Leģendārais Eduards Smiļģis: viņa teātris, kaislības un sievietes

Pārsteidzošs un neaprēķināms – tāds bija Eduards Smiļģis. Reizēm viņš izteica tik paradoksālus spriedumus, ka nebija iespējams iebilst. Savā ziņā Smiļģis var pielīdzināt burvju māksliniekam – viņš kā skatuves maģijā iesvaidīts iluzionists savā radošajā laboratorijā – Dailes teātrī – veidoja iespaidīgus un vērienīgus inscenējumus, kas lika sajūsmā noelsties ne vienam vien skatītājam. Tagad Eduardu Smiļģi kā latviešu teātra mākslas patriarhu un reformatoru pat pielīdzina Rainim, augstu novērtējot abu dižgaru nozīmi latviešu kultūrā.

Neapšaubāmi, viena no spilgtākajām Smiļģa rakstura iezīmēm bija vērienīgums. Savas skatuviskās fantāzijas viņš centās realizēt ar kosmisku atvēzienu. Kad reizēm līdzstrādnieki atgādināja par teātra ierobežotajām materiālajām iespējām, režisors attrauca, ka nabadzības dēļ jau neies lepnumu zaudēt. Smiļģis gluži kā tāds imperators nodarbojās ar lielām lietām, bet sīkās viņu neinteresēja. Reizēm viņa nevēlēšanās ieslīgt detaļās bija pat anekdotiska. Aktieri stāstīja par gadījumu, kad Smiļģis ar roku iedomāti pāršķēlis teātra orķestri un pieprasījis, lai puse mūziķu iet mājās, jo atskaņotā mūzika esot par skaļu.

Dzirdēta atziņa, ka Smiļģis kā ģeniāls režisors esot radies no nekurienes, jo režiju viņš nebija mācījies nevienu dienu. Un tomēr – kaut gan Smiļģim nebija teorētiskas sagatavotības, viņš spēja radīt iespaidīgus un pārliecinošus inscenējumus. Viņš klausīja intuīcijai un ļāva brīvu vaļu fantāzijai.  

Jāatzīst, ka aktieri Dailes teātri reizēm sauca Smiļģa ādu fabrika, jo režisors viņus pamatīgi dzenājis un dresējis, tā ka šķitis – ir gatavs viņiem ādu pār acīm pārvilkt. Un ne jau tikai aktieriem vien – arī visiem pārējiem teātra darbiniekiem.

Pa dienu fabrikā, vakaros teātrī

Eduards Smiļģis piedzima 1886. gada 23. novembrī Rīgā. Viņš bija vecākais bērns, ģimenē vēl bija brālis Jānis un māsa Anna Marija. Eduards vispirms skolojās Sāpju Dievmātes baznīcas skolā Vecrīgā, vēlāk mācības turpināja Rīgas Pētera – Pāvila skolā, pēc tam Vācu amatnieku biedrības skolā, kur apguva tehniskā rasētāja specialitāti. Vēlāk savās atmiņās Smiļģis pieminēja, ka vissvarīgākā un vismīļākā vieta bērnībā viņam bijusi baložu būda uz mājas jumta.

Tur viņš ne tikai vērojis putnu lidojumu un gaidījis viņus atgriežamies mājās, bet arī gatavojis savus skolas uzdevumus, lasījis grāmatas un reizēm arī nosnaudies. No jumta viņš stundām ilgi raudzījies pāri Daugavai – uz Rīgu, uz veco baznīcu torņiem. Reizēm zēns uz jumta pavadījis visu dienu, nodevies sapņošanai un pārdomām.

Jaunākie bērni vēl nebija izskoloti, kad nomira tēvs, un 17 gadus vecais Eduards uzņēmās apgādāt ģimeni, strādājot Manteļa mašīnbūves fabrikā par konstruktoru-mācekli. Pēc gadiem trim viņš kā labi apmaksāts tehniķis-rasētājs sāka strādāt rūpnīcā Motors. Smiļģis autobiogrāfijā raksta, ka jau agrā bērnībā sācis interesēties par teātri un kopš 1906. gada kā aktieris uzstājies uz dažādu biedrību – Jonatana, Apollo, Cerība – skatuvēm.

