Lopkopība un augu valsts produkti - viens par otru vai viens pret otru?

Ar cieņu pret pagātni un skatu nākotnē

“Dzīvojot mūsu platuma grādos, ir grūti iztēloties pasauli bez mijiedarbības ar lielajiem zālēdājiem. Tā ir bijis jau kopš senatnes. Eiropas civilizācija, kādu mēs to šodien pazīstam, lielā mērā ir attīstījusies, pateicoties mājdzīvniekiem – no tiem iegūstamajai pārtikai, apģērbam, izejvielām sadzīves priekšmetiem. Kad mūsu senči – baltu un somugru tautas – ienāca Latvijas teritorijā, tā bija bagātīgi klāta ar mežiem. Cilvēki veidoja izcirtumus lauksaimniecības vajadzībām, un šīs atklātās platības palīdzēja uzturēt tieši lielie zālēdāji. Turklāt tie arī nodrošināja proteīnu un tauku pieejamību uzturā ziemas sezonā. Vairākas dzīvnieku sugas – aitas, kazas, govis, cūkas – ir ļāvušas uzbūvēt to, ko redzam šodien, proti, mūsu sabiedrību ar savu valodu un kultūru. Tad ir jautājums, ko darām turpmāk,” teic Kaspars Goba.

Viņaprāt, šis “turpmāk” galvenokārt saistīts ar mums pašiem un mūsu izdarītajām vai neizdarītajām izvēlēm. Jo iedzīvotāju uz planētas kļūst aizvien vairāk, bet varianti, kā nodrošināt viņus ar pārtiku, ir tik, cik ir. 

Kaspars spriež, ka būtisks elements šajās izvēlēs ir lopkopības nozare kopumā, kas no diezgan ētiskas un cieņpilnas ir kļuvusi par izteikti industriālu, vietumis pat monstrozu. Piemēram, lielākā zemnieku saimniecība Brazīlijā aizņem 1,3 miljonus hektāru, savukārt Eiropas Savienībā rekordiste ir Rumānija, kur vienas saimniecības platība ir ap 57 000 hektāru. 

Viņš savā saimniecībā ir izvēlējies ekstensīvo liellopu audzēšanas modeli, kas ir maksimāli pietuvināts tradicionālajām saimniekošanas metodēm. Tas prasa ne tikai fizisko spēku un noturību, jo darba diena krietni pārsniedz astoņas stundas, bet arī zināšanas veterinārmedicīnā un daudz praktisku resursu: jābūvē aploki, ko mēdz izpostīt meža zvēri, jāsavāc barība ziemai – tās uzglabāšanai nepieciešama speciāla nojume. Nepieciešama arī lauksaimniecības tehnika, ar ko barību savākt. Izaicinājumu rada arī Ziemeļvidzemes nelīdzenais reljefs – biomasas daudzums, ko iespējams iegūt no hektāra, ir salīdzinoši mazāks nekā, piemēram, Zemgales līdzenumos. 

“Tas ir jautājums par vērtībām, jo, raugoties no biznesa viedokļa, racionāla pamatojuma te ir mazāk. Es labumu saskatu tajā, ka varu apganīt pļavas, kas citādi aizaugtu ar mežu, kā arī šādā veidā iespējams saglabāt pļavu biodaudzveidību. Tā ir mājvieta ne tikai dažādiem augiem, bet arī kukaiņiem, mazajiem grauzējiem un putnu sugām. Ne mazāk būtiska ir cieņpilna, dabiskajiem apstākļiem maksimāli pietuvināta dzīve dzīvniekiem un arī cieņpilna nāve – bez šiem komponentiem man ir grūti iedomāties jēgpilnu saimniekošanu. Savus dzīvniekus lielākoties tirgoju tiešajā tirdzniecībā, daļu – arī eksportā,” stāsta Kaspars. Viņš ir īpaši gandarīts, ka Zemkopības ministrija ieviesusi jaunu terminu “vides saimniecība”, kas, viņaprāt, nozīmē paradigmas maiņu lēmēju vidū, jo līdz šim mazās saimniecības esot uzskatītas par neperspektīvām. “Šī ir Vidzemes ainava, pie kuras esmu pieradis, – pļavas mijas ar mežiem, upju ielokiem un ezeriem. Tas, ko varu darīt – mēģināt to tādu arī uzturēt nākamajām paaudzēm.” 

