Daugavgrīvas cietoksnim piedāvā pieticīgu nākotni - apsver tā pārdošanu

Pirms 12 gadiem valsts lauza līgumu ar Daugavgrīvas cietokšņa ilgtermiņa nomnieku. Rūpes par cietoksni – sākumā neformāli, bet kopš aizvadītās vasaras arī ar divu gadu līgumu ir uz biedrības “Boderājas grupa” pleciem. Biedrības valdes locekle Sandra Jakušonoka norāda uz to, ka tas ļauj arī viņiem mazliet plašāk rīkoties: “Bezcerīgi bija tas fakts, ka mēs nezinām nākotnē divus soļus uz priekšu, kad tu nevari rēķināties ar to, cik ilgi tu šeit esi.  Bet šobrīd mums ir līdz 2027. gadam līgums, mēs zinām, ka tas ir stabils laiks, kur mēs varam attīstīt un kaut ko izdarīt vairāk.” 

Biedrība cietoksni pēta, kopj un uztur, un sapņo kā par jūras tematikai veltītu muzeju. Te žāvējas izskalotas kuģu daļas, bet jaunākais ieguvums ir no senajiem ostas ceļiem izcelts enkura akmens, kas savulaik palīdzēja iezīmēt kuģu ceļus. “Visi kuģi ir braukuši šim priekšmetam garām. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, kā neviens no mums, un šobrīd viņš ir šeit. Pateicoties tiem cilvēkiem, kas atbalsta to, ka šeit vajag būt stāstam par jūrniecību, stāstām par cietoksni un stāstām par Eiropas zināšanām šī cietokšņa būvē būvēšanā,” saka Sandra Jakušonoka.

Senā, unikālā fortifikācijas būve šajos gados valstij bijusi teju kā nasta, kuras nozīmīgumu gan visas iestādes uzsvēra, taču neviena nevēlējās ņemt savā bilancē.  Kā privatizācijai nodots objekts, tas skaitījās zem Ekonomikas ministrijas esošā “Possessor” pārziņā. Tieši pirms gada valdība cietoksni nolēma svītrot no privatizējamo objektu saraksta un ierakstīt Zemesgrāmatā uz Ekonomikas ministrijas vārda. 

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Agnese Rupenheite saka: “Kultūras ministrija iesaistās kā šīs vīzijas atbalstītājs un īstenotājs. Vienlaikus arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir aktīvi iesaistījusies un izstrādājusi plānu šiem neatliekamajiem darbiem.”

Šai vietai iepriekšējos gados tērēta pieticīga summa -  15 līdz deviņpadsmit tūkstoši eiro gadā, no kā daļu piesaistījusi Bolderājas grupa.  No Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes konkursā iegūts atbalsts, lai sagatavotu projektu Rīgas vārtu (tie ir galvenie vārti pie ieejas), tiem blakus esošo kazemātu un Pulvertorņa konservācijai un restaurācijai. 

Bet lielāko summu – 50 tūkstošus  eiro – šogad (un tikpat paredzēts arī nākamgad) ziedojis “Latvenergo”. Par to cietoksnī veiks neatliekamus darbus – atjaunos Komandanta ēkas jumtu, izveidos informācijas centru un noņems kokus un krūmus no cietokšņa vaļņiem. Ikdienas uzturēšanai ziedojumu izlietot nevar. Bet nekam plašākam šobrīd arī nav mandāta. “Mēs darbojamies tikai un vienīgi Ekonomikas ministrijas pilnvarojuma līguma ietvaros, un tas nosaka, ka mums šī te Daugavgrīvas cietokšņa komplekss ir jāsaglabā. Ja iespējams veikt kādu attīstību, tad varam to veikt. Būtiskākais šobrīd ir saglabāšana,” saka “Possessor” valdes locekle Inese Āboliņa.

“Es domāju, ka tas ir jebkurā gadījumā arī starpresoru risinājums, ņemot vērā to pašreizējo sadarbību. Un tur mums ir jāņem vērā gan teritorijas tālākā attīstība, gan, teiksim, tas redzējums par to, kas varētu faktiski atrasties ilgtermiņā šajā cietokšņa teritorijā,” Agnese Lāce (“Progresīvie”).

Kultūras ministrija uzrakstījusi prasīto redzējumu par cietokšņa nākotni, ko likt uz galda valdībai. Tajā kopā ar Muzeju padomi vērtēti divi scenāriji, apstiprināšanai piedāvājot pieticīgāko. Jūras muzeja izveide būtu pārāk ambiciozs plāns kur jārēķinās ar miljoniem piecdesmit.

“Saglabājot sabiedrībai pieejamu un kultūras funkciju nodrošināšanu, objektu ar pakāpenisku attīstību un nodrošinot tā uzturēšanu, apsaimniekošanu un drošu saglabāšanu, novērtējot arī nepieciešamos resursus, ir reālistisks piedāvājums un tādēļ tas tiek izvirzīts kā primārais,” saka Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece Rupenheite. 

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne norāda, ka ir jāapzinās projekta pakāpenība: “Bet tie īstermiņa scenāriji, viņi neizslēdz to, ka ir iespējams šis ambiciozais mērķis kaut kur nākotnē, jo tam objektam jau ir nepieciešams kaut kāds tālāks izcils mērķis, lai varētu viņu pilnībā izmantot. Bet nav nekas slikts arī tas, ka ir šis pakāpeniskais ceļš, jo mēs jau saprotam, ka šodienas situācijā mēs nevaram prasīt miljonus tikai vienam objektam.”

Pēc Kultūras ministrijas aprēķiniem, Daugavgrīvas cietoksnim plānotais finansējums tuvākajiem diviem gadiem varētu būt līdz 184 tūkstošiem gadā. 

Daugavgrīvas cietoksni kā savējo aizvien neredz arī Rīgas pilsēta – tas nav politiķu dienaskārtībā un arī naudu tam pilsēta neatvēlēs. Piedāvājumi cietoksni pārņemt gan ir bijuši. “Apskatot, cik lielas   [investīcijas], runājam par vairākiem desmitiem miljonu eiro, šobrīd mēs neredzam no savas puses, kas būtu tās pašvaldības funkcijas, kuru realizācijai šī teritorija būtu nepieciešama. Tādēļ faktiski ir nopietnāka diskusija no pašvaldības puses par šī īpašuma pārņemšanu pašvaldības bilancē nav bijusi,” saka Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange.

Turklāt Rīga ar nākamo gadu būtiski palielinājusi nekustamā īpašuma nodokli cietokšņa teritorijai, bet “Possessor” plāno lūgt atbrīvot no tā maksāšanas. 

Ekonomikas ministra Viktora Valaiņa (ZZS) ieskatā, izšķiroši būs tas, kur iegūt resursus jebkādas idejas attīstībai un pat neizslēdz nupat īpašumā iegūtā cietokšņa pārdošanu. “Būtu arī loģiski izvērtēt to, vai vispār valstij kā tādai ir šis jāattīsta. Vai mēs nevaram piesaistīt arī kādu privātu investoru, vai arī gluži vienkārši šo aktīvi pārdot, lai privātie tālāk attīsta attiecīgi savu uzņēmējdarbības formu. Un, manuprāt, valstij kopumā jāpārskata ir tas, kādi aktīvi kopumā valstij pieder,” saka Valainis.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē uzsver, ka cietoksnim kā valsts nozīmes kultūras piemineklim būtu jāpaliek valsts īpašumā – gan tā izcilās vēsturiskās vērtības, gan zinātniskā potenciāla dēļ.