Tolaik savas radošās izpausmes viņš apvienojis ar darbu rūpnīcā – pa dienu fabrikā, bet vakaros teātrī. Tiek uzskatīts, ka 1912. gads Eduarda Smiļģa dzīvē bija izšķirošais. Viņš pameta darbu rūpnīcā Motors un iekļāvās Jaunā Rīgas teātra kolektīvā, kur drīz vien kļuva par atzītu varoņlomu tēlotāju.

Režisora laikabiedri stāstīja, ka Eduards bijis galējību cilvēks. Jaunībā viņš varējis mēģināt caurām naktīm un tad pēkšņi mesties vairāku dienu uzdzīvē. Pēdējā plosta dienā viņš parasti devies uz pirti, kur nomazgājis grēkus un atguvies no pārdzīvotā. Nākamajā dienā viņš jau agrā rītā bijis teātrī un gatavojies mēģinājumam. 

Ierasto mierīgo dzīves ritmu pārtrauca Pirmais pasaules karš, kas pamatīgi iedragāja Smiļģu ģimeni.  Jaunākais brālis Jānis pazuda bez vēsts, māsa Anna nomira gripas epidēmijas laikā. Eduarda mātei tas bija smags trieciens –  sāpes par zaudētajiem bērniem viņu pavadīja visu turpmāko mūžu.

Kara gados Eduards bija devies bēgļu gaitās uz Krieviju, kur darbojās Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, bet pēc boļševiku apvērsuma vienubrīd pat bija Ārkārtējās evakuācijas komisijas loceklis Arhangeļskas ostā. Tolaik Smiļģim nedeva mieru doma par savu teātri, kur varētu realizēt savas trakās idejas. Krievijā viņš bija rīpīgi izpētījis Petrogradas un Maskavas teātru darbību un bija smalki izplānojis, kādam vajadzētu būt Dailes teātrim. Viņš pat vēlējās izveidot vienotu teātru tīklu, kas aptvertu visu Latviju.

Ar magnētisku lauku

1920. gadā Smiļģis atgriezās Latvijā un nodibināja Dailes teātri. Divdesmitajos gados viņš veidoja vidēji divdesmit jauniestudējumu sezonā un pats spēlēja arī galvenās lomas. Viņš strādāja ar lielu mērķtiecību un vienmēr centās noteikt kursu. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados radās īpatnēji dokumenti – Dailes teātra radošās deklarācijas, ko Eduards Smiļģis kopā ar savu palīdzi Felicitu Ertneri sagatavoja katrai jaunai sezonai.

Šajās deklarācijās bija ierakstīti Dailes teātra uzdevumi katram jaunam posmam – jautājumi par jauniem inscenējumiem, kolektīva radošā rokraksta meklējumiem, meistarības izaugsmi, aktiera ētiku. Savulaik deklarācijas pat tika publicētas presē un Dailes teātra programmās. Vienā no pirmajām Dailes teātra programmām Smiļģis rakstīja: “Esmu laimīgs, ja varu dzīvot savos trakos sapņos par teātra ideāliem, savās neierobežotās fantāzijās par jauniem skatuves veidiem, par aktieru saimi, kuriem jātop par lieliem garīgiem cilvēkiem.” Smiļģis norādīja, ka Dailes teātra mērķis ir sasniegt pilnīgu formas un satura sintēzi, iekļaujot spilgti attīstītas mākslinieku personības meistarīgi saskaņotā ansamblī par viena lējuma mākslas darbu.

Tiek uzskatīts, ka tieši trīsdesmito gadu pirmā puse, neraugoties uz vispārējo ekonomisko krīzi, bija viens no auglīgākajiem un nozīmīgākajiem Dailes teātra darba posmiem. Tapa daudzi augstvērtīgi inscenējumi: Raiņa Jāzeps un viņa brāļi, Jāņa Jaunsudrabiņa Invalīds un Ralla, Bertolta Brehta Trīsgrašu opera, Gerharta Hauptmaņa Audēji, Selmas Lāgerlēvas Gesta Berlings.

