Pasaulslavenais mākslinieks Marks Rotko - dumpinieks, kurš kļuva bagāts

Marks Rotko bija dumpinieks, kas visu savu dzīvi iestājās pret mākslas komercializāciju, bet tad, kad pats kļuva komerciāli veiksmīgs un viņa darbus sāka pirkt par lielām summām, jutās samulsis. Mākslinieks sajutās visa tā ļaunuma apdraudēts, pret ko agrāk bija iestājies. Šī pretruna viņu nomāca un raisīja nedrošību – Rotko jutās gandrīz vai vainīgs par to, ka kļuvis bagāts.

Mākslinieka jūtas pret saviem darbiem bija teju vai reliģiozas, un viņš nevēlējās, lai viņa gleznas pildītu vienkārši dekoratīvas funkcijas. Rotko vienmēr iestājās  pret kaut ko – pret mākslas darbu tirgotāju pērkamību, muzeju kuratoru augstprātību, kolekcionāru gļēvumu, skatītāju vienaldzību, pompozu kritiķu augstprātību. Taču, kad šīs bargi kritizētās mākslas aprindas viņu sāka pieņemt kā savējo, mākslinieks jutās kā ar apgrieztiem spārniem. Panākumi viņu iztukšoja, un kopš tā laika smalkās attiecības starp mākslu un ētiku viņu vairs neinteresēja.

Sava mūža pēdējos gadus Rotko pavadīja lielā depresijā – slimības ēnā, nekontrolēti lietojot daudz dažādu medikamentu un alkohola. Mākslinieks jutās kā tumšā istabā, no kuras neredzēja izeju. 1970. gada 25. februārī viņš devās aizsaulē, pārgriežot sev vēnas.

Tagad Marka Rotko gleznas tiek tirgotas par pasakainām summām. Piemēram, viņa darbs Oranžs, sarkans, dzeltens tika pārdots par 86,88 miljoniem dolāru, bet Nr. 10 – par 81,92 miljoniem. Arī citu Rotko gleznu vērtība tiek lēsta daudzos miljonos.  

Maršruts Liepāja–Ņujorka

Mākslinieka īstais vārds ir Markuss Rotkovičs, viņš piedzima 1903. gada 25. septembrī Daugavpilī, toreizējās Krievijas impērijas pilsētā Dvinskā. Markuss bija ceturtais bērns ebreja farmaceita Jakoba Rotkoviča un viņa sievas Annas Goldinas ģimenē. Visi bērni ieguva laicīgu izglītību, vienīgi Markuss apmeklēja ebreju garīgo skolu pie sinagogas, kur bija jāapgūst ivrits un Talmuda teksti. Lai arī Markuss tam neganti pretojās, vēlāk mistiskais jūdaisms iedvesmoja viņu rakstīt dzeju par Vecās Derības tēmu un kļuva par vienu no galvenajiem iedvesmas avotiem mākslā.

Kaut arī Rotkoviču ģimene bija vidēji pārtikusi, tā izlēma mainīt dzīvesvietu un pārcelties uz tālo Ameriku. Emigrācijas galvenais iemesls – bailes no ebreju pogromiem un vajāšanām Krievijas impērijā. Pirms kāda laika bija noticis ebreju slaktiņš Kišiņevā – tas liecināja par sprādzienbīstamu stāvokli cariskajā Krievijā. Tolaik nokļūšana Amerikā bija diezgan vienkārša – atlika vien iesēsties kuģī, kas kursēja maršrutā Liepāja–Ņujorka.  Un tā 1913. gadā, kad Markusam bija desmit gadu, viņš kopā ar māti un vecāko māsu Sofiju devās 12 dienu ilgā jūras ceļojumā pie tēva, kas jau bija emigrējis uz ASV. Rotkoviču ģimene apmetās uz dzīvi Portlendā Oregonas štatā.

