Latvijas literatūras spīdeklis Jānis Joņevs par tīģeriem, nakts dzīvi, metālistiem un "Tottenham Hotspur"

Kas tas par tādu tīģeri, kā līdz tam tikts un no kurienes vispār radusies vēlme rakstīt, pajautājām pašam autoram, kurš tiek uzskatīts par diezgan lielu introvertu, bet mēs ar šo vārdu laikam saprotam kaut ko citu.

Kas ir tīģeris?

Tam ir dažādas nozīmes. Uz grāmatas vāka rakstīts Tīģeris, bet uzzīmētais tēls pēc tīģera neizskatās. Tas ir mājas kaķis. Tīģeris ir tas, kas kaķis grib būt. Mēs arī daudzi esam tādi mājas kaķi, kas grib justies kā tīģeri. Gan jau ir arī īstie tīģeri, bet vismaz uz mani vairāk attiecas šāds formulējums. Jauks simbols, kas reizē ir banāls un dziļš. Spēcīgs, skaists zvērs, bet izraisa arī žēlumu, zinot, kādā situācijā tīģeri pasaulē ir tagad. Grāmatā ir pieminēta arī austrumu leģenda. Sultāns jautāja, kā viņam kļūt visvarenam, un gudrais atbildēja, lai no šā brīža viņš vairs nekad nedomā par tīģeriem. Protams, neviens nespēj tādā veidā tikt galā ar savām domām. Tās nevar savaldīt.

Tava grāmata ļoti sasaucas ar šo laiku. Izskaties pēc tāda kā pravieša...

To es nevarēju zināt, bet tā ir sanācis. Viena cita projekta sakarā skatījos vecas avīzes, kur parādās atsauces uz veciem mūzikas albumiem. Bija, piemēram, Imanta Kalniņa albums Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet. Tas nosaukums arī šķita ļoti pravietisks. Manā grāmatā nekas tāds tieši pravietisks gan nav. Varoņi ir ierasti atsvešināti, vientuļi. Tagad tas vienīgi kļuvis par kaut ko ikdienišķu.

Tīģeri var uztvert arī kā spēcīgu tēlu, kas stāv visam pāri, bet nesen lasīju, ka Ņujorkā Bronksas zoodārzā koronavīrusu saķēris arī turienes tīģeris...

Jā, to man arī atsūtīja. Glābiņa vairs nav! Uz grāmatas nosaukumu tagad var paskatīties arī šādi.

Tu publiski mazliet mānies, jo stāsti, ka šī tev ir otrā grāmata pēc Jelgava ’94. Patiesībā bija vēl arī grāmata bērniem – Slepenie svētki.

Nu, tā bija pavisam maza grāmatiņa, kur teksta nav daudz. Man tā vienmēr ir dilemma – Slepenos svētkus pieminēt vai ne. Negribu, protams, to projektu nekādi noniecināt.

Arī nevajag. Labai literatūrai bērniem patiesībā ir liela nozīme. Tā ir daļa no kvalitatīvas, neparastas domāšanas audzināšanas...

Tajā projektā mani ievilka ilustrators Reinis Pētersons. Grāmata ir domāta bērniem, kas paši vēl nemāk lasīt. To es centos paturēt prātā, bet tāpat tie mani īleni lien ārā. Pieaugušie lasītāji saka, ka arī tajā grāmatā patiesībā attēlota laba ballīte. Pašam man bērnu nav, tāpēc mēģināju atcerēties, iztēloties, kas man būtu bijis interesanti. Tā ir paralēlā dzīve, ko mēs īsti neredzam, bet tā notiek. Līdzīgs domu gājiens diezgan daudz ir arī Tīģerī. Tēma būtiski neatšķiras. Izteiksmes līdzekļi gan ir citi.

Bet piekrīti, ka kvalitatīvus kodus bērnos var ielikt jau kopš mazotnes. Viņi taču ir nākotnes mākslas, kultūras patērētāji...