Smiļģa skatuves varoņi bija izrauti no ikdienības un pacelti spēcīgu kaislību un lielu mērķu augstumos. Viņa vadībā viss kļuva nozīmīgs un sakāpināts. Arī viņš pats izpaudās vispārākajā pakāpē. Kaisle, emocijas, temperaments – tas viss Smiļģim piemita sakāpinātā formā. Turpretī sīkumainība režisoram bija sveša. Mūziķis, komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš savās atmiņās stāsta, ka Smiļģis pratis apkārtējos suģestēt ar dīvainām savas personības strāvām.

“Tās nāca no viņa valdošā acu skata, no patētiskajiem žestiem, no vārdiem, kas sākumā šķita nemaz neattiecamies uz pārrunājamo jautājumu. Viņš radīja ap sevi magnētisko lauku: katrs inscenējums bija eksperiments, katra pirmizrāde – pasaules radīšana no haosa. Smiļģa enerģijai gan pakļāvās tikai tie, kas bija ar viņu vienā tonalitātē skaņoti. Pārējie juta klaju nepatiku, viņi drīz vien atstāja Dailes teātri un meklēja mierīgākus, klasiskākus ūdeņus, kuros ļauts spoguļoties daudzām un dažāda lieluma zvaigznēm. Bet Smiļģis kā negaisa mākonis lidoja starp zemi un debesīm, ar violetiem zibeņiem telpu šķeldams un pamali ducinādams. Toreiz man likās, ka pēc tādiem negaisiem kļūst vieglāk elpot.”

Dailes teātri regulāri piemeklēja finansiālas krīzes – tas teātrim bija normāls stāvoklis. Taču, kad aktieru kurnēšana par laikus neizmaksāto algu kārtējo reizi pieņēma bīstamus apmērus, Smiļģis paņēma cepuri un aizgāja. Viņš devās pie kreditoriem un labvēļiem, lai iegūtu jaunus aizņēmumus. Bieži vien režisors atgriezās sašļucis, taču reizēm priecīgi sauca, ka pilsētas valde norakstījusi veco parādu un tagad var taisīt jaunus. Smiļģa privātajā kolekcijā glabājās simtiem dzēstu vekseļu, tie visi bija kādreizējie aizņēmumi – nepieciešamā degviela, ar ko viņš darbināja Dailes teātri.

Saimnieks un diktators

Savu teātra kuģi Smiļģis prata izstūrēt cauri visām vētrām – gan Latvijas laika finansiālajām krīzēm, gan padomju gadu ideoloģiskajam spiedienam. Kopš padomju okupācijas teātra oficiālais nosaukums bija LPSR Dailes teātris, tā misija – audzināt skatītāju sociālistiskā garā. Padomju laikā teātra pirmais darbs bija Andreja Upīša drāma 1905. Smiļģis skaidroja, ka luga izvēlēta tās revolucionārās idejas un spēcīgā dramatizējuma dēļ, kas aktieriem un režisoriem dod pateicīgu vielu spraigas izrādes sagatavošanai.

Režisora fantāzijas lidojumi dažkārt šķita cilvēka prātam neaptverami. Ikviens sīkums viņam varēja izraisīt asociācijas plūsmu, kas vienmēr noveda pie vēstures un mākslas uzdevumu kosmiskajiem plašumiem. Viņš acumirklī spēja aizrauties un aizraut līdzi klausītājus. Felicita Ertnere pastāstīja par kādu gadījumu: “Savā laikā biju ceļojusi pa ārzemēm un par saviem iespaidiem pastāstīju Smiļģim. Pēc ilga laika savā draugu pulkā viņš sāka stāstīt par Itāliju, par Franciju, par šo zemju dabu, vēstures un mākslas pieminekļiem, stāstīja tik dzīvi un reljefi, it kā būtu skatījis tos savām acīm. Un mēs visi klausījāmies aizturētu elpu, uz laiku aizmirsdami, ka Smiļģis nekad šais zemēs nav bijis. Es pati ieraudzīju savus ceļojumu iespaidus pilnīgi jaunas izpratnes gaismā.”

