Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tāda izskatījās Jelgava pēc sarkanarmijas bombardēšanas 1944. gada augustā sākumā. (Foto: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs)

Jelgavas traģēdija: “Zemgales Komunista” bezdievīgie meli pirms 75 gadiem 7

9vīri
2019. gada 8. decembrī 05:19 2019. gada 8. decembrī 05:19
 
Elmārs
Barkāns
Pirms 75 gadiem Latvijas preses galvaspilsēta Jelgava – vieta, kur 1797. gadā sāka iznākt pirmais žurnāls latviešu valodā “Latviska Gada Grāmata”, bet 24 gadus vēlāk arī pirmais laikraksts latviešu valodā  “Latviešu Avīzes” piedzīvoja otro panīkumu periodiskās preses izdevniecības vēsturē. Un abas reizes šis panīkums, kad pilsēta vairākus mēnešus bija spiesta iztikt bez savas avīzes, bija saistīts ar pagājušā gadsimta pasaules kariem.

Pašlaik Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma vērienīga Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma izstāde, kas veltīta pilsētas grāmatu un preses izdevēju dzimtas jubilejai “Jelgavas Stefenhāgeni 1769–1919”, kurā aplūkojami arī pirmie Jelgavā izdotie preses izdevumi. Bet šoreiz runa nav par tiem, bet gan bēdīgākiem laikiem Jelgavas izdevējdarbības vēsturē.

Jelgavas preses transformācijas: no Dzimtenes līdz Komunistam

Pirmā pasaules kara laikā Jelgavā avīzes neiznāca 1915. gada otrajā pusē, kad no Jelgavas atkāpās krievu cara armija un to okupēja vācieši. 1916. un 1917. gadā, kad Jelgavā ne vienu reizi vien paviesojās arī Vācijas ķeizars Vilhelms II, pilsētā jau iznāca okupācijas varas oficiozs – “Dzimtenes Ziņas”. Drīz vien Jelgavā viena pēc otras sāka mainīties varas un 1919. gada janvāra sākumā Jelgava pat uz dažām dienām kļuva par Latvijas oficiālo galvaspilsētu, kurā ar savu valdību rezidēja Kārlis Ulmanis.

Pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas un Bermonta izdzīšanas no Zemgales pilsētā atkal uzplauka avīžniecība. Sākoties Otrajam pasaules karam tur iznāca Zemgales lielākais laikraksts “Zemgales Balss”, ko 1940. gadā pēc padomju okupācijas pārvērta par “Zemgales Komunistu”, lai jau pēc gada tas kļūtu par nacistu kontrolēto “Zemgali”. Pēc tam kad, 1944. gada jūlija beigās–augusta sākumā padomju karaspēks līdz ar zemi noslaucīja Jelgavu, tur pārtrauca iznākt arī avīzes. Vien 1944. gada 5. decembrī atkal sāka iznākt “Zemgales Komunists”. Vairāk nekā četrus mēnešus jelgavniekiem nebija sava laikraksta, tāpat kā nebija pašu jelgavnieku.

Lai arī padomju karaspēks Jelgavu skaitījās “atbrīvojis” augusta sākumā, pilsētniekiem neatļāva Jelgavā atgriezties līdz vēlam rudenim, kad sarkanarmija ieņēma Rīgu. Tā nu atgriežoties pilsētas drupās jelgavnieki sastapa arī klaji melīgo “Jelgavas Komunistu”, kuru vēlākos gados kompartija transformēja par “Darba Uzvaru”, bet vēlāk Atmodas gados pārdēvēja par “Jelgavas Ziņotāju”.