Ir jāsaprot tas, ko es arī ik pa laikam nesaprotu. Par kādiem bērniem ir runa. Četrgadnieks ir bērns, un divpadsmitgadnieks ir bērns. Divpadsmitgadnieks bieži vien jau pats izvēlas, ko lasīt, ko patērēt. Mēs paši tajā vecumā taču lasījām daudz ko tādu, kas vēlāk izrādījās domāts pavisam citādi. Taču prieks, ka literatūra bērniem mūsdienās ir ļoti atvēzējusies. Ir daudz dažādu grāmatu. Reiņa ģimenē ir divi bērni, viņš ilustrē daudz, un viņam mājās ir liela kaudze ar bērnu grāmatām. Kad aizeju ciemos, ar interesi tās pašķirstu. Ir pat grāmatas par depresiju un tamlīdzīgi. Tādas tēmas, ko es baidītos piedāvāt pat pieaugušajiem. Tas ir progress. Pret bērniem vairs neizturas kā pret neko nesaprotošiem. Taču man tas joprojām ir pasvešs.

Pašam kā radošam tipāžam depresija arī ir pašsaprotama?

Kaut kas jau gadās. Bet depresija ir kļuvusi nu jau par pārāk daudz lietotu tēmu. Visjautrākais man šķiet paņēmiens – un tagad es runāšu par nepopulāru tēmu, par depresiju. Patiesībā tā tiek apspēlēta jau vismaz dažus gadus un tagad kļuvusi vēl populārāka. Kā radoša darba tēmu es to vairs neņemtu. Nevaru arī teikt, ka pats būtu ar to ļoti nopietni saskāries.

Tev martā apritēja četrdesmit. Kad būs pusmūža krīze? Tuvojas?

Man jau 15 gados likās, ka kaut kas ir baigi nokavēts. Tagad tas vairs nešķiet nopietni. Baigais blieziens bija 25 gadu vecumā. Tad likās, ka nu gan viss ir sabrucis. Toreiz viens draugs, kurš bija vecāks, teica, ka nekas, nekas – pēc 30 kļūs mazliet vieglāk. Tad man kaut kā ieblieza pa smadzenēm 38. dzimšanas dienas rītā. Sapratu, ka laiks tiešām nav apturams. Tas nevis iet uz priekšu, bet beidzas. Taču 40 man kaut kā vairs neiezvanīja. Laikam jau biju sagatavojies. Tajā pašā laikā brieduma zvani manā dzīvē vēl nav nozvanījuši. Nejūtos principiāli citādāk nekā tad, kad biju 16 gadus vecs. Varbūt tas nekad arī nemainīsies!

Tomēr ap tā saukto Jēzus vecumu izdomāji izdot grāmatu par jaunieša gadiem Jelgavā. Kas bija dzinulis?

Sanāca, ka tā grāmata tika izdota tajā vecumā. Ņēmos ap to jau vairākus gadus iepriekš. Taču sākotnējais impulss bija notvert to konkrēto laiku, jo šķita, ka vēl mazliet un viss aizmirsīsies. Rakstīju es gadus piecus, lai arī labprāt būtu to izdarījis ātrāk. Man bieži viss sanāk ilgāk, nekā plānots.

Pats biji pārsteigts, cik veiksmīga izrādījās grāmata?

Biju, biju. Man tā tēma šķita krietni marginālāka – andergraunds, metālisti. Metāla subkultūra vispār parasti ir ārpus plašas apspriešanas. Tomēr cilvēki grāmatā saskatīja kaut kādas universālas lietas. To veiksmes atslēgu joprojām nevaru īsti nodefinēt. Laikam tā bija apstākļu sakritība.

Loģiskāk uz šā fona droši vien šķistu, ja Jelgava ’94 būtu par Prāta vētras pirmsākumiem...

Savā grāmatā es apzināti Prāta vētru nepieminēju ne reizi. Tur ir teikts par cilvēkiem ārpus metālistiem, bet vēlējos saglabāt šo pārsteigumu. Cilvēks ierauga grāmatu Jelgava ’94 un meklē, kas tad tur būs pateikts par Prāta vētru. Izrādās, nekas! Man nav nekas pret šo grupu, taču stāsts ir par kaut ko citu.

Ko īsti nozīmē lepni skanošā Eiropas Savienības literatūras balva, ko saņēmi par savu pirmo grāmatu?

