Mednieka rokasgrāmata: cīņa par trofejām un to jēga
Atceros, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad dzelzs priekškars bija jau pavēries un gatavojās teju vai krist, mūsu miesta večiem bija no Parīzes redzēt gribētājiem pārfrāzēts teiciens: “Dabūt nēģerieti un mirt!” Tā viņu ieskatā būtu laba trofeja. Taču šoreiz ne par tām medībām, kurās vaktē divkājainus zaķus, un arī ne par trofejām, ko nesen meklējām Ziemassvētku tirdziņos... Šoreiz par trofejām, kas bijušas kopā ar cilvēci kopš tās dzimšanas brīža. Par medību trofejām...
No sengrieķu "tropaion" līdz "Camel Trophy"
Gudri izziņu avoti vēsta, ka vārds “trofeja” sākotnēji cēlies no grieķu vārda “tropaion” un bija attiecināms uz ienaidniekam karā atņemtām lietām – ieročiem, karogiem, bruņām, zirgiem un citiem labumiem. Vārdu sakot – jo vairāk ienaidnieku varēji nokaut, jo vairāk labumu kādam atņemt, jo brašāks karotājs un cienījamāks pilsonis biji! Pats vārds vēlāk modificējās citās valodās un ap 16. gadsimta vidu tādā pašā nozīmē bija ienācis un tika plaši lietots gan franciski, gan angliski runājošās zemēs.
Pamazām vārds “trofeja” ieguva arī pārnesto jeb – ja vēlaties – paplašināto nozīmi. To sāka lietot ne tikai par reālās kaujās iegūtiem labumiem, bet arī cīņās, sacensībās izcīnītām balvām. Šādā nozīmē to plaši turpinām lietot arī mūsdienās. Mums ir futbola un tenisa, vieglatlētikas, airēšanas, regbija un pat kriketa trofejas. Nemaz jau nerunājot par autosportu – 1980. gadā dzimušais dzelteno lendroveru tusiņš "Camel Trophy" līdz savam beigu laikam 2000. gadā piesaistīja piedzīvojumu kārus autobraucējus un viņu līdzjutējus no puspasaules. Tabakas industrijas atbalstītais “kamielis” bija teju kā tāds ciltstēvs visiem lielajiem un mazajiem trofi reidiem, kas tagad notiek vai ikkatrā sevi cienošā miestā un kur arī tiek izcīnītas trofejas. Taču šī liriskā atkāpe bija nepieciešama vienīgi tādēļ, lai saprastu, ka faktiski ikvienam var būt sava iekārojamākā trofeja, lai vai ko tas nozīmētu.
Taču, protams, nav nevienas trofejas, kas būtu senākas par medībās gūtajām. No tām izgatavoja saimniecībā noderīgas lietas, tās kalpoja sava statusa demonstrēšanai un citu iebiedēšanai, tās liecināja par trofejas guvēja spēju ne tikai radīt pēcnācējus, bet tos arī pabarot. Kā nesen atklājuši un apstiprinājuši dažādu Eiropas valstu arheologi, antropologi un citi cilvēka evolūcijas pētnieki, jau vairāk nekā pirms 64 tūkstošiem gadu uz alu sienām tika zīmēti dzīvnieki un medību ainiņas. Interesantākais, ka trīs dažādās Spānijas alās atrastie zīmējumi tapuši vismaz 20 tūkstošus gadu pirms mūsu sugas cilvēku ("Homo sapiens") ierašanās tagadējās Eiropas teritorijā. Tātad savas “trofejas” un piedzīvojumus uz alu sienām attēlojuši neandertālieši – ļaudis, kuri līdz šim tika uzskatīti par mazattīstītiem. Atklājums pierāda, ka arī šajos, teju neaptverami tālajos laikos cilvēku interesēja ne tikai prasta kuņģa piebāšana, neracionāli daudz laika tika veltīts arī “savu varoņdarbu” attēlošanai, iemūžināšanai, jā – varētu pat teikt – mākslai un kultūrai. Un medību trofeja, nenoliedzami, daudzus gadu tūkstošus ir bijusi šā procesa galvenā veicinātāja.
Medību trofeja “klasiskā”...
Tomēr – vai tas noticis pirms daudziem gadu tūkstošiem vai varbūt vakar – “mednieka gēns” savā būtībā nav mainījies. Mednieks dodas mežā izsekot dzīvnieku, mednieka ģimene ēd nomedīto dzīvnieku gaļu, bet iegūto trofeju mednieks cenšas tā vai citādi saglabāt. Jā – arī gleznas ar medību ainiņām un gūtajām trofejām vēl aizvien tiek smalkiem māksliniekiem pasūtinātas. Ko katram individuālam medniekam mūsu dienās nozīmē katra gūtā trofeja, iespējams, būtu grūti atbildēt, pat sarakstot grāmatu. Trofeja ir gan apliecinājums cieņai pret nomedīto dzīvnieku, gan iespēja salīdzināt savu nomedījumu ar citu mednieku guvumu. Zināmā mērā tā ir arī nogalinātā dzīvnieka iemūžināšana un iespējas došana zinātniekiem pētīt medījamo dzīvnieku populācijas. Un trofeja medniekam vēl aizvien (nu, ko tur liegties?...) ļauj arī padižoties savējo vidū – redz, kā man paveicās, redz, kā mācēju novaktēt dzīvnieku ar vislielākajiem ragiem vai ilkņiem, redz, esmu vislabākais!...
