Viestura ordeņa kavalieris cīnās par nacionālās pretošanās kustības biedra statusu
Vienīgais latviešu kaskadieris, kurš filmēšanas laukumā darbojies ziloņa mugurā, aktīvs padomju režīma pretinieks, pēdējais no čekas izlaistais politieslodzītais un patriots, kura dzimtas saknes izsenis saistītas ar bruņotajiem spēkiem – tā varētu raksturot Leo Hiršsonu (64).
Vēl krietnu laiku pirms Dziesmotās revolūcijas, kas noveda pie neatkarības atgūšanas, Leo ar grupiņu vietējo puišu Liepājā regulāri meta izaicinājumu okupācijas varai tā, kā uzdrošinājās vien retais.
4. maiju sagaida čekas pagrabā
1990. gada 4. maiju Leo Hiršsons sagaidīja Stūra mājas pagrabā. Tā bija unikāla vieta, no kuras vērot lielo plaisu rašanos varenās padomju sistēmas pamatos.
“A kas tagad būs?” uzzinot par Latvijas atsvabināšanos no PSRS, tobrīd kamerā ieslodzītajam Leo nedroši jautāja kāds no sargiem. “Es viņam prasīju: tu kādu esi spīdzinājis, nagus vilcis nost? Nē, viņš man saka. Esot tikai sargājis. Nu, tad neuztraucies, es atcirtu,” tās dienas sarunu atstāsta Leo. Viņš pats no čekas gan iznāca ārā tikai 16. maijā un pa ceļam noraudzījās uz tukšām kamerām, saprotot, ka izsoļo kā pēdējais.
Kareivīga dzimta
“Jābrīnās par to, ka man vispār bija lemts piedzimt Latvijā, nevis Sibīrijā. Mans vectēvs Otto Rollis bija pabeidzis cara kursantu skolu Tiflisā (kopš 1936. gada Tbilisi, Gruzijas galvaspilsēta). Reiz 1907. gadā, pa ceļam uz savu daļu, viņš iegriezās pie mātes Liepājā un satika savu bērnības draugu – 1905. gada bojeviku. Sarunas noveda pie tā, ka viņš pavisam drīz piedalījās citu sagūstīto jaunības draugu atbrīvošanā un tika arestēts. Piespriesto nāvessodu viņam nomainīja ar astoņiem gadiem katorgā,” atceras Leo.
Otto Roļļa stāsts ar to gan nebeidzās – Leo vectēvs vēl paguva cīnīties Pirmajā pasaules karā, Latvijas armijā bija 2. Ventspils kājnieku pulka intendantūras priekšnieks, vēlāk Kurzemes divīzijas pārvaldes štāba speciālo uzdevumu virsnieks ģenerāļa Dankera un ģenerāļa Krustiņa padotībā.
Armijas gaitas beidzis 1934. gadā, bet 1941. gadā ieslodzīts Brocēnu koncentrācijas nometnē un nākamajā gadā atbrīvots. Padomju vara kā bijušajam cara un Latvijas armijas virsniekam viņam pilnībā atņēma pensiju. Miris 1962. gadā.
No cirka līdz bunkuriem mežā
Zīmīgi, ka no vectēva iemītās takas noklīst nav bijis lemts ne Leo tēvam, ne viņam pašam. Viņa tēvs Hermanis Hiršsons jaunībā bijis cirka spēka mitriķis – locījis pakavus, lauzies un visādi citādi izklaidējis skatītājus, demonstrējot savu spēku. Pēcāk trenējies arī boksā.
Pēc Latvijas okupācijas un ziņām par to, ka Hermaņa tēvu nošāvuši sarkanie, iegājis mežā, lai karotu pret sarkanarmiešiem. Tad uzzinājis, ka vācieši nogalinājuši viņa māti, un stobru pagriezis arī pret Latvijā iebrukušajiem nacistiem.
Kurzemē Leo tēvs prasmīgi darbojies savā bunkuru tīklā, viņam bijuši arī atbalstītāji vietējo iedzīvotāju vidū. Reiz pašrocīgi likvidējis veselu sarkanās armijas desanta vienību piecu karavīru sastāvā, par kuru vēlāk ziņots, ka tā “mistiski pazudusi”.
