Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā "Deviņvīri" brauca ciemos pie Lubānas ezera slavenākā zivju vīra Jāņa Macāna

9vīri
2020. gada 20. septembrī 03:52 2020. gada 20. septembrī 03:52
  Aldis Miesnieks
Laikā, kad liela dala Latvijas iedzīvotāju brauca uz jūru, "Deviņvīri" devās pavisam pretējā virzienā – uz Lubāna ezeru. Jo tieši tur mīt viens no slavenākajiem zivju vīriem – Jānis Macāns.

Latgales Īdeņos, starp Nagļiem un Gaigalavu, Latvijas lielākā ezera – Lubāna – krastā, Zvejnieku mājās, saimnieko Jānis un Anna Macāni. Jānim rūpe par zivju sagādi un kūpināšanu, viņa kundzei – par viesmīlību, cienastiem un tūristiem. Būdams šejienietis jau trešajā paaudzē, Jānis smej, ka kādreiz bijis vienkāršs maluzvejnieks, bet tagad uzņēmējs ar tīriem papīriem. Visu jau tā meliorācija sačakarēja, viņš saka, kādreiz ezera spogulis bija četras reizes lielāks. Mēs pārbaudījām! 20. gadsimta sākumā pavasara plūdu uzbrukumos ezera līmenis tiešām regulāri cēlies par diviem metriem un pārplūdinājis 650 kvadrātkilometru sauszemes platības. Reizēm stāvējis līdz pat Jāņiem. 1900. gadā fiksētais ezera spogulis bijis 91 kvadrātkilometrs, tagad – teju 81 kvadrātkilometrs. Tiesa, septiņdesmito gadu sākumā, pēc melioratoru ķirurgu pirmās iejaukšanās, tas nokrities līdz 25 kvadrātkilometriem.

Ciemiņi klāt

Blakus dzīvojamajai mājai līdzīgi vējrādim griežas pāris metru gara un vaigā visai trekna metāla zivs. Domāta kā karpa?

Jā, rekur tādi kā iluminatori konstrukcijas pamatā – tie naktī spīd kā bāka. Piesaista cilvēkus arī. Reku, seno laiku žebērklis, ar ko dūrām zušus. Es ne – tēvs.

Kurā paaudzē tu jau skaities kā vietējais?

Šeit Ivdenā – no vārda ūdens – būs trešā. To jau krievu laikos par Īdeņu pārveidoja, lai būtu vieglāk izrunāt. Vispār mēs skaitāmies vienīgais zvejniekciems Latvijā, kas nav pie jūras.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Krievu laikos te bija artelis?

Latvijas laikā Lubānā zvejas atļauju ezerā nomāja no valsts. Mans tēvs te zvejoja, vietējie zvejoja, vēl visādi cilvēki. Krievu laikos zvejoja Upesciems – vietējo nebija neviena. Tajos laikos jau to Lubānu arī nobeidza. Sāpīgākais ir, zināt, kas? Mana meita ir arheoloģe, un viņa saka – te, ezera krastos, bronzas laikmetā dzīvoja labākie dzintara apstrādātāji.

Te taču nebija dzintara iegulu!

Nē, to materiālu no piejūras ciematiem veda. Mēs šeit bijām uz Dzintara stīgas ceļa. Arheologi ir atraduši divas darbnīcas – vienā aptuveni piecsimt, otrā ap trīssimt dzintara izstrādājumu. Kas par dzintaru – visi zinātāji groza galvu un brīnās. Amatniecības attīstība tajos laikos šeit ir bijusi prātam neaptverama.

Jums daudz ciemiņu brauc?

Ar katru gadu vairāk. Viena no Latvijas labākajām sirds dakterēm Iveta Mintāle te pāris reižu gadā ar draugiem satiekas.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Latvija patiešām ir maza. Mēs ar viņu vienā klasē mācījāmies...