Tā balva izklausās lepnāk, nekā patiesībā ir. Pēc nosaukuma varētu domāt, ka tiku atzīts par Eiropas labāko rakstnieku. Tā gluži nebija. Tā ir Eiropas Savienības balva jaunajiem rakstniekiem, un saņēmēju izvēlas nacionālā žūrija. Cilvēkiem arī tiešām radās jautājums – kā tā grāmata varēja saņemt šādu balvu, ja tobrīd pat vēl nebija tulkota citās valodās? Taču balva bija labs grūdiens, jo arī tulkotājiem pēc tam bija vieglāk. Viņi varēja pieteikties uz atsevišķu grantu tulkošanai, arī publicitāte, protams, palīdzēja.

Cik valodās Jelgava ’94 ir iztulkota?

Šķiet, ka desmit.

Esi saņēmis rezonansi arī no ārzemēm, ne tikai vietējās publikas?

Esmu, bet ne tik lielu kā šeit. Protams, bija patīkami aizbraukt, piemēram, uz savas grāmatas atvēršanu Bulgārijā. Ir atsevišķas atsauksmes, bet ar troksni Latvijā to noteikti nevar salīdzināt.

Interesanti, ka ārzemniekiem tomēr arī šķiet interesants stāsts par kaut kādu viņiem, visticamāk, nezināmu Jelgavu. Droši vien palīdz asociācija ar laiku, ar subkultūru?

Primāri tie noteikti ir andergraunda cilvēki. Un tad droši vien ir pieaugšanas stāsts, kas ir līdzīgs daudziem. Man sākotnēji arī šķita, ka mana grāmata ir kaut kas lokāls, specifisks. Izrādījās, ka ne tik ļoti. Franciski tam bija ļoti precīzs nosaukums – Metāls. Norvēģiski bija Nolādētie ’94... Jelgavas nosaukumu daudzi izvēlējās neatstāt, jo nevar pat saprast, kā to pareizi izrunāt.

Šāda publicitāte tev devusi arī tiešām taustāmu, praktisku labumu?

Standarta līgums ir honorārs izdošanas brīdī un procenti papildtirāžas gadījumā. Papildtirāžas bijušas tikai Latvijā. Slovēnijā, piemēram, par grāmatas izdošanu man ieskaitīja 300 eiro. Nav daudz, bet tāpat patīkami. Milzu bagātības tās, protams, nav.

Tu sevi tagad pozicionē kā rakstnieku. No tā tiešām var dzīvot?

Vairākus gadus dažādi gaiņājos prom no tā vārda “rakstnieks”. Taču mani arvien biežāk sāka uzrunāt tieši šādi. Sapratu, ka kļūst jau kaut kā koķeti mēģināt no tā izvairīties, tāpēc to pieņēmu. Vismaz agrāk bija tā, ka Rakstnieku savienībā varēja iestāties tad, kad esi uzrakstījis divas grāmatas. Šķiet, ka šāda noteikuma vairs nav, un es tāpat neesmu Rakstnieku savienībā. Taču ar divām grāmatām laikam var sevi tā dēvēt. Man arī ir veicies. Pēdējos pāris gadus no tā tiešām arī dzīvoju. Tas, protams, pateicoties filmai un daudzajām tirāžām Latvijā. Uzmanīgi var mēģināt kādu laiku tā dzīvot, taču pavisam uz to balstīties es laikam tomēr nevarētu. Mēdzu vēl šo to padarīt arī reklāmas jomā. Taču ir Latvijā cilvēki, kuri tiešām dzīvo no rakstīšanas. Un runa nav tikai par Noru Ikstenu. Ir arī cilvēki, kas raksta tā sauktos lata, vakara un tamlīdzīgi dēvētus romānus. Jaunībā man bija mīļš rakstnieks Andris Puriņš. Viņš nav ļoti pazīstams, bet joprojām raksta tos vakara romānus. Nesen nolēmu, ka ir taču jaunie laiki un ir iespējams satikt jebkuru cilvēku. Satikāmies, un viņš man teica, ka visu mūžu tiešām ir tikai rakstījis. Viņam ir kaudze grāmatu, arī scenāriju. Tātad tas ir izdarāms.

Ko tu pats saki par filmu Jelgava ’94?

Viņi tur ielaida to Prāta vētru! Ar mani konsultējās, bet es visādi izvairījos. Tas bija vai nu slinkums, vai arī man vienkārši bija piegriezies ņemties ar to tekstu, pārlasot tulkojumus.

