Latvijas noslēpumi: ēdnīca, kas apsteidza laiku - "Vefietis"

Datora veidota ēdienkarte

Uzņēmumā, kurā strādā tūkstošiem cilvēku, ēdināšanas jautājums vienmēr ir diezgan būtisks un sarežģīts: kā pabarot visu šo ļaužu masu vienas stundas laikā, jo parasti tieši tik garš ir pusdienas pārtraukums? Latvijas vadošais uzņēmums VEF, kas padomju varas gados kļuva arī par visas Padomju Savienības mēroga rūpniecības flagmani, šo problēmu nopietni sāka risināt jau sešdesmitajos gados. 1965. gadā VEF teritorijā uzbūvēja īpašu trīsstāvu ēku, kurā ierīkoja ēdināšanas kompleksu. Tas tiešām bija īsts komplekss, jo sastāvēja ne tikai no vairākām ēdnīcām, bet arī no pusfabrikātu ražotnes (vakarā, ejot mājās, darbinieki varēja līdzņemšanai nopirkt, piemēram, salātus), diētiskās nodaļas, kulinārijas ceha un tā tālāk.

Septiņdesmitajos gados attīstība gāja vēl tālāk: lai daudzveidotu pusdienu piedāvājumu, ar īpašu datorprogrammu, kas bija izstrādāta turpat VEF (atcerēsimies, ka tie ir septiņdesmitie, kad cilvēki pat vēl nezināja vārdu dators, tā vietā bija elektroniskā skaitļošanas mašīna jeb ESM), tika modelēti apmēram 1700 pusdienu ēdienkartes varianti. Tiem laikiem tas bija kaut kas fantastisks, un ne velti par VEF ēdināšanas kompleksu regulāri rakstīja lielākie PSRS preses izdevumi un uz turieni veda ārzemju viesus un dažāda līmeņa partijas funkcionārus. Citur neredzēta lieta bija arī īpaša diētiskā ēdnīca, kas piedāvāja speciālu ēdienkarti cilvēkiem, kuriem īsti nederēja standarta pusdienas. Tātad kaut kas attāli līdzīgs mūsdienu vegānu ēstuvēm, tikai ar to atšķirību, ka VEF diētiskajā ēdnīcā varēja nokļūt tikai ar rūpnīcas dietoloģes (jā, VEF bija arī tāda!) norīkojumu. Vēl viena VEF ēdnīcas tehnoloģiskā īpatnība bija tā, ka uzņēmuma darbinieki varēja pusdienot uz kredīta, – norēķinoties īpašā ierīcē ievietoja darbinieka individuālo kartīti, bet pēc tam attiecīgā informācija nonāca VEF grāmatvedībā, un pusdienu vērtību atrēķināja no konkrētā strādnieka algas. Cik pusdienas maksāja? No mūsdienu viedokļa smieklīgi maz – 60 kapeikas. Te gan jāpiebilst, ka 20 kapeikas katrām pusdienām uzsauca pats uzņēmums.

Roboti un ekrāni

Astoņdesmitajos gados esošais ēdināšanas komplekss vairs nespēja tikt galā ar darbinieku plūsmu, tādēļ VEF izveidoja vēl vienu, vēl modernāku un tehnoloģiski sarežģītāku. Jaunajā kompleksā ēdienu dozēšana un trauku mazgāšana notika automātiski, turklāt visas iekārtas VEF projektēja un uzbūvēja saviem spēkiem, ieskaitot trauku transportēšanas iekārtu no viena stāva uz otru. Konstruktoru biroja priekšnieks Indulis Poga tolaik žurnālistiem bija stāstījis, ka konveijeru, kas kustoties neizšļaksta zupu, esot bijis grūtāk izveidot nekā radiouztvērēju montāžas līniju. Grūts uzdevums bijis radīt arī robotu, kurš uz līnijas noliek paplātes ar šķīvjiem, nevienu nesaplēšot. Daļu ēdienu, piemēram, gaļu un dārzeņus šķīvjos gan lika virtuves darbinieki, taču buljonu, biezputras un mērci porcijās sapildīja speciāli konstruēti dozatori. Paplātes ar netīrajiem traukiem tika novietotas uz konveijera, kas automātiski savāca galda piederumus, novāca ēdiena atliekas un pēc tam traukus novietoja mazgājamā mašīnā, bet pēc mazgāšanas dezinficēja ar kvarca lampām. VEF vadība bija sarēķinājusi, ka bez procesu automatizēšanas ēdnīcas kompleksam būtu nepieciešami gandrīz 200 darbinieku, taču tehnoloģiju izmantošana ļāvusi to skaitu samazināt uz pusi.