Smiļgis ar savu daiļrunību un aizrautību centies aktierus iedvesmot, atmodināt viņos kaisli un temperamentu. Idejas viņam dzimušas viegli un spontāni, bet ne visi kolēģi spējuši tās viegli un ātri uztvert. Tādos gadījumos režisors varējis būt nežēlīgi ass un neiecietīgs, pārliecinoši nodemonstrējot, kurš teātrī ir saimnieks un diktators. Savulaik uz Smiļģa pārspīlēto neiecietību norādījis ne viens vien viņa kolēģis. Režisors bijis pārsteidzoši neiecietīgs pret cilvēku vājībām, lai gan arī pats nav bijis nekāds paraugzēns. Smiļģis bieži mētājies savās jūtu izpausmēs – varējis būt despotisks un ass, taču brīdi vēlāk jau maigs, uzmanīgs un izpalīdzīgs.

Skaidrība, vienkāršība un kaislība

Tēlaini izsakoties, Eduards Smiļģis bija kalnā kāpējs. Kad sasniedza vienu virsotni, viņa skatienam atklājās nākamā. Tāpēc viņš nelabprāt runāja padarīto, bet vienmēr tiecās apspriest nākotnes ieceres. Pēc pirmizrādes viņš savus iestudējumus vairs neskatījās – pirmizrāde kā ar nazi nogrieza viņa interesi par konkrēto uzvedumu, un viņš ar steigu ķērās pie nākamā darba.

Smiļģis bija ne tikai izcils režisors, bet arī labs konstruktors – savulaik bija konstruējis tvaika mašīnas un lidmašīnu motorus. Viņš pats pārkonstruēja šauro Dailes teātra skatuvīti, uztaisot to lielāku un plašāku. Tai vajadzēja būt pietiekami plašai, lai tur brīvi peldētu kuģi un brauktu vilcieni. Kaut ko pārveidot, labot, attīstīt, pilnveidot – tā bija Smiļģa stihija. Galva viņam bija pilna ar trakām un šķietami neiespējamām idejām, kuras režisors centās realizēt. 

Eduards Smiļģis bieži uzsvēra, ka savu teātri izveidojis uz ansambļa principiem, un noliedza tā saucamo teātra zvaigžņu sistēmu, taču patiesībā tā nebija. Viņam vienmēr bija savi favorīti. Izcilā aktrise Lilita Bērziņa savās atmiņās rakstīja: “Cik es Smiļģi atceros, tik viņam vienmēr bijuši kādi mīluļi – pieci seši aktieri, uz kuriem viņš balstīja savas ieceres. Laika gaitā šie mīluļi mainījās, jo mīlestība pastāvēja tikai līdz tam brīdim, kamēr aktieris ar savu būtību simtprocentīgi piederēja Dailes teātrim un atdevīgi veica tos uzdevumus, kurus Smiļģis viņam izvirzīja. Mazākā interešu novirzīšanās, atslābums darbā – un režisora mīlestība pārvērtās dusmās, pat neapvaldītā naidā.”

Visas apspriedes un diskusijas šaurākā lokā parasti notika Smiļģa kabinetā, kuru viņš bija izbūvējis zem skatuves, aktieru ģērbistabu ielokā. Nelielajai istabai nebija logu, uz galda mūžīgi dega spuldze. Uz stūra galdiņa arvien bija redzams topošā inscenējuma makets, visos kaktos rēgojās dekorāciju un kostīmu metu ruļļi. Šajā istabā viņš dažkārt arī pārnakšņoja, lai otrajā rītā, izdzerot tasi kafijas vai glāzi kefīra, atsāktu nepabeigtos darbus.