Leo tēvs dzīves laikā pabijis arī vairākās vācu koncentrācijas nometnēs, vairākkārt likts uz nošaušanu, taču, pateicoties drosmei un prasmei runāt, pamanījies izglābt gan sevi, gan citus, bet vēlāk nonācis pie krieviem.
“Karš manam tēvam beidzās Berlīnē, tur viņš arī paņēma savu pirmo un vienīgo kara trofeju. Pēc profesijas būdams frizieris un bārddzinis, kādā frizētavā ieraudzīja bārdas dzenamo. Es pats to joprojām šad tad izmantoju, lai izdzītu pabārdu – baigi labais leņķis!” smej Leo. Viņa tēva dzīve beigusies tepat Latvijā: “Tēvam civilajā dzīvē pa visu Latviju bija saslēpti ieroči. Kā tik uzzināja, ka kaut kur ir kāds aktīvāks sarkanais mērglis, tā viņš, teiksim tā, palīdzēja viņam aiziet... Tā līdz sešdesmito gadu vidum.”
Kaskadieris 100 filmās
Pašam Leo mājās ir Viestura ordenis, turklāt ar šķēpiem, kādus pasniedz militārpersonām, ne civilajiem. Ar to vajadzētu pietikt, lai kļūtu skaidrs, ka arī viņa dzīvesstāstā, visticamāk, ir lappuses, kurās aprakstīta sevišķi aktīva cīņa pret okupantu spēkiem.
“Man gribējās būt ļoti daudz kam. Kur es varu būt daudz kas? Izmācoties par aktieri, jaunībā spriedu. Vēlāk gan sapratu, ka aktieru skola īsti nav priekš manis. Tas bija 1973. gads – Dunkers taisīja filmu "Uzbrukums slepenpolicijai" (1974. gads). Darbojos ar zirgiem. Vēlāk bija vēl līdzīgi, aizraujoši kaskadieru darbi.”
Ar ziloni Leo darbojies 1977. gadā filmā "Karavīrs un Zilonis" (1978), kā kaskadieris aizvietoja leģendāro armēņu aktieri Frunziku Mkrtčjanu. Kopumā Leo darbojies aptuveni 100 filmās.
Liepājas puiši no PSRS armijas nebīstas
Taču tajos gados liepājnieks aktīvi pievērsās arī tam, ko darīja viņa tēvs, un līdzīgi domājošo netrūka. “Kā var nenonākt līdz tam, ja tu labi zini, kas ir vajadzīgs, apzinies savus spēkus un zini, kas jādara? Man bija klasesbiedri un bērnības draugi, ar kuriem kopā mēs uztaisījām tādu kā grupiņu. Katrs zināja tikai divus citus – vienu, no kura viņš saņem informāciju, un otru, kuram viņš to nodod. Puikas uz uzdevumiem vadāja šoferis. Tērpušies atņemtās jūrnieku formās, uzbrukām tiem, kuriem sarkani uzpleči, tad otrādāk. Laidām viņus matos, taisījām saspīlētu gaisotni, līdz viņi nevarēja saprast, kas pilsētā notiek. Reiz gatavojām uzbrukumu kurjeram. Pie rokas viņam bija pieķēdēts čemodāns (to plānojuši izvest neitrālos ūdeņos un atdot zviedriem – Red.), pie jostas pistole un divi ar automātiem pie sāniem. Savus dzelžus pa nakti dabūjām Kaujas slavas muzejā, bija mums tāds. Ieroči bija deaktivizēti, taču šīs rokas prot daudz ko!” lepojas Leo.
Uzbrukumu okupantu armijas kurjeram gan nācās atlikt – militāristi mainīja savu maršrutu, un iet tiem virsū bez nopietna riska vairs nešķita reāli.
“Ieročus atdevu klasesbiedram, kurš bija mežsargs. Pēc tam sākās... Viens no iesaistītajiem ar mašīnu aizbrauca līdz Rīgai, kur pazuda. Uzpeldēja pie Salu tilta nākamajā pavasarī, stipri apdauzīts. Nākamo atrada šķūnītī, pakārušos. Tad viens bija iebraucis stabā, uz vietas beigts. Mežsargu atrada mežā, viņam virsū bija uzkritis koks. Manu tiešo kontaktpersonu atrada blakus savam kuģim, pie trapa, bija noslīcis,” stāsta Leo.
