Ko latvieši darīja un lasīja 18. novembrī pirms 50 gadiem: 1969. gada 18. novembris Latvijā
Lai arī pirms pusgadsimta okupētajā Latvijā bija aizliegts atzīmēt 18. novembri un par “buržuāzisko Latviju” varēja runāt tikai to vissliktāko, 1969. gada novembrī uz pirmās brīvvalsts laiku atskatījās ar zināmu nostaļģiju. Tikko uz ekrāniem bija iznākusi viena no latviešu kino zelta fonda lentēm - “Pie bagātās kundzes”, kura skatītājiem atgādināja laikus, kad brīvās Latvijas laikā bija demokrātiskas vēlēšanas.
Savukārt Liepājas pusē ar labu vārdu atminējās tolaik slēgtajos fondos aiz neatdaramas atslēgas ieslēpto 1939. gadā uzņemto pirmo latviešu skaņu mākslas filmu “Zvejnieka dēls” ar Pēteri Lūci galvenajā – zvejnieka dēla Oskara - lomā. Toties Sēmes pagastā uzņēma vienu citu leģendāru latviešu filmu – “Vella kalpi” un vietējam laikrakstam bija jāpublicē paskaidrojuma raksts tukumniekiem, kāpēc pilsētas ielās redzami tik daudz slavenu kinoļaužu un aktieru: viņi visi piedalījās “Vella kalpu” filmēšanā.
Čapajeva latviešu karabiedrs - Stiprais
Padomiski noskaņotie lasīja tikko iznākušo krievu rakstnieka Dmitrija Furmanova romānu “Čapajevs” un atklāja, ka tautas anekdošu varonis, intelektuāli neaptēstais Čapajevs un viņa pudeles brālis Petjka nav tikai pajoliņi, bet arī vareni revolucionāri un cīnītāji par Krievzemes darbaļaužu laimi.
Un viņi nebija tikai anekdotiskais duets, apkārt viņiem bija vēl daudz citu karabiedru, tostarp arī īsteni letiņi. Pēc Furmanova romāna nodošanas latviešu lasītājiem, sarosījās arī padLatvijas vēsturnieki, kuri visai padomju Latvijai atklāja “pagodinošu” faktu.
Pēc vēsturisko dokumentu izvētīšanas atklājās, ka viens no Čapajeva cīņubiedriem bija latvietis. Krāslavas laikraksts “Zarja Kommuņisma” (jā, jā laikraksta nosaukums bija rakstīts “latviešu kirilicā”, bet paši raksti – latviešu literārajā valodā) vēstīja: “Tagad, pēc daudziem gadiem, izdevies noskaidrot izdaudzinātā čapajeviešu strādnieku pulka komandiera uzvārdu. Šis cilvēks ir saldenieks Nikolajs Stiprais. Stiprais bijis pirmais komandieris Ivanovo-Vozņesenskas strādniekiem, kas brīvprātīgi devušies uz fronti aizstāvēt jauno Padomju republiku. Atrasti arī čapajevieša Stiprā frontes draugi un tuvākie piederīgie - māte, brāļi, sieva un meita”.
Viņa brālis Mihails Stiprais tolaik bija pie labas veselības, atšķirībā no sava vecākā brāļa, kurš no Krievijas Pilsoņu karā gūtajiem ievainojumiem mira 1944. gadā un apglabāts Uzbekistānas Samarkandā, un strādāja Latvijas Dabas muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku. Toreiz viņš stāstīja: “Nikolajs dzimis 1892. gadā. Beidzis Rīgā ģimnāziju, viņš aizbrauca uz Pēterburgu. Tur sekmīgi izturējis pārbaudījumus, viņš iestājās universitātes juridiskajā fakultātē. Tolaik Nikolajs sapņoja kļūt par juristu. Taču sākās pirmais pasaules karš, un viņu iesauca armijā. Pēdējo reizi mēs viņu redzējām Batraku dzelzceļa stacijā pie Volgas, uz kurieni mūsu ģimene pārcēlās 1917. gadā”.
Ilgi gan Čapajeva cīņubiedram nenācās karalaukā cīnīties par boļševiku diktatūru – baltgvardu lodes iedragāja viņa kaujasspējas. Un tā nu viņu jaunā padomju vara norīkoja ideoloģiskajā frontē – vispirms par Turkestānas frontes Revolucionārās kara padomes informācijas nodaļas priekšnieku, bet pēc tam nodarboties ar “papīru darbiem” Uzbekijas PSR plānošanas iestādēs.
