Vieta, kur pieņemta pirmā latviešu "neatkarības deklarācija": Valmieras Jēra kalns

Vēsturiskās 1990. gada 4. maija deklarācijas par Latvijas neatkarību pieņemšanas atceres dienā, jāatminas arī pati pirmā vieta uz pasaules, kur tika pieņemta un īstenota pasaulē pati pirmā latviešu neatkarības „deklarācija”.

1742. gada 19. aprīlī Jēra kalnā nodibināja pirmo latviešu organizāciju – Brāļu draudzi jeb hernhūtiešu pulciņu, kurā apvienojās latviešu luterāņi, kuri savu ticību gribēja apliecināt patiesāk un tautiskāk nekā baltvāciešu garīdznieku un baronu kontrolētajā luterāņu baznīcā. Šai pašā gadā – vasaras beigās un rudens sākumā latviešu brāļu draudzes nodibinājās arī citviet Vidzemē – Straupē, Mārsnēnos un Liepā. Līdz ar to ik gadu Gaujas krastos plaukstošie ziedi liecina ne tikai par Valmieras krāšņumu, bet arī par latviešu tautas spēku.

Pirmie latviešu pagrīdes disidenti

Mūsdienu terminoloģijā toreiz dibinātās latviešu Brāļu draudzes varētu dēvēt par neformālām disidentu pagrīdes organizācijām. Latviešu Brāļu draudžu vēstures pētnieks, Brāļu draudzes misijas vadītājs Dr. hist. Gundars Ceipe Jauns.lv uzsver:

“1742. gadā Vidzemē tika organizētas pirmās četras pēc nacionālās piederības principa veidotās latviešu nacionālās organizācijas – Brāļu draudzes kopas (saiešanas) Valmierā, Straupē, Liepā un Mārsnēnos. Tās bija pilnībā neformālas zemnieku sabiedriskās organizācijas bez jebkāda juridiska statusa attiecībās ar valsti. 1743. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete I parakstīja aizliegumu Hernhūtes Brāļu draudzes darbībai Krievijas impērijas teritorijā. Ar šo ukazu Brāļu draudze un tās darbība ieguva valsts interesēm neatbilstošu un kaitniecisku statusu. Tādējādi latviešu Brāļu draudze kļuva par nelegālu kustību un darbojās pagrīdes apstākļos. Līdz ar Brāļu draudzes darbības aizliegumu sākās ilgstošs kustības vajāšanas un apkarošanas periods”.

Jaunās protestantiskās piētisma (stingra dievbijība un askētisms) Hernhūtes novirziena pārstāvji Latvijā sāka darboties 1729. gadā, sākumā vietējo vāciešu vidū, un jau pēc desmit gadiem savā vidū “savaņģoja” pirmos Vidzemes latviešu zemniekus, kuri pēc trim gadiem sāka organizēties brāļu draudzēs. 1743. gadā Valmieras Brāļu draudzē bija 700, Straupē un Liepā – pa 800, bet Mārsnēnos — 400 locekļu. Vēlāk draudžu kustība izplatījās arī citos Vidzemes pagastos - Smiltenē, Trikātā un citur.

Teologi Brāļu draudžu dibināšanu apraksta no sava skatu punkta – celsmīgi: „1739. gada Vasarsvētkos Jērkalnā pulcējās tūkstošiem latviešu un daudzi piedzīvoja garīgu pieskārienu, kā dēļ krasi mainījās viņu dzīvesveids un vērtību sistēma. Asarās tika izraudāta nožēla par laiku, kas pavadīts nepazīstot Kristus mīlestību. „Uguns ir nokritusi no debesīm. Sirdis deg, kad tām sludina krustu. Tā ir liela atmoda”, raksta to dienu aculiecinieki. Visa Valmieras apkārtne īsā laikā tika „apgriezta apkārt un pārvērsta”. Atmoda īpaši spēcīgi skāra bērnus un jauniešus. Zemnieku individuāli organizētie svētbrīži un garīgās sarunas bieži vien bija spontānas un notika visdažādākajās vietās mežos, pļavās un tamlīdzīgās vietās”.