Nu, re kā! Un mums jau tā zivtiņa ciemiem ir pareizi, garšīgi jāsagatavo. Un, galvenais, jāzina! Zandartam, piemēram visvairāk vitamīnu ir tieši žaunās. Bet daudzi cilvēki, to nezinādami, vienkārši izmet ārā.

Un kas tev pašam no zivīm vislabāk garšo?

Visas! Man garšo visas zivis!

Rudulis arī? Ko tu ar viņu dari?

Samaļ, speķīti var drusku piešaut klāt, burkānu, kabacīti piemaļ klāt. Oi, visādi var! To pašu viltoto zaķi var uztaisīt. Galvenais, jāstrādā, jādarbojas ir! Daudzi cilvēki jau negrib gatavot. Atbrauc no Rēzeknes cilvēki – es viņiem svaigu zivtiņu dodu līdzi, bet viņi uzreiz vaibstās – Jāni, es taču nupat dzīvoklī eiroremontu uztaisīju!

Un tūristus jūs uzņemat un izguldāt?

Jā, būs jau divdesmitais gads. Brauca arī agrāk, pirms tam es zivis devu vienkārši līdzi un nekādu naudu neņēmu – tā tas notikās senos laikos. Vēlāk kā tūrisma saimniecība sākām mēs te lēnā garā viesus uzņemt, dzīvojamo māju pabeidzām. Lembergs par tās logiem teica – tu jau šaujamlūkas esi uztaisījis!

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Dīķi arī ap to laiku izrakāt?

Nē, tas jau senāk. Zvejnieksvētkos te reizēm tūkstotis cilvēku savācas!

Tad jau vairāk nekā Salacgrīvā? No visas Latgales brauc?

No visas Latvijas, ārzemnieki ļoti daudz brauc. Mums ir vienīgā vieta Latvijā, kur katru gadu notiek niršanas sacensības tālumā. Katru dalībnieku pavada divi ūdenslīdēji – speciālo uzdevumu vienības karavīri. Novelkam zem ūdens striķi, un, pie tā turoties, nirsti, cik tālu vien vari!

Viņi tur vienās apenēs darbojas?

Kas – dalībnieki? Jā, kam ir, tie apenēs, bet var arī pa pliko! Bet uz paša dīķa mēs ziemā hokeju spēlējam. Četrdesmit gadu jubilejā man uzdāvināja jaunas slidas. Pie manis uz medībām brauca Vitālija Samoilova (vienīgais Latvijas hokejists – olimpiskais čempions – Red.) tēvs. Viņš man uz Rīgas "Dinamo" spēlēm biļetes gādāja.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Tad jau Balderi darbībā esi redzējis!

Kā tevi tagad. Grabovskis, citi treneri šurp brauca, kad es vēl vecajā mājā dzīvoju, bļitkot, atpūsties, paslidot. Iedomājies, kāda ir ezera ledus kvalitāte!? Svētdien no rīta kā sākām hokeju spēlēt, pat medības izlaidām, tā – līdz krēslai. Sākām pat uz rajona mačiem braukāt. Reiz tie Rīgas profesionāļi sabrauca, mums jau sakāpis galvā, davai, vajag draudzības spēli! Mums ļoti labs vārtsargs bija – baigais būda un, kā jau laukos ierasts, nemācēja uz slidām stāvēt! Atbraucām uz Daugavpili, neviens jau tos velteņus nenes – man jāstiepj! Profi uz mani, garām ejot, tā šķībi noskatās... Viņiem atbalstītāji sabraukuši, mums arī. Iesildāmies, un spēles sākumā vēl neviens nepamana, ka mums vārtos vecis vaļenkos stāv. Kā pamanīja, kā viņš tur šļūkā, tā pasmējās. Kā tev šķiet, kā spēle beidzās? Mēs ar 9:8 vinnējām! Nav jau jābūt profesionālam sportistam, bet ir jākustas, jādarbojas, lai tas rumpis neapvīst un nekļūst pārāk ļengans!

