Bobsleja stūresvīrs Sandis Prūsis: "Olimpiskā zelta emocijas mums būtībā ir nozagtas"

Zaudējumi kā karā

Kad stājies pie izlases stūres, vai varēji iedomāties, ka tik ilgi te nostrādāsi?

Sāku jau es vēl agrāk, Itālijas izlasē. Ja pieskaitītu tos gadus, tad būtu jau sešpadsmit. Kad vēl pats braucu, tad pēdējos gados Latvijas izlasē jau man karināja klāt spēlējošā trenera nosaukumu, kas gan man īsti nepatika. Bet tolaik nebija neviena cita, kam to darbu darīt.

It kā jau neliekas, ka pagājis tik ilgs laiks... Taču, kad paskaties uz bērniem, kas izauguši, un uz sportistiem, kas nomainījušies, tad saproti – johaidī, tiešām baigi ilgais laiks pagājis! Taču, esot iekšā procesā, laiku nejūti, jo esi nepārtrauktā skrējienā. Atceros, ka ilgi vilkās cikls no 2010. līdz 2014. gadam, no Vankūveras līdz Sočiem – izlasē bija dažādas iekšējās nesaskaņas un savas taisnības pierādīšanas. Savukārt iepriekšējais olimpiskais cikls pēc Sočiem pagāja ļoti ātri. Tad viss notika ļoti raiti: Melbārža ekipāža saglabāta, tehnika ir, braukt visi māk, nostumt var. Viss notika pats no sevis. Viena sezona bija tāda, kad no 18 mačiem tikai vienā netikām trijniekā.

Taču šo sezonu bobsleja izlase sagaida ar diezgan lieliem zaudējumiem...

Jā, tā ir: no desmit cilvēkiem, kas pērn bija Pasaules kausa apritē, šogad pieci ir ārā no ierindas. Piecdesmit procentu atbirums. Tātad smagāki zaudējumi nekā karā.

Ar ko aizlāpīsim robus ierindā?

Paldies Dievam, klāt ir nācis papildinājums. Kādi 8–10 čaļi jau klāt nāk katru gadu, taču parasti maz ir to, kuri paliek līdz sezonas sākumam. Šogad gandrīz visi no tiem, kas atnāca, ir arī palikuši. Vai viņi ir labi vai slikti – to pagaidām grūti pateikt. Vairāk jau laikam tomēr labi nekā slikti. Motivēti čaļi, kuri grib trenēties un sevi pierādīt. Gudri runājot, to visu sauc par paaudžu maiņu.

No pieredzējušajiem pilotiem palicis tikai Oskars Ķibermanis, kurš diezgan negaidīti, paņemot Oskaram Melbārdim pauzi, ir kļuvis par pirmo pilotu.

Viņš jau epizodiski arī iepriekš ir bijis pirmais pilots, īpaši divniekos. Taču man tas nekad nav licies svarīgi, kurš ir pirmais un kurš – otrais. Nekad tā īpaši neesmu dalījis. Man pašam labāk patika, kad biju trešais pilots. Tas jau ir tikai pirms mačiem, jo būtiski ir tas, kurš tu būsi pēc mačiem.

Trešajam pilotam gan laikam nav izdevīgi būt no tā viedokļa, ka zaudē labākās starta vietas?

To nosaka tava vieta kopējā rangā. Vecos laikos, kad bija starta grupas, tad treneris varēja izvēlēties, kuru likt kurā grupā. Tagad es tur neko ietekmēt nevaru, jo mazliet kaut ko nosaka izloze, bet viss pārējais atkarīgs no kopējā ranga.

Tas, ka komanda patlaban no malas liekas švakāka, nekā bija pēdējos gados, ir diezgan mānīgs iespaids. Jā, ilggadējais līderis Melbārdis ir laukā no ierindas, vairs nestartē arī viens no vadošajiem stūmējiem, taču tas būtu noticis agri vai vēlu. Ja mums sezonas galvenie mači būtu Pasaules kausa posms Siguldā, ar ko šogad sākās sezona, tad droši vien sastāvs būtu citādāks. Taču mums galvenais ir četrgades plāns ar domu par olimpiskajām spēlēm Tokijā, tāpēc viss vēl ir priekšā.