Ķeizariene aizliedza, zibens saspēra

Bet tā bija ne tikai garīga, bet arī nacionāla atmoda. No Vidzemes hernhūtisma vides nākuši daudzi pazīstami latviešu kultūras pamatlicēji - Ķikuļu Jēkabs, Matīss un Reinis Kaudzītes, Jānis Cimze, Juris Neikens, Kārlis Skalbe, Jānis Poruks un daudzi citi. Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītājas Ingrīda Zīriņa Jauns.lv pastāstīja:

„Vēl pirms 1742. gada, Gaujas krastā hernhūtieši uzsāka Brāļu draudžu kustības centra būvniecību, kuru nosauca simboliskā vārdā - par Jērakalnu. Tā teritorijā darbojās diakonija un skolotāju seminārs (atklāts 1738. gada 23. augustā, pirmais skolotāju seminārs cariskajā Krievijā). Jērakalnā 1739. gada Vasarsvētku lūgšanu sapulcē, kā uzskata reliģijas vēstures pētnieki, tad arī sākās „masveida reliģiskā atmoda”. Jērakalnā ieradās svētceļnieki no tālākām un tuvākām vietām, lai pēc smaga darba un iedami visu nakti, paspētu uz rīta dievkalpojumu. 1741. gadā Jērakalnā pabeidza būvēt lūgšanu namu tūkstoš personām, tam sekoja visi nākamie Vidzemē. 1742. gada 19. aprīlī Valmierā dibināja arī pirmo latviešu organizāciju – Brāļu draudzi. Diemžēl 1743. gada pavasarī pēc carienes Elizabetes I izdotā rīkojuma par Brāļu draudžu kā bīstamas sektas aizlieguma, skolotāju semināru 1744. gadā slēdza. 1750. gadā daļu no ēkām pamazām nojauca, bet vēl dažās, atlikušajās 1765. gadā iespēra zibens. Tās pilnībā nodega.  

Mūsdienās par Jērakalnu kā kādreizējo Vidzemes „Hernhūti” atgādina vien Diakonāta iela, kurai līdzās ēku komplekss atradās. Šī piemiņas vieta, kurai bijusi principiāla loma latviešu garīgās atdzimšanas pirmsākumos, nav nekādi atzīmēta. Esmu informēta, ka iesniegts lūgums no Gundara Ceipes Valmieras pašvaldībai - izskatīt iespēju un rast līdzekļus pieminekļa vai piemiņas objekta izveidei Jērakalnā. 

Valmieras muzejs sadarbībā ar pētniekiem no Latvijas Universitātes, Vidzemes augstskolas un Vidzemes Kultūrvēsturiskā mantojuma biedrības rīkojis par šiem Latvijas vēsturē nozīmīgiem jautājumiem divas zinātniski pētnieciskās konferences (2007., 2014.). Par Brāļu draudžu vēsturi un par to atbalstītāju, ģenerālieni E. M. fon Hallarti (1683-1750) stāstām arī mūsu muzeja vēstures ekspozīcijā „Teic man, Gauja, Valmieras stāstu”, kura atvērta no 2009. gada”.

Nodibinoties Latvijas valstij, parādījās reliģiskā brīvība. Pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bija ap pussimts Brāļu draudžu saiešanas namu. Pēc Otrā pasaules kara Brāļu draudzes okupācijas režīms vai nu likvidēja vai arī piespieda tām iestāties Latvijas luterāņu baznīcas sastāvā. Tikai 1997. gadā Gundars Ceipe atkal atjaunoja Brāļu draudzes misiju, un tagad tās kopas darbojas vairākās Latvijas vietās – Raunas, Smiltenes, Madonas novados, Rīgā un Ikšķilē. Brāļu draudzes pamazām atdzimst.

