa atlaide tiks samazināta septiņkārt. Un – pusotra gada laikā Carnikavas vasarnīcās un dārza mājiņās deklarējās 1500 iedzīvotāju! Viens no administratīvās reformas mērķiem ir mazināt šādus paradoksus, nenodalot nelielas teritorijas no to funkcionālajiem centriem.

Vēl arvien taču izdodat arī papīra kartes, piemēram, vēstures atlantus un kartes?

Jā, šajā jomā pēdējais lielākais izaicinājums bija skaļi pateikt, ka 1925. gadā, kad tika grozītas apriņķu robežas un pa tām noteiktas apgabalu robežas, ievērojami palielināto Tukuma apriņķi pirmo reizi iekļāva Zemgalē, neņemot vērā nedz kultūrvēsturiskos, nedz ģeogrāfiskos aspektus.

Vai tad Tukums nav Kurzemē?

Robeža starp Kurzemi un Vidzemi, protams, nav skaidri izteikta. Faktiski pagrieziena punkts, kad Latvija tika sadalīta trijās vēsturiskajās daļās, bija 1629. gada Altmarkas pamiers, kad tika novilktas robežas starp poļu Vidzemi, zviedru Vidzemi un Kurzemes un Zemgales hercogisti. Taču laika gaitā šīs politiskās robežas izzuda, un nu jau brīžam esam nonākuši līdz diezgan dīvainām situācijām. Piemēram, iebraucot Kokneses novadā, tu ieraugi karti, kas vēsta, ka esi nonācis Zemgalē!

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Vidzemes robeža vēsturiski veidojās, par pamatu ņemot Rīgas patrimoniālā apgabala robežu, ko izveidoja 14. gadsimta sākumā, lai Rīgai kā Hanzas lielpilsētai būtu sava zeme. Turpmākajos gadsimtos tā bija arī Vidzemes robeža. Lapmežciems kādreiz bija Kurzemes hercogistē, kuras īpašumi stiepās līdz pat Spilves pļavām, taču Zviedru Vidzemes laikā un arī pēc tās iekļaušanas Krievijā daļa tās puses muižu, kuru īpašnieki bieži uzturējās vai dzīvoja Rīgā, izvēlējās labāk pieslieties Rīgas kungiem. Ja mēs gribētu strikti vilkt robežu kā hercogistes ziedu laikos, tad Rīga beigtos Iļģuciemā. Kurzemes apcirpšana beidzās jau pēc tam, kad pārējo tagadējo Latviju bija ieņēmuši krievi. 1783. gadā Krievijas sastāvā iekļāva Slokas apgabalu – par 12 gadiem ātrāk nekā pārējo Kurzemi. Viens no pamatojumiem tam varēja būt – nedot iespēju kurzemniekiem izrakt kanālu no Slokas uz jūru, par ko vēl hercogs Jēkabs bija sapņojis, lai nevajadzētu maksāt nodevas Rīgas ostai...

Vai tad Lielupe nebija kuģojama?

Lielupe toreiz tecēja mazliet citādāk un ietecēja Daugavā apmēram tur, kur Buļļupe. Un tātad nācās maksāt Rīgai nodevas. Hercogs maksāt negribēja, tāpēc plānoja būvēt kanālu, taču tam nepietika naudas. Bet vēlāk krievi katram gadījumam to Slokas stūri Kurzemei nogrieza, lai kādam no hercogiem neienāktu prātā pabeigt šo projektu.

Zviedru Vidzeme, ieskaitot Dienvidigauniju, Krievijas sastāvā kļuva par Vidzemes guberņu, bet, kad pievienoja Kurzemes hercogisti, tad visai Kurzemei un Zemgalei arī tika piešķirts guberņas statuss. Valdošā vara vairs neņēma vērā, ka Lapmežciems kādreiz piederējis Kurzemei.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Par Dzidriņām un Imantiem

Jūs tiešām pats esat visu Latviju apbraukājis?

Jā, ja ir brīvs brīdis, tad braucu un intervēju vietējos cilvēkus. Īpaši jau novadu reformas laikā. Interesantākais bija brauciens, kad apmeklēju vispamestākos pagastus, kur ir saglabājušies 8–10 procenti no tā iedzīvotāju skaita, kas bija ulmaņlaikos. Tā ir Baltkrievijas pierobeža no Pasienes līdz Piedrujai.

Vai esat interesējies arī par toponīmu izcelsmi? Mēs šopavasar bijām Maltā, Ēģiptē, Jeruzalemē, Luiziānā – tās visas ir vietas Latvijā. Interesanti, kā cēlušies to nosaukumi?

