Leģendārā un latviešu iemīļotā Putna piena pārsteidzošais izcelsmes stāsts
Katrai tautai ir deserts, ar kuru tā ne bez iemesla ir iegājusi ja ne pasaules, tad sava reģiona virtuves vēsturē gan. Latvieši var lepoties ar Bauskas šokolādes desu, Saldus gotiņām un Kurzemes sklandraušiem. Savukārt poļi ar slavenajām Putna piena konfektēm. Putna piena ceļš līdz Latvijai ir visnotaļ aizraujošs, un vairums pat nenojauš, ka tas ir Polijas konditoru lepnums.
Eiropas Savienībā autortiesības uz īsto Putna pienu pieder 1851. gadā dibinātajai poļu konditorejas firmai “E. Wedel”, bet Krievijā tās uzurpējusi Maskavas saldumu ražotne “Rot front”. Juridiski korekti jau nebūtu teikt “piesavinājusies”, bet kaut kādā mērā tā ir patiesība, jo Krievija kā PSRS mantiniece savā ziņā ir atbildīga par kādreizējā PSRS pārtikas rūpniecības ministra no 1965. līdz 1970. gadam Vasilija Zotova (1899-1977) “nedarbu”.
Padomju ministrs Čehijā “nozog” Putna pienu
Zotovs visu savu darba mūžu bija nostrādājis pārtikas ražotnēs. Pirms kļūšanas par ministru viņš paspēja pabūt gan atbildīgais par Vissavienības maizes ceptuvēm, gan kļūt par viena no padomju Krievijas saldumu ražotnes flagmaņa “Krasnij Oktjabr” direktoru. Staļina laikā gan viņu mazliet represēja – tikai atstādināja no amata, ne iesēdināja cietumā vai pielika pie sienas, jo pārkāpums, salīdzinot ar anekdošu stāstīšanu par komunisma cēlājiem un PSRS specfondos ieslēpto grāmatu lasīšanu, bija gaužām nenozīmīgs: mistisks spirta iztrūkums Uļjanovskas apgabala pārtikas uzņēmumos. Tā kā Zotovs it labi saprata, kas ir un kas nav garšīgs.
1967. gadā viņš devās komandējumā uz brālīgo sociālistisko Čehoslovākiju un no tās atveda kastītes ar viņam varen iepatikušamies Putna piena konfektēm. Bet bija viena nelaime – konfektes bija, ministram tās garšoja, bet receptes nebija.
Tad nu Zotovs Maskavā sasauca konfekšu ražotāju no visas plašās PSRS uz sanāksmi un pavēlēja ātri vien viņiem atrast recepti, kā pagatavot slavenās suflē konfektes ar šokolādes pārlējumu. Uzvarēja Vladivostokas konditorejas fabrikas komanda tehnoloģes Annas Čupkovas vadībā, kura iedomājās suflē pievienot agaru, kas iegūts no sarkanajām jūras aļģēm (agars konditorejā aizstāj želantīnu un tas ir daudzkārt kvalitatīvāks un veselīgāks par želantīnu). Nu padomju Putna piens varēja konkurēt ar fabrikas “E. Wedel” vadītāja Jana Vedela 1936. gadā izgatavoto oriģinālo Putna piena recepti.
Bet tā kā padomju valstī viss bija kopīgs, tad Vladivostokas konditoriem ar recepti nācās dalīties ar visas PSRS saldumu ražotnēm, tai skaitā arī Rīgas “Laimu”. Tā kā Latvijā ražotā Putna piena oriģinālā recepte visdrīzāk nav vis nākusi no Polijas, bet tā ir Vladivostokā „uzlabotais variants”.
Putna piena tortes tikai Kremļa spicei
Toties 1978. gadā Maskavas restorāns „Prāga” sāka gatavot Putna piena tortes. Iesākumā tikai 30 tortes dienā tikai un vienīgi padomju valsts partijas un valdības spicei. Runā, ka Putna piena tortes uzvaras gājiena pa padomjzemes plašumiem aizsākušies jau 1976. gadā, kad 15-kilogramīgā Putna piena torte parādījās uz tālaika PSRS ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva 70. dzimšanas dienas mielasta galda. Kompartijas politbirojam putna piens esot varen gājis pie sirds!
