Latvijas noslēpumi: Neatkarības kara neērtais Minhauzens Goldfelds-Zeltiņš

Kā tas varēja notikt, ka allaž veiksmes pavadīto un Providences pieskatīto Latvijas Neatkarības kara avantūristu Oto Goldfeldu-Zeltiņu 1941. gada jūnijā čeka saņēma ciet? Vārtrūmē? Uz ielas? Skvērā? Dzīvoklī? To nekad neuzzināsim. Bija tā nejauša dokumentu pārbaude vai kāds nodeva? Nelabvēļu jau Oto netrūka. Un populārs viņš bija gan ar paša rakstiem presē un izdoto grāmatu, gan ilustrētajos žurnālos zīmējoties.

Oto Goldfelds-Zeltiņš ģimnāziju beidzis Hamburgā, mācījies Getingenes, bet absolvējis Dižonas Universitāti, kā vēsta Andrievs Niedra, iegūdams Dr. phil., proti filozofijas doktora grādu. Ģimene cēlusies no jūdiem, bet, vai kristietībā pārgājis jau tēvs vai tikai dēls, nav zināms. Dienestu sācis Vācijas armijas Bavārijas 2. smagajā jātnieku pulkā vicevahtmistra pakāpē, karojis Beļģijā, ievainots, beidzis kājnieku virsnieku vietnieku kursus, Rietumu frontē saindēts ar kaujas gāzēm. 1918. gada novembrī atvaļināts, devies uz Rīgu, kur 26. decembrī iestājies Baltijas Landesvērā, atsevišķās jātnieku-ložmetēju nodaļas komandieris, vahtmistrs.

Laikā, kad velns kāju lauza

Ar ko Zeltiņš izpelnās odioza, bet reizē arī bezbailīga un enerģiska komandiera reputāciju Latvijas Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā? Augstus militāros apbalvojumus par sēdēšanu siltā aizmugurē zemāka ranga militārpersonām parasti nepiešķir. Goldfelds apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru. Tam vienmēr prasa detalizētu varoņdarbu aprakstu. Kā viņa galvenais ieguldījums tiek novērtēta rotmistra piesliešanās Kalpaka bataljonam 1919. gada 7. martā, laikā, kad Kalpaks pie Airītēm jau bija kritis. Bermontiādes dienās ievērību izpelnās Goldfelda komandētā 2. eskadrona Daugavas pāriešana pie Ogres. Strauji virzoties uz priekšu, tiek ieņemta Vecmuiža un stacija, kur pārsteidz Veikmaņa pulka (Bermonta armija) 1. bataljonu, dažas tā apakšvienības nekārtībā aizbēg.

Tomēr augstākais Oto rīcības un skandalozākais īpatnējās domāšanas sasniegums ir viņa liecība par vācu militāristu sapulci Kazdangas pilī, kur tiek runāts it kā par apvērsuma nepieciešamību, lai nobīdītu malā Pagaidu valdību un ap to pulcējošos ulmaniešus. Pēc Goldfelda vēlāk rakstītā ziņojuma apsardzības ministram Jānim Zālītim par apvērsuma nepieciešamību Kazdangā kā viens no pirmajiem spriež skotu izcelsmes Landesvēra komandieris majors Alfrēds Flečers, kas sazvērestībā pret valsti, kuras dienestā tas sastāvējis, un par līdzzinātājiem min Dzelzsdivīzijas komandieri Bišofu, baronus Manteifelus, grāfu Eilenburgu, grāfu Donu, rotmistru Reimersu. Aiz viņiem rēgojas Vācijas militāro spēku pavēlnieka Latvijā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca ēna kapteiņa Cimmermermana personā.