Jelgavas boļševiku meli

Pirms mazliet vairāk kā 75 gadiem – no 1944. gada 30. jūlija līdz 7. augustam - padomju kara aviācija praktiski līdz ar zemi nolīdzināja kādreizējo Kurzemes hercogistes galvaspilsētu Jelgavu. 2. pasaules kara laikā cīņās starp Sarkano armiju un nacistu Vērmahtu padomju armija, cenšoties no Jelgavas izkvēpināt Hitlera karapūļus un latviešu leģionārus, iznīcināja 95% senās Jelgavas apbūves (to, kas vēl bija palicis pāri pēc pāris gadiem iznīcināja “Mosfilm” pirotehniķi, uzņemot kara drāmu “Staļingradas kauja”). “Piepalīdzēja” arī hitleriešu armija, kura, atstājot Jelgavu, to aizdedzināja. No Jelgavas līdz mūsdienām saglabājušās tikai pāris vēsturiski nozīmīgas ēkas, kas pēc kara piedzīvoja pamatīgu atjaunošanu – Jelgavas pils, Pētera akadēmija, Annas baznīca, Svētās Trīsvienības dievnama tornis un vēl daži mazāki nami.

Visus padomju gadus un arī pat tagad Kremļa oficiālie vēsturnieki melo, apgalvodami, ka Jelgavu iznīcināja ne jau boļševiku “nesatricināmā” armāda, bet gan vācu armija.

Jau ar pirmajiem numuriem “Zemgales Komunists” ar varu par padomju pilsoņiem padarītajiem jelgavniekiem centās ieborēt, ka tieši hitlerieši sabombardēja Jelgavu. Lūk, daži citāti no 1944. gada decembra “Zemgales Komunista” rakstiem:

1944. gada 5. decembris: * “Mūsu skaisto ziedošo Jelgavu fašistu zvēri pārvērtuši drupu kaudzē”; * “Nav jelgavnieka, kas nebūtu cietis baigajās dienās, kad vācu baronu rokas puiši dedzināja un postīja, ko paaudžu paaudzes gadsimtos šeit Lielupes krastos bija sakrājušas un uzcēlušas”.

1944. gada 7. decembris: * “Vāci atkāpjoties sagrāvuši un nodedzinājuši pilsētu”; * “Mūsu skaistā Jelgava izpostīta un sagrauta no vācu bandītiem. Lai ātrāk aizdziedētu mūsu pilsētas briesmīgās brūces, Celtniecības trests ķēries pie pilsētas atjaunošanas darbiem. Viena no pirmām, ko pašreiz atjauno, ir pasta ēka, elektrības centrāle un daudz citas”; * “Kādā novembra svētdienā mūs visus aicināja labprātīgi palīdzēt uzpost Jelgavu. Sapulcēšanās vieta bija pie Izpildkomitejas. No turienes gājām uz darba vietu Lietuvas ielā. Tur bij daudz sagrautu namu. Ietnes nobirušas gruvešiem. Tā neģēlīgo vāciešu vaina. Sparīgi ķērāmies pie darba: cits ar lāpstu, cits ar slotu, kā kurš. Ķieģeļu gabalus un gružus bērām uz sagruvušo namu drupām. Ātri vien mums norādītais darbs bij veikts. Tagad iela bij tīrāka: kādu gabalu varēja iet pa ietni”.

1944. gada 14. decembris: * “Pēc vācu okupantu varas padzīšanas no Jelgavas sācies straujš rūpniecības atjaunošanas darbs. Jelgavā, kur gandrīz visus rūpniecības uzņēmumus un darbnīcas vācu okupanti nopostījuši, atjaunošanas darbs veicams ar lielu piepūli un rūpību”.

Jelgavas iznīcināšana

Tāda izskatījās Jelgava pēc sarkanarmijas bombardēšanas 1944. gada augustā sākumā. (Foto: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs)

Zemgales metropoles noslaucīšana no zemes virsas sākās 1944. gada 28. jūlijā, kad  62 padomju bumbvedēji un 56 iznīcinātāji iznīcināja Jelgavas aerodromu, bet tās pašas dienas vakarā Jelgavu sarkanarmija sāka apšaudīt ar reaktīvajiem mīnmetējiem jeb „katjušām”.

30. jūlija agrā rīta stundā sākās pilsētas “ģenerālšturmēšana”, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Tomēr Sarkanā armija nespēja ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī nokļūt pilsētas centrālajā daļā. 31. jūlija rītā padomju karaspēks atjaunoja uzbrukumu, kaujās iesaistījās padomju aviācija un reaktīvie mīnmetēji, tika ieņemta Lielupes kreisā krasta daļa. 31. jūlija vakarā padomju radio ziņoja par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu.