Savukārt nemednieki, kas sen pazaudējuši seno saikni ar dabu, tās barības ķēdēm un pirmatnējiem instinktiem, šajos “kaulos un ādās” bieži vien saredz tikai neizprotamu izrādīšanos un – gluži pretēji medniekiem – necieņu pret dzīvniekiem. Lai vai kā, medības vēl aizvien ir teju visu tautu neatņemama (un legāla!) nodarbošanās, un tajās iegūst “produkcijas daļu”, ko dēvē par trofeju.
Latvijā par medību trofejām oficiāli tiek atzīti (un vērtēti) briežu, aļņu un stirnu ragi, mežacūku ilkņi, vilku un lūšu galvaskausi un ādas, arī lapsu, āpšu, jenotsuņu un bebru galvaskausi. Trofejas pie mums, tāpat kā citviet Eiropā, visbiežāk vērtē pēc CIC ("International Council for Game and Wildlife Conservation" jeb Starptautiskā medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komiteja) sistēmas. Tas tiek darīts ar vienu mērķi – nodrošināt trofeju salīdzināšanas iespējas. CIC trofeju vērtēšanas sistēma izstrādāta 1937. gadā un kopš tā laika nav būtiski mainījusies. Tiek mērīti ragu garumi, apkārtmēri, izvērsums, žuburu skaits, tie tiek svērti, bet mērījumos ietilpst arī daži tīri subjektīvi parametri – krāsa, ragu pērļainums, simetriskums. Pēc konkrētiem parametriem tiek mērītas un vērtētas arī ādas un dzīvnieku galvaskausi. Pasaulē tiek izmantota vēl otra – SCI ("Safari Club International" jeb Starptautiskā Safari kluba) trofeju vērtēšanas sistēma, kas ir vienkāršāka par CIC sistēmu. To visbiežāk izmanto Āfrikas dzīvnieku trofeju vērtēšanā, un tajā faktiski nav subjektīvās komponentes – tikai trofeju garums, platums, apkārtmērs.
Dižas trofejas īpašiem medniekiem
Tā nu pasaules dižmednieku vidū, izmantojot abas iepriekšminētās sistēmas, jau labi sen notiek sacensība par Grand Prix trofejām, par iekļūšanu pasaules labāko trofeju guvēju rekordu grāmatu sarakstos un par dažādu sugu dzīvnieku “komplektu” (piemēram, "Big Five" jeb “Āfrikas lielais piecnieks”, “Krievijas Lielais septītnieks” utt.) nomedīšanu, par ko arī tiek piešķirtas balvas jeb trofejas īpašu statuešu formā. Lai piedalītos sacensībā par retākajām un labākajām trofejām pasaulē, nepieciešami pamatīgi līdzekļi, daudz arī apņēmības un izturības – tāpēc šo īsteno trofejmednieku skaits nav liels. Taču, ticiet man, Latvijas mednieki šajā jomā nepavisam neatpaliek.
Tomēr ne jau tikai zelta vērti staltbrieža vai aļņa ragi ir dižas trofejas nosaukuma cienīgi. Šķiet, pašreiz tā vēlme pēc “lielākajiem un garākajiem” arī medību jomā aizgājusi par tālu un teju iznīdējusi tos medību veidus, kuros tiek gūtas nelielas, skaistas, bet tikpat vērtīgas trofejas.
Skaistā ziemas dienā svaigā sniedziņā pa pēdām izsekota cauna emociju ziņā var būt daudz “pielādētāka trofeja” nekā pie barotavas nogāzts zelta kuilis. Un rudenī ar labi uztrenētu sunīti sameklēta, pacelta un skaisti nomedīta sloka, kas vēlāk pārtapusi taksidermijas skulptūrā. var būt medību vārda cienīgāka nekā dzinējmedībās netīšām virsū uzskrējis zelta bullis. Un varbūt – pēc pamatīgas bradāšanas pa purviem un aizaugušiem grāvjiem, rudens vējam un aukstām lietus lāsēm ieroča optikā sitoties, novaktēts un uzmanībā pārspēts bebrs spēs sildīt atmiņas vairāk nekā divdesmit piektais “vidusmēra buks”? Īpaši, ja bebra dziedzeri pārtapuši ārstnieciskā uzlējumā un āda iešūta vestes oderē un silda muguru... Diemžēl mednieku, kas spēj vienatnē atšifrēt zvēru pēdas, pārzina to paradumus, spēj izgatavot un uzstādīt lamatas vai mežā uz ugunskura medījumu arī pagatavot, kļūst aizvien mazāk un mazāk. Bet, iespējams, tieši šie nedaudzie ir “mednieku gēna” tālāknesēji un visekskluzīvāko trofeju ieguvēji...