Disidenti Doroņinu apsargā kaskadieri
Vēlāk viņa ceļi veda uz galvaspilsētu. “Rīgā vienu brīdi strādāju par darbmācības skolotāju, 47. vidusskolā. Pie manis nāca jaunieši, runājām ar viņiem visādas interesantas lietas – par valdošo politisko situāciju, par vēsturi un tās īstenību, organizējām puķīšu likšanas un tādas lietas. Trāpījās iekrist acīs priekšniecībai, un no skolas dabūju atvadīties,” atceras Leo.
Kad 1988. gada jūlijā tika dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), Leo skolnieki ieteica viņam stāties tās rindās. Viņu ievēlēja organizācijas valdē, un pavisam drīz Leo faktiski kļuva par PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieces Lidijas Doroņinas-Lasmanes miesassargu, kopā ar saviem “triku večiem”, kā Leo dēvē kolēģus kaskadierus.
“Lidijai reiz teicu: ko mēs te pļekājamies ar kaut kādām sabiedriski politiskām organizācijām, ja mēs varam uztaisīt oficiālu daudzpartiju sistēmu. Izstāstīju savu plānu – ka kādam jānokļūst Zviedrijā pie viena no LSDSP tolaik vadošajiem darbiniekiem Bruno Kalniņa, jāsaņem piekrišana un tas viss ir jāizdara. Beigās būs otra partija, kā alternatīva kompartijai. Lidija padomāja un teica, ka ideja esot laba. Sazinājās ar Valentīnu [Valentīna Lasmane, Doroņinas-Lasmanes brāļa sieva, Latvijas Centrālās padomes dalībniece],” stāsta Leo.
Zviedrijā, kārtējo reizi pateicoties Valentīnas Lasmanes darbībai, nokļuva tieši viņš. Tas bija 1989. gada pavasarī: “Tur mani divas nedēļas vadāja, kā no Poncija pie Pilāta. Pārbaudīja, vai es neesmu iesūtīts, beigās noticēja un atzina, ka esmu derīgs.”
Zviedrijā Leo apmeties pie pazīstamā latviešu sociāldemokrātu aktīvista Viļņa Zaļkalna, kurš viņu aizsūtījis pie Bruno Kalniņa. “Brunim es skaidri pateicu – nekāds pārliecinātais sociāldemokrāts neesmu, bet šī ir vienīgā iespēja Latvijā nesāpīgā ceļā izveidot daudzpartiju sistēmu un atņemt komunistiem varas monopolu. Viņš teica, ka piekrīt un ka tā arī darīsim. Trīs mēnešus, kurus es pavadīju Stokholmā, mani visādās lietās apmācīja Uldis Ģērmanis, viens no mācībspēkiem Zviedrijas slepenā dienesta virsniekiem. Tiem laikiem viņš mācīja ļoti gudras lietas – tur bija interesanta psiholoģija, arī fizionomika, kas palīdz lasīt cilvēku pēc sejas izteiksmes un uzvedības. Pēc tam tas viss noderēja, kad sēdēju čekā.”
Atgriezies Latvijā, Leo sāka organizēt LSDSP atjaunošanas iniciatīvas grupas darbu, piereģistrējās Tautas frontē un pavisam drīz – 1989. gada 1. maija demonstrācijā – tika pacelts sociāldemokrātiskās partijas karogs, signalizējot komunistiem par savu klātbūtni politiskajā arēnā. Karogu pēc veciem paraugiem uzšuva Leo draugs Jānis Mekšs.
Desmit brieži trīs mašīnās
“Pēc gājiena sākās viļņošanās,” lakoniski par turpmāko mēnešu notikumiem Latvijā izsakās Leo. Viņam pašam kā daudziem citiem par savu uzdrīkstēšanos nācās samaksāt.
“1989. gada 24. novembrī tiku arestēts. Iemesls – man esot iespaidīgs ieroču arsenāls. Tā viņi nosauca vecos, sarūsējušos lūžņus, kuri karājās darbnīcā pie sienas. Vēl bija teātrī izmantojams rapieris, kuru man aktieris Valdemārs Karpačs iedeva nopulēt. Iemesls, kādēļ man tie desmit brieži trijās mašīnās atbrauca pakaļ, jau bija skaidrs – pataisīt LSDSP sabiedrības acīs kā teroristisku organizāciju,” skaidro Leo.
