Valdzinošā Ieva Florence-Vīksne pikantā intervijā par zvaigžņu slimību, bučošanos un palaidnīgo meiteņu lomām

Sapnis par drāmu

Pirms pāris gadiem tikāmies "Deviņvīru" rīkotajā dzirkstošo vīnu testā – tad tu biji uzlecošā zvaigzne. Tagad esi jau uzlēkusi un esi īsta zvaigzne?

Pat nezinu... Pa daļai jā, pa daļai nē. 50 uz 50. Vēl ir daudz ko rakt, lai varētu mirdzēt spožāk. Man pašai liekas, ka ir vēl kāds gabaliņš ejams līdz īstai zvaigznei.

Zvaigžņu slimība vēl nav piemetusies?

Nē, nē, nē! Tas jau atkarīgs no katra cilvēka un viņa mērķiem. Ja mans mērķis būtu kļūt pirmajai popkultūrā un nonākt uzmanības centrā, tad es varētu būt apmierināta. Taču man ir citi mērķi. Kad tos sasniegšu, tad varbūt papriecāšos. Bet pagaidām vēl jāstrādā pie savas izaugsmes.

Un kādi tad ir tavi mērķi?

Ja par tuvākajiem mērķiem, tad gribētos nospēlēt kādu tādu lomu, kura man būtu liels izaicinājums un kurā es varētu izmantot savu jau gūto pieredzi, bet vienlaikus arī iemācīties kaut ko jaunu un attīstīties.

Izklausās pēc kaut kā no Šekspīra...

Nav obligāti! Taču noteikti tā būtu drāmas loma. Tādā es gribētu izmēģināt savus spēkus. Ir arī tālāki mērķi, bet par tiem varētu parunāt citreiz.

Tu sapņo par dramatiskām lomām, taču vismaz kino un seriālos tev līdz šim vairāk ir bijušas tādu palaidnīgo meiteņu lomas...

Jā, režisoriem kaut kā patīk man tādas lomas dot. Tas ir tīri režisora skatījums, kaut gan es pati uz sevi skatos citādāk un labprāt arī pamēģinātu citas lomas. Ja tu izskaties meitenīgi un turklāt esi blondīne, tad ir grūti pretendēt uz nopietnu lomu. It sevišķi vieglā žanra filmās, kur jau pēc sejas parasti liek noprast, kas šis konkrētais tēls ir par cilvēku.

Nāksies tev matus krāsot...

Varbūt! Man gan ir žēl bojāt savu dabisko matu krāsu. Nekad mūžā neesmu matus krāsojusi. Kaut gan man to ir ieteikuši, varbūt tiešām būs jāpamēģina.

Nav bail, ka, ilgstoši spēlējot palaidnīgās meitenes, tas zīmogs visu laiku vilksies līdzi un neko nopietnāku tev vairs nemaz nepiedāvās? Kā krievu aktierim Demjaņenko, kurš "Kaukāza gūsteknē" tēloja Šuriku...

Lai lauztu šo priekšstatu par sevi, ir nopietni jāpiestrādā. Tieši šā iemesla dēļ es pēdējā laikā esmu atteikusies no vairākām vieglprātīgu meiteņu lomām.

Vai tiešām Andrejam Ēķim atteici?

Nē, viņš man "Blēžu" turpinājumā nav piedāvājis filmēties! (Smejas.) Bet, protams, gribas pašai kaut kā pilnveidoties, nevis tikai visu mūžu spēlēt vienu un to pašu. Nav jau tā, ka man nevajag darbu; skaidrs, ka vajag! Taču no vairākām vieglām lomām televīzijas projektos tiešām esmu atteikusies. Nesaku, ka nekad vairs neņemšu šādas lomas; gan jau, ka ņemšu, taču gribas arī kaut ko citu pamēģināt. Drāmu, trilleri, asa sižeta filmu...

