90 gadu jubileju nosvinējis leģendārais sporta žurnālists Gunārs Jākobsons
Leģendārais sporta žurnālists Gunārs Jākobsons 12. novembrī nosvinēja 90 gadu jubileju - viņš ir tikai nedaudz jaunāks par pašu Latvijas Radio, kas 1. novembrī atzīmēja 100. Ar radio Gunāra dzīve saistīta jau vairāk nekā septiņus gadu desmitus, viņa balss bijusi klātesoša daudzos jo daudzos Latvijas sporta un kultūras brīžos – no hokeja mačiem un vieglatlētikas sacensībām līdz "Mikrofona aptaujai" un neskaitāmiem raidījumiem.
Ja nebūtu pamanījis Latvijas Radio sludinājumu avīzē, Gunārs, iespējams, nemaz nebūtu kļuvis par radio leģendu. “Toreiz strādāju piena kombinātā un pamanīju sludinājumu, ka radio meklē jaunus talantus. Aizgāju tīras ziņkārības pēc. No simts pieteikumiem izvēlējās divus, un viens no tiem biju es,” viņš ar smaidu atceras. Gunārs arī uzsver, ka dzīvē viss sastāv no likumsakarībām. “Ne jau tāpēc, ka biju labākais, mani izvēlējās,” viņš saka ar sev raksturīgo pieticību. “Patiesībā priekšroku toreiz deva citam, bet tas jaunais cilvēks sāka strādāt citur. Un tad man piezvanīja – nu, tagad tava kārta! Tā arī sākās mans radio ceļš.”
Vai būs tas Ginesa rekords?
Viņa pirmā darba diena Latvijas Radio bija 1954. gada 4. jūlijā. Jaunais darbinieks kopā ar kolēģiem devās izbraukumā ar vecu radioautobusu, lai veidotu sporta reportāžu. “Trīcēja gan balss, gan kājas – nezināju, no kura gala ķerties klāt,” viņš stāsta. Kopš tā laika Gunārs ēterā ir jau 71 gadu – tikai nedaudz atpaliekot no Ginesa pasaules rekorda, kas pieder cilvēkam, kurš ēterā nostrādājis 72 gadus. “Trūkst pavisam maz,” viņš nosmej. “Esmu jau reiz mēģinājis to iesniegt, bet toreiz mani “nobrāķēja”. Izrādījās, ka viens kungs pasaulē ir par gadu priekšā. Nolēmu – lai viņam tiek. Es neesmu no tiem, kas cīnās par vietām.”
“Radiofonā esmu darījis visu, izņemot diriģēšanu,” viņš smejas. “Bet, ja vajadzētu, varbūt arī to mēģinātu.” Savā ilgajā mūžā Gunārs bijis komentētājs, diktors, redaktors, literāro un kultūras raidījumu vadītājs, strādājis arī televīzijā un piedalījies raidījuma "Mikrofons" tapšanā. Viņš bija viens no idejas autoriem un arī ilggadējs vadītājs.
Uz vietas nesēž
Par ieguldījumu Latvijas sabiedrībā un kultūrā 2011. gadā Gunārs tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Gadu gaitā viņa darbs ir bijis bagāts jautriem notikumiem. “Reiz Jāņu priekšvakarā Latvijas Radio trešajā stāvā uztaisījām ugunskuru uz parketa,” viņš atceras smejoties. “Malciņas vietā – papīri, sērkociņi un labs noskaņojums. Otrā dienā apkopēja gandrīz infarktu dabūja, bet parkets izdzīvoja. Bez milicijas un soda protokoliem.”
Gunārs joprojām ir aktīvs ēterā. Klausītāji viņu dzird raidījumā Ciemos pie Gunāra Jākobsona, kā arī sporta reportāžās Latvijas Radio 1 un 2 kanālos. Viņš pats smej, ka “nezinot, vai kādreiz vispār būs tā pēdējā darba diena radio – varbūt vienkārši tā nekad nepienāks”. Brīvajā laikā viņš dzīvo Tūjā, kopā ar meitu un mazmeitu, baudot jūras mieru un palīdzot ģimenei. “Vasarā viss laiks paiet kustībā, ziemā – ar radošu darbu. Tā nav nekāda sēdēšana uz vietas,” viņš saka.
Dāvanas nav svarīgas
Pirms gada Gunāru dzimšanas dienā pārsteidza maestro Raimonds Pauls, pasniedzot viņam armēņu brendija pudeli ar piebildi, ka to “noteikti vajagot izdzert, nevis glabāt”. “Vai pudele vēl kur stāv, nezinu,” Gunārs smejas. “Jāskatās zāļu skapītī – es neko prom nemetu.” Tagad, kad arī maestro tuvojas 90 gadu jubilejai, Gunārs atzīst, ka dāvanu vēl neesot sagādājis. “Pagaidīšu, ko Pauls šogad izdomās man, un tad skatīšos,” viņš pasmaida. “Bet dāvanas man nekad nav bijušas būtiskas. Es neko negaidu – svarīgāk ir satikties, paspiest roku un pateikt paldies.”
Gunāra dzīves filozofija ir vienkārša – ar pateicību un bez pretenzijām. Viņš smejoties saka, ka uz jebkuru jautājumu par pašsajūtu atbild ar vienu frāzi: “Jūtos atbilstoši gadiem.” “Es jūtos labi, un tas jau ir galvenais,” viņš piebilst. “Ko vēl vajag deviņdesmit gados? Man ir ģimene, radio un klausītāji. Un ar to pietiek.”