Var atgādināt, ka 1919. gada pirmajā pusē nepavisam nav skaidra politikas un militāro notikumu tālākā virzība. Šajā gadā velns Latvijas politikā varēja kāju nolauzt. To, ka galvenais uzvarētājs un noteicējs Latvijā būs tas, kuru atbalstīs Sabiedrotie, proti, Antante, bija skaidrs katram valdīt gribošajam spēkam. Par šo atbalstu norisinās sīva konkurence starp Pagaidu valdību un vācu aprindām. Vācieši bija sadalījušies vairākās grupās, kurām ir līdzīgi mērķi, bet dažādi līdzekļi to sasniegšanai. Golca domubiedri, Baltijas muižniecība, vācbaltiešu politiskā organizācija – nacionālausšuss (Baltisch-Deutsches Nationalausschuß), Landesvērs, nacionāli noskaņoti vācu muižnieku jaunākās paaudzes pārstāvji, kuri grupējās galvenokārt ap Hansu Gustavu fon Manteifelu un viņa triecienvienību, kas 1919. gada 22. maijā pirmā iebrūk Rīgā (starp citu, Neatkarības karā piedalās trīs baroni fon Manteifeli!). Veiksmes gadījumā tiktu izveidota Baltijas valsts ar Meklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu priekšgalā. Un liela noteikšana tajā būtu Baltijas baroniem. Ir bijis nodoms šo valsti pievienot Prūsijai, Vācijai.

Arī Sabiedrotie svārstās un tikai pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā kļūst skaidrs, kurā pusē tie nostājas. Pagaidu valdības pusē. Anglija un Francija, kas ar ietekmīgiem militāriem spēkiem, septiņiem karakuģiem, operē Baltijas jūras dienvidaustrumos un pie Latvijas ostām, secina, ka boļševiku varu Krievijā gāzt var neizdoties, tāpēc labāk samierināties ar jelkādu respektējamu režīmu, kas spēj kontrolēt situāciju.

Sabiedrotie pēc Vācijas sakāves 1918. gada novembrī tomēr to bažīgi vēro un nekādā gadījumā nevēlas dot iespēju pāragri sadziedēt kara brūces, lai Vācija atkal varētu izplesties Eiropas vidienē. Reizē jāuzmana, lai tā neboļševizētos. Uzdevums – grūts un sarežģīts.

Tad Oto eskadrona priekšgalā traucas uz Kuldīgu…

Sazvērnieku apspriedi Kazdangā Andrievs Niedra, izcilais rakstnieks, mācītājs un dažādi vērtētais politiķis, uzskata par nekad nenotikušu un sliecas apgalvot, ka Oto Goldfelda-Zeltiņa ziņojums Zālītim par to un attiecīgā ulmaniešu reakcija, sasprindzinoties attiecībām ar bermontiešiem, beigās noveda pie Bermontiādes. Tā būtu varējis nenotikt, ja vien putas nebūtu sakūlis mūsu stāsta varonis.

“Kas viņam lika tā rīkoties?” vaicā Niedra, un pats arī atbild – bailes par savu reputāciju un pat dzīvību. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām un liecībām, Oto bijis ļoti impulsīvas dabas cilvēks, avantūrists un reizē arī drosmīgs komandieris ar autoritāti savējo vidū. Tajā pašā laikā nākas secināt, ka, lai remdētu karsto dvēseles un prāta versmi, Goldfelds lielākos daudzumos lietojis stipros grādīgos dzērienus, nereti redzēts paģirains. Citādi viņa rīcību grūti izskaidrot.

Goldfelds ar ziņojumu Zālītim, mūsdienu valodā runājot, cenšas piesegt savu pēcpusi. Un ir jau arī par ko. Tās ir vairākas epizodes – smagas nesaskaņas ar Landesvēra komandieri majoru Flečeru.