Tomēr ne jau tikai no sarkanarmijas bumbām cieta Jelgava. Naktī uz 1. augustu Vērmahta vienības pa Driksas un Lielupes tiltiem atkāpās uz Lielupes labo krastu, uzspridzinot tiltus, bet 2. augustā vācu smagā artilērija sašāva Sarkanās armijas ieņemto Jelgavas pili.

Bet vislielāko postu Jelgavai nodarīja padomju armija, kas Jelgavā nežēlīgi īstenoja “nolīdzinātās zemes” taktiku. Par to liecina arī atmiņu stāsti Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kura arhīvos Jauns.lv palīdzēja ielūkoties muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis. Jauns.lv piedāvā drausmīgā padomju aviācijas uzbrukuma piedzīvojušo atmiņu stāstus.

It kā sadegtu Latvijas karogs

Tāda izskatījās Jelgava pēc sarkanarmijas bombardēšanas 1944. gada augustā sākumā. (Foto: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs)

Leģionārs Ilmārs Rubenis (1923): “1944. gada 28. jūlijā plkst. 11.00: Uzlidojums ilga kādu pusotru stundu, bet lidmašīnu laikam sevišķi daudz nebija. Tad bija relatīvs klusuma brīdis, tikai pie stacijas bija dzirdama attāla šaušana. Kad uzkāpām ārā apskatīties, “Kurzemes viesnīca” jau dega pilnās liesmās un uguns bija jau pārsviedusies uz lielo koka aptieku. Mēs gulējām blakus tanku mīnu kaudzei un redzējām kā mūsu priekšā deg visa Jelgavas krastmala no Trīsvienības baznīcas līdz kādreizējai elektrostacijai”.

Pedagogs Arturs Veisbergs (Hercoga Pētera ģimnāzijas skolotājs no 1919. līdz 1944. gadam): “Pēdējo reizi Hercoga Pētera ģimnāzijas stalto ēku redzēju 27. jūlija vēlā vakarā pēc sarkanās aviācijas uzlidojuma. Šai uzlidojumā, kas turpinājās ar pārtraukumiem no pulksten 2.00 līdz 7.00, Jelgava tika smagi sapostīta. Nedarbojās nedz ūdens, nedz elektrības tīkls.

Pretim ģimnāzijai bija sagrauts Valsts un Zemes bankas trīsstāvu nams, dziļa bumbu izrauta bedre rēgojās pavisam tuvu Čakstes piemineklim. Pati ģimnāzijas ēka tomēr no bumbām nebija cietusi. Tās iekšpuse izdega lielajā Jelgavas ugunsgrēkā nākošajā dienā. 

Uguns Jelgavā bija izcēlusies pilsētas centrālajā daļā 28. jūlija agrā rītā un šķiet, vairākās vietās uzreiz. Daži autori izteikuši domu, ka Jelgavu tīši aizdedzinājuši vācu karavīri. Cik man izdevies noskaidrot, tad šī versija ir tikai daļēji pareiza, jo tādas augstākās vācu priekšniecības pavēles nebija. Kaujas apstākļos bieži mēdz būt, ka, kādu pilsētu pametot ienaidniekam, postīšanu var patstāvīgi izdarīt atsevišķas karaspēka daļas vai pat atsevišķi karavīri. Tas varēja notikt arī Jelgavā, jo dažu vācu karavīru apbruņojumā ietilpa speciālas dedzināšanas kapsulas. Viena tāda bija pietiekama, lai nodedzinātu ēku.

Objektīvu pārskatu par Jelgavas bojā ejas norisi nevarēs dot neviens, jo tiešo kaujas dalībnieku vairums gājis bojā. Jāatzīmē arī, ka latviešu karavīri bija ieņēmuši pozīcijas pilsētas dienvidu daļā un nevarēja pārzināt notikumus pašā Jelgavā.

Virs Jelgavas pacēlās augsts dūmu stabs, gar malām, liesmu atspīdumā, tumši iesarkans, vidū – pelnu krāsas dūmu gaišāka svītra, - it kā tur sadegtu Latvijas karogs”.