Vai komandas budžets atšķiras no pagājušā gada budžeta?

Atšķiras gan, jo pērnais bija olimpiskais gads, tāpēc pirmo reizi bija nopietna finanšu piešprice no valdības. Tāds budžets mums diez vai tik drīz atkal būs... Taču mēs jau to naudu neiztērējam uzreiz, bet gan pastiepjam ilgākam laika periodam. Īsto ainu varēs redzēt tikai pašās gada beigās, jo ziedojumus tagad ierobežo likumam, un pagaidām tā īsti neko nevar saprast. Saplānots budžets ir, taču, kā pildīsies, to vēl redzēsim.

Kā ar tehniku? Viss kārtībā?

Jā. Pērn daudz līdzekļu investējām tehnikā, tāpēc tagad tās netrūkst. Ir arī jaunas idejas, šo to testējam sadarbībā ar Latvijas ražotājiem. Viss notiek!

Rodas iespaids, ka tajos pāris gados, kas ir pēc olimpiskajām spēlēm, bobslejā valda zināma stagnācija, taču olimpiskajā gadā gāž iekšā lielu naudu tehnoloģijās un brauc kā traki...

Tā tiešām ir, turklāt ne tikai bobslejā vien. Pēcolimpiskajos gados tiešām iestājas klusums, izņēmums ir tikai tās valstis, kas visu laiku nopietni strādā. – Vācija, Austrija, Šveice, arī mēs. No malas var izskatīties, ka šogad arī mēs esam spēruši soli atpakaļ, taču patiesībā kopējais cilvēku skaits mums ir lielāks nekā pērn. Vienkārši tagad ir daudz jaunu un nezināmu džeku. Kamēr viņi kaut ko iemācīsies un parādīs, tikmēr rezultāti, iespējams, kritīsies. Taču kad gan labāk izdarīt paaudžu maiņu, ja ne tagad – pēcolimpiskajā gadā?

Melbārdis pēc gada izlaišanas tiešām spēs atgriezties iepriekšējā līmenī?

Protams! Ne viņš pirmais, ne pēdējais. Ir jau pietiekami daudz tādu piemēru, un ne tikai bobslejā. Ja viņš to visu izturēs un tiešām atgriezīsies, tad, domāju, būs pat labāks nekā pirms tam. Jo viņš fiziski un morāli patiešām bija noguris. Vajag ne tikai traumas sadziedēt, bet arī smadzenes atpūtināt. Jo slogs viņam bija liels, un labi, ka tas beidzās ar medaļu olimpiskajās spēlēs.

Soču atbalsis

Ja runājam par medaļām – kā tad īsti ir ar Soču medaļām? Mēs oficiāli esam olimpiskie čempioni?

Es īsti nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē “oficiāli”. Federācijas mājaslapā informācija ir nomainīta, un tur mēs esam pirmie. Bet es jau nezinu, kas notiek ar visām apelācijām un pārsūdzēšanām. Cik saprotu, pagaidām notiek juridiskie procesi. Palaikam jau kāds mūs atkal apsveic – es neteiktu, ka tas ir nepatīkami, taču reāli medaļu nav.

Tu pats gan, atšķirībā no Daiņa Dukura, pret krievu sportistiem izturies visai politkorekti, un nav dzirdēts, ka publiskajā telpā būtu par viņiem izteicies...

Nu, ko es tur vairs izteikšos... Ne vienreiz vien esmu teicis: ja tiešām tā ir taisnība, ko raksta par visām viņu dopinga izdarībām, tad tas ir skumji. Taču visskumjāk ir par tiem miljoniem skatītāju, kuri toreiz redzēja apbalvošanas ceremoniju. Arī mēs toreiz bijām priecīgi par savu otro vietu, taču vēl vienu līdzvērtīgu apbalvošanas ceremoniju neviens mums nespēs sarīkot. Tas viss ir nokavēts. Līdzīga sajūta varētu būt vienīgi tad, ja medaļas mums pasniegtu Dziesmu svētku laikā, kad visi sapulcējušies Mežaparka estrādē. Tas, ka tagad mums medaļas iedos kaut kur sētmalē vai atsūtīs ar DHL pastu, būs tikai ķeksītis, kas nekādas emocijas nedos. Tās emocijas mums būtībā ir nozagtas.