Tās ir īpaša tēma. Ar kolēģi, tagad jau diemžēl aizsaulē aizsaukto Gintu Milliņu mēs tam nopietni pievērsāmies. Tas bija vēl Atmodas laikā. Mēs pa abiem izdarījām milzīgu darbu vēsturisko vietvārdu atjaunošanā desovjetizācijas periodā. Sākām ar to, ka sadalījām Latviju uz pusēm – viņam 13 rajoni, un man 13 rajoni. Sākās gan viss ar to, ka reiz mani uzrunāja gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte un pajautāja, vai es būtu ar mieru uztaisīt Latvijas autoceļu atlantu. Nodomāju – kādēļ gan ne? Taču, kad sāku apzināt darbu apjomu, tad sapratu, ka viens pats redakcijas līmenī to nepavilkšu. Nācās meklēt palīdzību, tāpēc uzrunāju Gintu Milliņu, kurš tolaik vēl studēja; viņu pazinu vēl no Jauno ģeogrāfu skolas, kuras olimpiādēs Gints bija mans sīvākais konkurents. Vēlāk abi strādājām kopā "Jāņa sētā".

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Kad sākām darbu pie autoceļu atlanta, sapratām, ka ir jāveic arī vietvārdu inventarizācija, jo tolaik Latvija bija pilna ar Uzvarām, Progresiem. Bija pat Oktobra 41. gadadienas ciemats – tas atradās tagadējā Liepas pagastā. Tagad tam atjaunots vēsturiskais nosaukums Sarkaņi. Vispirms mēs sastādījām 8000 ciemu sarakstu, pēc tam katrs uzrakstījām pa 13 rakstiem rajonu avīzēm. Tur nodrukājām katra rajona ciemu sarakstus. Padomju laiku nosaukumiem piedāvājām ģeogrāfiski un vēsturiski loģisku alternatīvu. Bija jau arī naivi ideālisma gadījumi – piemēram, Bauskas kolhozu Uzvara ciematu piedāvājām pārdēvēt par Kamardi, blakus esošā pilskalna vārdā. Tas tomēr neiegājās.

Tā bija tāda kā tautas nobalsošana?

Pēc publicēšanas rajona avīzēs mēs saņēmām daudz vēstuļu un uzzinājām daudz ļoti interesanta. Piemēram, Stopiņu novadā ir ciems Dzidriņas – tagad tur dzīvo vairāk nekā tūkstotis cilvēku, bet tolaik tur bija kādi 100 iedzīvotāji, dažas Līvānu mājas un sovhoza ferma. Tad, lūk, izrādās, ka nosaukums radies tāpēc, ka fermā zootehniķe bijusi Dzidriņa! Pie Brocēniem vēsturiskajā Lielciecerē bija “perspektīvais ciemats” Imanti. Kādēļ tāds nosaukums? Jo milicis Imants tur dzīvojis!

Interesants ir arī stāsts par Olaini. Bija vecā Olaine, kur atradās muiža, un padomju laikā uzceltā. Mēs ierosinājām vēsturisko Olaini dēvēt par Vecolaini, taču iedzīvotāji izdomāja, ka tā būs Jaunolaine. Tātad būtībā sanāk ačgārni – Jaunolaine ir vecāka nekā Olaine.

Lielas diskusijas bija arī par Stučku. Kad parādījās doma par Aizkraukli, daži iebilda, ka tā ir zaimošana – šo padomju laikā būvēto pilsētu dēvēt tik senā vārdā. Galu galā vecā Aizkraukles baznīca taču atrodas kādu gabalu tālāk. Nu jau Aizkraukles nosaukums ir tā iedzīvojies, ka ne gailis pakaļ nedzied. Kurš gan vairs tagad atceras Stučku?

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Kadaga ir Ginta izdomāts nosaukums, jo pirms tam tur bija padomju armijas objekts ciemats “Ādaži-2”. Bet, tā kā blakus ir Kadagas ezers, tad Gints ierosināja pārdēvēt par Kadagu, un tā tas nosaukums iegājās.

Rīgas ielām arī jūs nosaukumus domājāt?