Markuss pēc rakstura bija uzcītīgs – ja kaut kam pieķērās, to pabeidza līdz galam. Kā viens no labākajiem Linkolna vidusskolas absolventiem viņš ieguva stipendiju studijām Jeila Universitātē (1921). Jaunekļa sākotnējais nodoms bija kļūt par inženieri vai advokātu, taču pēc diviem gadiem viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur apmeklēja aktierspēles nodarbības. Leģenda vēsta, ka Markuss savu interesi par mākslu atklājis nejauši, kad 1923. gada oktobrī ciemojies Mākslas studentu līgā pie kāda drauga, mākslas studenta, kurš vingrinājies zīmēt aktus. Tieši tad Markuss sapratis, ka tas ir tas, ar ko viņš vēlas nodarboties.

Divus mēnešus viņš apmeklēja līgas organizētos kursus iesācējiem, vēlāk skolojās Ņujorkas Jaunajā dizaina skolā, pēc tam pie Džordža Bridžmena apguva modeļa zīmēšanas kursus un vingrinājās gleznot klusās dabas pie Maksa Vēbera. Meklējot savu rokrakstu, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados viņš radīja akvareļus un guašas, kā arī eļļas gleznas, kurās attēloja mīklainus, spokainus personāžus. Sākotnēji tie bija masīvi un smagnēji, gleznoti ar bezveidīgiem krāsu triepieniem un izkārtoti dīvainās ainās; ar gadiem tie kļuva garāki, bet tikpat atsvešināti un deformēti.

Lielu iespaidu uz viņa māksliniecisko attīstību atstāja franču postimpresionista Pola Sezāna, sirreālistu Maksa Ernsta un Miro, bet jo īpaši fovisma pārstāvja Anrī Matisa darbi. Uz papīra un audekla viņš radīja simtiem figurālu darbu – aktus, portretus, interjerus ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus un dabas ainavas.

Dzīves paplašinājums

1940. gadā Markuss Rotkovičs nomainīja vārdu un uzvārdu, kļūstot par Marku Rotko.  Tas bija laiks, kad viņš sāka pētīt antīko mitoloģiju un dzīļu psiholoģiju, lasīja Frīdriha Nīčes, Karla Gustava Junga un Sērena Kirkegora darbus. Gandrīz desmit gadu garumā viņa darbi tapa sirreālisma stilistikā, radot tēlus pēc antīko traģēdiju motīviem kā reakciju uz traģiskajiem kara notikumiem Eiropā. Ap 1947. gadu Rotko savā daiļradē izskauda visus tēlainos elementus un attīstīja individuālu stilu – divas vai trīs taisnstūra formas, kas izvietotas cita virs citas un savstarpēji mijiedarbojas ar laukumu.

Savās mākslinieciskajās izpausmēs Rotko izveidojās par vienu no centrālajām figūrām pēckara glezniecības attīstībā ASV. Kopā ar Polu Džeksonu Polloku, Vilemu de Kūningu, Bārnetu Ņūmenu un Klifordu Stillu viņš pārstāvēja tā saucamā Ņujorkas skolas abstraktā ekspresionisma virzienu. Tāpat kā citi viņa paaudzes mākslinieki, arī Rotko izmēģināja vairākus stilistiskos virzienus, līdz gadsimta vidū nonāca pie vienīgi sev raksturīgā stila.

Draugi Rotko uzskatīja par īpatni. Māksliniekam bija augsta piere, viņš nēsāja brilles ar bieziem stikliem. Pat strādājot savā darbnīcā, viņš tērpās kreklā un kaklasaitē. Pilnībā iegremdējies mākslā, Rotko jutās gluži kā misionārs, kuram jāpaveic svarīgs un nozīmīgs uzdevums.

Tomēr māksla nebija visa viņa dzīve – viņš juta nepieciešamību pēc ģimenes. Dažas dienas pēc prezidenta Frenklina Rūzvelta ievēlēšanas 1932. gada novembrī Rotko apprecējās ar Edīti Sahari, jaunu Krievijas ebreju izcelsmes sievieti, kuru bija saticis Hērstonpointas kempingā. Tomēr šī laulība nebija ilga. 1937. gadā viņi pašķīrās, vēlāk atkal sagāja kopā un centās saglābt ģimeni. Tas neizdevās, un 1943. gadā viņi izšķīrās pavisam.