Droši vien tev piedāvāja rakstīt arī scenāriju?

Jā. Taču scenārijs patiesībā ir ļoti smalka lieta, kas pieprasa specifiskas prasmes. Nepietiek ar vienkārši labu gribu.

Savā ziņā lugas ir tie paši scenāriji. Teātri tomēr neesi apgājis ar līkumu, esi rakstījis pat trijām, ne tikai vienai izrādei. Kā tu nonāci šajā lauciņā? Šķita riskanti mesties otrajā grāmatā un izvēlējies labu alternatīvu?

Par otro grāmatu man nebija nekādu ideju. Izdevējs Jānis Oga (grāmatu apgāda Mansards vadītājs – Red.) man teica, ka, hei, aiziet, gada laikā būtu labi izdot vēl vienu romānu, bet man nebija pilnīgi nekādu ideju. Un īstenībā romānam nav joprojām. Līdz ar to pauze bija dabiska. Taču teātris mani ļoti interesēja jau agrāk. Tieši tas izaicinājums, jo visi dramaturģijas pasniedzēji saka, ka lugu rakstīšana ir grūtākais darbs pasaulē. Vēlāk es gan sapratu, ka visu radošo profesiju pārstāvji saka, ka viņu izvēlētais arods ir visgrūtākais. Biju to domu atmetis, taču tad mani uzmeklēja režisors Mārcis Lācis. Viņam ir labas caursišanas spējas, un viņš mani pierunāja. Pat uz veselām trim izrādēm. Tas bija foršs piedzīvojums. Tā gan gluži nebija dramaturģija klasiskā izpratnē. Drīzāk nepārtraukta sadarbība ar režisoru. Dramaturgi un scenāristi, protams, var sapņot par to, ka viņi pabeidz savu manuskriptu un tur neviens burts vairs nav maināms. Tā, protams, nenotiek. Vismaz manā realitātē tas bija nepārtraukts komandas darbs un līdzautorība.

Atšķirībā no literatūras nācās izkāpt no sava introverta komforta…

Tas mani arī diezgan mocīja. Nemitīgi domāju, ka viss, nekad vairs! Gribu sēdēt savā kambarī un pats būt sev komanda. Taču 14 gadus esmu nostrādājis reklāmā, kur – pukstot vai nepukstot – bez komandas nekādi neiztikt. Nākas ik pa brīdim atzīt, ka sadarbība tomēr nāk par labu. Īpaši reklāmā ar laiku saproti, ka bieži vien tas tavs pirmais šķietami ģeniālais variants tiešām nav labākais. Tas bieži ir jānokauj, un izrādās, ka otrā, trešā vai pat piektā ideja tik tiešām ir labāka. Vispār sanāca interesanti – gribēju būt rakstnieks jau diezgan agrā vecumā, tikai nevarēju saprast, ko un kā tad rakstīt. Beigās nonācu literatūrā no pavisam cita gala. Reklāma deva ietekmi uz rakstīšanas stilu. Jelgavā ’94 un Tīģerī var pamanīt šos reklāmiskos gājienus. Jaunajā grāmatā pat parādās reklāmas aģentūra. No sevis neaizbēgsi. Rakstot jaunos stāstus, vienubrīd pat izbijos, ka metālistu laiki beigušies, tagad man acīmredzot aktuāli kļuvuši biroju darbinieku laiki. Apzināti mēģināju iziet no tiem ārā, un grāmatā ir stāsti, kuros darbība notiek arī džungļos un vēl citur.

Savā dzīvē no rakstīšanas laikam neaizej tālu nevienā jomā. Tev pat dzīvesbiedre ir publiciste – Anete Konste...

Bijuši visādi mēģinājumi izrauties ārpus, bet lielākoties jau es tādus cilvēkus arī satieku. Man it kā ir plašs paziņu loks, taču vairāk ko parunāt, protams, ir ar cilvēkiem, kuri dara apmēram to pašu.

Man ļoti simpātisks šķita joks tavā jaunajā grāmatā par to, kā uzreiz salauzt ledu, iepazīstoties ar trim acīmredzami Kultūras akadēmijas studentēm. Vajag nopirkt bārā pudeli baltvīna, pieiet pie viņu galdiņa un teikt, ka tas ir atbalsts no Valsts kultūrkapitāla fonda. Dzīvē tas noteikti labi darbotos!