Es nepiekrītu uzstādījumam – ja aktieris ir filmējies seriālos vai komerckino, tad tu esi tikai seriālu vai komerckino aktieris un neko nopietnu vairs nevari darīt. Manuprāt, vajag pamaisīt visu, jo jebkura garšviela var noderēt gan mākslas, gan komerckino. Nav godīgi, ja mūs ieliek šajās kastēs un nelaiž ārā. Es reiz apjautājos, kādēļ mani neaicina uz kastingu vienai mākslas filmai. Mans draugs, kurš tur filmējās, teica – režisors uzskata, ka tu esi sasmērējusies ar komercprojektiem. Ar visām tām lietām, ar ko man jāpelna nauda. Lūk, šis priekšstats man ļoti nepatīk. Es draugam lūdzu pasveicināt režisoru un pateikt, ka viņam ir iespēja mani nomazgāt. Tam, ka aktieri filmējas seriālos, vienmēr ir kāds iemesls, bet tas galīgi neizslēdz to, ka mēs varētu būt noderīgi arī augstākas mākslas projektos.

Tev ir bijuši piedāvājumi arī no ārzemju kinoprojektiem?

Jā, patlaban ir piedāvājums vasarā filmēties Nīderlandē. Tagad tikai jāiemācās angļu valoda labā līmenī. Es pie tā strādāju. Uztaisīju sev arī mājaslapu, lai vienmēr pa rokai būtu mans portfolio.

Viena Ieva, daudzi darbi

Tu darbojies teātrī, filmējies kino un seriālos, strādā arī radio un rosies kā grupas "Bad Habits" menedžere. Redzot šo darbu sarakstu, rodas jautājums – tu tiešām esi vienā eksemplārā, vai arī esi klonēta? Jo vienam cilvēkam ar visu to taču ir neiespējami tikt galā!

Es vēl arī strādāju ar jaunajām balerīnām! Jā, darbu tiešām ir daudz, taču es uz tiem skatos tā – ja ir iespējams gūt jaunu pieredzi, tad es labprāt piekrītu kaut kam jaunam. Tāpēc esmu iekūlusies radio, kas man paver jaunu un aktiermākslā ļoti noderīgu šķautni – radio taču jāstrādā tikai ar balsi. Visi šie darbi papildina manu galveno, aktiera profesiju. Jo šajā profesijā ļoti būtiska ir pieredze, kas tev ļauj ticami darboties uz skatuves. Un vēl jāiemācās šo pieredzi parādīt. Nav arī tā, ka visi darbi sakrīt vienā laikā.

Vai no kādiem darba piedāvājumiem vispār mēdz atteikties?

Protams. Paturu tikai tos, kas var noderēt manai izaugsmei. Aktiera profesijā esmu nostrādājusi sešus gadus un tikai tagad jūtos tā, ka varu arī pateikt “nē”. Agrāk likās, ka jāpiekrīt visiem piedāvājumiem, jo citreiz varbūt nepiedāvās un vai vispār kādam būšu vajadzīga. Bet nu jau var sākt skatīties uz to, kas patiešām interesē.

No malas var likties, ka nekāda grūtā dzīve aktieriem nav. Vakarā nospēlē izrādi, otrā dienā līdz pusdienlaikam guļ, tad aiziet uz mēģinājumu, un vakarā atkal izrāde. Kāds patiesībā ir tavs dienas režīms?

Diezgan intensīvs, taču tas ir periodiski, jo man ir gadījies apdedzināties ar pārslodzi. Tāpēc tagad es intensīvos posmus cenšos mīt ar ne tik intensīviem. Intensīvajā ceļos ap sešiem vai septiņiem, tad eju uz treniņu – man patīk skriešana un staipīšanās. Ja ir iespējams, eju peldēties aukstā ūdenī brīvā dabā vai vismaz aukstā dušā. Treniņš parasti ilgst pāris stundas. Ja teātrī ir mēģinājums, tad pēc treniņa eju uz mēģinājumu, kas parasti ilgst četras stundas. Ja vakarā ir izrāde, eju uz to, bet pēc tās vēl sakārtoju to, kas pa dienu nav padarīts. Pa dienu var būt arī dažādas tikšanās – vakar, piemēram, bija piecas. Reizēm ir kāda fososesija – kā šodien "Deviņvīriem". Kādu stundu dienā es rakstu dienasgrāmatu. Sakārtoju arī savus sociālos tīklus. Katru otro sestdienu eju pastrādāt radio. Vēl ik dienu kādu laiku veltu e-pastu izskatīšanai, jo es gan vadu manu un vīra uzņēmumu, gan menedžēju grupu "Bad Habits". Ar visu to sanāk diezgan liela noņemšanās.

