Mārtiņš Cimermanis: digitalizācija ir Latvijas lauku nākotne

Kādi pašlaik ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra galvenie darbības virzieni?

Šis gads paiet digitalizācijas zīmē. Viens no lielākajiem projektiem ir sistēmas “Mans lauks” izveide – tā ir elektroniska saimniekošanas sistēma, kas lauksaimniekiem ļauj ērti ievadīt datus un sekot līdzi visam, kas notiek saimniecībā. Digitalizācija ienāk lauksaimniecībā milzu soļiem, un mums ir jāspēj nodrošināt efektīvu datu apriti – gan kontrolējošām iestādēm, gan pašiem zemniekiem, lai viņi varētu pieņemt pārdomātus lēmumus par savu ganāmpulku vai saimniecību.

Vēl viena būtiska aktualitāte ir vietējās pārtikas atbalsta sistēmas veidošana publiskajiem iepirkumiem, īpaši skolu ēdināšanai. Mēs redzam, ka lielveikalos pie produktiem parādās Latvijas karodziņi, bet ir nepieciešams sistēmisks atbalsts. Mēs strādājam pie platformas “Novada garša”, kas pašvaldībām atvieglotu vietējo produktu iegādi. Patlaban Saeimā tiek skatīti grozījumi par publiskajiem iepirkumiem, kas paredz ievērojamu reformu, un ceram, ka tas palīdzēs veidot efektīvu pārtikas kompetenču centru iepirkumu jomā.

Tātad jūs ne tikai konsultējat un izglītojat, bet arī veidojat IT sistēmas un risinājumus nozarei?

Jā, mēs darām visu, kas nepieciešams zemniekam. Eiropā aktuāls virziens ir īsās piegādes ķēdes, kas ļauj produktu no ražotāja līdz patērētājam nogādāt iespējami ātrāk. Tas ir arī viens no zaļā kursa elementiem. Diemžēl nav noslēpums, ka Latvijā mēs ļoti daudz ēdam importētu pārtiku; veikalos tās īpatsvars sasniedz pat 80 procentu. Mūsu mērķis ir šo situāciju mainīt par labu vietējiem ražotājiem.

Paralēli, protams, turpinās tradicionālais darbs – izglītība un konsultācijas. Nesen beidzās liela programma, kurā gada laikā apmācījām vairāk nekā 10 000 zemnieku par visdažādākajām tēmām – no zālāju apsaimniekošanas līdz finanšu plānošanai. Pieprasījums pēc mācībām ir milzīgs, un redzam, ka tas pārsniedz mūsu iespējas.

Atgriežoties pie veikaliem – kāpēc importa produkcijas īpatsvars ir tik liels? Vai to nosaka cena, lielās piegādes ķēdes vai tas, ka vietējie zemnieki nespēj pietiekami saražot?

Latvijas zemnieki ir ļoti jaudīgi un spēj pārdot savu produkciju visā pasaulē. Problēma ir tā, ka mēs galvenokārt eksportējam izejvielas. Mēs piepildām lielus kuģus ar graudiem un pārdodam tos pasaules tirgos. Mēs katru dienu aizvedam uz Lietuvu, Poliju un Igauniju simtiem tonnu svaigpiena, pēc tam šis piens, pārstrādāts biezpienā, jogurtā vai sviestā, caur lielveikalu ķēdēm atgriežas atpakaļ mūsu veikalu plauktos.

Tas ir mūsu pārstrādes industrijas vājums. Mūsu spēja efektīvi pārstrādāt produktu un konkurēt iekšējā tirgū ir zema. Lielās piena rūpnīcas Lietuvā un Polijā ir milzīgas, un tām katra pārstrādātā produkta pašizmaksa ir zemāka, līdz ar to viņu produkciju ir vieglāk pārdot mūsu veikalu ķēdēm. Šo gadu laikā mums nav izdevies izveidot kaut vai vienu ļoti jaudīgu pārstrādes uzņēmumu, kas spētu realizēt Latvijas potenciālu.

Tas ir saistīts ar nodokļu sistēmu, birokrātiskiem šķēršļiem vai drīzāk ambīciju trūkumu?

