Autoceļu uzturētājs Ivars izdejojis jau astoņus svētkus

Cik ilgi jau esat aktīvs dejotājs?

Pirmie Dziesmu svētki man bija 1977. gadā – pašam tad bija 17 gadu. Toreiz dejoju tautas deju ansamblī "Līgo". Tinot filmu atpakaļ, gan atminos, ka vēl pirmsskolas vecumā mani vadāja uz deju kolektīvu Mākslas darbinieku namā. Tur bija jādejo kaut kāda deja, kurā tēloju zaķīti. Tad pa vidu bija pārtraukums, bet 1976. gadā, mācoties tehnikumā, satiku klasesbiedru Andri, kurš jau dejoja "Līgo". Viņš arī mani vārds pa vārdam pierunāja iet dejot. Čaļu deju kolektīvos trūka jau tajos laikos, tāpēc mani paņēma bez kādām garām runām.

Parasti jau čaļus diezgan ilgi nākas pierunāt uz dejošanu. Kamēr meitene aiz rokas neatved, tikmēr no laba prāta gandrīz neviens uz tautas dejām negāja...

Skolas laikā es diezgan aktīvi trenējos basketbolā, taču, tā kā augumā neesmu īpaši garš, tad bija jādomā par kaut kādām citām fiziskām aktivitātēm. Un tā nu sagadījās, ka satiku klasesbiedru – laikam tas bija likteņa pirksts. Bērnībā gūtās iemaņas nebija pazudušas, jo dejošana uzreiz man aizgāja diezgan labā līmenī. Tiesa, drīz pēc tam bija jāiet armijā, un nācās ņemt pārtraukumu.

Pēc armijas uzreiz atgriezāties dejošanā?

Uzreiz gan nē. Protams, mani gan aicināja, bet tad jau bija deguns gaisā – man taču ir svarīgākas lietas darāmas! Bija jādomā, kur iet studēt. Mācījos toreizējā Rīgas Politehniskajā institūtā, tagadējā Tehniskajā universitātē, un tur bija deju ansamblis "Vektors". Tajā dejoja vairāki kursabiedri, un 1984. gadā tur sāku dejot arī es. Uz ausīm un uz kājām nebiju kritis, kaut kā tīri labi iedejojos arī tur.

Un tālāk tad bez pārtraukumiem?

Nē, pauzes pa vidu bija gan. Dejošanā man izveidojās arī ģimene – tas laikam dejotājiem ir diezgan tradicionāli. Puišiem meitas ir jāiet lūkoties uz deju ansambļiem! 1991. gadā kaut kā radās pārtraukums, pēc kura dejošanā atgriezos tikai deviņdesmito gadu beigās, kad no bijušajiem aktīvajiem dejotājiem izveidojās vidējās paaudzes deju kolektīvs Vektors. Vektora vadītājs Uldis Šteins mūs labvēlīgi paņēma savā paspārnē. Kopš tā laika, lai arī ar nelielām pauzītēm, dejoju diezgan aktīvi.

Parasti jau puiši ap 30 gadu vecumu, kad izveidojas ģimene, dejošanai met mieru, jo visam nepietiek laika. Jums laika nepietrūka?

Viss atkarīgs no tā, ka tu savu laiku saplāno. Kaut kāda kustība tomēr ir vajadzīga, lai gluži nesanāk tā, ka visa tava dzīve paiet tikai tajā nodarbē, kas norādīta tavā vizītkartē. Dejošana šajā ziņā ir ļoti pateicīga: te ir gan kustība, gan estētika, gan vaļasprieks, gan brīvā laika pavadīšana. Protams, večiem parasti patīk ieslēgt teļļuku, iedzert alu un atlaisties dīvānā, arī man tas tīri labi patīk, taču ir jādomā arī par savu formu. Citādi, kad būs jāiet uz skatuves, sapratīsi, ka vairs netiec tautastērpā iekšā. Vai arī nespēj palēkt.

Ar gadiem nerodas sajūta, ka nu jau kļūst par grūtu un jāmet miers?

Abus ceļgalus jau esmu izoperējis, tā ka šajā ziņā viss kārtībā! Pat hokejisti kaut kad beidz spēlēt, un baleta mākslinieki taču arī iet pensijā. Pagaidām savā vecuma grupā, kas nosacīti ir tā žiperīgākā, es vēl turos.

Cik reižu nedēļā ir mēģinājumi?

Tā baigi noslogoti mēs neesam – parasti mēģinājums ir vienu reizi nedēļā. Protams, reizēm ir papildmēģinājumi, piemēram, pirms skatēm, taču pārējā laikā slodze nav īpaši liela. Mums skate bija februārī, un jāteic, ka vidējās paaudzes Vektoram tajā veicās itin labi – turamies pirmajā desmitā. Bez lielajiem Dziesmu svētkiem mums šogad būs arī Baltijas studentu dziesmu svētki, kas norisināsies Tartu; Vektors taču skaitās Tehniskās universitātes deju kolektīvs, tāpēc mums jāpiedalās arī šajos svētkos.