Jā, piedalījāmies arī Rīgas ielu nosaukumu desovjetizācijā. Piemēram, Višķu iela, kas agrāk bija Pavlova iela. Kad izstrādājām priekšlikumus, tad skatījāmies, kā Latvijas laikā bija notikusi līdzīga nosaukumu deģermanizācija, nomainot vāciskos nosaukums pret latviskiem. Princips tur bija diezgan vienkāršs: Vidzemes virzienā esošajām ielām piešķīra Vidzemes apdzīvoto vietu nosaukumus, Latgales virzienā esošajām –Latgales. Vadoties pēc šā principa, sākumā mums bija doma nosaukt Pavlova ielu par Salaspils ielu, jo tā ved Salaspils virzienā. Taču pēc tam nospriedām, ka nebūs pareizi, jo turpat bija trolejbusa līnijas galapunkts, un varētu rasties pārpratumi – ja nu cilvēki nodomā, ka trolejbuss brauc nevis uz Salaspils ielu, bet Salaspili? Tā palikām pie Višķu ielas – Višķi ir pagasts Daugavpils novadā.

Slepeno karšu vagoni

Vēl taču "Jāņa sētai" ir arī milzīgais pasaules atlants, kas iznāca pirms vairākiem gadiem...

Patiesībā jau tas tapa, pateicoties igauņiem. Jo lielākā investīcija Latvijas kartogrāfijā ir bijusi no Igaunijas valsts – pēc igauņu pasūtījuma par pusmiljonu uztaisījām viņu enciklopēdijai pasaules atlantu. Bet par to saņemtā nauda noderēja, lai uztaisītu pasaules atlantu arī latviski. Bez šīs investīcijas mēs nemūžam nebūtu ar tik lielu projektu tikuši galā.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Vispār igauņu stāsts ir ļoti interesants, jo igauņu enciklopēdijas projektu vadīja ģeogrāfs un bijušais Tallinas mērs Hardo Asme. Viņš parasti stādījās priekšā kā Anatolija Sobčaka vietnieks Tbilisi notikumu izmeklēšanas komisijā – jo viņš bija pēdējā sasaukuma PSRS Augstākās padomes deputāts. Padomju laiku izskaņā viņam esot piedāvāts braukt uz Kazahstānu par kompartijas otro sekretāru – pats Nazarbajevs viņam to piedāvājis. Kad mēs ar Hardo reiz runājām, tad viņš stāstīja, ka bērnībā, piecdesmitajos gados, ļoti esot gribējis braukt uz Rīgu divu iemeslu dēļ. Pirmais: gribēju trolejbusu redzēt, jo Tallinā tolaik nebija trolejbusu. Otrais: gribēju ziloni redzēt, jo Tallinas zooloģiskajā dārzā neesot bijuši ziloņi.

Runājoties ar Hardo, atklājās dažas interesantas lietas. Ja atceraties, šķiet, 1988. gadā Rīgu apmeklēja kompartijas ideoloģiskais sekretārs Medvedevs. Es tolaik jau biju diezgan pārliecināts disidents, komjaunatnē nestājos principa pēc. Taču, neraugoties uz to, dzīve visu laiku mani ievilka notikumu virpulī. Tolaik es studēju ģeogrāfos, un biju iekļauts universitātes padomē. Kad atbrauca Medvedevs, bija ieplānota viņa tikšanās ar studentiem, taču atlasīja tādus, kas būtu politiski uzticami. Viesturs Koziols, kurš tad bija universitātes arodbiedrības priekšnieks, pierunāja arī mani aiziet uz to tikšanos. Sākumā bija parastie neitrālie jautājumi, līdz es nospriedu: ja jau esmu atnācis, tad arī jāuzdod jautājums. Un pajautāju: kā viņš skaidro to, ka trīsdesmitajos gados Latvijā dzīves līmenis bija tikpat augsts kā Somijā, bet tagad, padomju varas laikā, mēs no somiem atpaliekam par gadiem divdesmit? Medvedevs sāka raustīt valodu, zālē iestājās kapa klusums. Beigās viņš atzina, ka kaut kur jau varbūt atpaliekam, taču daudzās nozarēs esam Somijai priekšā, tāpēc viennozīmīgi tādus secinājumus nevar izdarīt.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Taisnība jau bija – tankus un raķetes PSRS spēja saražot daudz vairāk nekā Somija!