Tā nu Nikolajs savā dzīves laikā vairs neredzēja ne nīsto buržuāzisko Latviju, ne arī “atbrīvoto” tēvzemi. Tālaika vienīgā Latvijas informācijas aģentūra – LTA visiem stāstīja, ka Nikolajs “smagi pārdzīvoja dzimtās Latvijas atrašanos buržuāziska režīma jūgā” un “N. Stiprais bija ļoti priecīgs, kad uzzināja, ka 1940. gada jūlijā viņa dzimtenē atkal pacelts sarkanais padomju karogs”. Tolaik leģendārā Čapajeva cīņubiedrs saviem radiem uz Latviju adresēja kvēlu vēstuli: “Mana mīļā māte! Mani dārgie brāļi! Es priecājos kopā ar jums, kopā ar visiem saviem tautiešiem, kas iekļāvušies brālīgajā Padomju Savienības tautu saimē. Tā ir vienīgā zeme, kur visiem darbaļaudīm labi...”
Tagad latviešu čapajevietis ir aizmirsts un par viņa varoņdarbiem vairs neviens neatminas. Tomēr viņa jaunākais brālis Mihails gan tiek godāts. Viņš 45 gadus nostrādāja Dabas muzejā, veicis desmitiem zinātnisku pētījumu, sarakstījis daudz zinātnisku publikāciju par entomoloģiju jeb kukaiņu pētniecību un profesionāļi joprojām atceras “leģendāro vaboļu pētnieku”.
18. novembris pirms tiesas sprieduma
Tāpat vēstures aizmirstībā arī nokļuvis padomju Lietuvas dramaturgs Romualds Narečonis, kurš Latvijas 51. dzimšanas dienas vakarā pie televizoru ekrāniem sapulcināja tūkstošiem latviešu.
1969. gada 18. novembrī Latvijas Televīzija skatītājiem piedāvāja noskatīties toreiz Akadēmiskā drāmas, tagad – Nacionālā teātra, drāmu trijos cēlienos “Pirms tiesas sprieduma”. Šodien tikai atrodama īsa izrādes anotācija: “Darbība notiek kādā Lietuvas tiesā”. Nez kā ar idejisko saturu, bet lugu, droši vien, bija aizraujoši skatīties, jo spēlēja vesela plejāde izcilu aktieru - Mārtiņš Vērdiņš, Uldis Dumpis, Alfrēds Videnieks, Juris Lejaskalns, Kārlis Sebris, Lidija Freimane, Ints Burāns, Mihails Kublinskis un citi.
Savukārt tiem, kuri teātri gribēja redzēt dzīvajā bija daudz labākas iespējas. Liepājas rajonu tikko bija izbraukājis Valmieras teātris ar pēc Jēkaba Janševska fundamentālā darba “Dzimtene” motīviem tapušo iestudējumu. Tolaik teātri “komandēja” Pēteris Lūcis, kuru visi atcerējās pēc Oskara lomas pirmajā brīvvalsts laikā uzņemtajā pirmajā latviešu skaņu spēlfilmā “Zvejnieka dēls”. PadLatvijas pilsoņiem šo filmu neklājās redzēt, tāpēc 1957. gadā tapa “padomju versija” ar Eduardu Pāvulu galvenajā lomā. 1939. gada filmu nerādīja, bet to atcerējās ar labu vārdu. Liepājas “Ļeņina Ceļa” žurnālists Reinis Treigūts savā aprakstā par Pēteri Lūci raksta:
“Man pretī sēd Oskars Kļava, tas pats zvejnieka dēls, kuru pirms trīs gadu desmitiem pirmo reizi redzēju filmā un arī izrādē uz Liepājas teātra skatuves”.
Izbaudījuši Janševska “Dzimteni”, liepājnieki atkal steidza uz teātra kasēm, lai iegādātos biļetes uz dramaturga Paula Putniņa pirmo Liepājas teātrī iestudēto izrādi – operetes stilā ieturēto “Vīnes valsi” ar tēva un dēla Štrausu mūziku. Arī šī izrāde iegājusi Liepājas teātra vēsturē – 2004. gadā to uz Liepājas skatuves atkal atjaunoja režisors Juris Bartkevičs.