Lai sajūsminātu savu zemessardzi, Flečers 1919. gada februāra vidū nolemj lieliniekiem atņemt Kuldīgu. Goldfelda štābs ir Snēpeles pilī, 13 kilometru attālumā no Kuldīgas. Rotmistrs savā pārcentībā un straujumā, precīzi neizpildot pavēli pašam palikt Snēpeles muižā, sava eskadrona priekšgalā brāžas uz Kuldīgu to sturmēt, bet lielinieki jau ir prom, un eskadrons nonāk pašu nodaļu ugunī, zaudē vienu virsnieku un vairākus jātniekus (mūsdienās eskadrons būtu pielīdzināms tanku triecienvienībai ātriem, efektīviem uzbrukumiem). Dienas pavēlē un ierindas priekšā Flečers Goldfeldu uzslavē, bet zem četrām acīm izmazgā galvu ar stipru sārmu, aizrādīdams, ka pilsētas jāšus nesturmē, un izsaka stingru rājienu par to, ka viņš bez rīkojuma un ziņas patvaļīgi atstājis ierādīto kaujas rajonu. Oto par to stipri saskābst. Kuldīgu bija uzdots apsargāt nelielai zemessardzes nodaļai ar grāfu Eilenburgu kā komandieri. 18. februārī lielinieki mēģina Kuldīgu atgūt. Flečers dod papildspēkus un norīko Goldfeldu uzbrukt lieliniekiem no Snēpeles. Bet Goldfelds ne tikai atstāj pavēli neizpildītu, bet atrunā arī kādu citu tur norīkotu oficieri no uzbrukuma. Oto atkal dabū brāzienu gan no Flečera, gan Eilenburga.

Viņš dodas uz Liepāju, kur sajūt pret sevi vērstas aizdomas politiskajā ziņā, – viņa loma Baltijas zemessardzē vairs nevar būt nekāda spožā. Goldfelds nosūta apsardzības ministram Zālītim šāda satura rakstu: “Es lūdzu no ministra atļauju stāties sadarbībā ar Kalpaka bataljonu zem Kalpaka komandas.” Zālītis atļauj, jo eskadrons ir ievērojams militārs spēks, bet kalpakiešu ir tikai ap 400 vīru. Kalpaks krīt, un Balodis izvēlas Goldfelda jātniekus ņemt savā paspārnē. Oto dodas uz Skrundas pusi, Flečers atkal ir neizpratnē, sēžas automobilī un brauc Goldfeldu meklēt, jo tas atkal ir atstājis viņam ierādīto frontes rajonu. Kara apstākļos par tādu pārkāpumu sēriju nepārprotami ir viens risinājums – lauka kara tiesa ar paredzamu nāvessodu. Goldfelds to labi saprot. Starp Skrundu un Kuldīgu Goldfelds un Flečers satiekas. Abi strīdas, kura pavēle ir stiprāka – ministra Zālīša vai tiešā komandiera Flečera. Flečers atbrīvo Oto no eskadrona komandiera pienākumiem, eskadronu nododot rotmistram Reimersam. Briest nepakļaušanās. Eskadrons uzgavilē Goldfeldam un sāk to celt gaisā.

Flečers gan papriekšu gribējis Goldfeldu uz vietas nošaut, bet brauniņš viņam bijis pārāk dziļi noglabāts zem lielā braucamā kažoka, turklāt Goldfelda pusē bija ap 70–80 vīru, kamēr Reimersam – tikai kādi četri pieci. Tā viņi izšķīrās – viens aizgāja uz Skrundu, otrs aiztraucās atpakaļ uz štābu, vēsta Niedra.

Tālāk seko gara tirgošanās un intrigas, kas noved pie slikta rezultāta, – vāciešu un latviešu starpā zūd uzticība. Pirmie kopā ar ulmaniešiem vairs negrib sturmēt Rīgu, tāpēc nāk Niedras valdība un Rīga 22.–23. jūnijā tiek ieņemta, lielinieki padzīti. Bez vācu militārā spēka tas nebūtu iespējams.