Kam tev vajadzēja vēl uzņemties arī grupas menedžeres pienākumus?

Tas kaut kā pats no sevis notika. Tas ir tāpat kā ar mīlestību – tā vienkārši kādā brīdī notiek. Kādam vajadzēja visas grupas lietas kurināt, lai nenodziest. Un, ja jau esi uzņēmies kurināt, tad apstāties vairs nevar. Taču es tur atrodu daudz kā tāda, kas man palīdz uzzināt par skatuves otru pusi – par to, ko aktieris parasti neko nezina. Es gādāju par grupas darbību, kārtoju līgumu lietas, intervijas, relīzes, fotografēšanu, attiecības ar presi. Es agrāk pat neapzinājos, cik liels darbs tas ir. Par laimi, mēs tur esam vesela komanda.

Brīvdienas tev vispār ir?

Jā, pirmdienas ir manas svētās dienas. Tās es cenšos rezervēt sev. Tad vienmēr vakarā ir baleta nodarbības, bet dienu es cenšos iekārtot tā, lai varētu nekur nesteigties. Mierīgi varu pusstundu ķemmēt matus vai šūt.

Influenceri un ietekmeļi

Papildus visam citam tu taču esi arī influencere. Instagramā tev ir gandrīz 50 tūkstoši sekotāju, un tu tur reklamē, piemēram, "Huawei" austiņas...

Jā, es tās austiņas tiešām lietoju, tās ir baigi labās! Instagramā tiek tikai tie produkti, ko es patiešām lietoju – austiņas, šampūnu un visu pārējo. Man fiziski nav laika, ko es varētu veltīt lietām, kas neiekļaujas manā ikdienā. Šā iemesla dēļ reizēm nākas atteikt piedāvājumiem kaut ko reklamēt. Es to saucu nevis par reklamēšanu, bet par ieteikumiem, jo uzskatu, ka par labām lietām cilvēkiem ir jāzina. Pati reizēm iedvesmojos no citu sieviešu Instagram kontiem, izmēģinot lietas, ko viņas iesaka.

Vai apzīmējums “influenceris” tev patīk?

Tagad gan mūs sauc nevis par influenceriem, bet par ietekmeļiem. (Smejas.) Nē, viss ir kārtībā, jo es zinu, ko es daru, un cilvēkiem nemeloju. Kaut kādā ziņā es viņus droši vien ietekmēju, taču bieži vien cilvēki man sūta vēstules un saka paldies par dienas iedvesmošanu vai kādu jaunatklājumu. Es arī bieži vien atbildu, jo man ir būtiski ar cilvēkiem kontaktēties.

Vai kontaktēšanās reizēm nemēdz būt arī apgrūtinoša?

Tā, ka nāktu uz ielas klāt un gribētu kopā fotografēties? Nāk jau, taču šajā jomā Latvijā cilvēki tomēr vēl ir ļoti pieklājīgi. Pāris nepatīkami gadījumi gan ir bijuši, taču tie parasti notiek festivālos, kur cilvēki sadzeras un tad nāk ar tevi runāties. Divus gadus pēc kārtas bija rūgta pieredze ar lielajiem koncertiem. Red Hot Chili Peppers koncertā mani gan fotografēja, gan grūstīja – bija pat grūti noticēt, ka Latvijā kaut kas tāds var notiek. Tur bija sajūta, ka man vajadzīgs apsargs, jo nervi vairs neturēja. Taču tā gadās reti. Vairāk cilvēki raksta instagramā, un tad ir pārsteigti, kad es atbildu, jo mani interesē arī viņu viedoklis.