Zinātāji stāsta, ka Smiļģim neesot paticis iedziļināties detaļās, nav paticis ilgi strādāt ar aktieri, palīdzot izveidot tēla psiholoģiskās nianses. Toties mizanscēnas viņš veidojis ātri un ģeniāli. Pēc savas būtības viņš bijis izcils inscenētājs, kuram blakus bijis vajadzīgs palīgs darbam ar aktieriem. Šo uzdevumu veikuši vairāki režisori, taču visauglīgākā sadarbība izveidojusies ar Felicitu Ertneri. Viņa vislabāk pratusi atraisīt aktieru talantus un spējas.

Smiļģis vairākkārt uzsvēra, ka skatuves mākslai ir nepieciešami trīs pamatelementi: skaidrība, vienkāršība un kaislība. Viņam bija talants apbrīnojami precīzi nokomplektēt topošā iestudējuma ansambli. Tas bijis neiedomājami, ka viņš būtu izvēlējies lomai neatbilstošu tēlotāju. Tomēr ar Smiļģi nebija viegli – viņš necieta bezkaislīgus aktierus, kas mēģinājumos bija inerti un nedarbojās ar pilnu atdevi. Ja kāds mēģinājumā centās izbraukt pa vieglo, tas parasti beidzās ar konfliktu, un reizēm aktieris pat palika bez lomas.

Režisora sievietes

Plašs vēriens Smiļģim bija raksturīgs ne tikai radošajās izpausmēs, bet arī attiecībās ar sievietēm. Izcilā režisora pirmā sieva bija teātra sufliere Berta Āboliņa, kuru visi sauca par Knībi. Šo neparasto iesauku viņa ieguva mirklī, kad nejauši pārteicās un vārda knābis vietā pateica knībis. Šajā laulībā piedzima divi dēli – Eduards un Zigurds. Kopdzīve ar Smiļģi nebija viegla, jo sadzīve viņu īsti neinteresēja, turklāt dižais režisors krāpa sievu. Nespējot to paciest, 1924. gadā Berta ar bērniem pārcēlās uz Lielupes vasarnīcu. Smiļģis viņus bieži apciemoja un aicināja atgriezties mājās, taču Berta vilcinājās. Pēc ilgākām pārdomām viņa nolēma šķirties un ar bērniem pārcēlās uz īrētu divistabu dzīvokli Rīgā. Saites viņi tomēr nesarāva, jo bērni abus vienoja.

Nevar nepieminēt Smiļģa romānu ar savu palīdzi – teātra kustību pedagoģe un režisori Felicitu Ertneri. Abu attiecībās piedzima meita Anna, kuru Smiļģis oficiāli gan neatzina. Interesanti, ka abi viens otru līdz pat mūža galam uzrunāja uz jūs.

Režisora mīļāko vidū bija ne viena vien aktrise. Te gan jāatzīst, ka nekādu karjeru caur Smiļģa gultu aktrisēm nebija iespējams izveidot, jo režisors strikti nodalīja darbu no privātām lietām. Šādi tikt pie lielām lomām nevarēja – vajadzēja sevi parādīt nevis gultā, bet uz skatuves.

Viena no Smiļģa favorītēm ne tikai uz skatuves bija Dailes populārā aktrise Emīlija Viesture, kuru daudzi uzskatīja par sievišķības etalonu. Daudz ciešākas attiecības viņam izveidojās ar Nacionālā teātra aktrisi un skaistuma karalieni Liliju Štengeli. Abu kaislīgais un dziļu pretrunu plosītais mīlas stāsts ilga vairāk nekā desmit gadu. Kādu laiku Štengele pat dzīvoja Smiļģa mājā Pārdaugavā.

Diemžēl savus dēlus Smiļģis kara laikā zaudēja. Vecākais dēls pazuda, atkāpjoties kopā ar padomju armijas daļām Daugavpils virzienā. Vēlāk autobiogrāfijā Smiļģis rakstīja, ka viņš kritis kaujās par Maskavu. Jaunākais dēls Zigurds, lai būtu tālāk no frontes un iespējamās mobilizācijas, devās studēt Vīnes Lietišķās mākslas augstskolā. 1944. gadā viņš kādā vēstulē rakstīja, ka pārceļas dzīvot uz Drēzdeni. Vēlāk Zigurds pazuda bez vēsts – visticamāk, gāja bojā Drēzdenes bombardēšanas laikā. 1945. gada februārī britu un amerikāņu aviācijas uzlidojumi pārvērta Drēzdeni par drupu kaudzi, nogalinot vismaz 25 000 civiliedzīvotāju.