Neveiksme laulībā Rotko nomāca, darīja viņu depresīvu. Būtisks dzīves pagrieziens notika 1945. gada sākumā, kad viņš pie fotogrāfa Ārona Siskinda satika žurnālisti un ilustratori Mēriju Elisu Beistlu, kura bija deviņpadsmit gadus jaunāka par mākslinieku. Viņa bija jauna un skaista, ar jutekliskajām lūpām un gariem, tumišbrūniem matiem. No tā brīža Rotko drūmā personība atmaiga, arī viņa profesionālā karjera ievirzījās veiksmīgākā gultnē. Mērija bija dzimusi amerikāņu vidusslāņa ģimenē Klīvlendā un agri kļuvusi finansiāli patstāvīga, rakstot Macfadden Publications žurnāliem. Tas viņai ļāva atbalstīt Rotko, kuru viņa uzskatīja par varoni. Mākslinieks kādā vēstulē savai māsai Soņai atzina, ka Mērija ir ievērojami paplašinājusi viņa pasauli.

Lielas gleznas un liela nauda

Rotko darbus nevarēja nepamanīt – tie bija uzkrītoši monumentāli. Intervijā žurnālam Interiors viņš atzina: “Es gleznoju ļoti lielas gleznas. Apzinos, ka vēsturiski lielais formāts asociējas ar grandiozitāti un pompozumu. Iemesls, kādēļ es tomēr tā gleznoju (domāju, ka tas attiecas arī uz citiem man zināmiem gleznotājiem), ir tieši mana vēlme būt cilvēciskam un tuvam. Gleznot mazu glezniņu nozīmē izcelt sevi pašu ārpus sava pārdzīvojuma, ielikt šo pārdzīvojumu brīnumu lukturī vai skatīties uz to caur pamazināmo stiklu. Lai kāda arī būtu glezniecības maniere, kurā top liela glezna, gleznotājs ir tajā iekšā. Un tas nav nekas tāds, ko var kontrolēt."

Jāatzīst, dzīves lielāko daļu Rotko aizvadīja finansiālā nedrošībā, ar savu mākslu viņš neko daudz nepelnīja. “Mākslas pasaule ir viena miljona dolāru industrija," viņš reiz izteicās. “No tā miljona pārtiek 25 000 cilvēku muzejos, galerijās un tā tālāk. Visi no tā ko iegūst, izņemot māksliniekus. Es varu izstādīt gleznas kaut simt izstādēs, tas man naudu neienes. Varu lasīt lekcijas, bet par tām nemaksā. Par mani var rakstīt, varu izstādīties visās malās, bet es nepelnu pat 1300 dolāru gadā.”

Nauda pie Rotko sāka ripot, kad viņam jau bija pāri 50 gadiem. Lai arī mākslinieks gadiem ilgi bija žēlojies par finansiālām grūtībām, viņam nebija viegli pieņemt, ka pēkšņi uzradusies nauda. Paradoksālā kārtā panākumi Rotko bija papildu nasta, par kuru viņš nespēja priecāties. Jau vēlāk mākslinieka paziņas norādīja, ka Rotko visu mūžu bija un palika nabadzīgs zēns, kurš tā arī nespēja sarast ar bagātību; finanšu rūpesti viņu emocionāli nospieda.