Ar zvejnieku – par zivīm

Par zivīm runājot, ko tu atceries no bērnības, no krievu laikiem – tagad zivju resursi ir bagātāki, plānāki?

Tajos gados jau ezera praktiski nebija. Nu kā – sarkanā karūsa bija.

Parastā, bronzas krāsas?

Jā, jā. Kāda līdaciņa vēl bija. Nebija jau ko ķert – viņas vasarās iegāja Aiviekstes un Rēzeknes upēs, un nekā. Veči ar murdiem kaut ko jau zvejoja un pat šo to noķēra. Tagad, paldies Dievam, mēs skaitāmies vienīgais zvejniekciems, mēs strādājam ar licencēm, ievērojam disciplīnu. Agrāk es pat nezināju, ka biju maluzvejnieks, jo mēs visi tādi bijām.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Cik tev pašam ir licencētu tīklu garums?

Pieci simti metru. Mēs ar pārinieku uz maiņām kopā zvejojam, viņam arī ir piecsimt metru.

Un cik tāda licence gadā izmaksā?

Divsimt eiro.

It kā nav baigi dārgi. Un ziemā arī var?

Jā, tikai lieguma laikos, kad līdakas, zandarti nārsto, viss jāceļ ārā.

Tu skaities lielzvejnieks?

Nē, mums te ir vīri, kuriem ir licences uz vairākiem kilometriem tīklu.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Somijā ir tā: ieliec tīklu un uz abām gala bojām uzraksti – Pekinens, ielicis tikos un tikos, ārā ņemšu tikos un tikos.

Nē, mums vārdi nav jāraksta, mums ir numuri – manējais, šķiet, ir 3610.

Šogad līņiem bija ļoti vēls nārsts – teju par mēnesi vēlāk...

Jā, bet kādreiz Lubānā to vispār nebija. Līnis, zandarts un karpa, Nagļu zivju audzētavu dīķiem pārplūstot, aizmuka un te iedzīvojās. Karpām te vispār bija jābūt jūrai – no Nagļiem desmitiem, simtiem tonnu ir pārbēgušas! Kādreiz, vēl krievu laikos, karpas nārstoja teju gar visu ezermalu – desmitu kilometru garumā! Te mudžēja no viņām! Bet tagad – laikam jau ļoti izķertas.

Bet karpas tīklos tā baigi neiet, viņām ir tā sauktā pakaļas piedziņa – kā sajūt kādu zemūdens slieksni, tā ieslēdz atpakaļgaitu. Jūs ar liekačiem zvejojat?

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Nē, mums ir mietiņi. Bet, pie karpām atgriežoties, murdos jau viņas lien. Es pats esmu 24 kilogramus smagu noķēris.

Oho, tā bija tā trofeja, kas "Lauku Avīzē" bija publicēta?

Var jau būt. Bet tā nav pati lielākā – mums te daudz smagākas ir bijušas.

Nu, un cik ir svērusi pati lielākā?

Trīsdesmit astoņus kilogramus!

Iespaidīgi. Pirms cik gadiem?

Pirms kādiem piecpadsmit gadiem, varbūt vēl senāk.

Tīklos, protams, ne jau uz makšķeres?

Nē, tikai tīklos.

Sazānveidīgās, slaidās?

Nē, visādi paveidi te ir – gan apaļīgās, gan spoguļkarpas, gan ādinieces. Es jau saku – te viņām pēc tās izmukšanas vajadzēja piepildīt visu Lubānu! Jo – kā ir dabā?

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Ļoti labi skaitās, ja izdzīvo viens procents no kopējā nārsta...

Tas jau skaitās pat ļoti labi. Bet, redz, karpa nārsto, un tūlīt visi – ne tikai plēsēji, bet arī raudas, karūsas, plauži, ruduļi – ir klāt, un sākas baigā ikru balle! Nē, nu tā jau nevar teikt – zivs jau ir, un man tas vairs nav izdzīvošanas jautājums – galvenais, pabarot tūristus, šo to nopārdot. To pašu asakaino plaudi...

