19 gadus vecais Mārtiņš, kurš pārsteidza Eiropas ralliju

Pārsteigt vāciešus

Deviņpadsmit gadus vecais liepājnieks Mārtiņš Sesks ir viens no tiem, kuriem sporta veida izvēle ir šūpulī ielikta. Pareizāk sakot, izvēles neiespējamība, jo gan viņa vectēvs Mārtiņš Sesks, gan tēvs Uldis Sesks ir braukuši rallijā. “Man neviens to neuzspieda, vienkārši piedāvāja, vai es gribu. Es, protams, teicu “jā”, lai gan mamma par to īpaši priecīga nebija, vismaz sākumā. Bet viņai neviens neko īsti nejautāja un viņā neklausījās,” smejas jaunais Eiropas rallija čempions.

2018. gada Eiropas rallija sezonu Mārtiņš aizvadīja Vācijas "ADAC Opel Rallye Junior Team" komandā kopā ar Vācijas čempionu Tomu Kristensonu, kuram sākotnēji kā vecākam un pieredzējušākam, tika paredzēta līdera loma. Bet, kā saka, komanda domā, Mārtiņš dara! “Sezonā man bija paredzēta otrā pilota loma, jo Toms bija iepriekšējās sezonas Vācijas čempions, kuru atbalsta Vācijas Automobiļu federācija. Un tad atnāca Mārtiņš...” smejas jaunais pilots. “Pirms sezonas komanda teica, ka būtu labi, ja es varētu iebraukt sešniekā. Pēc pirmās uzvaras sacīja, ka vispār no manis nav gaidījuši rezultātus, izņemot Poliju un Liepāju. Azoru salu rallijā viņi ieraudzīja pirmā ātrumposma rezultātus un bija šokā, jo es savā rallija mašīnā pirmoreiz iekāpu tikai pirms sacensībām tajās pašās Azoru salās un izbraucu tikai 70 kilometrus. Un uzreiz vinnēju pirmajos sešos ātrumposmos pēc kārtas! Ar laiku tā robeža pazuda, bijām vienlīdzīgi braucēji, un asfalta rallijos komanda jau vairāk pievērsās man. Domāju, ka vācieši saprata, ka vajag skatīties pēc situācijas, improvizēt. Kurš no mums, braucējiem, jutās komfortablāk, tam deva uzdevumu. Mēs visu izdarījām. Vairs nebija ko sasniegt šosezon.” "ADAC Opel Rallye Junior Team" ieguva Eiropas čempionu titulu komandu ieskaitē un Nāciju kausā, Mārtiņš uzvarēja U27 vērtējumā un ERC3 ieskaitē.

Reaģēšanas ātrums

Mārtiņam iepriekšējā nebija pirmā sezona autosportā. Viņš sāka jau agrā bērnībā kartingā, arī autošosejas čempionātā, taču profesionālā komandā viņš brauca pirmoreiz, un tas bijis šā gada lielākais pārsteigums. “Man nebija nekādas pieredzes lielā komandā ar inženieriem, komandas vadītājiem. Latvijā mums bija divi mehāniķi, bet treneris un tētis vai kāds cits piepalīdz un sakārto pārējo. Šogad mums komandā bija 20 cilvēki, kas rūpējās par visu. Pie tā bija jāpierod – pie lielas, sakārtotas sistēmas,” saka Mārtiņš. “Es ierodos, un man ir viss, ko vajag. Komanda strādāja par 100 procentiem un palīdzēja it visā, lai es izdarītu savu darbu.”

Strādāt profesionālā, sakārtotā komandā ir viegli, bet ir grūti tādā iekļūt, jo labu braucēju Eiropā ir gana, un Mārtiņam bija jāpierāda, ka tieši viņš ir cienīgs ieņemt šo vietu. “2017. gadā Eiropas čempionāta Liepājas rallija laikā vienkārši aizgājām vakariņās ar Opel vadību. Sākumā bija interese varbūt noīrēt mašīnu vai nopirkt, bet tad – vārds pa vārdam –, un pēc divām nedēļām es jau biju Opel rūpnīcā. Protams, pirmajā reizē vienkārši izstaigāju to, parunājāmies, kā man iet, ko es gribētu. Tad vēl viena tikšanās, vēl viena, un tā mēs nonācām pie kopsaucēja,” stāsta Mārtiņš.

“Vācieši ļoti smagi pārbauda. Atceros, bija darbdienas vakars, viņi man piezvana un jautā – tu vari rīt pulksten 11 būt Minhenē? Es esmu Liepājā, laukos, pildu mājasdarbus skolai un pat nezinu, ko viņiem atbildēt. Teicu, ka piezvanīšu. Protams, ka mēs nākamajā dienā bijām Minhenē noteiktajā laikā. Tādi bija viņu pārbaudījumi, un, ja mēs toreiz nebūtu aizbraukuši, visticamāk, netiktu komandā. Reaģēšanas spējas... Bija tikšanās agros rītos un vēlos vakaros. Izdarījām visu, ko viņi gribēja, un tāpēc laikam arī tā sadarbība pēc tam bija laba.”

