Vīrs ar četriem ļeninekļiem - Meinards Mētelis
Ļeņina pieminekļi no Latvijas pilsētu laukumiem pazuda gandrīz pirms 30 gadiem. Daudzu pieminekļu ceļi gadu gaitā ir pazuduši vēstures miglā, taču četri Ļeņini, kā izrādās, ir apmetušies tā patālāk no acīm – kādā dīķmalā Kuldīgas pusē...
Netālu no Kuldīgas Īvandes pagastā esošo Pilskalnu daudzu simtu hektāru teritoriju apsaimnieko Meinards Mētelis – no malas veroties, savādnieks, bet nenoliedzami apņēmīgs un azartisks vīrs. Empīriski izbridis irigācijas dubļus, viņš teju divdesmit gadu laikā staignus muklājus un pāraugušas pļavas ir pārvērtis par sazarotu, teju divdesmit hektāru plašu dīķu sazobi. Viņa mežos un cirtēs dzīvojas zvēri, ūdeņos – zivis, bet paša lolotā un bērtā pilskalna pakājē – Ļeņina pieminekļi. Meinardā mājo cieša pārliecība, ka vēstures liecības ir jāsaglabā. Vienalga, vai tās latviešus grauž vēl no teitoņu krustnešu, Krievijas caru vai boļševiku komisāru laikiem. Ne jau lai lepotos. Lai atcerētos. “Vēsturi nedrīkst aprakt un iznīcināt! Vēsture jāzina visiem, un no tās jāmācās. Turklāt pieminekļi ir ne tikai vēstures liecība, bet arī mākslas vērtība.”
Pilskalns
“Es gribu, lai tas būtu augstākais punkts – te, pāri visām koku galotnēm, priedēm,” saka Meinards, rādot uz savu paša rakto un uzbērto zemes valni. Bez kādiem jokiem – saimnieks pats ir apguvis ekskavatorista prasmes un nopircis jaudīgu ekskavatoru, lai varētu savas dullās idejas īstenot. “Pilskalns – tāds, lai neaizsedz debesis – ir saskatāms no jebkuras vietas ap maniem ūdeņiem, un tā virsotnē reiz degs daudzmetrīgas jāņugunis!” lepni saka Mētelis.
Ko mums tas atgādināja? Daudziem lasītājiem, noteikti ir pazīstams harismātiskais aktieris Hjū Grānts. Tad, lūk, 1995. gadā uzņemtajā filmā Anglis, kurš uzkāpa pakalnā, bet nokāpa no kalna (The Englishman Who Want Up a Hill, but Come Down a Mountain) viņš tēlo angļu kartogrāfu un ģeodēzistu, vārdā Redžinalds. Galvenais varonis 1917. gadā, vēl Pirmajam pasaules karam ārdoties, britu varasiestāžu norīkots, ierodas nelielā Velsas ciematiņā Fīnongārā. Viņa uzdevumos ietilpst ieslēgt jaunos mērnieku laikus, lai apgreidotu vecās impērijas toponīmu identitātes un augstumu mērījumu kartes. Un, raugi, ko Hjū izmēra – izrādās, ka ciemata galvenais paugurs ir tikai 970 jardu augsts! Un tātad saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem topošajā kartē ierakstāms kā pakalns... Pakalns, bļin! Bet bija taču kalns! Cik augstam jābūt, lai būtu kalns? Redžinalds saka – vismaz 1000 jardiem! Tad nu sagrupējas visi ciemata aborigēni no liliputa līdz pēdējam kara sakropļotam invalīdam – mēs uzbērsim tos nieka 30 (ap desmit metriem) jardus! Ar ko viņi tik daudzu dienu garumā stiepa to zemi – ar cepurēm, ķerrām un putras katliem! Jūs jau noprotat, ar ko filma beidzās un kāds ieraksts tika veikts jaunajās ģeodēziskajās kartēs... Mēs Meinardam novēlam to pašu – lai kalns un debesis, un jāņugunis ir pāri visam!
Ļeņinekļi
Būdams sociāldemokrāts līdz kaulam, Meinards uzskata, ka labākais saimnieciski ekonomiskais modelis valstī ir bijis Kārļa Ulmaņa un viņa reformu laikā. Vai te nav pretruna – Ulmanis jau tieši sociķus neieredzēja ne acu galā? Jā, atzīst Meinards, bija jau arī pārāk sarkani palikuši, taču tas nenozīmē, ka sociāldemokrātijas idejas kā tādas būtu zemē metamas.
Kā pirmo ļeninekli Mētelis gribējis dabūt to, kas atradās Rīgā, pretī Ministru padomei. Tolaik pilsētas mēriju kūrējis partijas biedrs Gundars Bojārs, kurš solījies izlīdzēt. Taču vēlāk noskaidrojies, ka valsts galvenais Iļjičs atrodoties uz privātās zemes, kuras saimnieks ne pa kam neesot gribējis no bronzas relikta šķirties. Tāpēc nācies meklēt provinces ļeņinekļus.