Breksi.

Jā, to samaļam kotletēs, frikadeļu zupā pieliekam. Starp citu, maļam ar visām spurām – tur kalcijs, fosfors klāt. Sievietēm ir problēmas – iet vakarā pa parku un spīd.

Nedaudz par trofejām

Vai pa šiem gadiem tev atmiņā palicis kāds loms, par kuru varētu teikt – tas tik bija!

Daudzi labi lomi ir bijuši. Hmmm... Nu, pirms vairākiem gadiem ielaidu vienu seotiņdesmitmetrīgu tīklu iekšā un taisījos likt otru. Paskatos uz pirmo – tur kaut kas kūņājas! Fiksi pabeidzu laist otro un airējos uz pirmo. Divdesmit četri plauži!

Tu laikam uzmeti baram uz maģistrāles!

Nezinu, nodomāju: ja vakarā pārdesmit minūtēs bija divi duči, tad kas būs rīt no rīta? Aizbraucu jau tikko gaismiņa – un čuš, tikai 12 zivis... Nekad neko droši nevar zināt.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Līdakas ir lielas trāpījušās?

Tagad sen vairs nav. Pieciniece jau skaitās – vauuu! Mans rekords ir piecpadsmit kilogrami, bet tas bija pirms daudziem gadiem... Lielākā dzirdētā Lubānā ir 24 kilogrami.

Tas ir 5 kilogrami virs oficiālā Latvijas rekorda!

Vecie vīri ir stāstījuši par vēl lielākām zivīm.

Tad jau jūs atkal jālaiž pie tā garā kroga galda! Kā tu izskaidro, ka tik seklā ezerā, kāds ir Lubāns, tik labi ir iedzīvojies zandarts, zivs, kura ir visai cimperlīga pret daudzām ūdenskrātuvēm, izņemot dziļos Latvijas ezerus – Rāznas, Alūksnes, Usmas, arī Burtnieka ezeru... Varbūt te ir kāds īpašs ūdens sastāvs, skābekļa režīms?

Es tā neesmu pētījis, bet oficiāli ņemamu zandartu (no 45 centimetriem – Red.) tiešām ir daudz. Nav lieli – divus vai trīs kilogramus smagi eksemplāri nav bieži, piecinieks jau ir trofeja. Man ir paveicies noķert astoņnieku. Bet ir ļoti daudz zemmēra, tas nozīmē, ka ezerā ir labas nārsta vietas.

Braucot pie tevis, sānskatā redzējām Nagļus – reiz Latvijā lielāko zivsaimniecību, kurā kultivēja un audzēja vairākas elites klases zivju sugas, kādreiz tur varēja ar dienas licencēm pamakšķerēt. Bet tagad tā ainava rādās aizlaista un ļoti bēdīga...

Nu kā lai es komentēju? Tad tur viņi privatizējas, tad pārprivatizējas, tad precas, tad šķiras un tālāk sadalās... Reku, tur pašu stūrīti var redzēt – tas bija kādreiz lielākais no Nagļu dīķiem – 180 hektāri. Gadā no tā nozvejoja 250 tonnu karpu. Sanāk – pusotru tonnu no hektāra. Kādreiz Nagļos par kilogramu svaigas karpas prasīja 1,20 eiro, tagad – 4 eiro. Un viss aizaug, dīķus netīra, mazuļus neielaiž.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Par garšu izaicinājumiem

Skatos uz tavu saglabāto zušu žebērkli. Tam ir astoņas atskabargas. Lašu dakšas bija stipri platākas – ar 15 un pat 20 atkārpēm. Tēvam bija labi lomi?

Agrāk bija labi. Uz zušiem pa nakti gāja ar lāpām, un viņi jau īpaši nemuka. Tā tēvs vienu nakti nodūra veselu simtu!

Simtu pa nakti? Ko jūs ar viņiem darījāt?