“Ir daudz braucēju, kas ir ātri, bet ar to mūsdienu sportā vairs nepietiek. Sports vairs nav tikai braukšana, klāt ir pārdošanas māksla, tev ir jāmāk pārdot to, ko tu dari, kur tu brauc. Tāpēc jābūt visiem komponentiem, lai nokļūtu tajā pasaules tirgū,” saka Mārtiņš. “Noteikti palīdzēja tas, ka nemēģinājām lēkt pa diviem pakāpieniem uzreiz, bet pa vienam, pārdomājot katru soli. Bija iespējas braukt agrāk un citur, bet mēs nepieķērām pirmo variantu, vienmēr izdomājām trīs, četrus virzienus, tad sapratām, kurš ir labākais, un pa to gājām. Protams, ļoti palīdzēja tēta zināšanu bagāža, kā veidot un pieņemt lēmumus, tāpēc līdz šim esam spējuši atrast pareizos soļus.”|

“Jo ātrāk attīstās pasaule, jo vairāk uzdevumu. Kādreiz bija tikai ātri jābrauc, tagad, protams, arī ir ātri jābrauc, bet arī labi jārunā, jāprot svešvalodas, jābūt atvērtam – tādam, kas patīk medijiem, komandai, potenciālajiem sponsoriem. Man ir jāmāk sevi pārdot. Jāizpilda ļoti daudz kas, tā pati fiziskā sagatavotība, kas vēl pirms desmit gadiem nebija tik aktuāla. Sportistu dzīve ar katru brīdi kļūst sarežģītāka. Jābūt multifunkcionālam. Kā TV pultij vai telefonam,” pasmaida jaunais autosportists.

“Es nesen runāju ar vectēvu, un viņš teica, ka rallijā ir pazudušas emocijas, ka tas vairs nav emocionāls sports. Tā ir profesionāla nozare, kurā ir atlēti, kas pilda sporta funkciju. Arī komercializācija, kā jebkurā sporta veidā. Es neteiktu, ka tas ir slikti, jo rallijs varbūt nav gluži tas sporta veids, kurā satikties ar draugiem un labi pavadīt laiku. Tomēr kaut kādā līmenī tas tomēr noteikti ir, un, kad es pats būšu beidzis savu profesionālo sporta karjeru, gribēšu pabraukt ar interesantām mašīnām, ar tā laika konkurentiem veterānu sacensībās, lai to izbaudītu. Bet, kamēr tas ir augstā līmenī un profesionāli, tam jāpieiet profesionāli.”

Latvija vairs nav sveša

Sesks atzīst, ka pasaules rallija sabiedrībā Latvija vairs nav eksotika, kad jāskaidro, no kurienes tu esi. To paveikuši gan pašmāju, gan ārzemju sportisti, kuri savas rallija gaitas sākuši pie mums, kā, piemēram, soms Kalle Rovanpera, kuru daudzi uzskata par nākotnes WRC čempionu, arī slavenā norvēģa Petera Solberga dēls Olivers. Palīdz arī tas, ka Latvijas posms jau piecus gadus ir pilntiesīgs Eiropas rallija čempionāta pasākums.

“Es neizjūtu to, ka nezina Latviju. Biju Spānijas WRC posmā runāt ar lielajām komandām par to, ko viņi meklē nākotnē, un man pat nebija īsti jāstādās priekšā, jo viņi ir informēti par visiem jaunajiem braucējiem. Ja nezina sejā, tad vismaz pēc vārda vai pēc rezultātiem,” saka Mārtiņš.

Par savu iepriekšējā gada mazo un fifīgo "Opel Adam" gan jaunais pilots runā ar lielu sirsnību. “Jā, viņa ir maziņa, bet iekšā ļoti mājīga sajūta! Viss ir tik maziņš un tik kompakts kā mazā mājas klubkrēslā,” viņš smejas. “No visām, ar ko esmu braucis, šī mašīna man patikusi visvairāk. Tiešām! Visērtākā un vispareizāk saplānotā sacīkšu mašīna, kādā esmu sēdējis. Visi slēdži, visas pogas parocīgas – tā, kā man vajag. Pirms sezonas braucu uz Vāciju, un man tika piemērīts, cik tālu jābūt stūrei, cik tālu tai un tai pogai, kāda ir ērtākā sēdēšanas pozīcija. Protams, piesprādzēties vajadzēja uz maiņām, jo, ja mēs abi ar stūrmani Renāru Franci sāksim bakstīties ar elkoņiem, nekas nesanāks.”