No četriem Meinarda privātkolekcijā esošajiem pieminekļiem visgrūtāk esot bijis staipīties ar milzīgo Bauskas monstru. Aizbraukuši piemineklim pakaļ rīta pusē, aplēsuši, ka viengabala granīts varētu svērt ap 34 tonnām (vēlāk izrādījās, ka 36 tonnas), iedarbinājuši krānu un drīz vien sapratuši, ka nekādi joki nebūs un tik knapiem spēkiem galā nevarēs tikt. Vajadzējis no Ventspils vest uz Zemgali vēl vienu krānu. Ap pusnakti kaut kā uzcēluši uz transportiera, un visi devušies ceļā – Meinards pa priekšu. Taču pēc laiciņa šoferis zvana un stāsta – mašīna visa grīļojas, asfalts kā gumija līp ap riepām. Tu ik pa brīdim maini ceļa puses, lai tā statuja nedaudz līdzsvarojas – Meinards pamāca. Pulksten četros naktī šoferis zvana vēlreiz – esot arestēts kopā ar visu Ļeņinu! Sak, kur tu naktī vedīsi Ļeņinu, un kas vispār notiek valstī?! Tādu brīnumu apskatīt ieradušās pat divas policijas ekipāžas. Kamēr pārbaudījuši visus papīrus un Iļjiča personas kodus, pagājušas vēl četras stundas... Noņemšanās bijusi, arī kamēr Vladimiru iedabūjuši Meinarda īpašumā, jo ceļi tobrīd vēl nav bijuši sataisīti, tāpēc nācies mašīnai ar kravu talkā ņemt kāpurķēžu traktoru. “Sariktēts viss it kā bija, bet izkraut tāpat nevar – te viena celtņa strēle iet šķībi, te otra.” Tikai otrā dienā beidzot izdevies Ļeņinu izkacēt laukā no vezuma.
Saldus Ļeņins gulējis vienā no domes īpašumu pažobelēm. Šis eksemplārs Meinardam patīk visvairāk – tāds elegants kā kaut kāds bohēmistu dzejnieks vai komponists, kašmira mētelī. “Vajadzētu nedaudz parestaurēt,” Meinards saka un rāda sūnu uzbrukumu ierakumus pieminekļa šķirbās.
No vairākiem granīta gabaliem samontētais Kuldīgas boļševiku vadonis – ar visu cepuri atrasts pazaudējies elektriķu kantora teritorijā. “Ar šito ar gāja baigi grūti,” Meinards vienīgi nosaka.
Dobelē stāvošo galvu Mētelis dabūjis bez postamenta – nu, velns ar viņu, tāds 60 x 60 centimetru un pusotru metru augsts, vairāku tonnu granīta klucis! “Nu, kam man to milzīgo postamentu vajag... Reku, tāpat tas Ļeņins smuki zālītē iedzīvojies,” saka Meinards. Nevar nepiekrist!
Prasām, vai Meinards vēl zina kādas papildu Ļeņinu koordinātas. Viens esot Jēkabpils pusē pie kāda vīra, par Kaltenē esošo prasot 15 000 eiro, bet vēl viens, divmetrīgs, esot smuki iepakots kastēs un glabājoties Cēsīs. Cik par to prasa – jautājam. “Nu, to es jums nevaru teikt,” Meinards iesmīn.
Palaikam Mēteļa Ļeņinus apraudzīt iegriežas pa kādam bariņam tūristu. Visvairāk par sociālisma mantojumu brīnoties ārzemnieki: “Staigā apkārt, tad paiet kādu gabaliņu prom, pēc tam atkal nāk atpakaļ. Viņiem tā ir baigā eksotika!”
Zvēri un cita mantība
Bez ļeņinekļiem Meinarda sētās redzami vēl daudz mūsu pagātnes liecību. Dažādu veidu ecēšas, arkli, moskvičs un bariņš dažādas veselības pakāpes un laika zoba kariesa saēstu žiguļu. Pa dīķiem šiverē karpas, līņi un karūsas. Uzzinot, cik gadā izmaksā to barošana, mēs vairs neprasām, cik izmaksā zvēru uzturēšana... Jā, būdams kaislīgs mednieks, tos Meinards iegādājies. Un tagad roka vairs neceļoties tos medīt, viņš saka – lai aug un vairojas paša un cita priekam. Vienīgā sāpe, ka no aplokiem izmukuši 17 brieži un vienīgais mežakuilis! Nu, tie jau droši vien ir apēsti, Meinards nopūšas...
Īsts savvaļas zoodārzs! Uz saucienu “Rūta, Rūta!” (tā sauc mežacūku galveno mātīti), pastiprinot to ar pērno kartupeļu ūdenskritumu, no biezokņa izbirst pārdesmit mežacūku kavalērija dažādu izmēru kalibros. Dambrieži un staltradži ir tādi vairāk rezervēti, gluži kā pagrīdes revolucionāri. Aitas ar spirālēs sagrieztiem ragiem arī vairāk turas savrup. Toties savrup nemaz nemēģina turēties divi vairāk nekā tonnu smagi Āfrikas bifeļi, starp kuru ragu izliekumu droši varētu izspraukties neliels diližanss.
Tādas, lūk, brīnumu lietas sastopamas Meinarda Mēteļa saimniecībā. Lai to visu sakārtotu, viņam būs vajadzīgs daudz laika un spēka, ko mēs viņam arī novēlam!
Pieci dīvaini Ļeņini
Reizēm proletariāta vadonim veltītie pieminekļi pieņem visai groteskas formas...
Jelgavas emigrants
Vladimirs un grāmatas
Iļjičs un sieva
Ļeņins bez kolēģa
Ļeņins – atpūtnieks