Vai tiešām tik tehniskā sporta veidā kaut kādi dopinga kokteiļi spēj nodrošināt uzvaru? Vai tomēr tehniskais dopings nav būtiskāks?

Viennozīmīgi ir. Un arī tādas lietas notiek. Varu pateikt vienkāršu formulu, kas gan katrā trasē var mazliet atšķirties: sekundes simtdaļas vai desmitdaļas, ko tu zaudē startā, finišā vari reizināt ar divi. Ja startā zaudē piecas simtdaļas, tad finišā esi zaudējis jau desmitdaļu.

Bet, ja pilots brauc slikti, tad taču šī desmitdaļa tik un tā neko nedod?

Protams, protams. Meistarībai ir jābūt. Ja cilvēku no malas “uzsēdinās uz kokteiļiem”, viņš tik un tā nebrauks visiem pa priekšu. Bobslejā visu izšķir nianses. Būtībā bobslejs sastāv no pieciem sešiem vaļiem: tehnika, slieces, pilots, stūmējs, starts, komandas sadarbība... Un tikai tad vēl klāt var nākt dopings un neatļauta slieču tīrīšana. Mums ir simtdaļu sporta veids – piemēram, Melbārdi no zelta medaļas šķīra piecas simtdaļas. Tās ir piecas simtdaļas četros braucienos jeb piecos kilometros! Tas pat nav kaut kādas apzinātas darbības rezultāts, bieži vien tā ir “cūcene” un apstākļu sakritība.

Strādāt ar sievietēm

Ja runājam par jaunajiem kadriem – vai puišu interese par bobsleju ir tikpat liela kā agrāk? Vai arī pretendentu kļūst mazāk?

Skaitliski nekas daudz nemainās. Taču kvalitāte gan mainās, turklāt diemžēl ne uz labo pusi. Un tā ir vispārēja parādība, ja jau pat armijas specdienesti ir spiesti pazemināt prasības karavīriem. Mēs prasības pagaidām vēl nepazeminām, taču saskaramies ar to, ka puiši kļūst vājāki. Tā nav tikai mūsu problēma, par to pašu sūdzas arī ārzemju kolēģi.

Un kā ar meitenēm? Jo šogad taču trenēties pieteicās arī potenciālās sieviešu bobsleja komandas dalībnieces!

Meitenes, kā vienmēr, ir skaistas un foršas! Daudz jau viņas uz atlasi nebija atnākušas – kādas desmit. Bet no tām meitenēm, kas bija atnākušas uz testiem, patlaban trenējas tikai viena.

Ir bijušas jauktās bobsleja ekipāžas, kurās kopā startēja puiši un meitenes?

Bija jauktie četrinieki. Iniciatīva nāca no okeāna otras puses, kur ir divas hiperaktīvas dāmas – viena no Kanādas, otra no Amerikas. Viņas ļoti gribēja braukt četriniekos, taču problēma bija tā, ka viņas nevarēja nokomplektēt pietiekami daudz sieviešu komandu, lai varētu rīkot mačus. Tad, meklējot risinājumu, viņas pielika klāt večiem. Vai viņas par to bija laimīgas un priecīgas – to gan es nezinu...

Sieviešu divnieki ir jau labu laiku, taču tagad būs arī vieninieki. Tiem princips ir tāds pats kā kamaniņām – pats stum un pats brauc?