Latvijas rallija aprindās ir sens joks, ka asfalts rallistam nav draugs, bet Mārtiņa rezultāti Eiropas čempionātā pierāda pretējo – labāk iepriekšējā sezonā viņam gāja tieši sacensībās ar cieto ceļu sagumu, nevis uz mums tik pierastās un zināmās grants. “Pārsteidzoši, bet – jā,” viņš saka. “Noteikti paldies kartinga laikiem un vienai sezonai autošosejas čempionātā. Sanāca, ka mums bija vairāk asfalta nekā grants ralliju – četri pret sešiem. Uz asfaltu tika likts lielāks akcents, jo tas bija kaut kas jauns. Iekšēji gaidīju, ka nebūs tik traki, jo man asfalts tomēr šķiet vissaprotamākais segums; tur viss vienmēr ir konstants. Viendabīgs ceļš ar viendabīgu reljefu. Protams, bija arī otrā sezonas puse ar Itāliju un Čehiju. Barum Rally Zlin tiek uzskatīts par grūtāko asfalta ralliju Eiropā, turklāt šogad pirmo reizi 12 gadu laikā tur vēl lija lietus. Vienīgais, kurš šādos apstākļos bija braucis Zlinā, bija Jans Kopeckis, kurš arī uzvarēja.”

Jaunība nav šķērslis

Neliels pārsteigums slaidajam un sportiskajam liepājniekam esot bijusi konkurentu sagatavotība. “Biju gaidījis, ka pārējie būs fiziski labi trenēti, taču tas nedaudz šokēja, ka Dienvideiropā sportam nepieiet tik nopietni,” atzīst Sesks. “Kad prasīju, kā viņi gatavojas fiziski, pat nesaprata, ko es domāju. Ja paskatās foto, konkurenti bija vairāk nobrieduši. Manam komandas biedram ir 27 gadi un jau vēderiņš, spāņu pilotam 24 gados bija bārda. Jutos kā puišelis, kuram gribas skriet, trenēties, un sarežģītākos un fiziski grūtākos rallijos tas nostrādāja. Asfalta rallijos bijām labi sagatavojušies tehniskajā ziņā, bet daudz deva tas, ka biju ļoti labi fiziski trenēts. Itālijā mašīnā bija ap 65 grādiem, pēc finiša nevarēja pārbaudīt gaisa spiedienu riepās, cik uzkarsušas tās bija. Čehijā lija lietus, un bija daudz jādomā, bet arī tas prasa fizisko noturību. Daļa no uzvaras čempionātā deva mana psiholoģiskā un fiziskā sagatavotība.”

“Eiropā ir dīvaini, ka tik jauns cilvēks startē rallijā,” viņš piebilst. “Mēs Latvijā esam pieraduši, ka 16–17 gadu vecumā puiši sāk braukt un 19 gados jau kaut kas ir jāparāda. Eiropā ir pretēji, tur tu 19 gadu vecumā vēl esi bērns, jo tev tikai gadu ir autovadītāja apliecība.”

Lai arī Eiropas rallija čempionāts nav tik populārs kā WRC, savu konkurenci arī šajās sacensībās var atrast katrs dalībnieks, un junioru uzdevums vēl ir parādīt, cik cool ir šis seriāls. “No desmit braucējiem pieci varēja cīnīties par uzvaru katrās sacensībās, un katrā rallijā, katrā valstī pienāca klāt viens vai divi vietējie braucēji, kas startēja kopā ar mums un kas centās parādīt, ka te ir viņu mājas, tā ir viņu smilškaste!” saka Sesks. “Tāpēc sezona bija interesanta, jo, skatoties uz man nepazīstamajiem uzvārdiem, nebija zināms, ko no viņiem gaidīt.”

Ļoti laba satikšana esot bijusi ar komandas biedru Tomu Kristensonu, ko novērtējusi arī komanda. “Komandas vadība atzina, ka šis bija pirmais gads, kad divi komandas braucēji tik labi satiek. Tā arī bija, jo mēs dzīvojām vienā viesnīcā, kopā gājām brokastīs, vakariņās. Arī sabiedrības ziņā sezona bija patīkama. Bija emocijas un daudz kopīgu piedzīvojumu. Šogad es izbaudīju katru sekundi servisa parkā. Saņēmu smieklīgas dāvanas – Vācijas rallijā izstājāmies degvielas trūkuma dēļ, tāpēc man dzimšanas dienā uzdāvināja degvielas kanniņu. Vai uzlīmējām viens otram smieklīgas uzlīmes uz stūres.”

