Latvijas noslēpumi: 50 gadus noklusētā traģēdija
Vēl šobaltdien nav skaidrs nedz tas, kādos apstākļos 1950. gadā pie Liepājas tika notriekta amerikāņu lidmašīna, nedz arī zināms tajā esošo desmit cilvēku liktenis un pēdējā atdusas vieta.
Leģendas un nostāsti
Katru gadu 8. aprīlī Liepājā pie pieminekļa bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem pulcējas ASV un Latvijas militārpersonas, ASV vēstniecības un Liepājas pašvaldības pārstāvji, lai godinātu 1950. gada 8. aprīlī jūrā iepretī Liepājai bojā gājušos desmit ASV pilsoņus, lidmašīnas "RB4Y2 Privateer" apkalpes locekļus. Pie pieminekļa piestiprināta plāksne ar visiem desmit bojā gājušo vārdiem.
1950. gada 8. aprīlis bija Lieldienu sestdiena. Tieši tajā rītā no Vīsbādenes kara lidlauka Vācijā gaisā pacēlās ASV lidmašīna "RB4Y2 Privateer" ar desmit apkalpes locekļiem uz borta.
Pēc šā lidojuma neviens no apkalpes nekad vairs mājās Amerikas Savienotajās Valstīs neatgriezās. Vēl vairāk – nekas par apkalpes likteni kopš tās dienas nav zināms. Ir tikai visdažādākie nostāsti un leģendas: vieni apgalvo, ka lidaparāts, kuram pretī devās četri PSRS iznīcinātāji un to sašāva, iekritis jūrā iepretim Liepājai, nogrimis un atrodas tur joprojām, citi savukārt pastāv uz to, ka lidmašīnas vraks ticis izcelts un tajā pat atradies kāds no apkalpes, tāpat vairāki līķi izzvejoti no jūras. Dzirdēts arī – kādi ķermeņi izskaloti Liepājai netālajā Bernātu piekrastē. Kādi vēlāk slepeni apglabāti it kā Liepājā, Tosmares kapos, it kā flotes kapsētā Baltijskā, Kaļiņingradas apgabalā. Kāds Aleksandrs Bondarenko 1999. gadā apgalvoja, ka, būdams komandējuma Baltijskā, 1972. gadā pats savām acīm redzējis pieminekli ar Amerikas karoga un lidmašīnas propellera atveidu. PSRS jūras kara flotes jūrnieks Nikolajs Streļņikovs, kura kuģis arī bijis nosūtīts meklēt jūrā iekritušo lidmašīnu, stāstīja, ka no jūras izcelta lidmašīnas astes daļa, fizelāža un kabīne ar četriem līķiem. Atradumi vesti pa jūru uz Baltijsku. Ir arī aculiecinieki, kas apgalvojuši, ka astoņi no amerikāņiem 1950. gadā redzēti Vorkutā, vēlāk Taišetas nometnēs. Šis fakts, kā raksta vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš, oficiāli fiksēts ASV notā PSRS valdībai 1956. gada 16. jūlijā.
Laikrakstā "Kurzemes Vārds" pagājušā gadsimta 90. gadu beigās ir pierakstīti Liepājas un Pāvilostas zvejnieku stāsti gan par to, kur tieši lidmašīna iekritusi jūrā, gan par to, ka gadu vai divus vēlāk ar zvejas tīkliem tajā vietā no jūras izceltas lidmašīnas atlūzas (zvejnieki tās iemetuši atpakaļ jūrā), ložmetējs un “agrāk neredzēts zābaks”, no kura izbiruši cilvēka kājas kauli.
Silakaktiņš, kurš 1996. gadā bija kļuvis par ASV–Krievijas* apvienotās komisijas brīvprātīgo palīgu Liepājā, ir daudz pētījis leģendāro notikumu, ticies un uzklausījis gan kādreiz Liepājā PSRS Jūras kara flotē dienējušos, gan piekrastes zvejniekus.
2000. gadā (tas bija jau otrais komisijas brauciens) arī man bija izdevība kopā ar Gunāru Silakaktiņu, komisijas pārstāvi Ričardu Harisonu un citiem doties uz Kaļiņingradu. Tāpat kā 1997. gadā, kad komisijas pārstāvji pirmo reizi apmeklēja Kaļiņingradas apgabala Baltijsku, nekā neatraduši, atgriezāmies Liepājā.
Slepenā misija
Runājot par 1950. gada 8. aprīļa notikumiem, atkal citēšu Gunāru Silakaktiņu: “Četrmotoru lidmašīna iepriekšējā dienā bija ieradusies no savas galvenās bāzes aerodroma Marokā, Vidusjūras piekrastē. Īsi pirms starta Ziemeļāfrikā ekipāžai bija gadījusies neliela kļūme – otrais pilots kļuva dzeltens kā Sahāras smiltis, un viņu nācās aizvietot ar kādu rezervistu.