Pēc kara Eduards Smiļģis apprecējās vēlreiz – par viņa sievu kļuva ievērojami jaunākā Zigrīda Kalniņa, kura strādāja par rakstvedi Izpildu komitejā. Ģimenē piedzima divi bērni – dēls Jānis un meita Aija.

Burvja māja Āgenskalnā

Tā bija Eduarda Smiļģa leģendārā privātmāja – trīsstāvu mūra nams, kur tagad iekārtots muzejs. Smiļģis to nopirka 1922. gadā un sāka veikt grandiozas pārbūves, pieaicinot palīgā Ernestu Štālbergu, kurš tolaik bija arhitektūras pasniedzējs Latvijas Universitātē. Īstenojot Smiļģa ideju, mājas divos stāvos tika ierīkota skatuve un skatītāju zāle, kur varēja ietilpt vismaz divsimt cilvēku. Taču mājas zālē tā arī netika rādītas izrādes publikai, tā palika Smiļģa privātajai lietošanai – kā darbnīca un svētnīca.

Savdabīgā māja tā arī netika pilnībā pabeigta, jo režisoram nemitīgi uzradās arvien jaunas ieceres un mainījās plāni. Turklāt Smiļģim regulāri pietrūka naudas, un tas izraisīja piespiedu pārtraukumus.

Laikabiedri stāsta, ka Smiļģis savā namā dzīvojis kā liels vientuļnieks. Kamēr vēl bija dzīva, Smiļģa viesus parasti uzņēmusi viņa māte, kura kā prezidente sēdējusi galda galā. Tomēr savās istabās starp savām teātra relikvijām, lugu eksemplāriem un skiču kaudzēm Smiļģis dzīvojis viens pats. Viņa nams Pārdaugavā bija gluži kā burvja māja, kuras dārgumus nebija iespējams vienā reizē ne aptvert, ne izskaitīt. Smiļģa māja – tas bija Dailes teātra turpinājums.

Padomju laikos daudzi brīnījās, kā Smiļģis savu lielo namu paglābis no nacionalizācijas. Izrādās, tas viņam bija izdevies, pateicoties savai izdomai, šarmam un suģestijai. Kad Latvijā nodibinājusies padomju vara un sākusies īpašumu atsavināšana, Smiļģis izdomājis netradicionālu risinājumu – par īrnieku pieņēmis čekas pulkvedi.

Kopīgi dzerot šņabi un daloties atmiņās, režisors ātri vien iemantojis pulkveža simpātijas. Kad ieradusies nacionalizācijas komisija, pulkvedis uzvilcis formastērpu un paskaidrojis, ka Eduards Smiļģis ir skatuves mākslas ģēnijs un viņam nekādā gadījumā nedrīkst atņemt māju. Pulkveža runas ietekmēti, komisijas locekļi aizgājuši, bet pēc kāda laika atkal uzradušies. Tad čekas pulkvedis noskaities ne pa jokam – nolamājis komisiju ar mātes vārdiem un pateicis: ja viņi vēlreiz parādīsies, tad varēs nacionalizēt mājas Sibīrijā. Kopš tā laika nacionalizācijas komisija likusi Smiļģi mierā.

Laikabiedri spriež, ka Smiļģa dzīves finālā ēka ļoti līdzinājusies pašam saimniekam. Unikālās izbūves un apdares, kas kādreiz patiešām bija Smiļģa fantāzijas cienīgas, kļuva par graustu. Smiļģis bija kategoriski pret ēkas atjaunošanu un interjera sakopšanu, tikpat noraidoši viņš izturējās pret piedāvājumiem pāriet dzīvot jaunā dzīvoklī valsts mājā. Viņš apzināti atteicās atjaunot savu māju un ļāva tai nonākt līdz fiziskam sabrukumam kopā ar viņu.