Augu valsts produktus uzskata par ilgtspējīgāko izvēli

Par izvēlēm runā arī Žanete Felsa, uzsverot, ka “pasaule bez lauksaimniecības nav iedomājama – jautājums ir, kādu lauksaimniecību mēs izvēlamies”. Zinātniskie pētījumi rāda, ka cilvēce var pilnvērtīgi pastāvēt, balstoties uz augu valsts pārtiku, un tas ļautu būtiski samazināt ietekmi uz klimatu un vidi. Pārtikas sistēma kopumā rada gandrīz trešdaļu (aptuveni 26–37 %) globālo siltumnīcefekta gāzu emisiju, un lielākā daļa no tām ir saistīta tieši ar lopkopību.

Oksfordas uztura zinātnieki aprēķinājuši – ja globāli pārietu uz pārsvarā augu valsts uzturu, pārtikas radītās emisijas atkarībā no izvēlētā scenārija varētu samazināties par 70 procentiem. Tāpat šāds uzturs atbrīvotu platības no vienveidīgām lauksaimniecības kultūrām, ko tad varētu atdot atpakaļ savvaļas dabai – krūmiem, mežiem, kas savukārt absorbētu CO₂ un nodrošinātu bioloģisko daudzveidību, tādā veidā vēl vairāk palīdzot klimatam. Pašlaik lopkopība aizņem ap 77 % visas lauksaimniecībā izmantotās zemes, bet nodrošina mazāk nekā 20 % no pasaules kalorijām. 

Žanete norāda, ka arī ūdens patēriņš būtiski atšķiras. Piemēram, viena kilograma liellopu gaļas saražošanai var būt vajadzīgi 10–15 tūkstoši litru ūdens, bet pākšaugiem – daudz mazāk (atkarībā no pākšaugu veida 2–5 tūkstoši litru). Praktiski tas nozīmētu efektīvāku resursu izmantošanu, mazāku piesārņojumu un noturīgāku pārtikas sistēmu ilgtermiņā. Viņa arī piebilst, ka ANO lopkopību ir atzinusi par sugu un bioloģiskās daudzveidības izzušanas galveno cēloni, kā arī ūdens piesārņojuma pieauguma veicinātāju. Lopkopības radītā ūdens piesārņojuma dēļ cilvēcei nākas saskarties ar tādām problēmām kā “mirušās” zonas piekrastes ūdeņos, koraļļu rifu iznīkšana, cilvēku veselības pasliktināšanās, rezistence pret antibiotikām un tamlīdzīgi. “Runa nav par pārmaiņām vienā dienā, bet par pakāpenisku virzību uz sistēmu, kas ir saprātīgāka gan planētai, gan cilvēkiem,” saka Žanete Felsa. 

Vai planētai nepieciešami abi saimniekošanas veidi?

“Augu valsts saimniekošana efektīvāk izmanto zemes resursus un rada daudz mazāk emisiju nekā intensīva lopkopība, turklāt daļa zemes, kas vairs netiktu izmantota lopkopībai un lopbarības audzēšanai, varētu atgriezties dabiskās ekosistēmās, kas atbalsta dzīvās dabas daudzveidību. Tajā pašā laikā intensīva vienas kultūras audzēšana var izraisīt augsnes noplicināšanos, kā arī palielināt kaitēkļu un augu slimību risku. Lauksaimniekiem būtu jārod risinājumi, plānojot kultūru audzēšanas secību ilgtermiņā un kombinējot dažādas kultūras,” skaidro Žanete Felsa. 