Pagarā ieskrējienā 21 tonnu smagais lidaparāts pacēlās gaisā un uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem. Štābā bija saņemts uzdevums veikt nepārtrauktu beznosēšanās lidojumu pa visai izliektu kursu līdz Kopenhāgenai un atpakaļ. Taču pirms starta sakaru virsnieks pilotam Džonam Henrijam Fetam pasniedza iedzeltenu aploksni ar otrā pusē uzspiestu Jūras kara aviācijas sakaru dienesta apaļo zīmogu: “Atvērt, atrodoties virs Baltijas jūras.”
Šefpilots un otrais pilots Hovards Viljams Sīšafs apmainījās skatieniem – ne jau pirmo reizi un, kā viss liecina, šoreiz ļoti nopietni. Lai gan parasti ekipāžā bija seši piloti, tagad viņi lidoja desmit. Jauniņos lidotāji redzēja pirmo reizi, un tie bija radaru un jūras sakaru speciālisti. Tātad – izlūkot, cik augstus sasniegumus, salīdzinot ar krievu ierīcēm, uzrāda pašu radari.
Lidojot pāri Vācijai, lidmašīna pie Travemindes atstāja angļu okupācijas zonu un 18 minūtes vēlāk pārlidoja Falsteras salas dienvidu daļu.
Komandieris precīzi ievēroja slepenā dienesta sastādītos norādījumus – radists Džozefs Rennīrs noraidīja savu likteņa biedru pēdējo ziņojumu. Tālākais lidojums ar vairāk nekā 300 jūdžu novirzi no sākotnēji noteiktā Kopenhāgenas kursa noritēja pilnīgā ētera klusumā.
Īsi pēc pusdienas bumbvedēja siluets parādījās virs jūras pie Liepājas.”
Tobrīd lidaparāts jau bija ielidojis PSRS noteiktajā 12 jūdžu valsts robežas zonā. Kas bija licis komandierim tik bīstami mainīt kursu, joprojām nav zināms. Pēc Silakaktiņa sacītā, lidojuma instrukcijā bijis teikts, ka obligāti jāievēro distance – 20 jūdzes no krasta līnijas.
Taču, lūk, ko tālāk vēsta vēsturnieks:
“Trauksmes stāvoklī atradās visa PSRS pretgaisa aizsardzības ziemeļrietumu sistēma. Pulkvedis Fjodors Šinkarenko, 54. aviācijas iznīcinātāju korpusa komandieris, Palangas lidlauka vadības centrā pats vadīja amerikāņa notriekšanu. Pēc divu "MIG-15" uzbrukuma amerikāņu lidmašīna aizdegās, tomēr spēja aizsniegt neitrālos ūdeņus un nokrita 14 jūdzes uz rietumiem no Liepājas. Vēlāk gan oficiālā Maskava apgalvoja, ka lidmašīna bijusi slavenais B-29 bumbvedējs un izrādījusi pretestību, atšaudoties no krievu iznīcinātājiem. Patiesībā "Privateer" lidaparāts nebija bruņots.”
Pēc incidenta tūdaļ sākās liaparāta meklēšanas darbi. Tajos bija iesaistīta PSRS Baltijas kara flote. Pēc Silakaktiņa rīcībā esošās informācijas, lidmašīnas atlūzas atrastas samērā ātri, un tikai maskēšanās nolūkā darbi turpinājušies visu 1950. gada vasaru. Lidmašīnu meklēja arī NATO. Zviedru vakara laikraksts "Expressen" jau nākamajā dienā pēc incidenta rakstīja, ka tiks organizēta glābšanas ekspedīcija, kurā piedalīsies desmit lidmašīnas. Palīdzība lūgta arī zviedriem. Savukārt cits zviedru laikraksts – "Aftonbladet" – divas dienas vēlāk ziņoja, ka jūrā atrasta gumijas glābšanas laiviņa, tiesa gan tukša. Zviedru laikraksts arī bija ievietojis Latvijas sūtņa Vašingtonā Jūlija Feldmaņa ģīmetni, aprakstījis Baltijas valstu situāciju un to, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju (Vilemsons, Visvaldis. Kurzemes Vārds, 9.12.1996.).
Laiks jauniem meklējumiem
“Ir noskaidrots, kas notika, kas šāva un kas gāja bojā. Neviens no bojā gājušajiem netika atrasts, un man ir versija, kāpēc tā notika,” 2009. gadā viesodamies Liepājā, man stāstīja atvaļinātais Krievijas Jūras kara flotes kontradmirālis Boriss Novijs, kurš arī daudz pētījis 1950. gada aprīļa notikumus.