Viņš nonāca Centrālcietuma 4. korpusā. “Tur visi bija slepkavnieki. No turienes mani pēc divām nedēļām aizveda uz čeku. Gandrīz uzreiz atkodu vienu stukaču, kurš man bija pielikts klāt. Viens cits divas nedēļas sēdēja un nerunāja, ar lupatu uz acīm. Viņš bija GRU (PSRS Galvenā izlūkošanas pārvalde) apakšpulkvedis, Vladimirs Barščovs vārdā. It kā paņemts ciet kā dubultaģents, kurš sadarbojies ar Francijas specdienestu. Sapratu, ka mani augstu vērtē, ja jau ar tādu kopā salikuši,” smej Leo.
Pēc neilga laika apakšpulkvedis aizvests prom. Vēl pēc kāda laika pienācis 1990. gada 4. maijs. “Nu, un tad es sapratu, ka mēs esam uzvarējuši,” saka Leo. Kā jau minēts, viņam pašam līdz brīvībai vēl bija jāgaida 12 dienas.
No partijas uz Zemessardzi
Iznākot no čekas, pavisam drīz Leo ar saviem tuvākajiem cīņu biedriem izstājās arī no partijas, pamatojot to ar savu pamatdarbu nesen izveidotajā Zemessardzē.
“Pie šā galda, kur sēžam, tika nodibināts 15. Zemessardzes bataljons. Es biju bataljona operatīvās daļas priekšnieks, kā jau visi manas ģimenes vīri – svētajā kapteiņa pakāpē,” pasmaida Leo.
Arī gaitas Zemessardzē pēc kāda laika beigušās, viņš turpinājis izmantot savas prasmes kino pasaulē, tostarp bijis triku inscenētājs filmā Rīgas sargi. Par filmu viņš gan ir atklāts: “Man ir kauns, ka mans vārds ir titros. Tas izvērtās par pilnīgu vēstures viltošanu, lēts tingeltangelis.”
No diviem dēliem Leo palicis tikai Mārtiņš, kurš dzīvo Kanādā. Dēls Krists 2008. gadā noslepkavots... Viņš bija virsnieks, nesen atvaļinājies no Gaisa spēkiem. Kristu un Jūras spēku karavīru, Leo audžudēlu Vilni Hofmani Zaļeniekos nošāva azartspēļu parādos iestidzis dienesta biedrs.
Cīņa par statusu
Leo neslēpj, ka kopumā ar šā brīža situāciju Latvijā viņš nav īsti apmierināts – viņam jāpierāda, kas viņš ir.
“Ja būtu normālāks rezultāts, būtu arī normālāka likumdošana, un man nebūtu jācīnās, lai tiesa mani atzītu par to, par ko mani jau atzinis prezidents, pasniedzot Viestura ordeni. Tiesā man ir jāpierāda, ka es esmu Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks. Sākumā skraidījām uz Rīgas domes Nacionālās pretošanās kustības statusa piešķiršanas komisiju, tad gājām uz administratīvo tiesu, kur kādas trīs reizes to skatīja. Beigās kustības dalībnieka statusu atteica, pamatojot ar to, ka es esot ārpus likuma rāmjiem. Likums Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu konkrētajā gadījumā attiecas tikai uz personām, kuras “notiesātas un ir reabilitētas” periodā no 1961. gada 1. janvāra līdz 1990. gada 4. maijam. Es tiku izlaists no čekas 16. maijā un vēlāk, 8. novembrī, pat tiesāts. Lūk, arī formalitāte, kas neļauj panākt iepriekš minēto. Es tāds, protams, neesmu vienīgais. Tādi esam daudzi, zem nepareizajiem pantiem – nevis zem politiskajiem. Toreiz jau arī paši čekisti teica: ko, jūs cerat, ka jūs pēc politiskajiem tiesās? Kriminālie jūs būsiet,” par situāciju stāsta Leo.
Tajā pašā laikā Leo Hiršsons 2018. gada 17. novembrī Rīgas pilī valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā saņēma Viestura ordeni par sevišķiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā. Cīņu, lai saņemtu arī dalībnieka statusu, spītējot neparocīgajam likuma burtam, viņš apņēmies turpināt.