Nepatīkami notikumi vēlāk norisinājās Durbes apkārtnē. Pavasarī tur atrada noslepkavotus, sakropļotus un slepeni apraktus Reimersa pusē pārgājušos atlikušos eskadrona jātniekus. Golcs lika kādu augstāku latviešu virsnieku apcietināt un sagūstīja arī pašu Durbes komandantu. Nav drošu ziņu, ka Reimersa noslepkavošanā arī Goldfelds būtu līdzzinātājs, bet zināma interese viņam varēja būt. No Oto grāmatas Die Wahrheit Über mich und – Andere redzams, ka Goldfelds tolaik ir uzturējies arī Durbē pie turienes komandanta, kurš viņu ir solījis aizstāvēt līdz beidzamajam vīram, kaut arī pašam būtu jāiet bojā. “Vai šī aizstāvēšana būtu attiekusies arī uz Reimersu?” vaicā Niedra.

To varēja izskaidrot tikai ar paģirām

Niedra pamatoti apšauba Kazdangas sanāksmes autentiskumu – Goldfelds ir tas cilvēks, kurš 1919. gada maijā aiz godkārības un bailēm no soda saveda latviešus un baltiešus jeb vācbaltiešus uz nažiem. Tas spieda latviešus uz slepenu bruņošanos pret vāciešiem, kas cēla neuzticību un dzina latviešus uz Sabiedroto pusi, radīja izlīgšanu un kompromisus attiecībā uz sociālistiem un lieliniekiem. Latvieši sāka organizēt savu armiju cerībā uz muižu dalīšanu. Tad arī vācbaltieši jutās arvien vairāk apdraudēti, līdz no šīm jūtām izšķīlās nelaimīgais 16. aprīlis, vēlāk saukts par Niedras apvērsumu, kaut Niedra tur sākumā nemaz nebija klāt.

Nebūtu Goldfelds, savu ādu glābdams, izdomājis Kazdangas sazvērestību, Latvijas vēsture varēja iegriezties arī citā virzienā, kur būtu mazāk pārpratumu, naida un asiņu, ir pārliecināts Niedra.

1927. gadā Hamburgā notikušajā Goldfelda-Šmita tiesas prāvā, kurā Oto apvainoja dezertēšanā un karošanā pret Vāciju, par liecinieku bija izsaukts arī kāds Dr. Vojs, kas bija dienējis Goldfelda eskadronā. Liecinieks Vojs atstāstīja šādu gadījumu: “Goldfelda kungam bija gluži trakas idejas. Mēs bijām apmetušies pie Jelgavas ceļa. Es biju citā sētā nekā Goldfelda eskadrons. Reiz es iegāju pēc pavēles nākamai dienai. Tur patlaban lika sedlot. Es apvaicājos, kas noticis, Goldfelds bija traki noskaities un teica: “Virsštābs mani šikanē, es tagad jāšu uz Jelgavu, saņemšu Virsštābu un atraušu majoru Flečeru šurp pie sedliem piesietu ar visiem piešiem.” Tas bija tik traks nodoms, ka es to varēju izskaidrot tikai ar paģirām. Es teicu – nedarait muļķības. Tad mēs apsēdāmies pie galda un izdzērām pudeli šņabja. Arī tā viņš vairs nebija gluži skaidrā.”

Bataljona komandieris Jānis Balodis, kura rīcībā pēc Kalpaka nāves Goldfelds atrodas, arī bija zem Flečera komandas un varētu aizkavēt Goldfelda izdošanu, tikai lauzdams disciplīnu un pats atteikdamies paklausīt savai priekšniecībai. Vajadzēja izgādāt pavēli no Pagaidu valdības Balodim, ka Flečera pavēle par Goldfelda izdošanu pagaidām atstājama neizpildīta. Un tādu pavēli varēja sagaidīt, ja Flečers nonāktu uz apsūdzēto sola ar Goldfeldu galvenā liecinieka lomā. Oto nervozēja un radīja mītu par sazvērestību Kazdangā, kur it kā apspriesta valsts apvērsuma nepieciešamība. Tomēr jāatgādina, ka tieši tāds apvērsums pēc laika notika. Vai Goldfelda dēļ?