Pirms kāda laika mēs intervējām tavu kolēģi Ģirtu Ķesteri, un viņš atzina, ka jaunās paaudzes aktieri esot nesalīdzināmi mērķtiecīgāki nekā viņa paaudze. Kā piemēru viņš minēja tieši tevi...

O, jā, ar Ģirtu mēs esam labi draugi un bieži parunājamies! Bet mūsu paaudze tiešām domā citādāk, mēs esam nonākuši digitālajā informācijas laukā, kur attēls ir nenormāli svarīgs. Jaunā paaudze domā bildēs – tāpēc Instagram ir tik populārs.

Bet vai šāda domāšana cilvēku nenotrulina? Un arī neļauj attīstīt iztēli?

Vai notrulina – to mēs droši vien vēl redzēsim! Bet, protams, digitālais laikmets tiešām nepalīdz noturēt uzmanību. Es pati to jūtu, darbojoties instagramā: to tekstu, kas ir zem fotogrāfijas, ne visi vairs izlasa. Un tad daļa cilvēku sāk domāt, kā ietvert tekstu jau attēlā. Žēl, ka tā, jo vārds ir izteiksmes līdzeklis, ko nedrīkst zaudēt. Vārds taču ir pamatā arī teātrim.

Paaudžu maiņa tagad ir ļoti izteikta. No tagadējiem pusaudžiem man pat ir nedaudz bail. Skatos uz savām baleta grupas meitenēm, kurām ir 14–15 gadi, un redzu, ka viņas ir ļoti nopietnas. Es jokoju un smejos, bet viņas pat nesmaida. Un tad es jūtos neērti. Bet var jau būt, ka tas vēl mainīsies.

Bučošanās tehnika

Ko iesāc, ja uz skatuves aizmirsti lomas tekstu?

Vienreiz man tā gadījās. Tad vārdu vietā izmantoju visu ķermeni – galvu, kājas, rokas. Tas bija tā sauktais blackout – pēkšņi nezini, ko esi jau pateicis, kurā izrādes vietā esi un kas tālāk jādara. Tad centos visu izspēlēt ar ķermeni, beigās dziļi nopūtos – un tad jau viss atkal atnāca vaļā.

Vai vēl atceries, kā pirmo reizi kāpi uz Dailes teātra skatuves?

Jā, 2014. gada vasarā man bija jāiestudē trīs lomas "Pīterā Penā". Tas bija liels pagodinājums un satraukums. Lielā skatuve man likās tik ļoti baisa... Tikai otrajā sezonā es vispār sāku saprast, ko es tur daru. Visa pirmā sezona pagāja apjukumā: skatītāji, aplausi, dzīvā mūzika... Izrādes sākumā man bija jāguļ vannā, un es visu laiku skatījos griestos un domāju par Smiļģi, par to, ka viņš varbūt no augšas uz to visu noraugās. Spocīga sajūta. Kad pirmo reizi paklanījos pie aplausiem, tad īsti nezināju, uz kuru pusi man iet. Sajūta bija vienlaikus maģiska un biedējoša. Ar laiku gan pierodi un sāc ķert no tā visa kaifu, tā spējot sagādāt kaifu arī skatītājiem.

Lampu drudzis vēl ir?

Pēdējo divu sezonu laikā laikam nav bijis. Es cenšos izkristalizēt, ko īsti uz skatuves daru un ko gribu pateikt skatītājiem. Piemēram, izrādē Smilšu cilvēciņi, kur man ir monologi. Ja izrāde ilgāku laiku nav spēlēta, tad man tiešām sakrājas, ko skatītājiem sacīt. Tad teiktajam ir cits dziļums.

Kur tev labāk patīk darboties – kino vai teātrī?