Iztikt bez riska

Atšķirībā no citiem Eiropas čempionāta dalībniekiem Mārtiņam pērn bija savs mājas posms, "Rally Liepāja". Daļu trases viņš varētu izbraukt bez stūrmaņa un aizvērtām acīm, taču šī pašpārliecinātība pašu arī esot iegāzusi. Tāpēc U27 kopvērtējumā mājinieks Sesks piekāpās savam komandas biedram 20,7 sekundes. “Mājas rallijs nebija viegls. "Rally Liepāja" nebiju braucis pāris sekcijas Kuldīgas pusē, bet otrajā dienā man īsti negribējās klausīties stūrmanī, jo visu taču zināju no galvas,” stāsta Sesks. “Sanāca kā ar iemīļotu ēdienu – tu tik bieži taisi savus iecienītos salātus, ka mēģini pielikt kaut ko klāt, un tad vairs nav tik garšīgi. Tāpat rallijā – kaut ko gribi tur, tur, un beigās skaties, ka nesanāk. Pārmudrīju. Protams, mans vidējais ātrums bija augstāks nekā pārējiem, jo zinu, kur var braukt drošāk. Bet tad es nedaudz izslīdēju tur, tur un tur, un tā tās pāris sekundes savācās. Jā, arī mans komandas biedrs brauca Liepājā jau otro gadu, bet viņš skatījās trajektorijas un domāja. Man pārliecība bija tik augsta, ka es zinu, ko daru, ka beigās tomēr nezināju... Protams, rezultāts bija labs, bet es par daudz centos pierādīt un parādīt.”

Tajā pašā laikā Sesks juniors nesauc sevi par pārgalvīgu vai risku mīlošu braucēju. “Pirmie treneri un tēvs ir mācījuši, ka riskam vienmēr jābūt pārdomātam,” viņš prātīgi nosaka. “Nav jādomā par sekām tādā ziņā, ka es avarēšu, savainošos un man sāpēs, bet – ka ir jāfinišē. Ka labāks tu kļūsti no tā, ka esi ilgtermiņa spēlētājs un garās distances braucējs. Es pat nezinu, kad esmu braucis ar 120 procentu atdevi, kad nedomāju ne par ko. Tā nav bijis, es vienmēr apzinos riskus. Redzu, ka tur ir bedre, un varu kaut ko salauzt mašīnai. Jābrauc ar vēsu prātu, pēc ābeces – te griezt, te bremzēt. Šī sezona arī pierādīja – ar domāšanu, koncentrēšanos un mazāku riska devu var sasniegt vairāk.”

Rallija sezona ilgst no ziemas līdz vēlam rudenim un kā jebkurš sporta veids prasa lielu ieguldījumu arī laika ziņā, taču Mārtiņš Sesks vismaz pagaidām neuzskata, ka rallija dēļ no kaut kā būtu jāatsakās vai kaut kas liels jāziedo. Arī izglītību — viņš ir RISEBA neklātienes students. “Tā nav bijis, ka man rallija dēļ pilnībā no kaut kā būtu jāatsakās. Ir sīkumi, piemēram, kad es netieku uz kādu koncertu, bet nekas kardināls, kas mani ierobežotu un ko es nebūtu gatavs ziedot autosportam,” viņš saka. “Pagaidām, kamēr varu teikt, ka man nekā nav žēl autosportam, daru visu, ko spēju.”

“Rallijā laikam nav nekā tāda, kas man nepatiktu,” viņš piebilst. “Ir grūta sagatavošanās sacensībām, garās stundas pie trases pieraksta, pārbaudot video. Ir grūti, grūti, un tad sākas rallijs, un to tu izbaudi kā svētkus – tagad es beidzot varu braukt! Tas viss ir jāiemācās, jāpieņem un jāizpilda.”

Un kā ar autosportista statusa pierādīšanu uz ielas? “Aktīvajā sezonas laikā ir tā, ka sāk besīt, ja asi jābremzē vai jāuzgāzē, bet, kad ir ilgāks laiks starp sacensībām, tad kaut ko gribas,” Mārtiņš nenoliedz. “Bet es cenšos atrast alternatīvas kā savu braukšanas kāri un testosteronu izdalīt. Aizbraucu uz kādu trasi, un mājās man ir mazs sacensību stimulators”

Šo sezonu starptautiskā mērogā Mārtiņš Sesks ar stūrmani Krišjāni Cauni iesāka ar pasaules čempionāta (WRC) Zviedrijas ralliju, ko noslēdza noslēdza sestajā vietā “Junior WRC” klasē. Junioru ieskaitā uzvarēja zviedru pilots Toms Kristensons (“Ford Fiesta R2”), kuram “LMT Autosporta akadēmijas” ekipāža, kas startē ar “Ford Fiesta R2” spēkratu, zaudēja 13 minūtes un 21 sekundi, kas deva sesto vietu 13 ekipāžu konkurencē. Sesks kopējā ieskaitē izcīnīja 37.vietu. Latvijas ekipāža šosezon plāno piedalīties piecos “Junior WRC” posmos.