Cepām, kūpinājām, zupu un galertu taisījām, no ādas – makus šuvām.

Tas ir līdzīgi kā Dienvidaustrumāzijā, kur no rajas ādas gatavo makus, jostas, somiņas, bet kā suvenīrus uz mājām tos nedrīkst vest – Eiropas Savienībā to uzskata par kontrabandas preci. Jā, un rajai ir tāda sīka, parupja zvīņa. Zutim jau nav!

Jā, bet maki sanāca izturīgi, prīmā! Es bērnībā ar zuša ādām spēlējos, baigo rotaļlietu mūspusē nebija, vakari pagāja pie petrolejas lampas un svecēm. Elektrību te ievilka tikai 1965. gadā. Mums tajos laikos ap ezeru bija kādi desmit krogi. Un zvejnieki, tāpat kā mednieki, tur ar savām trofejām lielās!

Tāpat kā makšķernieki!

Jā. Tad nu vienā dienā sarunā, kurā krogā tiksies, bez neviena sievišķa, apstājās ap centrālo galdu un visi nolaiž bikses. Nu, kuram tā mantība garāka, tas arī tiek pie jauna zuša zuteņa.

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Nezinu, vai tavs tēvs šajos mačos vinnēja, bet izklausās, ka viņš ir bijis lubānietis līdz kaulam!

Jā, Eļoizs bija četrpadsmitais bērns ģimenē.

Tas būtu – Aloizs?

Jā, viens no viņa vecākajiem brāļiem – arī Aloizs, dzimis 1906. gadā – jau agrā bērnībā nomira, un, kad pēc desmit gadiem piedzima tēvs, viņam vecāki iedeva mirušā brāļa vārdu. Viņš bija ļoti stiprs un darbīgs, visu prata. Te viens no ezera nomniekiem, kuri par darbu maksāja ļoti skopi, pieķēra tēvu iznesam vienu līdaciņu – tolaik zvejniekiem bija tādi gari mēteļi ar azotē iešūtām dziļām ķeseļkabatām –, kaut ko tur purpināja, bet varaskalpiem neko neziņoja. Saprata, ka stulbi vienas līdakas dēļ zaudēt labāko strādnieku.

Tagad pie tevis braucot arī īsto Latgales garšu mednieki?

Nu, ne tikai. Arī visā Latvijā pazīstami pavāri ir bijuši. Mārtiņš Sirmais un Mārtiņš Rītiņš.

Pārsteidzi zēnus?

Nu, kaut ko jau mēs sagatavot protam! Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija pērn, kad no Ziemeļeiropas un Anglijas te ieradās 17 garšu eksperti. Visi veči. Daži veģetārieši, bet daži pavisam jocīgi...

Kiltos, skotu svārkos?

Nē, nē, bet staigāja, rokās sadevušies. Nu, tur visgrūtākais bija, ka trīs dienas bija jāservē trīs dažādi ēdieni trīsreiz dienā, bet ar noteikumu – neviens ēdiens nedrīkst atkārtoties! Plus vēl tie zaļbarības ēdāji! Nu, tur mēs dabūjām iesvīst! Bet čangaļi jau ir viltīgi! Labi, jūs zinājāt nupat noprovēto aļņa mērci, ka tur ir gaļa klāt, bet viņiem mēs to medījumu pavisam noslēpām! Baklažāns, sīpols, baravikas, burkāns, selerija – un tie veģetārieši man nāk klāt un saka – klausies, tādu gardu dārzeņu sautējumu mēs pirmo reizi ēdam! Garšīgāks par ratatuju! Nu, ko man viņiem teikt? Ka tur bija diezgan daudz maltās aļņa gaļas klāt? Paliks vēl slikti ar sirdi! Bet vispār man pašam no aļņa visvairāk patīk šmorēta kāja ar visu ādu. Sākumā paņem un bez kādas dīrāšanas to kājas gabalu apsvilini. Pēc tam ņem un skrubī, uzmanīgi kasi visu lieko, ādu nebojājot, no tās kājas nost – visu piesvilumu, mikrospalvu, visu. Tas aizņem prāvu laiku. Nu un tad uz lēnas, lēnas uguns liek šmorēties uz vairākām stundām. Bet tā ādiņa – maiga, maiga, mutē pilnībā izkūst...