Tad jau būs jāņem divi atvaļinājumi...

Viens, bet garš! Jo studentu svētki ir ap Jāņiem, bet tur arī jūlijs vairs nav tālu. Vienu gadu es Dziesmu svētkus mēģināju savienot ar darbu, taču tas bija grūti.

Vēl arvien dejojat kopā ar sievu?

Kā tad! Vienu brīdi dejoja arī mūsu bērni, taču tagad viņi ir paņēmuši pauzi. Godīgi sakot, piecdesmit procenti nopelni tajā, ka dejoju, noteikti pienākas sievai, viņa ir galvenā motivētāja.

Droši vien ar deju kolektīvu sanācis arī pa pasauli apkārt pabraukāt?

Kad sāku "Vektorā" dejot, tad bija vēl padomju laiki, un uz ārzemēm varēja tikt tikai tad, ja tu biji čekists, sportists vai pašdarbnieks. Kopā ar Vektoru mēs tiešām tikām uz ārzemēm – gan tepat Eiropā, gan pat tik tālā valstī kā Kongo.

Kongo? Tā taču pat mūsdienās ir gana liela eksotika!

Jā, Kultūras ministrija mūs deleģēja pārstāvēt Latviju PSRS dienās Kongo. Mēs bijām četri pāri dejotāju, vēl bija kapela un mākslas vingrotāji. Izbraukums bija super, turklāt pašam par to nebija jāmaksā. Vēl togad mūsējie brauca arī uz Japānu, taču godīgi tika sadalīts, kurš uz kurieni brauks. Man tika Kongo. Tie, kuri tika uz Japānu, varēja atvest magnetofonus un videomagnetofonus.

Un jūs no Kongo ko varējāt atvest?

Tikai kaut kādus mākslas priekšmetus, ko vietējie meistari bija taisījuši. Bet tik un tā bija forši!

Kā tagad tie gādāti tērpi dejošanai? Tos izsniedz kolektīvs, vai arī jāpērk pašiem?

Gan tā, gan tā. Ja deju kolektīvam ir kāds finansētājs, piemēram, pašvaldība, tad tērpus var sagādāt tā. Mums Tehniskā universitāte pa ilgiem gadiem sagādāja puišiem bikses. Lielākā daļa tērpu ir, tā teikt, kroņa, taču šo to esam arī paši gādājuši. Es pats pirms vairākiem gadiem uzšuvu sev mēteli – tādu pašu, kādi ir pārējam ansamblim. Tā nu goda svārki man tagad ir savējie. Tautastērpam man pilna kārta ir paša gādāta – tas tomēr savā ziņā ir gandarījums. Protams, visām dejām savus tērpus tā neuzšūsi.

Jauniešu deju kolektīvus to vadītāji nereti mēdz diezgan pamatīgi izdzīt, jo skatē taču noteikti jāizcīna pirmā vieta. Vidējai paaudzei arī nākas saskarties ar tādu attieksmi?

Tas laikam atkarīgs no vadītāja un katra kolektīva tradīcijām. Par laimi, mūsu vadītājs Uldis Šteins nav tāds. Pēdējiem palikt droši vien negribas, taču nav arī tāda attieksme, ka par katru cenu vajag visus “aplēkt”. Tā tomēr nav pašdarbības būtība. Protams, ir prieks skatīties uz jauniešu kolektīviem, kas dejo ar lielu azartu un skaisti, taču to skaistuma sajūtu var radīt arī ar emocijām, nevis tikai ar vēlmi par katru cenu būt pirmajiem.

Cik Dziesmu svētkos pa šiem gadiem esat piedalījies?

Šie būs astotie.

Nebūtu slikti sasniegt arī desmitos...

Korī! (Smejas.) Kaut gan var jau būt, ka vidējās paaudzes kolektīviem paredzēs kādas lēnās dejas, kur nevajadzēs augstu lēkt. Tad varētu domāt par tālākiem Dziesmu svētkiem.

Kuri Dziesmu svētki palikuši atmiņā visspilgtāk?

Visos bijis kaut kas foršs. Kādus vienus izcelt laikam nevarēšu. Tā zīmīgi atmiņā palikusi Vairas Vīķes-Freibergas uzruna “Mēs esam vareni...” Bet visi svētki ir forši. Tā ir lieliska iespēja paņemt atvaļinājumu un atslēgties no darba. Dziesmu svētki patiesībā ir vairāk svētki dalībniekiem nekā skatītājiem. Mazliet pat smieklīgi, kāds tracis tagad sacelts ar svētku biļetēm; ja jau visiem tik ļoti tuva ir tautas māksla, var taču braukt arī uz koncertiem tautas namos! Bet tos nez kādēļ apkārt negāž… Bet, protams, ažiotāža ir liela, jo katram dejotājam taču ir vecmāmiņa vai bērni, kuri grib tos koncertus redzēt. Mūsu Dziesmu svētku tradīcija ir patiešām lieliska, un man prieks, ka varu savā CV ierakstīt, ka esmu kaut ko šīs latviskās lietas labā darījis.