Pamazām Kremļa kungi no sava galda izsmalcinātās receptes atļāva izmēģināt arī parastajai tautai. Vispirms „Prāgai” atļāva izgatavot 60 tortes dienā, un pēc tam recepti nodeva arī citiem Maskavas restorāniem. Tālāk jau Putna piena tortes iekaroja visu Padomju Savienību, arī Latviju. Bet, kad Putna piena tortes tikai parādījās restorāna “Prāga” konditorejā, parasto padomju pilsoņu rindas pēc tās bija garākas nekā pēc tualetes papīra vai zaļajiem zirnīšiem.
Tagad pēc Putna piena gardumiem vairs nav jāstāv garās rindās. Nu Latvijā šīs gardās konfektes ražo vairākas saldumu ražotnes, un tas vairs nav tikai „Laimas” monopols. Veikalos var nopirkt arī citu valstu ražoto Putna pienu – no Lietuvas, Krievijas, Ukrainas. Vairākas beķerejas arī gatavo Putna piena tortes.
Te jāpiebilst, ka Putna piena tortes uzvaras gājienu PSRS savā ziņā var saistīt ar Latviju. Pēc Zotova aiziešanas no PSRS pārtikas rūpniecības ministra amata, viņa vietā stājās pārlatviskojies Krievijas baltvācietis Voldemārs Leins, kurš savu uzvārdu bija nomainījis pret latviskāku terminu - Lejiņš. Pēc padomju okupācijas viņu kā „nacionālo kadru” atkomandēja uz Latviju, kur viņš darba gaitas uzsāka kā „Laimas” ražošanas tehniskās daļas vadītājs. Bet ilgi viņš konfekšu ražošanā nenostrādāja, kā stingrās līnijas komunists un vēlākā Latvijas kompartijas vadoņa Arvīda Pelšes labs paziņa viņš sāka kāpt pa padomju nomenklatūras karjeras kāpnēm. Viņš bija gan Rīgas Sarkanarmijas rajona (tagad Zemgales priekšpilsētas) izpildkomitejas, gan Liepājas izpildkomitejas priekšsēdētājs. Un tad jau devās uz Maskavu.
Tā kā Padomju Savienības spici pie Putna piena tortes pieradināja pārlatviskojušamies komunista vadībā. Te jāteic, ka Leins/Lejiņš, neskatoties uz savu komunistisko pārliecību, nemaz tik liels internacionālists nebija. Viņš kā „nacionālais kadrs” uz Maskavu bīdīja Maskavas impērijas nomaļu pārstāvjus, kā dēļ Kremļa krieviskā nomenklatūra nebija sevišķi labvēlīgi pret viņu noskaņota. Tomēr Leina/Lejiņa vadītā nozare visu šo nomenklatūru spēja saturēt kopā piedāvājot superdeficītu produkciju, kas tajos gados noteikti bija Putna piens.
Putna pienu izdomāja sengrieķi
Bet kāpēc poļu konditoru Vedela dzimta Putna piena konfektēm piešķīra tieši šādu nosaukumu? Vedeli šim gardumam nosaukumu izvēlējās pēc senām leģendām par paradīzes putnu dziedinošo pienu, ar kuru viņi baroja savus cāļus. Pirmās rakstiskās liecības par Putnu pienu rodamas pirms mūsu ēras dzīvojošā sengrieķu dramaturga Aristofāna fantāzijā „Putni” (414. gads p.m.ē.), kas vēsta par kādu atēnieti, kurš pierunā putnus uzbūvēt pilsētu mākoņos, lai varētu dieviem diktēt savus noteikumus. Lugā-fantāzijā Putna piens raksturots kā augstākā delikatese – dievu pārtika, kas dod apbrīnojamu spēku un veselību.
Pateicoties senajām leģendām, putnu piens arī kļuvis par sinonīmu kaut kam īpašam un retam, ko veiksmīgi izmantojuši poļu konditori.