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Kā cūkas cepetim?

Nē, tā jau ir jākošļā! Buļļu desas esi ēdis?

Liellopu? Jāāā...

Nē, nē, nevis buļļu, bet – buļbu. Kartupeļu!

Pankūkas esmu, cepelīnus, bet – desas? Kā tagad jaunieši saka – nebūs!

Nu, tur jāsamaļ kartupelis, dillīte klāt, vēl kāds zaļums klāt, speķis sulīgumam, bet galvenais – svaiga cūkas resnā zarna. No turienes tā galvenā garša nāk klāt. Tur, dabiski, ir lieli zarnas mazgāšanas un tīrīšanas darbi, bet rezultāts ir lielisks. Tur ir tāda it kā vienkāršu produktu buķete! Jā, bet kur lai tagad tiek pie svaigām cūku zarnām?

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Ar ko tu kūpini zivis?

Ar alksni. Ar balto vai parasto – nav īsti nozīmes, drīzāk svarīgi ir akcentam pareizajā brīdī piemest klāt kādu jēlāku, slapjāku pagali. Un finišā, protams, pāris triepienu "Sadolin"!

Ko?!

Labi, labi, ālējos – uz pēdējām pārdesmit minūtēm man patīk kādu ķirša pagali piemest!

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Volgas lejtecē vietējie – viņiem tur alkšņu nav – arī izlīdzas ar augļkokiem, vairāk gan ar ābeli, mazāk – plūmi. Kūpinājums sanāk dzintaraini zeltenīgs, bet pašā zivī tomēr nedaudz jūtama rūgtena piegarša.

Nē, nē, tas ķirsis vairāk pašas zivs zvīņas nokrāsai – redzēsiet, tur ir tāds viegli iesārts tonis. Iesim pagaršot!

Lubāna ezers

Ciemos pie Lubānas ezera slavenā zivju vīra Jāņa Macāna. (Foto: Rojs Maizītis)

Lubāns ir glaciāls ezers, kurš izveidojās apmēram pirms 12 tūkstošiem gadu ledāju kušanas iespaidā. Šis seklais, bet platības ziņā milzīgais ūdens klajums siltā un mitrā atlantiskā klimata apstākļos strauji aizauga un piepildījās ar nogulumiem. Šobrīd Lubāns ir vislielākais iedambētais ezers Eiropā – tas aizņem apmēram 81 kvadrātkilometru lielu platību normāla ūdenslīmeņa un 95,5 kvadrātkilometrus lielu platību maksimāla ūdenslīmeņa gadījumā. Piedevām ap Lubānu plešas viens no Eiropā lielākajiem mitrāju kompleksiem. Tā ir 513 kvadrātkilometru liela teritorija, no kuras gandrīz piekto daļu aizņem ūdeņi, 41% – jauktu koku meži, 10% – klānu pļavas, 23% – purvāji – un tikai 3% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Lubāna mitrājs iekļauts Eiropas nozīmes aizsargājamajā dabas teritorijā "Natura 2000".

Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Citi šobrīd lasa

"Jābūt lielai drosmei, lai pārdzīvotu konfrontāciju ar nāvi," - Ieva Plaude par cīņu ar vēzi
Īsa pamācība logu tīrīšanā. Vai spodrināt logus ar avīžpapīru?
Lielas pārmaiņas dziedātājas Annijas Putniņas dzīvē
Pievienot komentāru

"Здороваться с ней не буду!": Муцениеце назвала имя актрисы, которая исправит "горбатого Павла" 1

Кейт Миддлтон и принц Уильям показали новое фото повзрослевшего принца Луи в день его 3-летия