Attiecībā uz naudu Rotko piemita plosītas personības pazīmes. Agrāk viņu nekas nestimulēja spēcīgāk kā taisnīga cīņa pret to, kas, viņaprāt, bija mākslas komercializācija. Un tāpēc, jo veiksmīgāks viņš kļuva, jo vairāk jutās visa tā ļaunumu apdraudēts, pret ko agrāk bija cīnījies. Šī pretruna viņu nomāca, padarīja nedrošu, neļāva justies ērti. Viņš gandrīz vai jutās vainīgs par to, ka kļuvis bagāts/

Ar matemātiķa precizitāti

Mākslinieka ceļā netrūka ne kāpumu, ne kritumu. Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Gleznotāja dzīve man sāk riebties. Sākumā tu cīnies pats ar sevi, ar vienu kāju joprojām stāvēdams normālajā pasaulē. Pēc tam tevi ierauj trakā virpulī, kas uznes tevi neprāta virsotnē – tik augstu, ka atpakaļceļš vairs nav iedomājams. Lai atgrieztos, paiet vairākas apjukuma nedēļas, kuras tu pavadi pusdzīvs.”

1969. gadā Jeila Universitāte piešķīra Rotko goda doktora grādu. Viņu cildināja un slavēja: “Kā viens no nedaudziem māksliniekiem, kurus var uzskatīt par jaunas amerikāņu glezniecības skolas dibinātājiem, jūs esat nodrošinājis sev nezūdošu vietu šīs valsts mākslā. Jūsu darbi ir ievērojami ar formas vienkāršību un krāsu greznību. Tajos jūs esat sasniedzis vizuālu un garīgu diženumu, kura pamatā ir visas cilvēces eksistenciālais traģisms. Apbrīnojot jūsu ietekmi, kas ir iedvesmojusi jaunos māksliniekus visā pasaulē, Jeila piešķir jums tēlotājmākslas doktora goda nosaukumu.”

Kā mūsdienās norāda mākslas vērtētāji, Markā Rotko sadzīvoja ne tikai intelektuālis, izglītotājs un viduslaiku meistars, kas apvienoja senus paņēmienus ar pavisam svaigiem atklājumiem, bet arī īsts zinātnieks. Jau vidusskolā Rotko jutās spēcīgs matemātikā, bet vēlāk viņā mākslinieks guva virsroku pār matemātiķi, lai gan nekad to neuzveica līdz galam. Interese par ģeometriju bija acīm redzama – Rotko ārkārtīgi precīzi aprēķināja attālumu starp iekšējām formām gleznu centrā un audekla ārmalām. Viņa asistents Rojs Edvardss atcerējās, ka attiecībā uz kapelas freskām Rotko bijis tik piekasīgs, ka novedis viņu līdz izmisumam, jo viņam visu laiku nācies pacelt vai nolaist kāpnes, lai par diviem vai trim milimetriem mainītu melnā četrstūra augstumu vai platumu. Tieši šis laukums, kas nodalījis melnās kontūras no gleznas malām, māksliniekam šķitis ārkārtīgi svarīgs. Viņaprāt, tā bija īpaša vieta, pa kuru skatītājs var piekļūt gleznai.

Restorāns un kapela

Rotko attieksme pret mākslu bija gluži kā ticīgajam pret reliģiju, turklāt viņš pieprasīja arī citiem respektēt viņam svarīgās vērtības. Par to liecina kāds gadījums piecdesmito gadu otrajā pusē, kad Ņujorkā tika atklāts restorāns Četri gadalaiki, kuru dēvēja par visdārgāko jebkad uzcelto restorānu. Lai leģendārajam restorānam piešķirtu vēl lielāku spozmi, tā veidotāji vērsās pie Marka Rotko ar lūgumu radīt vairākus sienu gleznojumus mazākās ēdamzāles izrotāšanai. 1958. gada 25. jūnijā māksliniekam tika nosūtīts pasūtījuma līgums ar 7000 dolāru avansu par ēkas dekorēšanu, apņemoties kopumā samaksāt tam laikam astronomisku summu – 35 000 dolāru.

Mākslinieka paziņa Katrīna Kū vēlāk stāstīja: “Kādu vakaru Marks man piezvanīja ārkārtīgi satraukts. Viņš teica, ka atmaksāšot saņemto avansu (un tā bija visai ievērojama summa), jo nekādā gadījumā nepiekritīšot, ka viņa darbi tiek izlikti pie restorāna Četri gadalaiki sienas. Viņš esot pirmo reizi aizgājis vakariņās uz jaunatvērto restorānu un pārnācis mājās pilnīgi sagrauts.