Man tikai liekas, ka es pirms tam to joku kaut kur jau biju dzirdējis reālajā dzīvē... Taču Valsts kultūrkapitāla fonds, protams, ir neatņemama radošo cilvēku dzīves sastāvdaļa. Tagad iesniegšanas process ir mainījies, bet bija laiki, kad pēdējā iesniegšanas dienā dodies ar to savu mapi uz Valsts kultūrkapitāla fondu un satiec tur visus savus paziņas. Kautrīgi sasveicinies, bet īsti negribi nevienam atklāt, ka tagad sniedz iekšā to savu lielo projektu, jo nezini, vai to tiešām atbalstīs.

Esi ne tikai rakstītājs, bet arī lasītājs. Pat rakstīji grāmatu recenzijas.

Recenzijas rakstīju nu jau traki sen. Un ceru, ka tās ir aizmirstas. Darbojos godīgi, bet dikti patika būt tādam lecīgam. Kad pats uzrakstīju savu grāmatu, tad tonis recenzijās stipri mainījās. Pats savas grāmatas recenzijas praktiski neesmu lasījis. Laikam bail sagruzīties. Taču – kritika arī ir vajadzīga. Daudzi draugi nodarbojas ar radošām lietām, un patiesībā nepateikt viņiem to kritiku nozīmē samelot. Tāpēc draugu lokā iegājies, ka satiekoties par radošajām lietām īpaši netiek runāts. Ir taču daudz citu tēmu. Piemēram, sports.

Kas tev tajā sfērā patīk?

Tottenham Hotspur! Esam neliela kopiena, kas šo futbola klubu atbalsta jau vienpadsmit gadus. Nu, labi, tas atbalsts ir pulcēšanās krogā, bet tagad pat to nevar darīt, tāpēc vispār nesaprotam, kā organizēt savu dzīvi.

Kāpēc tieši šī komanda?

Futbols man paticis vienmēr. Kā liela daļa futbola cienītāju, pirms tam skatījos tikai Pasaules un Eiropas kausus. Taču reiz ar nejauši iepazītiem cilvēkiem kopā devāmies uz Fontaine festivālu Liepājā. Mašīnā bija divi ļoti nopietni Totenhemas fani, kuri par to vien runāja. Pēc tā brauciena es arī biju par tādu kļuvis. Nu jau esmu pat bijis uz spēli klātienē. Jāatzīst, ka dažreiz futbols spēj dot spēcīgākas emocijas nekā kāds kultūras piedzīvojums. Turklāt sportā patiešām rezultāts nav paredzams.

Līdzjušana kādai absolūti citai sfērai ir arī labs eskeipisms...

Jā, to var dēvēt arī par eskeipismu. Tās ir tādas foršas attiecības – mums no tiem angļu džekiem neko nevajag, un viņiem no mums arī ne. Nav lieku apgrūtinājumu, kādi mēdz uzrasties tuvākās attiecībās. Savācamies draugu bariņš skatīties to futbolu, un tas ir tāds sava veida patvērums no visa pārējā. Es nesaku, ka es mūku no mājām, jo citādi nav glābiņa. Turklāt Anete nāk līdzi skatīties spēles un ir kļuvusi trakāka fane par mani. Meitenes mēdz aizrauties pa īstam.

Tu proti franču valodu, esi pat tulkojis Agotas Kristofas romānu Lielā burtnīca. Kāpēc nefano par kādu franču klubu?

Jā, labs jautājums! Ar franču valodu sadraudzējos Kultūras akadēmijā. Iesniedzu dokumentus franču starpkultūru sakaros, jo izdomāju, ka nebūtu slikti iemācīties vēl kādu valodu. Franču likās eksotiskāka valoda nekā, piemēram, vācu. Turklāt dokumentu iesniegšanas vakarā Francija uzvarēja Brazīliju Pasaules kausa finālā. Tā man likās laba zīme. Izrādījās, ka tiešām pieklauvēju pie likteņa durvīm, jo man ar franču kultūru izveidojās ciešas attiecības. Franču māksla un literatūra man ir ļoti tuva. Un arī futbola izlašu līmenī fanoju par Franciju, nevis Angliju. Protams, arī par mazajām izlasēm. Tā sauktajiem andergraundiem.