100 000 marku par Goldfelda galvu

1921. gadā Goldfelds vēl ir Latvijas armijas Jātnieku pulka eskadrona komandieris, vēlāk – vada komandieris. 1923. gadā no dienesta atvaļināts slimības dēļ sakarā ar štatu samazināšanu. Gatavojies iestāties Francijas Ārzemnieku leģionā, bet nav iestājies. 1925. gadā, būdams laikraksta Jaunākās Ziņas korespondents, devies ceļojumā uz spāņu Maroku, tur apcietināts, turot aizdomās par spiegošanu, taču pēc pusgada atbrīvots. No 1926. gada pārmaiņus dzīvo Latvijā un Vācijā. 1927. gadā Hamburgā uzvarējis tiesas prāvā, kurā apvainots dezertēšanā un karošanā pret Vāciju. Vēlāk notiesāts par piedalīšanos divkaujā. Pēc soda izciešanas atgriezies Latvijā. Par piedzīvojumiem Ziemeļāfrikā sarakstījis grāmatu.

Neatkarības kara dalībnieks, militārpersona, sabiedriski politisks darbinieks un policijas amatpersona Jānis Ķīselis atceras: “Goldfeldu atradu muižas kabinetā (1919. gada 19. martā Bērzmuižā, netālu no Jelgavas), guļot pilnā kaujas ietērpā uz kušetes ar parasto monokli acī. Bet guļasvieta viņam jau nebija ierīkota kā parastajam mirstīgajam: uz rakstāmā galda bija uzlikta kušete, uz tās vesela kaudze spilvenu, un tad pie pašiem griestiem nāca tikai pats rotmistra kungs. Viņš toreiz vēl latviešu valodu nepārvaldīja, un mēs sarunājāmies angliski, kas bija viņa mātes valoda. Es izstāstīju pāris vārdos, ko majors Flečers bija licis. Kā vanags no skaidrām debesīm Goldfelds tad noripo no savas gaisīgās guļasvietas, sabāž rokas sānos un skatās uz mani. “Jā, jā – es saku: “Lieta ir pavisam nopietna.” Brīdi padomājis, rotmistrs saka: “Kad jūs satiksiet Flečeru, tad pasakiet viņam, ka, ja es viņu noķeršu, tad es neiecelšu nekādu kara tiesu, bet nošaušu viņu uz vietas!” – Vēl tanī pašā vakarā viņš gribēja izdabūt no pulkveža atļauju iet ar savu eskadronu uz Jelgavu, lai nomedītu Landesvēra komandieri, un bija izbrīnījies, kad viņam par šādu vēlēšanos štāba priekšnieks pulkvedis Bolšteins piesolīja kādas dienas aresta. – Jā, tam bija karsta galva.”

Vēl atgriežoties Neatkarības kara gados, dažas krāšņas epizodes Goldfelda biogrāfijā izceļ žurnāls Atpūta: “Kad vācu spēku komandieris fon der Golcs sāka vajāt Goldfeldu, pēdējais kopā ar 3 kareivjiem, 1 patšauteni devās nelielā zvejnieku laivā no Ragciema pār Rīgas jūras līci uz Pērnavu, kur ieradās 18. maijā, un tūlīt iestājās pulkveža Zemitāna karaspēkā, saformēdams 2. atsevišķo eskadronu un vadīdams to kaujās pret Bermontu oktobrī un novembrī. Bermontiešu avīzē Trommel bija izsolīta liela godalga par Goldfelda galvu – 100 000 marku. Tagad pulkvežleitnants Goldfelds pilnīgi pārvalda latviešu valodu. Viņš arī pieņēmis Latvijas pavalstniecību, atmetis savu vācisko uzvārdu un pārmainījis pret latvisko Zeltiņš. Par nopelniem Latvijas neatkarības labā viņam piešķirts zemes īpašums Talsu apriņķī.”

Mūžs raibs kā dzeņa vēders, bet noslēgums ir lakonisks un skarbs – 1941. gadā Rīgā apcietināts, izvests uz ieslodzījuma vietām Krievijā. 1941. gada 4. jūlijā piespriests nāvessods, kas izpildīts 28. jūlijā. No boļševiku viedokļa bija jau arī par ko, nopelnu netrūka.