Savukārt Kaspars Goba saka – govs kuņģi ir superīgākā kompostēšanas kamera, kāda jebkad radīta. “Lielajiem zālēdājiem ir ļoti svarīga loma tajā, ka mums vispār ir augsne, kas piemērota dažādu kultūru audzēšanai. Latvijā augsne sāka veidoties pēc ledāju atkāpšanās pirms 8–10 tūkstošiem gadu. Sākotnēji tā bija plāna, bet līdz ar lielo zālēdāju ienākšanu šajā teritorijā, kuri “kompostēja” zāles masu, augsne pamazām kļuva auglīgāka. Pēdējo 60 gadu laikā augsnes ekspluatācija Latvijā noris īpaši intensīvi, pirms tam tā bija sabalansētāka.” 

To, cik liela nozīme saimniekošanā ir abām nozarēm, vaicāju arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesorei Inai Alsiņai. Viņa atzīst – dabā tās viena bez otras nevar eksistēt. Augi absorbē CO₂ un pārvērš to glikozē, izdala skābekli, labvēlīgi ietekmējot vidi. Bet, lai kultūraugs izaugtu veselīgs, tam ir nepieciešamas augsnē esošās barības vielas. Tās vajag arī mikroorganismiem, kas dzīvo augsnē. Vērtīgākais barības avots tiem ir kūtsmēsli – Ina Alsiņa teic, ka šis mēslojuma veids ir “zelta vērtē”. “Dabā viss vairāk vai mazāk līdzsvarojas, ja vien cilvēks ar savu rīcību pārlieku neiejaucas. Balanss ir iespējams tad, kad gan ņemam, gan dodam un cenšamies saimniekot pārdomāti, ar pietāti pret apkārtējo vidi,” uzskata profesore.

Apjukuši izvēļu klāstā

“Jāsaprot, ka mēs pašlaik dzīvojam tik labu dzīvi, kādu iepriekš šajos platuma grādos neviens nav dzīvojis. Mums ir tik daudz iespēju, ka jūtamies drusku apjukuši pieejamībā un izvēlē. Mūsu senči gaļu varēja atļauties ēst labākajā gadījumā reizi nedēļā. Savukārt mēs gaļu ēdam daudz par daudz,” vaļsirdīgs ir Kaspars. 

Līdzīgās domās par pārmērīgo gaļas patēriņu ir arī Žanete Felsa. “Uzturā ieviešot vairāk augu izcelsmes proteīnus, ieguvēji būtu visi – gan planēta, gan savvaļas un lopkopības dzīvnieki, gan paši cilvēki. Patlaban cilvēki Latvijā patērē vidēji 43 kilogramus sarkanās gaļas gadā, bet uzturzinātnieki iesaka tikai 18 kilogramus. Zinātniskie pētījumi parāda, ka cilvēkiem, kuri pārtrauc vai būtiski samazina gaļas patēriņu, ir zemāks mirstības līmenis no išēmiskās sirds slimības, zemāks holesterīna līmenis asinīs, labāks asinsspiediens un zemāks otrā tipa diabēta risks, kā arī mazāks prostatas un resnās zarnas vēža risks.” Viņa arī piebilst – viens no vieglākajiem veidiem, kā ērtā veidā pamēģināt ēst dabai draudzīgāk, ir pieteikties izaicinājumam “Neapēd zemeslodi”. “Katrs dalībnieks saņem daudz gardu, sātīgu recepšu no augu valsts produktiem, uzzina, kā uzņemt visas nepieciešamās uzturvielas, un iegūst zināšanas par mūsu ietekmi uz klimatu.” 

Kaspars Goba uzskata, ka rūpēs par vidi un planētu ir svarīgi būt godīgiem pret sevi un kritiski izvērtēt ne tikai ēšanas, bet arī citus dzīvesveida paradumus. “Man nešķiet pareizi, ka dažkārt cilvēki nosoda kaut ko vienu, kas viņiem personīgi varbūt nav tik svarīgs, bet tajā pašā laikā, piemēram, ceļo ar lidmašīnu.”

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.