Globālā sasilšana
Racionālāk noskaņotie lūkojās uz rindām pie padomju veikaliem un štukoja kā varētu dabūt jaunākos modes deficītus, arī ar visai latviskiem nosaukumiem. Tallinas finiera un mēbeļu kombināts tikko bija apguvis garnitūras “Linda” ražošanu, bet no Viļņas rūpnīcas “Elfa” konveijeriem sākuši ripot jaunie magnetofoni “Daina”.
Skaistuma un rāmas pastaigas cienītāji priecājās, ka nu civilizēti varēs doties uz Kuršu kāpu, jo padLietuvas valdība tikko bija paziņojusi par nodomu tur veidot kūrorta zonu.
Dzīves svinētājiem PSRS laikos bija svētki svētku galos, tikai 18. novembris izpalika. 17. novembrī padomjzemē atzīmēja Starptautisko studentu dienu, bet 19. novembrī gatavojās salutēt par godu Raķešu karaspēka un artilērijas dienai.
Pasaules lielākā daļa gan tolaik jūsmoja nevis par sarkanarmijas raķetēm, bet gan sekoja līdzi citai raķetei - amerikāņu kosmosa kuģim “Apollo 12”, kas otro reizi civilizācijas vēsturē uz Mēnesi vizināja jeņķu astronautus. Visiem gan nebija lieli prieki, jo viņi aiz lielā karstuma gluži vai mira nost.
Novembris otrajā pusē, bet vasaras svelme Eiropā kā nebeidzas tā nebeidzas! Globālās sasilšanas jēdzienu vēl neviens nepazina, bet uz savas ādas to izjuta pārpārēm. Toreizējā Dienvidslāvijā cilvēki svīda ārā no sava ķermeņa. Viskarstāk bija Serbijas Pirotā, kur termometra stabiņš nenokrita zem plus 30 grādiem.
Bet padomjzemē tikai svinēja un svinēja, vismaz “pēc papīriem” un rakstiem tālaika avīzēs (Latvijas pilsētās 1969. gadā iznāca laikraksti ar visnotaļ skanīgiem nosaukumiem – “Komunisma Rīts”, “Ļeņina Karogs”, “Za Pobedu Kommuņisma”, “Oktobra Karogs”, “Ļeņina Ceļš” un tamlīdzīgi). Pēc informācijas apjoma varēja spriest, ka visi latvieši aizgūtnēm to vien tik dara, kā raksta patriotiskas piezīmes par vispasaules boļševizāciju un elektrifikāciju, lai 1970. gadā 22. aprīlī dotos svētceļojumā pie kāda no ļeninekļiem un atzīmētu Vladimira Iļjiča Uļjanova alias Ļeņina simtos šūpļa svētkus. Bet tā nebūt nebija…
Bija savi prieki un rūpes. Galvenā bēda 1969. gada novembrī Latvijā, protams, bija 2. novembrī Latvijai pāri pārbrāzušais orkāns - otra spēcīgākā un postošākā rudens vētra Latvijas vēsturē. Kaut arī tālaika presē nerakstīja par nodarītā posta apmēriem, noklusēt to nevarēja. 1969. gada 18. novembra „Padomju Venta” rakstīja:
„Likvidē viesuļvētras sekas. Viesuļvētra, kas brāzās pār Ventspili, nodarīja lielus postījumus: norāva segumu māju jumtiem, apgāza žogus, izrāva kokus un saraustīja vadus. Postījumu likvidēšanā iesaistījušās visas atbildīgās organizācijas. Vispirms celtniecības pārvaldes strādnieki salabojuši namu jumtus Rendas ielā. No viņiem neatpaliek remontu celtniecības pārvaldes un elektrotīkla rajona ļaudis. Ar remonta un atjaunošanas darbiem vislabāk veicas 3. namu pārvaldei. Tās ļaudis operatīvi uzskaitījuši visus cietušos objektus un sekmīgi uzsākuši remontu. Visvairāk cietušo māju jumti Brīvkalna un Puškina ielās jau salaboti. Remontstrādniekiem čakli palīdz ar pilsētas iedzīvotāji”.