Jelgavu aviācija bombardēja bez žēlastības

Vācu okupācijas laika ieņemto Austumzemju apgabalu centrālais laikraksts “Deutsche Zeitumg im Ostland” ziņo par padomju aviācijas nodarītājiem posta darbiem Jelgavā. (Foto: periodika.lv)

Sarkanarmietis Semjons Djomins (kauju par Jelgavu dalībnieks): “Mums tika dota pavēle – ieņemt pilsētu, lai ko arī tas maksātu. Un mēs to izpildījām. Divās dienās vāciešus no pilsētas izdzinām. Vēl augusta sākumā ielās noritēja kaujas. Un, manuprāt, tās tik bargas bija tāpēc, ka Augstākajam Virspavēlniekam bija paziņots par Jelgavas atbrīvošanu 31. jūlijā. Pilsēta bija svarīgs stratēģisks punkts, mūsu aviācija to bombardēja bez žēlastības. Protams, arī vācieši deva savu daļu Jelgavas iznīcināšanā”.

Vēsturnieks M. Leitāns: “Aizgāja bojā 90,4 % dzīvojamās platības, visa rūpniecība, visi arhitektūras pieminekļi, tai skaitā Jelgavas pils, rātsnams, “Academia Petrina”, “Villa Medem”, bijušais bruņniecības nams, Annas un Trīsvienības baznīcas, Latviešu biedrības ēka un citi. Šeit jāatceras, ka pilsētā pamatā bija koka apbūve, kas karstajā laikā radīja vēl lielākas uguns briesmas. Pretēji citām pilsētām Jelgavu vācieši nebija sagatavojuši iznīcināšanai. Pat tiltus, kurus uzspridzināja 1. augusta naktī, steigšus mīnēja 28. jūlija rītā. Jelgavas degšana sākās 27. un 28. jūlijā, kad no gaisa to bombardēja 334. bumbvedēju divīzijas 62 bumbvedēji, kurus sedza 56 iznīcinātāji. 

Taču arī pēc uzlidojumiem un ielu kaujām pilsēta atbrīvošanas momentā vēl bija daļēji vesela. Augusta sākumā, kad 279. strēlnieku divīzija no pilsētas atkāpās, tajā jau saimniekoja speciāli dedzinātāji no attiecīgām vācu armijas apakšvienībām. Kaujās sevišķi smagi 7. augustā cieta pilsētas dienvidrietumu daļa, kuru noklāja ar šāviņiem divi “katjušu” divizioni. Jāatceras, ka fronte Lielupes krastā nostāvēja līdz oktobra vidum, tātad katrs vāciešu šāviņš krita jau tā nopostītajā pilsētā”.

Vecā Zemgales metropole pazudusi no zemes virsas

Leģionārs Jānis Eduards Grīnvalds (dienējis vācu armijas apsardzes rotā): “27. jūlija pēcpusdienā Jelgavai uzlido sarkanarmijas lidotāji un nomet bumbas stacijas rajonā. Jelgavas preču stacijā šai laikā atradās naftas vilciens, kas atvedis naftu Jelgavas lidlaukam un lidotāji ar tanku mašīnām to nogādā lidlaukā. Blakus naftas vilcienam novietots munīcijas vilciens, bet aiz tā pārpildīts bēgļu vilciens.

Bumbas trāpa pa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina vēl dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrīt preču stacijā un viena no tām trāpa pa naftas vilcienu, kas uzreiz sāk degt un visu preču stacijas rajonu pārvērš uguns jūrā.

Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegās, bet tajos esošā munīcija sāk eksplodēt. Daudz upuru no bēgļu vilciena. Pēc kāda laika Jelgavai uzlido vēl sešas krievu lidmašīnas, kas nomet bumbas pa visu pilsētu. Jelgavas iedzīvotājos ir upuri.

Vecā Zemgales metropole pazudusi no zemes virsas. Skaties kur gribi, visur drupu kaudzes. Palikušas neskartas tikai pilsētas nomales”. 