Kamēr Rotko strādāja pie šī projekta, viņš naivās iedomās bija sapņojis par idillisku gaisotni, kurā (mākslas) savaldzināti un pārdomu pilni vakariņotāji veidos dialogu ar viņa sienu gleznojumiem. Nudien baidos – Rotko nekad nebija iešāvies prātā, ka viņa darbi būs spiesti konkurēt ar trokšņainu un vulgāru patērētāju pūli. Doma, ka viņa gleznas varētu kļūt par dekoratīvu fona zīmējumu, viņam bija nepanesama.” Un tiešām – drīz vien Rotko pieņēma lēmumu neturpināt darbu pie šā projekta.

Mākslinieka dzīves pēdējos gados izšķiroša loma bija Džonam un Dominikai de Meniliem, kuri 1965. gada februārī pasūtīja viņam gleznu sēriju Hjūstonas kapelai. Strādājot pie kapelas, kas izvērtās par viņa mūža varenāko piedzīvojumu, Rotko izmantotās krāsas kļuva aizvien tumšākas, it kā viņš vestu skatītājus pie transcendences sliekšņa, pie pasaules noslēpuma, pie cilvēces traģiskā stāvokļa apjausmas. Šo kapelu viņš uzskatīja par sava mūža darbu, savu šedevru.

Gadiem ritot, Rotko kapela kļuva par vienu no desmit apmeklētākajiem mākslas centriem pasaulē un par politisko svētceļojumu vietu, uz kuru devušies gan politiskie, gan reliģiskie līderi.

Depresijas varā

Pēdējie divi mākslinieka dzīves gadi – no 1968. gada maija līdz 1970. gada februārim – aizritēja slimības ēnā. Viņš vēl nedaudz strādāja, 1968. gada vasarā Provinstaunā radīja dažus zīmējumus uz papīra, 1969. gadā uzgleznoja sēriju Melns uz pelēka, bet lielāko daļu laika veltīja sava kapitāla apsaimniekošanai. Šo kapitālu veidoja aptuveni astoņsimt gleznu, ko viņš bija radījis divās iepriekšējās desmitgadēs un kas glabājās pa visu pilsētu izkaisītās noliktavās. Līdz šim viņam nebija izdevies atrast laiku inventarizācijai.

Šajos gados Rotko krietni atšķīrās no tā Rotko,kāds viņš bija piecdesmitajos gados. Tagad viņš bija vīrs ar ierobežotām darbaspējām, kļuva arvien depresīvāks, atkarīgāks, ievainojamāks. Nespēdams ievērot ārstu norādījumus, viņš zaudēja garīgo līdzsvaru un nonāca alkohola, zāļu un depresijas varā.

1969. gada 1. janvārī, kad attiecībās ar sievu jau kādu laiku bija valdījis saspīlējums, Rotko izlēma dzīvot šķirti no ģimenes savā darbnīcā, un tas viņu padarīja vēl neaizsargātāku. Kā mākslinieks viņš  radīja aizvien mazāk un mazāk, bet saņēma aizvien vairāk un vairāk uzmanības apliecinājumu. Rotko kļuva par sava īpašuma apsaimniekotāju, nonāca sev nepiemērotā lomā un nodarbojās ar jautājumiem, kuri nekad nebija bijuši viņa stiprā puse.

Rotko paziņa Dora Eštone, kura viesojās pie mākslinieka 1969. gada februārī, gadu pirms viņa nāves, atceras viņa grīļīgo stāvu mājas čībās. “Viņš nezina, kur likt kāju, un nav šaubu, ka viņš ir piedzēries, sakrities sejā, smagu rūpju mākts, acīs ne vēsts no prieka. Viņš klīst pa darbnīcu. Viņš kustas bez mitas (protams, tā viņš bija darījis arī agrāk, bet tagad ir drudžaina nemiera varā), viņš visu laiku ņem cigareti un mēģina to piesmēķēt no nepareizā gala. Sakās esam renesanses laikmeta gleznotājs, kam nav nekā kopīga ar mūsdienu glezniecību.”