No PSRS arhīvu dokumentiem izriet, ka 1950. gada 9. aprīlī uz lidmašīnas bojāejas vietu nosūtīti divi ātrgaitas kuteri, kuri pārmeklējuši rajonu, neko nav atraduši un atgriezušies bāzē. 17. aprīlī veikta īpašas nozīmes meklēšanas ekspedīcija, kurā iesaistīti vairāk nekā 40 Baltijas flotes karakuģi un 160 ūdenslīdēju, starp kuriem bija arī pieredzējuši profesionāļi no Melnās jūras flotes.
“Es kā jūras kara flotes virsnieks varu apgalvot, ka tik vērienīga operācija kā šī Baltijas jūrā vairs nav veikta. Tāpēc esmu pārliecināts, ka jūrnieki noteikti būtu atraduši lidmašīnu, ja tā tur būtu bijusi. Tādēļ domāju, ka viņi meklēja nepareizajā vietā,” toreiz sacīja Novijs.
Novijs uzskatīja, ka ir vērts organizēt vēl vienu meklēšanas ekspedīciju vairāk uz rietumiem no tās vietas, kur meklējumi notika 1950. gadā, un tālāk no krasta. Jo tad vraks meklēts teritoriālajos ūdeņos, taču no iznīcinātāja pilota Anatolija Gerasimova liecībām izriet, ka amerikāņu lidmašīna "PB4Y-2 Privateer" atradusies apmēram 70 kilometru no PSRS robežas, tas ir, Liepājas. Tāpēc Novijs uzskatīja, ka meklēšanas darbi jāveic neitrālajos ūdeņos.
Atvaļinātais kontradmirālis konsultējies ar dažādiem ekspertiem, kuri apliecinājuši, ka lidmašīnas vraks un arī apkalpes mirstīgās atliekas, ja tādas tur ir palikušas pēc notriekšanas, arī pēc 59 gadiem varētu būt saglabājušās.
Novijs uzskatīja, ka šāda ekspedīcija nemaz nebūtu dārga. “Šo gadu laikā ir radītas pavisam jaunas tehnoloģijas, kas atvieglo meklēšanu. Pats meklēšanas laiks varētu aizņemt divas dienas. Protams, negalvoju par simt procentiem, ka vraku izdosies atrast, taču, manuprāt, ir vērts to darīt. Latvijas Jūras spēki ar NATO karakuģiem jau veic dažādas mīnu meklēšanas operācijas. Kāpēc lai viņi neveiktu arī šādu misiju? Vajadzīga tikai vēlēšanās,” sacīja Novijs.
Pēc Gunārs Silakaktiņa nesen sacītā, iespējams, ASV–Krievijas apvienotajai komisijai atkal ir radusies interese par aizsākto, bet nepabeigto 1950. gada 8. aprīļa incidentā bojā gājušo meklēšanu.
Notriektā RB4Y2 Privateer apkalpe
Lt, Jack Fette
Lt. Howard W. Seeschaf
Lt. Robert D, Reynolds
Tommy L. Burgess
Frank L. Beckman
Joe H. Danens
Jack W. Thomas
Joseph J. Bourassa
Edward J. Purcell
Joseph N, Rinnier Jr.
* 1993. gadā izveidotās ASV un Krievijas apvienotās komisijas mērķis bija noskaidrot karagūstekņu un pēc Otrā pasaules kara militāros incidentos bez vēsts pazudušo karavīru likteņus. Komisijas pārstāvji pirmoreiz Liepājā ieradās 1995. gadā. 2009. gadā pēc četru gadu pārtraukuma Krievija atjaunoja dalību komisijā.
Uzziņa
ASV lidmašīna, ko notrieca 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas, ir pirmais tā sauktā aukstā kara incidents PSRS teritorijā, kura laikā bez pēdām pazuda desmit lidmašīnas apkalpes locekļi. Laikposmā līdz 1965. gada 14. decembrim, kad virs Melnās jūras tika notriekta pēdējā ASV lidmašīna, kopumā pazuduši desmit lidaparāti ar 90 apkalpes locekļiem (pavisam šajā laikā virs PSRS notriektas 39 ASV lidmašīnas). Tikai vienā no desmit gadījumiem – runa ir par lidmašīnu ar 17 apkalpes locekļiem, ko 1958. gada septembrī notrieca virs Armēnijas, – lieta ir slēgta, jo tika atrastas dažu apkalpes locekļu mirstīgās atliekas (to apliecināja DNS ekspertīze), kuras pārapbedīja kopīgā kapā Ārlingtonas kapsētā Vašingtonā.