Pag, stāstam ir turpinājums! Daudz vēlāk kādā tikšanās reizē ar Hardo viņš pieminēja Medvedeva vizīti Tallinā – izrādās, nākamajā dienā no Rīgas viņš bija devies uz Igauniju. Bet Hardo tajā laikā bija Tallinas mērs. Atgādināšu, ka tas ir laiks, kad ritēja Gorbačova pretalkohola kampaņa. Hardo stāsta: “Atbrauca pie manis Medvedevs, bet var redzēt, ka viņš ir nervozs un paģirains. Varētu jau it kā piedāvāt viņam kaut ko iedzert, bet mazliet bail – partijas sekretārs tomēr! Beigās tomēr ieminējos – varbūt drīkst piedāvāt jums vienu glāzīti...” Kā Medvedevs uzreiz bija atplaucis! Tad es Hardo izstāstīju savu stāstu par Medvedevu – maz ticams, ka mana nekaunīgā jautājuma dēļ viņš bija tādā neomā, tomēr, kā izrādījās, tas bija nopublicēts pat mūsu tikšanās atreferējumā oficiozā “Sovetskaja Latvija”, par ko uzzināju tikai mēnesi vēlāk, kad saņēmu kaismīgu vēstuli no kāda armēņu disidenta.

Pasaule, izrādās, ir maza...

Tā ir. Atceros vēl vienu gadījumu – kā astoņdesmito gadu beigās panācām universitātē kara katedras slēgšanu. Tā, starp citu, bija mana ideja. Mūsu kurators kara katedrā bija tāds virsnieks Kristaļevičs, kuru mēs vispār neklausījām, līdz reiz viņš apvainojās un pateica: “Ja jums to katedru nevajag, tad man arī ne!” Ak, tā?! Ja jau viņš pateica, ka viņam nevajag, tad taču mums ir arguments, lai tam beidzot pieliktu punktu, sarīkojot universitātes studentu boikotu kara katedrai. Aizbraucām pie rektora Jura Zaķa runāties. Galvenais jautājums jau patiesībā bija, lai mūs neizmet no universitātes, ja neapmeklēsim kara katedru. Zaķis uz to saka – bez militārās katedras man nav tiesību izsniegt jums diplomus! Uz ko es bildu, ka nav jau arī pienākums izslēgt no augstskolas, ja students nav apmeklējis kara katedru. Nu, jā, nav tāda pienākuma – to atzīst arī Zaķis. Palikām pie tā, ka viss tik ātri mainās un ārā mūs nemetīs, bet pēc tam jau redzēs, kā būs tālāk. Bet tālāk notika tas, ka drīz vien kara katedra beidza pastāvēt.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Bijušo rektoru Zaķi es vēlreiz satiku 2017. gadā Rīgas domē, kur mani aizmuguriski gribēja apsūdzēt par pētījumu, ko biju veicis par Rīgas skolām. Taču pēdējā brīdī opozīcija arī mani uzaicināja uz to pasākumu un varēju oponēt, lai pierādītu savu taisnību. Zaķis tolaik bija Rīgas domes pozīcijas deputāts, un tā pasākuma laikā apsēdās man blakus, lai paslavētu par to, ka pētījums beidzot parādījis reālo ainu Rīgas skolās. Savukārt es teicu, ka esam tikušies jau 1989. gadā. Zaķis atbildēja – jā, es atceros; jau tolaik nodomāju, ka jūs gan esat tāds pārgalvīgs jaunais cilvēks! Jā, interesantā laikā esam dzīvojuši... Atceros kaut vai epopeju ar slepeno padomju armijas karšu vagoniem...

Kur tad pie tādiem tikāt?

Cēsīs bija Baltijas kara apgabala noliktava ar daudzām tonnām slepeno padomju armijas karšu. Es pats armijā biju dienējis raķešniekos kā kara topogrāfs, taču nezināju, ka krieviem tik detalizētas kartes ir sataisītas par visu pasauli.

Par Amazoni jau nu droši vien nebija...

Bija arī par Amazoni! Tas tiešām man bija īsts šoks. Neviena cita pasaules valsts nevarēja atļauties taisīt tik precīzas ārzemju kartes kā PSRS, tas taču maksāja ārprātīgu naudu. Lūk, un šīs padomju militārās kartes kļuva par ļoti ejošu preci Jāņa sētas karšu veikalā. Karšu veikals nodibināja sakarus ar atvaļinātiem virsniekiem un karšu fabrikām visā bijušajā Padomju Savienībā un iepirka kartes. Tā bija jau deviņdesmito gadu otrā puse.

