Latvijas noslēpumi: barons Rautenfelds pret psihiatru Šēnfeldu
Šēnfelda nervu klīnika – tā bija pati elitārākā psihiatrijas iestāde Latvijā pagājušā gadsimta pirmajā pusē līdz pat padomju okupācijai. Klīnikas un tās sanatorijas ekskluzīvos pakalpojumus savulaik izmantoja daudzi augstākās sabiedrības pārstāvji. Ļoti turīgiem slimniekiem bija pieejami pat luksusa numuri – trīsistabu palātas ar istabeni un sanitāri.
Arī Poruks un Ziemeļnieks
Protams, ne jau visi dziedināja savus sabeigtos nervus trīsistabu numuros, bija arī pieticīgākas palātas, tomēr arī tās skaitījās pietiekami labas un prestižas. Savulaik tur ārstējās divi pazīstami dzejnieki – Jānis Poruks un Jānis Ziemeļnieks. Poruks klīnikā pirmoreiz nokļuva 1901. gadā, kad viņu tur ievietoja draugi un kursabiedri no Latvijas Universitātes. Tiesa gan, Šēnfelda klīnikā viņš uzturējās tikai pāris nedēļu, un tas lika domāt, ka slimība nav nopietna, taču patiesībā bija otrādi. Pēc kāda laika slimības simptomi atkārtojās, un 1905. gada rudenī Poruku atkārtoti ievietoja Šēnfelda nervu klīnikā. Tas bija laiks, kad sākās viņa dvēseles krēslas gadi. Vesels viņš vairs nekļuva. Dzejnieks sirga ar hronisku paranoju jeb ārprātību. Par tās cēloņiem tika minēta iedzimtība, alkohols, garīga pārpūle un vilšanās. Poruks, bieži vien nepiemērots reālajai dzīvei, jutās arī nenovērtēts un nesaprasts.
Divdesmitajos gados Šēnfelda nervu klīnikā nokļuva arī sentimentālo dzejoļu autors Jānis Ziemeļnieks, kuram bija opija atkarība. Reiz viņš draugiem atzina: “Esmu izmēģinājis visu: morfiju, hašišu, kokaīnu, bet neviens man tik labi neder kā opijs.” Lai tiktu pie kārotā opija, Ziemeļnieks bija iemanījies pats izrakstīt receptes, viltojot ārstu parakstus. Bez opija viņš vairs nespēja dzīvot.
Pirmoreiz klīnikā viņš ārstējās 1925. gada rudenī, kad ārstniecības kursu uzņēmās apmaksāt Rakstnieku arodbiedrība. Tolaik viņu ārstēja pēc klasiskās metodes – arvien samazināja opija devas, un peldināja vannā. Otrreiz Šēnfelda nervu klīnikā viņš nokļuva 1928. gada maijā, kad saindējās ar ēteri.
Vispirms Ātrās palīdzības mašīna viņu aizveda uz Rīgas 1. slimnīcu, kur dzejniekam izskaloja kuņģi un veica klizmu. Slimnīcā dzejnieks pavadīja tikai pāris dienu – sāpju neprātā noplēsa sev kreklu un solīja pakārties. Žēlsirdīgās māsas šausmās aizbēga un baidījās viņu uzmanīt. Dzejniekam uzstādīja diagnozi: psihopatia hereditatis. Apraudzīt slimnieku ieradās arī Rainis, kurš vēlāk panāca, ka dzejnieka ārstēšanai nepieciešamo summu atvēl Tautas labklājības ministrija. Ziemeļnieku atkal ievietoja Šēnfelda nervu klīnikā, kur vienas dienas ārstniecība maksāja divdesmit latu. Tomēr nekas vairs nespēja glābt Ziemeļnieku no postošās atkarības. Pārdozējot opiju, viņš mira 1930. gada 18. jūlijā.
