Padomju okupantu karapūļi: Latvija kā PSRS karabāze 

Ja tagad gan mūsu Nacionālajos bruņotajos spēkos, gan NATO kontingentā dien apmēram 8000 karavīru, tad padomju okupācijas laikā te bija pat 100 000 un vairāk liels okupantu karapulks.

Milzīgās okupantu ordas

Laika gaitā padomju armijas vienību skaits un to skaitliskais sastāvs Latvijā būtiski mainījās atkarībā no tā, kādiem ieroču veidiem un aizsardzības politikai deva priekšroku PSRS militārā doktrīna. Īsi pirms neatkarības atjaunošanas - 1990. gadā - Latvijā bija izvietotas 223 militāro struktūru apakšvienības ar apmēram 80 000 militārpersonu.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā padomju armijnieku skaits uz Latvijas zemes bija pat lielāks par 100 000. Zināms, ka PSRS Baltijas kara apgabalā, kurā ietilpa arī Igaunija un Lietuva, dažādos laika posmos dienēja no 200 līdz 350 tūkstošiem padomju karavīru, bet, ja pieskaita vēl PSRS Iekšējā karaspēka un Robežapsardzības karaspēka personālu, tad ap pusmiljonu.

Okupantu armijas bāzes atradās teju visos toreizējos 26 Latvijas rajonos, izņemot Ludzu un Preiļus. Atšķirībā no Latgales, kur militārās bāzes bija mazāk, Kurzeme tika pārvērsta par vienu lielu militāro poligonu. Padomju militāristi, sargājot “diženās dzimtenes” rietumu robežu, bija nobloķējuši piekļuvi gan Kurzemes jūrmalai, gan Līvu krastam, kādu laiku pat Liepāja bija “slēgtā pilsēta”, kurā nevarēja iekļūt bez speciālām atļaujām.

Okupācijas laikā Latvijā vien 50 gados bija dislocētas 3009 karaspēka daļas vairāk nekā 700 vietās. Tagad tas, kad Kremļa propagandisti ar putām uz lūpām kliedz, ka Latvija kļuvusi par NATO placdarmu, kas apdraud Krieviju, ir absurda kalngals. Latvijā nav ne kodolraķešu, ne iznīcinātāju, ne zemūdeņu… Pietiek vien salīdzināt faktus. 

10% Latvijas teritorijā saimniekoja militāristi

Patiesībā Latvijas okupācija sākās jau 1939. gada rudenī, kad PSRS mūsu valstī ieveda “ierobežotu sarkanarmijas kontingentu”, bet gan “de iure”, gan “de facto” okupācija iesākās 1940. gada jūnijā, kad naktī uz 15. jūniju padomju robežsargi uzbruka Latvijas robežsargiem Masļenkos. Sadursmē gāja bojā trīs latviešu robežsargi un sardzes priekšnieka sieva, bet 10 robežsargus un 16 privātpersonas padomju puses robežsargi aizveda sev līdzi. Nākamajā dienā, 16. jūnijā, Padomju Savienības ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs Latvijas sūtnim Maskavā nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos, kā arī neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišanu Latvijā. 17. jūnija rītā Sarkanā armija šķērsoja Latvijas robežu. Kopš tā brīža Latvija nokļuva pilnīgā svešas armijas varā un Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju.

Pēc gada nacistiskās Vācijas uzbrukuma rezultāta PSRS armija no Latvijas atkāpās, bet jau 1944. gada vasarā atkal iegāja Latvijā – vispirms Latgalē, bet 1945. gada maijā pēc Vācijas okupācijas saimniekoja jau visā Latvijā. Pēdējā Krievijas militārpersona no Latvijas aizgāja vien 1994. gadā, atstājot Skrundas lokatora pilsētiņu.

Padomju armijas noziegumu apmērs Latvijā pat pēc 30 neatkarības gadiem joprojām tiek pētīts un vētīts. Tā šī gada 31. augustā Latvijas Kara muzejā plānots prezentēt vēsturnieka Jāņa Riekstiņa apkopoto dokumentu krājumu “PSRS okupācijas armijas noziegumi Latvijā. 1940. – 1991.”.

Bet okupantu karaspēka ordu ārdīšanās Latvijā jau lielos vilcienos ir apzināta. Tā pirms sešiem gadiem bijušā Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo Bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja vadītāja Ilgoņa Upmaļa vadībā tapis apkopojums par PSRS karaspēka nodarītajiem zaudējumiem Latvijai, kas applēsti 2 950 995 775 latu (4,2 miljardi eiro) apmērā.

PSRS karaspēka daļu vajadzībām (ārpus pilsētām) piešķīra 163 856 hektāru zemes, likvidējot 1335 lauku saimniecības. Kopumā PSRS karaspēks saimniekoja 10% Latvijas teritorijas, kas ir aptuveni piecarpus Rīgas.

Lielākie PSRS militārie objekti

Padomju kara flote bāzējās visās lielajās ostās, kara aviācijai bija uzbūvēti 22 lidlauki, kodolkaram - 12 ballistisko raķešu palaišanas šahtas. Pastāv uzskats, ka Latvija tolaik bija visblīvāk militarizētā teritorija pasaulē. Kara gadījumā Latvija praktiski tiktu noslaucīta no zemes virsas.

Padarmieši pamatīgi izpostīja Latvijas dabas un kultūras bagātības, neļāva tiem piekļūt. Jau minēts, ka par “slēgto zonu” tika pasludināts viss lībiešu krasts. Tur dzīvojošie lībieši un latvieši tika patriekti no savām zvejnieku sētām un sadzīti zvejnieku kolhozu centros, kā Kolkā un Rojā.