Aktieris kino un teātrī ir divas dažādas profesijas. Tā man liekas. Kino ir citas izteiksmes līdzekļu metodes. Kas man ir tuvāks? Hmmm... Laikam jau kino. Varbūt tāpēc, ka aktiera darba pieredze man sākās ar kino, kad 2013. gadā sāku filmēties Eņģeļu ielā, paralēli mācoties akadēmijā. Kad atnācu uz teātri, tad kameras pieredze man bija augusi, taču te es sapratu, ka tikai tagad sāku tā nopietni mācīties teātri. Kamera man liekas saprotamāka un tuvāka, savukārt teātris... laikam jau mazliet svešāks. Gribas arī to pietuvināt, bet tas ir iespējams tikai ar gadiem. Teātrī laikam strādā cita mana smadzeņu daļa, turklāt reizēm strādā tā, ka aizved mani nezin kur. Un tad režisors saka – Ieva, ko tu tagad dari?!

Kinokamera palīdz izstāstīt stāstu ar tavu mīmiku, acīm, vaibstiem. Teātrī tev pašam šis stāsts jāstāsta kopā ar partneriem. Te nav dubļu iespējas, te nav montāžas. Un tas ir grūtāk. Te gadiem ilgi ir jāspēlē viena un tā pati loma, bet kino to vienreiz izdari – un viss!

Kāda tev bijusi grūtākā kino aina?

(Aizdomājas.) Laikam "Dvēseļu putenī" pirmais skūpsts ar galveno varoni. Tur apakšā bija daudz tehnikas, un jāieliek daudz jūtu, bet tas ne vienmēr strādā tā, kā mēs iedomājamies. Grūtāk bija arī tāpēc, ka manam partnerim Oto Brantevicam nebija filmēšanās pieredzes, bet man bija jāmēģina radīt pirmreizīguma sajūtu un tiešām pašai jānotic, ka esmu iemīlējusies. "Dvēseļu putenis" bija grūts arī tāpēc, ka prātā visu laiku bija Aleksandra Grīna triloģija, un, lasot grāmatu man bija grūti iedomāties, kā es varēšu iejusties tajā laikmetā un notēlot Mirdzu. Ir arī starpība, vai filmēšanas laikā uz tevi skatās 15 vai 100 cilvēki, gaidot, ka tu noelposies tieši tā, kā vajag. Tas ir drausmīgi grūti!

Kā sevi piedabūt skūpstīties ar cilvēku, kurš patiesībā tev ir vienaldzīgs?

Un vēl darīt to pārliecinoši, vienlaikus radot pirmreizīguma sajūtu. Darīt to tā, kā to dara sešpadsmitgadīgas meitenes. Darīt to ar nepieredzējušu partneri, turklāt klāt pienāk režisors un ausī iečukst, kā labāk pielāgoties partnerim. Jā, tas viss kopā ir ļoti sarežģīti.

Teātra skolā māca bučoties?

Neticēsi – bet jā! Māca, kā iemīlēties. Oto Brantevics filmēšanas laikā teica – nu, jā, tu jau tikai tēlo, ka mani mīli... Es atbildēju, ka netēloju, bet patiešām mīlu. Viņš pat apjuka. Taču kino tu nevari nospēlēt mīlestību, ja patiešām nemīli. Studiju laikā mums bija uzdevums: skatīties uz otru cilvēku, kurš tev varbūt nepavisam nepatīk, taču atrast viņā kādu detaļu, kurā var iemīlēties. Teiksim, degunu, ausi, kaut vai tikai vienu matiņu. Tieši tā kino un teātrī cilvēki viens otru iemīl, jo citādāk ainu nevar ticami nospēlēt.

Bet gadās taču droši vien arī tā, ka skatuves partneri nevar sevi pārliecināt viens otru tā iemīlēt?

Jā, tā gadās, ka nav šīs dzirksts. Tad nākas aktierus mainīt.

Mikijs Rurks un Kima Beisingere "Deviņarpus nedēļu" filmēšanas laikā viens otru neesot varējuši ciest, tomēr mīlas ainas iznāca iespaidīgas...

Jo naids taču arī ir spēcīgas jūtas! Naids un mīlestība iet rokrokā. Esmu ievērojusi – ja tev pret kādu ir jūtas – un tas var būt arī naids –, tad attieksme ir pavisam cita. Tad uzreiz ir emocijas! Un to skatītājs uzreiz redz – ka kaut kas starp viņiem ir. No malas varbūt neredzam, kas tieši, bet kaut kas ir! Sliktāk ir tad, ja tev ir vienalga, tad gan neko nevar izdarīt.