Smalka klīnika ar smalku skandālu
Šēnfelda nervu klīnika bija sevišķi iecienīta augstākajās aprindās – tur savu nestabilo psihi labprāt dziedināja tie, kas spēja par to samaksāt. Klīniku bija dibinājis ebrejs Maksis Šēnfelds, kurš sabiedrībā tika vērtēts kā pieredzējis un augsti kvalificēts psihiatrs. Viņš bija dzimis 1861. gada 8. novembrī Jelgavā tirgotāja ģimenē. Pēc dzimtās pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas studēja Tērbatā un 1887. gadā ieguva ārsta diplomu. Darba gaitas sāka Sarkankalna slimnīcā, bet vēlāk izveidoja privātpraksi un uzņēmās ambiciozu projektu – ņemt kredītu un dibināt savu klīniku.
No 1897. līdz 1899. gadam Pārdaugavā, Atgāzenes muižas parkā (mūsdienās Vienības gatve 87/89) ar grandiozu vērienu tika uzcelti pieci mūra korpusi, kas ievērojami atšķīrās no pārējās apkārtnē redzamās apbūves.
Pagājušā gadsimta padsmitajos gados, vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas, ar Šēnfelda klīniku saistījās kāds skandāls, kas pamatīgi satricināja visu Rīgas sabiedrību. Tas bija skandāls, kurā bija itin viss, kas vajadzīgs gan sirdi plosošai melodrāmai, gan asa sižeta trillerim – mīlestība starp bagātu vācu baronu un nabadzīgu latviešu istabeni, intrigas par miljoniem, ieslodzīšana psihiatriskajā klīnikā, bēgšana, vajāšana un slepkavība. Īsumā stāsts bija sekojošs: ļoti bagātas vācbaltiešu baronu dzimtas pārstāvji ievietoja savu radinieku baronu Heinrihu Bērensu fon Rautenfeldu psihiatriskajā klīnikā un darīja visu, lai viņu atzītu par jukušu un liegtu viņam mantojumu. Barons izbēga no klīnikas un noslēpās kādā dzīvoklī. Viņu sagūstīt ieradās klīnikas galvenais ārsts Maksis Šēnfelds, bet barons viņu nošāva.
Jūtas, kas kāpj pāri žogam. Arī nervu klīnikas
Kas tad īsti izraisīja ar Šēnfelda klīniku saistīto skandālu? Galvenā persona šajos notikumos bija vācbaltiešu barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds, kas savā dzimtā tika vērtēts kā dīvains sapņotājs, kurš īsti neiederas aristokrātiskā vidē. Kad viņš iemīlējās savas mātes istabenē, dzelzceļa pārmijnieka meitā, latvietē Emīlijā Kuģeniecē un gatavojās viņu apprecēt, radinieki to uztvēra kā apkaunojumu un ļoti pretojās laulībai. Baronu dzimtas pārstāvji bija pietiekami ietekmīgi, lai panāktu, ka viņu nelaulā nevienā luterāņu baznīcā. Tomēr tas jaunajiem mīlniekiem nebija šķērslis – viņi pārgāja pareizticībā un 1912. gada 9. janvārī salaulājās Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrālē. Abu laulībā piedzima divi zēni, taču Heinriha radi nerimās – viņi vēlējās uzņemties pār Heinrihu aizbildniecību un anulēt notikušo laulību. Radinieki pauda uzskatu, ka veiklā zemnieku meiča izmantojusi barona gara vājumu un mantkārīgos nolūkos piespiedusi viņu apprecēt. Barona radinieki pat pieprasīja, lai Emīliju sauc pie kriminālatbildības, taču policija, nopratinot lieciniekus, sūdzību noraidīja.
Vietā piebilst, ka fon Rautenfeldi bija sena un cienījama Vidzemes muižnieku dzimta.
Heinriha tēvs, arī Heinrihs, nomira 19. gadsimta beigās. Ar sievu Annu abiem bija piedzimuši pieci dēli un četras meitas. 1882. gadā dzimušais Heinrihs bija vecākais dēls, un saskaņā ar tēva gribu viņam pēc mātes nāves vajadzēja mantot Bieriņu muižu. Tātad – runa bija par iespaidīgu mantojumu, un barona radi turpināja meklēt iespējas, lai laulību atzītu par nelikumīgu un tādējādi uz mantojumu nevarētu pretendēt ne Emīlija, ne abu dēli. Dzimtas pārstāvji uzstāja, ka Heinrihs ir vājprātīgs un viņam nepieciešams piešķirt aizbildniecību, taču vietējie psihiatri kavējās atzīt baronu par nenormālu. Beigās tika nolemts, ka ekspertīzi par viņa garaspējām veiks Makša Šēnfelda psihiatriskajā klīnikā, taču Heinrihs šo vēlmi ignorēja un kopā ar ģimeni turpināja dzīvot Jelgavā.