Dzīves nogalē Rotko jutās vājš un nelaimīgs. Viņu ārstēja vesela ārstu plejāde – iekšķīgo slimību speciālists Alberts Grokests, kardiologi Ervings Raits un Elans Mids, psihiatrs Natans Klins. Mediķi ne vienmēr spēja vienoties par māksliniekam izrakstāmajām zālēm – vieni ieteica antidepresantus, savukārt citi tos noliedza, brīdinot par smagām blaknēm. 

1970. gada 25. februārī pulksten deviņos no rīta Marka Rotko asistents Olivers Steindekers atrada viņu darbnīcā guļam asiņu peļķē. Marks Rotko bija pārgriezis sev vēnas.  

Tiesāšanās par Rotko gleznām

Ar Rotko vārdu saistīts kāds skandalozs tiesas process, kas notika jau pēc viņa nāves. Tā bija tiesvedība starp viņa meitu Keitu Rotko un mākslinieka testamenta izpildītājiem. Lieta tāda, ka pusotru gadu pirms nāves Rotko ar advokāta Bernarda Raisa starpniecību sastādīja testamentu, saskaņā ar kuru lielāko daļa mantojuma – gandrīz 800 gleznu, kuru vērtība tobrīd pārsniedza 20 miljonus dolāru, un aptuveni 300 000 dolāru skaidrā naudā – novēlēja savam labdarības fondam, kas tika izveidots vienlaikus ar testamenta parakstīšanu. Fondam tika noteikts uzdevums rūpēties par mākslinieka radošo mantojumu, kā arī palīdzēt trūcīgiem māksliniekiem un rakstniekiem.

Pretēji mākslinieka gribai pusi mantojuma likumīgi vajadzēja saņemt sievai, taču viņa pēkšņi nomira no sirdslēkmes 1970. gada vasarā. Sievietes pēkšņā nāve daudziem šķita aizdomīga, vēlāk pat tika izteikti minējumi, ka tā bijusi slepkavība.

Un tā līdzās labdarības fondam mantinieki bija arī mākslinieka bērni – 19 gadus vecā Keita un sešus gadus vecais Kristofers. Keita vērsās fondā ar prasību nodot viņai daļu mantojuma, taču, kā noskaidrojās, fondam gleznu vairs nebija. 1970. gada maijā testamenta izpildītāji bija parakstījuši divus līgumus ar Lihtenšteinā dibinātās mākslas darbu tirgotāju firmas Marlboro Ņujorkas filiāli, kurai tika pārdoti mākslinieka darbi. 

1971. gada novembrī Marka Rotko bērnu advokāti vērsās tiesā. Viņi apsūdzēja testamenta izpildītājus par mantojuma piesavināšanos, pieprasīja viņus atbrīvot no testamenta izpildītāju pienākumiem, kā arī atcelt krāpnieciskos līgumus. Tiesas spriedums tika pasludināts 1975. gada 18. decembrī. Tas bija 87 lappuses garš. Tiesa atbrīvoja testamenta izpildītājus no viņu pienākumiem un atcēla līgumus starp Rotko fondu un mākslas galeriju Marlboro. Galerijas īpašnieks Frenks Loids tika atzīts par vainīgu, pārkāpjot tiesas uzlikto aizliegumu pārdot Rotko gleznas.

Tiesa uzlika par pienākumu gan Loidam, gan mākslinieka testamenta izpildītājiem atdot Rotko gleznas, kas vēl nebija pārdotas, un samaksāt Rotko bērniem nodarītos zaudējumus 15,7 miljonu dolāru apmērā. Kaut gan Marlboro īpašniekam Frenkam Loidam draudēja brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz astoņiem gadiem, viņam tomēr izdevās izvairīties no cietuma. Viņš samaksāja visas soda naudas, kā arī veica papildu darījumu ar tiesu, apņemoties izveidot stipendijas īpaši apdāvinātiem jaunajiem māksliniekiem.