Arī Latvijas augstākā virsotne nepaglābās no pārveides. 20. gadsimta piecdesmitajos gados ap Gaiziņu sastādīja egles, lai nomaskētu kalnā ierīkot paredzēto kodolraķešu šahtu. Nodoms par Gaiziņa pārvēršanu kodolobjektā gan neīstenojās, jo amerikāņu izlūki bija savervējuši krievu pulkvedi Oļegu Paņkovski, kurš ASV atklāja PSRS slepenos plānus, un padomiešiem nācās apturēt šo projektu.

Tāpat Latvijā bija milzums lielu munīciju noliktavu, pārsvarā ap Rīgu - Inčukalnā, Cekulē, Mangaļsalā, Garkalnē. Ekoloģisku katastrofu izraisīja veco aviācijas bumbu iznīcināšana Kurzemes krastā - jūrā nokļuva liels daudzums fosfora, kas atgādināja dzintaru un radīja apdegumus. Šādi viltus dzintariņi joprojām ik pa brīdim tiek izskaloti Liepājas pusē.

Tāpat armija sev un savām ģimenēm pilsētas būvēja pati. Piemēram, Skrundas lokatora kara pilsētiņā iedzīvotāju bija vairāk nekā pašā Skrundā. Savukārt Ādažos bija Baltijas lielākais artilērijas poligons, meži tur bija pilni tanku bedrēm un ierakumiem. Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū Alūksnē, Bārtā un Vaiņodē sāka izvietot tālās un vidējās darbības rādiusa kodolraķetes. 1957. gadā sākās raķešu palaišanas iekārtu būve Madonas rajona Mārcienā.

Padomju militāros objektus Latvijā var uzskaitīt bezgalīgi: Zvārdes un Papes aviācijas mērķu poligoni, Vaiņodes un Tukuma aviācijas bāzes, tanku bāze Dobelē, pretraķešu aizsardzības sistēmas “Dņepr” lokators Skrundā. Tāpat daudzie padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Tās gan nebija kaujas tehnikas ražotnes, jo padomju militārā vadība nepieļāva ražot kara tehniku robežas tuvumā. Latvijā darbojās galvenokārt kara tehnikas remonta uzņēmumi. Piemēram, Liepājas Tosmarē atradās lielākā Baltijas jūras kara flotes remontbāze, kur bija arī lielākā norakstīto karakuģu un zemūdeņu kapsēta Baltijas jūrā.

Latvijas teritorijā bija izvietotas trīs padomju divīzijas, septiņas brigādes un trīs karaskolas. Armijas bruņojumā bija gan konvenciālie, gan kodolieroči. Vēl 1989. gadā Latvijā atradās 185 kodolgalviņas, kuras uz Krieviju tika izvestas tikai pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.

Pēc PSRS sabrukuma līdz galam neuzcelti palika vairāki lieli militārie objekti - Baltijas Kara apgabala pretgaisa aizsardzības pazemes komandpunkts Rīgas rajona Zaķumuižā, tālās darbības radiolokācijas stacija “Darjal UM” Skrundā, kosmisko sakaru radiolokācijas centrs “Kristal” (tautā saukts “Zvaigznīte”, tagad - Ventspils Radioastronomijas centrs) Irbenē, tālās darbības sakaru centra antenu lauks sakariem ar PSRS atomzemūdenēm Upīškalnā pie Kuldīgas un citi mazāki objekti.

Trakie deviņdesmitie

Padomju Bruņoto spēku mantiniece – Krievija Latvijai tā līdz šim nav izmaksājusi nevienu centu par okupantu nodarītajiem zaudējumiem. Vienīgais finansiālais ieguvums bija pieci miljoni gadā, ko Krievija līdz 1995. gadam maksāja par Skrundas lokatora izmantošanu.

Okupanti, atstājot Latviju, izdemolēja un izpārdeva savu militāro īpašumu, jo “fašistiem” jau neko nevarēja atstāt. To, ko nepaspēja sacūkāt krievu karavīri, izdarīja mūsu pašu bāleniņi, uz nebēdu izlaupīdami “militāro mantojumu”. Neskaitāmas armijas ēkas tika pamestas ar izrautām apkures caurulēm un kabeļiem, bet meži armijas daļu teritorijās tika izcirsti, Latvija palika nosēta ar silikātķieģeļu un betona drupu džungļiem.

Latvijā uz dzīvi arī palika aptuveni 23 000 atvaļināto krievu virsnieku un viņu ģimenes locekļi – kopā ap 100 000 cilvēku, kas joprojām ir “bumba ar laika degli”, un vairo mūsu valstij nelojālo iedzīvotāju skaitu.

100 000 pret 8000

Salīdzinot ar padomju okupācijas karaspēku, pašreiz Latvijā dienējošo karavīru skaits ir pavisam niecīgs.

2016. gada 16. jūnijā Saeimas apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā noteica, ka bruņotie spēki miera laikā uztur 6500 profesionālā dienesta karavīrus. Savukārt NATO paplašinātās klātbūtnes kontingentā Latvijā dien 1512 karavīru no Albānijas, Čehijas, Itālijas, Kanādas, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Spānijas.

Bet Baltijas gaisa telpas patrulēšanu NATO veic no Emari lidlauka Igaunijā un Šauļu lidostas Lietuvā. Šajā misijā, ko veic spāņi, briti un francūži tiek izmantoti tikai daži iznīcinātāji, kuru skaitu nosaka misijas dalībvalstis. Piemēram, šī gada sākumā iznīcinātāju skaitu samazināja no 12 līdz astoņiem.

Tādejādi mēs nu nekādi nevaram runāt, ka Latvija ir militarizēta valsts un tā gatavojas iebrukumam Krievijā, kā to ik palaikam mīl bazūnēt propagandisti no Kremļa.