Īpašā pazīšanas zīme pie Gaujas

Vietu, kur dibinājās pirmā latviešu organizācija nevar nepamanīt, jo to Gaujas krastā rotā uzraksts „Valmiera”. Ingrīda Zīriņa no Valmieras muzeja par to stāsta:

“20. gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē lielu vērību Valmieras pašvaldība veltīja ne vien sabiedrisko ēku celtniecībai pilsētā, bet arī jaunu apstādījumu ierīkošanai, parku un laukumu izdaiļošanai. Gaujas labajā krastā izveidoja no puķēm stādītu uzrakstu “VALMIERA”. Gaujas kalnā no ziediem veidotajam uzrakstam burtu formu rāmjus dobju stādījumiem izgrieza (veidoja) daiļkrāsošanas amata meistars Jānis Ziediņš – Valmieras Apvienotās amatnieku biedrības priekšsēdētājs.

Kā tas noticis, lasāms vietējā laikrakstā “Valmierietis” (1937. gada 10. jūnijā): “Zilās lobēlijas veidos Valmieras vārdu. Pilsētas daiļuma izkopšanas nolūkā, šinīs dienās, Gaujas zaļām velēnām klātā krastā pabeigts izgriezt mākslinieciski veidots Valmieras vārds. Lielo burtu vietās sastādīs zilās lobēlijas, kuru stādi izaudzēti pilsētas Savariņa fermas dārzniecībā. Zilais uzraksts būs labi saskatāms no Pārgaujas un tilta, tīkami izceļot mūsu pilsētas daiļumu”.

Īsu brīdi pēckara gados virsraksta neesot bijis, taču jau 1950.-60. gadu fotogrāfijas liecina, ka tas atjaunots. 1970.-80. gados, kalna slīpumā stādītas puķes izteikti koši sarkanos toņos”.

Pērn maijā Gundars Ceipe Valmieras Jērakalnā rīkoja akciju “Valmieras Jērakalns – nācijas sākumvieta”, kuras mērķis bija atgādināt, ka par lielās latviešu atmodas sākumu: “Tās rezultātā latviešu Brāļu draudze (..) bija latviešu sabiedrības vienojošs spēks, kurš, cita starpā, sāka organizēti iestāties par savām tiesībām, kas, savukārt, pēc  ilga laika vainagojās ar Latvijas valsts izveidi. Ir svarīgi atcerēties mūsu valstiskuma svēto sākumu un to atkal neaizmirst, bet gan godāt un būt pateicīgiem par visu notikušo”.

Arī Rīgai savs Jērakalns

Bet arī Latvijas galvaspilsētai Rīgai ir savs Jērakalns, un tas ir Rīgas augstākais kalns – Dzegužkalns, kura vēsturiskais nosaukums ir Jērakalns. Vēsturnieks un teologs Gundars Ceipe Jauns.lv stāsta: 

“Vēsturiskais kalna nosaukums ir Jērakalns, kā to sauc Johans Kristofs Broce savos foliantos (“Monumente”) 18. gadsimta noslēgumā. Šis nosaukums norāda uz nepārprotamu saistību ar Brāļu draudzes kustību un ir analogs latviešu garīgās atmodas sākuma vietai Valmieras Jērakalnam.

Brāļu draudzes vispasaules kustības moto ir “Mūsu Jērs ir uzvarējis, sekosim Viņam”. Tātad pēc būtības Jērakalns nozīmē Kristus kalns. Šajā vietā ilgstoši ir notikušas garīgas sapulces ar lūgšanām un dziesmām, savādāk Jērakalna nosaukums nebūtu lietošanā ieviesies.

Jautājums ir par to, vai arī vācieši te ir pulcējušies, bet latvieši noteikti, jo līdzās Jērakalnam atradās Rīgas un apkārtnes hernhūtiešu kustības centrs - Hermeliņa muiža (Hermelingshof)”.