Kā rakstīja Jaunākās Ziņas, barons Rautenfelds nemitīgi ticis terorizēts ar draudu vēstulēm ieslodzīt viņu trakonamā ar varu, ja viņš nepametīs sievu. Pārdzīvojot lielu stresu, barons tik tiešām kļuvis nervozs. Viņš sasirdzis ar grūtsirdību un naktīs murgojis. Kādā nervozitātes lēkmē izlēcis pa otrā stāva logu un savainojis galvu. Cietušais ievietots Jelgavas slimnīcā, un radinieki nolēmuši izmantot šo iespēju. Jau nākamajā dienā pie viņa ieradies brālis Pauls, kurš Heinrihu aizvedis uz Rīgu un ievietojis Šēnfelda nervu klīnikā. Tur barons atzīts par vājprātīgu, un tas nozīmēja, ka mantojums viņam nepienākas.
Jaunākās Ziņas vēstīja, ka Emīlija apmeklējusi vīru klīnikā vai katru dienu un mēģinājusi tiesā panākt, lai viņai piešķir tiesības Heinrihu aprūpēt mājās par tiem pašiem līdzekļiem, kurus Rautenfelda aizbildņi maksājuši Šēnfelda klīnikai, taču viņai tas nav izdevies.
Un tad notika neparedzētais. 1912. gada 24. jūnijā Heinriham izdevās aizbēgt no slimnīcas un paslēpties mātes dzīvoklī Rīgā, Andreja (tagad Andreja Pumpura) ielā 3.
Dīvaini, ka tvarstīt bēgli uzsāka pats klīnikas galvenais ārsts Maksis Šēnfelds, lai gan varēja norīkot sanitārus. Notikušais liecināja, ka lieta ir pietiekami svarīga un konfidenciāla, lai to nokārtotu bez lieciniekiem. Liktenīgs izrādījās fakts, ka baronam mājās bija ierocis, ko viņš lika lietā. Konflikts dzīvoklī beidzās ar to, ka dakteris Šēnfelds tika nošauts.
Par notikušo rakstīja visas Rīgas avīzes, kuras publicēja arī Rautenfelda pratināšanas protokolus. Lūk, ko barons stāstīja: “Es atrados viens savā dzīvoklī Andreja ielā, kad piepeši kas atrāva durvis un ienāca dr. Šēnfelds. Tas sacīja: “Nākat man līdzi,” bet es atteicu: “Esmu pieaudzis cilvēks un negribu iet.” Uz to dr. Šēnfelds iesaucās: “Jums jādara tas! Es to gribu!” Es gribēju aiziet, bet dr. Šēnfelds bruka man virsū un sagrāba mani tik stipri, ka es nespēju izrauties. Man izkrita no kabatas revolvers; es pacēlu revolveri, bet vēl nešāvu. Kad dr. Šēnfelds nelaida mani vaļā, tad, sevi aizsargādams, izšāvu bez mērķa un nodoma nošaut ārstu. Pēc šāviena dr. Šēnfelds izgāja otrā istabā. Es domāju, ka viņš izgāja saukt sevim palīgu, un tāpēc aizgāju caur virtuvi. Atstājis dzīvokli, aizgāju uz aprinķi, kur sabiju dažas dienas, tad nejauši lasīju avīzēs, ka dr. Šēnfelds grūti ievainots un pat miris.”
Heinrihs atzina, ka nožēlo daktera nāvi, taču rīkojies tikai pašaizsardzības nolūkos. Pēc notikušās slepkavības Rautenfelds kādu brīdi bēguļoja, līdz viņu arestēja kāds uradņiks, kurš bēgli atpazina Rembates krogā.