Tiem laikiem iespaidīga bija arī ēdienu izvēles un norēķinu sistēma. Pie ieejas atradās turnikets, kurā bija jāievieto darbinieka kartīte, pēc tās numura no algas vēlāk atrēķināja pusdienu vērtību, kas astoņdesmito vidū jau bija pieaugusi līdz pusotram rublim. Varēja maksāt arī sīknaudā, ko sameta pie ieejas esošajā automātā. Turpat pie ieejas ekrānā (tiesa, ne skārienjutīgā, jo tādi vēl tolaik nebija izgudroti), varēja izvēlēties kādu no pusdienu piedāvājumiem, ko tūlīt pēc tam saņemt pie konveijera letes, vadoties pēc pasūtījuma numura, apmēram tāpat, kā mūsdienās "McDonald’s" un vēl dažās ātrās apkalpošanas ēstuvēs.

“Trešajā stāvā apkalpošanas sistēma tāda pati – tikai te katrs pusdienotājs no astoņiem ēdieniem var izvēlēties četrus sev piemērotākos. Nospiežam četrus taustiņus. Tūdaļ arī parādās summa. Kad kapeikas pazudušas spraugā un ESM tās saskaitījusi, ceļš brīvs. Tūdaļ prāva krāsu televizora ekrāna augšējā ceturtdaļā iedegas jūsu pasūtījuma numurs. Skaidri redzams, ka salāti jau ir uz paplātes. Nākamajā mirklī tur jau ir arī saldais ēdiens. Tad nāk kārta zupai un otrajam ēdienam. Ik pēc 20 sekundēm lodziņā parādās nākamā paplāte. Turklāt automāts vienlaikus apkalpo četrus cilvēkus pie divām līnijām. Te tiešām vietā teiciens: “Iet kā pa konveijeru!”” tā VEF ēdināšanas kompleksa darbību 1985. gadā aprakstīja žurnāls "Zvaigzne".

Sistēma tiem laikiem bija tik novatoriska, ka to ar lepnumu atrādīja gan partijas augstākajiem bosiem, Mihailu Gorbačovu ieskaitot, gan arī ārzemju viesiem. Kad "Vefieša" komplekss parādīts vācu autokompānijas "Audi" pārstāvjiem, kuri astoņdesmito gadu otrajā pusē viesojušies Rīgā, tie bijuši ļoti pārsteigti par tehnoloģiju augsto līmeni un atzinuši, ka dzimtenē neko tamlīdzīgu neesot redzējuši.

Mīklainais gals

Ilgi gan revolucionārajai ēdināšanas sistēmai nebija lemts darboties. Astoņdesmito gadu beigās PSRS sāka plīst pa visām vīlēm, deviņdesmito sākumā Latvija atguva neatkarību, bet VEF piemeklēja nopietnas problēmas, jo pazuda gan līdzšinējie izejvielu avoti, gan arī produkcijas noieta tirgus. Milzīgais uzņēmums sadalījās vairākos mazākos, kuri katrs specializējās savā nozarē, un bija skaidrs, ka tiem tik liels ēdināšanas komplekss nav vajadzīgs.

Kas notika ar "Vefieša" iekārtām, īsti nav zināms. Vismaz VEF vēstures muzeja rīcībā nav precīzas informācijas par to likteni pēc deviņdesmito gadu vidus. Tad iekārtas tika demontētas, taču nav skaidrs, kur pēc tam palikušas. Saskaņā ar vienu no versijām tās varētu būt atdotas vai pārdotas kādai aizejošās Krievijas armijas karaspēka daļai, kam varēja noderēt tik vērienīga ēdiena sadales sistēma. Ja tas tiešām tā bija, tad varam vien minēt, kurā pasaules malā tagad rūs kādreiz tik modernās iekārtas…

Ar tagadējo prātu spriežot, iespējams, VEF deviņdesmito gadu sākumā prātīgāk būtu bijis patentēt savus izgudrojumus ēdināšanas kompleksa iekārtošanā un mēģināt tos pārdot ārzemēs. Telefonaparātus un radiouztvērējus ražoja daudzas Eiropas un Āzijas kompānijas, turklāt to produkcija tehnoloģiskajā ziņā tobrīd bija pārāka, bet "Vefieša" ēdināšanas sistēmai analogus nebūtu nemaz tik viegli atrast, un, iespējams, šīs tehnoloģijas varētu pārdot Rietumos. Taču, kā jau teikts, to saprotam ar tagadējo prātu, un diez vai deviņdesmito gadu pārmaiņu laikos kādam bija prātā reiz tik revolucionārais "Vefietis"…