Jelgavnieka I. Āboliņa atmiņas: “27. jūlijā nodega stacijas ēka, kuru ugunsdzēsējiem noliedza dzēst, jo stacijā bija munīcija, kas varot eksplodēt. 27. jūlija pēcpusdienā no Jelgavas uz Rīgu aizgāja pēdējie pasažieru autobusi, kurus darbināja ar ģeneratorgāzi. Pēdējais autobuss aizgāja pulksten 21.00 vakarā.

Jelgavas pils nodega augusta pirmās dekādes beigās, kad Sarkanās armijas rokās jau bija visi saspridzinātie Jelgavas tilti un Vācu armija bija ieņēmusi pozīcijas Iecavas upes rajonā. Tā kā Jelgavas pils ceturtā stāvā bija novietojušies krievu snaiperi, kas lēni, bet nekļūdīgi apšāva visus vācu karavīrus, kas tik parādījās uz Jelgavas–Rīgas šosejas, vai citā kādā no pils jumta un logiem redzamā vietā, tad vācu armija raidīja uz pili fosforbumbas lādiņus, pils sāka degt daudzās vietās un nodega divu dienu laikā. 29. un 30. jūlijā nodega Uzvaras ielas mājas no vecā tirgus laukuma līdz tagadējam tirgum. Nodega arī Svētā Gara baznīca ar visām tās apkārtnē esošām mājām un celtnēm vecā kapsētā.

Jelgava nodega ugunij pārsviežoties no vienas cieši cita citai blakus uzceltas mājas uz otru. Veselas palika atsevišķi stāvošās, kokos un parkos ieslēgtās mājas, kādas bija Dzelzceļnieku slimnīca, Sarkanā Krusta slimnīca, Cietums un citas Akadēmijas ielas mājas Stacijas rajonā, pasta māja, Jelgavas slimnīca ar saviem kvartāliem, 2. vidusskola un mājas, kuru iedzīvotāji centās savus dzīvokļus pasargāt. Pasts palika vesels tikai pasta un telefona tīkla toreizējā priekšnieka inženiera Ratnieka enerģiskās rīcības dēļ, kas centās telefona centrāli un visu pasta māju pasargāt kā no uguns, tā arī no bandītiem, kas degošajā pilsētā uzlauza dzīvokļus.

Domāju, ka Jelgavas degšana sākās no vācu karavīru aizdedzinātām armijas noliktavām. Jelgavas iedzīvotāji uguns laikā bija no pilsētas aizgājuši uz Elejas, Jaunsvirlaukas, Garozas, Kalnciema, Līvbērzes, Glūdas, Jēkabnieku apvidiem. Tie, kas palika pilsētā, atradās patvertnēs. Pilsēta bija klusa, dzirdami bija reti šāvieni un uguns plosīšanās.

Blīvi apbūvētais Jelgavas centrs ar daudzām koka mājām nodega, jo frontes dēļ to neviens nedzēsa un nemaz nevarēja dzēst. Jelgavā ugunsgrēki beidzās svētdien 30. augusta vakarā. Visas centra ielas bija pilnas drupām, sadegušiem vadiem”.

Saistītās ziņas

„Mosfiļm” pabeidz Jelgavas centra iznīcināšanu, pilsētā spridzinot vēl atlikušos vēsturiskos mūrus 61
Staļina laika mantojums – bedrainās Jelgavas ielas un laukumi 28
Tieši pirms 75 gadiem padomju bumbvedēji gandrīz pilnībā iznīcināja Rēzekni. Mazzināmās kara lappuses 887

Citi šobrīd lasa

Vai viegli būt kailam kameras priekšā? Aktrise: "Tur nav nekā seksuāla"
Jaunais vīrs divas nedēļas pēc kāzām saprot, ka viņa izredzētā patiesībā ir vīrietis 11
Ko veselībai var nodarīt pārāk daudz uzņemts dzeramais ūdens 1
Tēmas: Jelgava, Zemgale
Skatīt visus komentārus

Гарри, учись! Старший из внуков Елизаветы II за деньги рекламирует молоко в Китае

Елизавета II забрала у герцогини Меган королевские украшения