Prāta vājības pirmā stadija
Baronu Rautenfeldu ievietoja Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā, lai beidzot noskaidrotu – viņš ir normāls vai nenormāls. Barona lieta bija ieguvusi papildu aspektu: ja Rautenfelds ir nepieskaitāms, viņu nevar tiesāt par slepkavību. Izmeklēšana ātri vis nevedās, jo viena komisija atzina baronu par vājprātīgu, bet cita – par veselu. Neskaidrība ieilga, līdz 1913. gada sākumā ārstu komisija nosprieda, ka pacients sirgst “ar prāta vājību pirmā stadijā, šī vājība ārstējama un nav bīstama citiem”. Tas nozīmēja, ka baronu var izlaist no trakonama un pārcelt uz kādu sanatoriju ar maigāku režīmu. Turklāt – viņš ir atbrīvojams no juridiskas atbildības par Šēnfelda nogalināšanu.
Barona Rautenfelda traģiskajiem piedzīvojumiem sekoja līdzi visa Rīgas sabiedrība, turklāt publika un prese bija sašķēlusies divās pretējās nometnēs. Vācu prese aizstāvēja barona radiniekus, bet latviešu un krievu avīzes sauca baronu par mocekli. Laikrakstos bija lasāms, ka Rautenfelds Sarkandaugavas slimnīcā baudot diezgan brīvu režīmu. Viņa rīcībā esot atsevišķa istabiņa ar visu sadzīvē nepieciešamo, viņš drīkstot brīvi pastaigāties pa slimnīcas parku.
Protams, barons alka brīvības, viņš vēlējās nokļūt pie sievas un bērniem. Kad 1913. gada 22. marta pievakarē Heinrihs fon Rautenfelds pastaigājās pa slimnīcas parku, viņš ieraudzīja pie augstās sētas pieslietas trepes, kuras bija atstājis kāds no apkopējiem. Heinrihs nekavējoties izmantoja iespēju bēgt no slimnīcas, taču sargs viņu drīz vien aizturēja Sarkandaugavas krastā.
Pēc notikušā bēgšanas mēģinājuma baronu sāka uzmanīt. Nākamā gada sākumā sabiedrībā paklīda runas, ka Heinriha stāvoklis uzlabojies un viņu laidīs ārā, taču pēc kāda laika prese rakstīja, ka Rautenfelda psihiskais stāvoklis atkal pasliktinājies. Drīz vien sākās Pirmais pasaules karš, un barona lieta zaudēja aktualitāti. Sarkandaugavas psihiatriskajā slimnīcā viņš uzturējās līdz pat savas dzīves beigām, barons mira 1929. gada 14. janvārī ar nieru iekaisumu.
Romāns, luga, filma
Pagājuša gadsimta divdesmitajos gados, kad Latvija veidojās kā neatkarīga valsts, skandalozā Rautenfelda lieta kļuva aktuāla literatūrā un dramaturģijā. Dramaturgs Pāvils Gruzna uzrakstīja lugu Rautenfelda mīlas traģēdija, bet rakstnieks Kārlis Jēkabsons atvēzējās romānam Heinrihs Rautenfelds. Par barona smeldzīgo mīlas stāstu tika uzņemta mēmā filma Vilkiem mests laupījums, kurā Heinriha sievas Emīlijas lomu nospēlēja tolaik nevienam nezināma iesācēja, bet vēlāk populārā aktrise Lilita Bērziņa.
Vietā piebilst, ka pēc Šēnfelda klīnikas dibinātāja slepkavības to pārņēma viņa brālis Leopolds, bet pēc viņa nāves 1931. gadā – Makša dēls Aleksandrs, kurš bija sabiedrībā atzīts nervu ārsts. Tēva dibināto klīniku viņš vadīja līdz 1942. gadam, kad gāja bojā holokaustā, bet viņa māsa, arī psihiatre, Eva Goldberga vēl pirms tam – 1941. gada 14. jūnijā tika deportēta uz Sibīriju, kur mira. Padomju laikā Šēnfelda klīniku pārveidoja par Baltijas kara apgabala hospitāļa filiāli, bet tagad ēkas ir pārbūvētas un piemērotas birojiem un dzīvokļiem.