Jā. Tas nav nekas jauns, iepriekšējā jaunatnes olimpiādē ar tādiem monobobiem jau brauca meitenes un zēni. Ar apmēram tādiem pašiem bobiem brauc arī paralimpieši. Būtībā monobobi tika ieviesti pēc starptautiskās federācijas iniciatīvas, cenšoties par varītēm ievērot paritātes principu – lai vīriešu un sieviešu attiecība būtu 50:50. Ir sporta disciplīnas, kurās šā iemesla dēļ tiek samazināts vīriešu skaits un mākslīgi tiek ieplūdinātas sievietes. Bobslejā vienādu dalībnieku skaitu nav iespējams panākt, jo gluži vienkārši nav tik daudz sieviešu, kuras gribētu braukt četriniekos, tāpēc kā kompromiss ir panākts lēmums, ka abiem dzimumiem būs vienāds medaļu skaits – divas dāmām, divas džekiem.

Mobobobs ir uz pusi mazāks nekā tas, ko izmanto divniekos?

Tur jau tā lieta, ka nē. Tas ir tikai mazliet mazāks. Un tas nozīmē, ka vienai dāmai to iestumt būs ļoti grūti; trakāk nekā stumt divnieku. Taču, ja viņas pašas to grib, tad lai cīnās!

Vēl jau meitenēm priekšā droši vien stāv arī pirmie kritieni... Kā dāmas uz to reaģēs? Tev kā trenerim taču šādas pieredzes nav?

Obižaješ! Es taču Itālijā esmu strādājis ar sievietēm! Ar to gan īpaši nelielos, taču no Turīnas olimpiskajām spēlēm man ir bronzas medaļa, strādājot ar sievietēm. Taisnību sakot, sportā es baidos no sievietēm un no bērniem.

Jo tur droši vien nepieciešama cita pieeja nekā večiem – vairāk jāglauda pa spalvai...

Jā, tur vajadzīga pavisam cita pieeja. Negribu apgalvot, ka zinu pilnīgi visu par veču sportu, taču skaidrs, ka tur brīžiem ir jāpasaka kāds skarbāks vārds un ne tikai latviešu valodā vien. Ar bērniem tā nevar, ar sievietēm arī ne. Mums jau bija divas nometnes kopā ar dāmām, un jau tad jutu, ka man ir jāpiedomā, ko runāju treniņos un pie galda. Tā nu tas ir – nezinu, diemžēl vai par laimi...

Olimpiskās spēles Siguldā

Vai bobsleju kā sporta veidu ir iespējams padarīt atraktīvāku un skatītājiem interesantāku? Biatlonu dažu gadu laikā izdevās...

Noteikti ir. Patlaban mārketingā starptautiskajā līmenī vēl ir lielas rezerves. Vai bobsleju var pacelt līdz biatlona līmenim? Nezinu. Taču kaut ko noteikti var izdarīt.

Latvijai teorētiski ir pavērusies iespēja kļūt par 2026. gada ziemas olimpisko spēļu rīkotāju kopā ar Zviedriju – organizēt bobsleja, skeletona un kamaniņu sacensības. Protams, ar noteikumu, ka mūsu un zviedru kopīgais pieteikums uzvarēs. Mēs tiešām esam spējīgi pavilkt tāda mēroga pasākumu?

Tas jāprasa vīriem ar lielākiem pagoniem – tiem, kas Ministru kabinetā sēž. Es pat nezinu, par kādiem cipariem te varētu būt runa. Skaidrs, ka Siguldas trasei tādā gadījumā būtu nepieciešama ļoti liela rekonstrukcija, tas pats attiecas uz visu infrastruktūru. Protams, ja Siguldu izveidotu par pasaules līmeņa sporta centru, tas nāktu par labu visam Latvijas sportam. Taču tajā pašā laikā apzinos, ka būs arī cilvēki, kuri teiks – kam mums tas ir vajadzīgs? Un arī viņiem savā ziņā būs taisnība...

Pašam jau droši vien gribētos sagaidīt brīdi, kad treneris Prūsis mājas trasē Siguldā tiek pie zelta medaļām?

Ak, ja tas būtu tik vienkārši izdarāms... Var likties, ka man tikai jānodzīvo tik ilgi, un tad jau medaļas pašas no sevis būs rokā. Kas to zina, kāda būs situācija, varbūt es sen jau nebūšu treneris, un būs atrasts kāds labāks. Jebkurā gadījumā tā ir milzīga atbildība.