1993. gadā man iznāca starptautisks skandāls, aizbraucot uz pasaules kartogrāfu kongresu Ķelnē. Tur bija arī maza izstāde, taču Jāņa sētai tolaik bija tikai dažas no jauna izstrādātas kartes, tādēļ, lai būtu interesantāk, es biju paķēris līdzi slepenos krievu Ķelnes plānus – ar visām mājām un īpaši atzīmētiem militārajiem objektiem. Tos ieklāju grīdas vietā mūsu stendā. Plāniem klāt bija arī grāmatiņa ar aprakstiem: kur atrodas cietumi, cik vietu tajos ir, kur ir slimnīcas un tā tālāk. Vācieši nāca un brīnījās. Bet tad atnāca veco krievu čekistu delegācija – un sākās tracis! Ar kādām tiesībām es izrādu viņu slepenās kartes?! Saku – tikpat labi tās ir jūsu, kā mūsu. Jūsu pašu militāristi taču tās atstāja Latvijā! Zinu, ka pēc tam Krievijā bija liela izmeklēšana un ripoja daudzas galvas...

Bet kā jūs tikāt pie slepeno karšu noliktavas?

Kad krievu armija gāja projām no Latvijas, tās kartes bija paredzēts Slokas papīrfabrikā iznīcināt. Tur bija entie vagoni. Daļu tiešām iznīcināja, taču daļu mēs sašķirojām un atlasījām sev, jo Jāņa sētas Čiris par to bija vienojies ar krievu virsniekiem. Domāju, tie bija vairāki desmiti tonnu. To, kas palika pāri, sakrāva Cēsu tipogrāfijas pagalmā, un kaut kādi puišeļi tām kartēm pielaida uguni. Taču vērtīgāko daļu mēs bijām paspējuši atlasīt un par lētu naudu tirgojām Rietumos. Par to mums “uzbrauca” poļi, jo viņi tādas pašas kartes tirgoja par dārgu naudu; mūsējās maksāja 1–3 Vācijas markas gabalā, bet poļi prasīja desmit markas.

Ciemos pie Jāņa Turlaja, karšu izdevniecības "Jāņa sēta" galvenā redaktora. (Foto: Rojs Maizītis)

Šo un arī mūsu pašu sagatavoto karšu dēļ deviņdesmito gadu otrajā pusē par mums lielu interesi izrādīja Rietumu specdienesti. Piemēram, manā kabinetā Berga bazārā pēkšņi uzradās tumšādaina sieviete un stādījās priekšā kā drošības dienesta darbiniece no Vašingtonas. Viņa man nolika priekšā Jāņa sētas katalogu, ko biju gatavojis Frankfurtes starptautiskajai izstādei, un teica – viss, ko jūs esat izdevuši līdz februārim, mums jau ir, taču kas jums ir no vēlākiem izdevumiem? Biju tiešām pārsteigts, ka par mums interesējas tādi dienesti. Karšu veikala pastāvīgais klients ir arī ASV Kongresa bibliotēka Vašingtonā.

Kādā kartogrāfu pasākumā Čehijā noslēguma banketā pie mūsu galdiņa piesēdās angļu izlūkdienesta pulkvedis un atzinās, ka atceroties mani no 1993. gada skandāla Ķelnē kā jaunu čali džemperītī, un toreiz esot nospriedis, ka šis jau nu gan labu galu neņems. Bet nu dzīve iegrozījās citādi...

Jānis Turlajs īpaši lepojas ar "Jāņa sētas" izdoto Latvijas ģeogrāfijas atlantu, Latvijas vēstures atlantu un, protams, Lielo pasaules atlantu. (Foto: Publicitātes foto)
Zelta fonds: PSRS Ministru Padomes Galvenās ģeodēzijas un kartogrāfijas pārvaldes 1950. gada Latvijas PSR karte. (Foto: no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonda)
1940. gadā Šoseju un zemesceļu departamenta izdotā Latvijas ceļu karte. (Foto: no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonda)
Zelta fonds: 1950. gadā Briselē P. Mantnieka kartogrāfijas institūta Latvijas karte. (Foto: no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonda)
Zelta fonds: Marģera Skujenieka Latvijas statistikas atlass, izdots 1938. gadā. (Foto: no Latvijas Nacionālās bibliotēkas fonda)

Citi šobrīd lasa

Stingri brīdina: savvaļā augošu lakšu plūkšana, griešana vai izrakšana ir aizliegta 6
FOTO: ar vizualizācijām parāda, kāds varētu izskatīties "Rail Baltica" nākotnes ātrgaitas vilciens 11
Vāc ziedojumus aktiera Rūdolfa Plēpja rehabilitācijai
Pievienot komentāru

Счастливая герцогиня Кэтрин появилась на публике после похорон принца Филиппа

Тилль Линдеманн спел советский хит на русском языке, и теперь все гадают - зачем!