Starp citu, līdzīgi es studiju laikā iepazinos ar savu vīru. Sākumā es viņu nevarēju ciest – viņš man likās drausmīgākais no visa kursa. Un arī es viņam nepatiku. Tātad jūtas jau bija! Bet reiz mums bija uzdevums, kurā bija jāaizver acis un jāatpazīst kursabiedri tikai pēc enerģijas. Lielāko daļu biju atminējusi un gāju pie Oskara, taču nekādi nevarēju viņu atpazīt. Kad atvēru acis, ieraudzīju, ka tas ir VIŅŠ! Bet tad, kamēr acis bija ciet, man vēderā bija taurenīši – vau, kurš gan tik labi smaržo, tik patīkami, kāda enerģija... Un tad ieraugi, ka tas ir cilvēks, kurš tev nepatika. Grūti pat noticēt.

Vai tas, ka vīrs un sieva strādā vienā profesijā, ir labi vai slikti?

Šajā profesijā – labi. Jo diez vai kāds cits spētu izturēt manu raksturu, darbīgumu un atdevi. Un arī otrādi – kad viņš atbrauc mājās, aplipis ar lomu. Mēs bieži strīdamies, turklāt ļoti ekspresīvi. Abi esam radoši, liekam galvas kopā un kaut ko domājam. Droši vien arī ārstiem ir līdzīgi.

Greizsirdīgi neesat? Jo, kā zinām, uz skatuves un ekrāna var nākties bučoties ar citiem aktieriem...

Gribētos jau teikt, ka neesam, taču tad, kad tu savām acīm to redzi, tad pārņem tāda dīvaina sajūta. Kamēr zini, ka tas notiek kaut kur uz skatuves ārpus tava redzesloka, tikmēr viss ir kārtībā. Taču, kad aizbraucu uz Labo bērnu pirmizrādi Valmieras teātrī, kur viņš uz skatuves sūcas, nevis tā vienkārši skūpstās ar manām kursabiedrenēm, tad vienā brīdī kaut kas sirdī iekustas. Un tad es saprotu, ka man tas nepatīk! Kaut gan zinu, ka tā ir tikai izrāde un loma. Man gan daudzi saka, ka viņš esot greizsirdīgs.

Vai aktrises savā starpā draudzējas?

Man liekas, ka teātrī biežāk draudzējas puisis ar meiteni nekā meitene ar meiteni. Jo meiteņu vidū tomēr valda zināma konkurence, kas traucē veidoties draudzībai. Tas attiecas ne tikai uz Dailes teātri, tā tas ir visur. Kolēģu vidū man draugi ir tikai vīrieši. Nevienas sievietes! Varbūt tikai Olga Dreģe un Indra Briķe. Aktrišu vidū tomēr valda tādi mazliet dzīvnieciski instinkti – sargāt savu vietu un savu pozīciju. Cita lieta, ja viņas ir pārliecinātas par savu pozīciju un zina, ka konkurentu viņam nav; tad viņas ir ļoti draudzīgas un ar visiem gatavas pačalot.

Man patīk, ka teātrī ir vairākas paaudzes. Es labprāt mācos no Olgas Dreģes, no Indras Briķes. Gunārs Placēns vispār ir ģeniāls! Ar baudu klausos stāstus, kā viņi sāka strādāt teātrī, tad liekas žēl, ka esi piedzimis pārāk vēlu, lai piedzīvotu tos laikus. Kaut gan arī tad droši vien nebija viegli. Tolaik katra izrāde vairāk bija notikums, kamēr tagad tas ir retums. Tagad arī ir ļoti maz tādu aktieru, par kuriem var teikt – jā, tas ir īsts teātra aktieris, kurš teātrim būtu gatavs atdot visu. Īsts teātra aktieris – jā, tas tagad ir retums...