Kad  nav vairs spēka dzīvot

Eduards Smiļģis allaž tiecās pēc visa jaunā un vēlējās redzēt ap sevi jaunus cilvēkus – ja ne gados, tad vismaz sirdī. Tieši mūža izskaņā ap sirmo režisoru arvien biežāk varēja redzēt cilvēkus, kas bija teju pusgadsimtu jaunāki. Sešdesmito gadu sākumā viņš vadīja režijas kursu Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas fakultātē, kur bija pedagogs vēlāk pazīstamiem režisoriem Jānim Streičam, Ērikam Lācim, Mihailam Kublinskim, Andrejam Miglam, Paulam Putniņam un citiem.  

Kāda atziņa vēsta, ka visi lielie cilvēki ir vientuļi. Tieši tā jutās Smiļģis, sevišķi dzīves norietā. No vienas puses, viņš vienmēr bija rosīgs un darbīgs, allaž tiecās pēc cilvēkiem un sabiedriskām izpausmēm, no otras, ik palaikam noslēdzās sevī, kad pat vairākas dienas nebija teātrī. Ar humoru viņš reiz sacīja: “Kad man ir grūti, es palieku savā Pārdaugavā un stundām ilgi runāju ar vienu gudru cilvēku. Viņu sauc Eduards Smiļģis.”

Laikam ritot, režisora dzelžainais tvēriens kļuva arvien vājāks, un Dailes teātrim bija nepieciešams jauns mākslinieciskais vadītājs. 1964. gada 8. jūlijā LPSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs izdeva pavēli par Eduarda Smiļģa atstādināšanu no Dailes teātra galvenā režisora pienākumiem. Viņš tika iecelts par goda režijas priekšsēdētāju un aizvadīts pensijā. Tajā mirklī sabruka viss, kas bija Smiļģa galvenā vērtība un mūža piepildījums. Viņš bija gluži vai saaudzis ar paša radīto teātri, un tā atņemšana viņam nozīmēja dzīves beigas.

Pēc teātra zaudēšanas Smiļģis sabruka arī fiziski. Ar katru dienu viņš kļuva drūmāks un vājāks – režisoru mocīja slimības un apziņa, ka teātrim viņš vairs nav vajadzīgs. Teātrī viņš parādījās arvien retāk – staigāja sašļucis un nomākts. Un viņš pavisam nerūpējās par savu izskatu – uzvalks bija saņurcīts, kurpes nošķiebtas, mati savēlušies pinkās  Ja Smiļģis ieradās teātrī, tūlīt devās uz savu kabinetu un aizvēra durvis. Viņš kļuva apātisks, un tā vien šķita, ka viņam viss kļuvis vienaldzīgs. Režisoram bija jāliekas slimnīcā, taču viņš vilcinājās, jo juta, ka no turienes vairs neatgriezīsies.

1966. gada 2. martā Smiļģis tika ievietots izmeklēšanai Paula Stradiņa klīniskās slimnīcas 2. nodaļā, kur viņam atklāja problēmas ar nierēm. Viņam vairs nebija spēka dzīvot – atlikušas mūža dienas režisors aizvadīja slimnīcā. Eduards Smiļģis nomira 1966. gada 19. aprīlī 79 gadu vecumā.

Gadu gadiem, ierodoties darbā, aktieri mēdza prasīt dežurantam, vai Smiļģis jau ir teātrī, un parastā atbilde bija: “Augšā uz skatuves.” Šie vārdi lika aktieriem radoši mobilizēties un maksimāli noskaņoties mēģinājumam. Tāpat notika arī izvadīšanas dienā – Smiļģis bija augšā uz skatuves, zārkā, un kolēģi atvadījās no Meistara. Eduardu Smiļģi pēdējā gaitā pavadīja vai visa Rīga, līdz Raiņa kapiem režisora zārku aiznesa viņa paša aktieri.