Vai tu esi aktīvs ceļotājs, kuram patīk aizbraukt uz dažādām valstīm, kuru kultūra tevi uzrunā?

Esmu. Francijā esmu katru gadu. Šogad gan vēl neesmu bijis... Kā rakstīja Umberto Eko, ceļojot cilvēks kļūst jaunāks. Es to uztveru tā, ka vecs tu esi tad, kad esi pieņēmis pasauli kā nemainīgu, kas nepārsteidz. Ceļošana šo sajūtu salauž. Cilvēki var dzīvot ļoti atšķirīgi. Tas, ko tu uzskati par kaut ko ļoti svarīgu, citiem var būt arī absolūti nesvarīgs. Nav pat jābrauc kaut kur ļoti tālu. Francijā esmu mēnesi dzīvojis vietā, kur tuvākais interneta pieslēgums bija desmit kilometru attālumā. Arī tur ir dziļi lauki, kur vīri braukā ar traktoru, labi iedzer un jūtas labi. Protams, foršas ir arī tālās zemes. Ļoti iespaidīga man šķita Japāna.

Tev grāmatā ir atziņa, ka var mēģināt apturēt pasauli ceļojot, bet tas tā arī neizdodas, varbūt tāpēc, ka atbilde ir ceļošana citā pasaulē, kas, visticamāk, ir prātā…

Šī doma radās, ar draugu Ventu Zvaigzni (publicists, grāmatizdevējs, reklāmists ­– Red.) spriežot par to, kā tas laiks plūst. Saņemies, centies kaut ko intensīvi darīt, un laiks aizplūst vēl ātrāk. Viņš teica, ka ideālais dzīves modelis droši vien būtu sēdēt vilcienā, kas nepārtraukti brauc. Tu sēdi pie loga, pīpē un nemitīgi redzi kaut ko jaunu. Pats esi nekustīgs, bet pasaule zib garām. Ceļošana kā mēģinājums neapstāties. Tāda sevis mānīšana. Patiesībā cilvēks var arī sēdēt mājās un piedzīvot visādus brīnumus.

Kad tu tomēr ceļo realitātē, nevis savā prātā, kādu formātu izvēlies – staigāšanu, velobraukšanu, autobraukšanu?

Šķiet, esmu jau aizmirsis, kā vadīt auto, jo neesmu to darījis gadus piecpadsmit. Tas atkrīt, bet dažreiz liekas, ka ļoti noderētu. Varbūt būs jāatceras, kā to dara, lai gan man liekas, ka pie auto stūres esmu pārāk izklaidīgs. Neesmu arī velobraucējs. Man patīk vazāties kājām. Tad visvairāk var pamanīt to, kas notiek apkārt.

Pie stūres nevar arī lietot grādīgos dzērienus. Lai arī, iespējams, radi iespaidu, ka esi mājās sēdošs introverts, ir manīts, ka tev nav sveša naktsdzīve...

Galīgi nav. Pa dienu introverts, vakarā jau danco uz galda. Ir tie īpatnie sabiedrības introverti. Nosēž dienu mājās, tad sagribas redzēt cilvēkus, aiziet uz bāru un mēģina nolīst kaut kur malā. Bet visi nāk klāt, sveicinās, runājas, kā tad tā? Esmu viens no tādiem.

Vispār tev vairāk patīk troksnis vai klusums?

Ja jāizvēlas viens no diviem, tad droši vien ņemtu klusumu, bet man labāk patīk situācijas, kad ir izvēle. Ārzemēs gan arī mēdzu sēdēt viesnīcas istabā. Tad vislabāk ir atrast kādu netālu esošu, maz apmeklētu bāru un vakarā pārvākties uz turieni, lai skatītos, kas notiek apkārt. Tie Jelgavas gadi laikam jau dzīvē nāk līdzi, jo es un mani draugi tomēr vairāk esam tāds andergraunds, kas izvēlas vairīties no lielajām skatuvēm. Labāk izvēlos mazās skatuves. Vieglāk ir saskatīt, ko dara četri cilvēki, nevis četrdesmit...