Iespējams, mēs stratēģiski nenovērtējām iekšējā tirgus saglabāšanas nozīmi. Sākotnēji bija daudz izdevīgāk pārdot produkciju pasaules biržās, jo Latvijas tirgus bija nabadzīgs un mūsu iedzīvotāju pirktspēja bija zemāka nekā vecajā Eiropā. Līdz ar to atbildībai par iekšējo tirgu netika pievērsta pietiekama uzmanība. Arī mūsu pārstrādes industrija bieži vien ieved izejvielas no citām valstīm. Tas ir komplekss jautājums, kurā iesaistīta visa ķēde – no zemnieka līdz pārstrādātājam. Tagad mēs redzam rezultātu, kas mums nav glaimojošs. Visas valstis cenšas savu iekšējo tirgu aizsargāt.

Valsts spēja sevi nodrošināt ar pārtiku ir kļuvusi par nacionālās drošības jautājumu.

Tieši tā. Īpaši pēc Ukrainas kara sākuma un Covid-19 pandēmijas uz šiem jautājumiem jāsāk skatīties daudz nopietnāk. Mums paveicās, ka pandēmijas laikā robežas netika slēgtas, bet valstis, kas to piedzīvoja, saprata, cik pārtikas nodrošinājums ir svarīgs. Ja mēs esam tik atkarīgi no importa un robežas kādu laiku būtu ciet, situācija kļūtu bīstama. Izejvielas mums ir, bet spējas tās pārstrādāt tādā apjomā, lai nodrošinātu ierasto produktu klāstu, ir ierobežotas.

Cik moderns un atvērts jaunām zināšanām ir Latvijas zemnieks? Vai viņš labprāt apmainās ar pieredzi, kā to regulāri dara, piemēram, IT nozarē?

Tas ir labs salīdzinājums. Vispieprasītākā mūsu apmācībās ir tieši pieredzes apmaiņa – zemnieki vēlas zināt, kā klājas veiksmīgajiem saimniekiem. Tomēr latvietis pēc dabas ir diezgan noslēgts. Ir saimnieki, kuri ir ļoti atvērti dalīties savā pieredzē, bet ir arī tādi, kas to nevēlas.

Ja runājam par inovāciju dzinējspēku, pēdējos 20 gados tas ir mainījies. Agrāk galvenie inovāciju virzītāji bija universitātes un pētniecības institūti, bet tagad tā ir industrija – tehnikas tirgotāji un tehnoloģiju kompānijas. Viņi ir sapratuši, ka lauksaimniecība ir maksātspējīga nozare, kurā ir vērts investēt. Lauksaimniecībā strauji ienāk jaunākās IT tehnoloģijas, droni un dažādi roboti.

Šī straujā attīstība ir liels izaicinājums mūsu izglītības sistēmai, kas ir pārāk lēna. Kamēr tiek akreditēta jauna mācību programma, industrija jau ir spērusi vairākus soļus uz priekšu.

Vai ir sadarbība ar IT industriju, lai radītu “gudros laukus”, līdzīgi kā tiek veidotas “gudrās mājas”?

Mēs pie tā ļoti strādājam, bet tas prasa lielus resursus. Tā noteikti ir nākotne. Jau tagad zemnieks telefonā redz visu, kas notiek saimniecībā, un var ātri pieņemt lēmumus. Domāju, drīz lēmumus pieņems arī mākslīgais intelekts, ieslēdzot laistīšanas sistēmas vai sūkņus tieši tad, kad tas nepieciešams. Šādas sistēmas pagaidām ir ļoti dārgas, bet tehnoloģijas ienāk strauji. Jau tagad varam sekot līdzi traktoru kustībai ar GPS, analizēt degvielas patēriņu un ražas datus. Lēciens pēdējo desmit gadu laikā ir bijis milzīgs.

Sinerģija starp dažādām nozarēm ir ārkārtīgi svarīga. Nedrīkst dzīvot savā burbulī. Kāds IT speciālists, paskatoties uz lauksaimniecības problēmu no malas, var piedāvāt fantastisku risinājumu, par kuru mēs paši nebūtu iedomājušies. Latvijai ir spēcīga IT nozare, un lauksaimniekiem ir jāizkāpj no savas “kastītes” un jābūt atvērtiem sadarbībai. Viedā lauksaimniecība ir mūsu nākotnes izaicinājums.

Šogad esat ielikuši pamatu jaunai tradīcijai – sarunu festivālam “3 zīles”. Kāda ir tā ideja un mērķis?

Mērķis ir domāt ārpus rāmjiem, savedot kopā cilvēkus, kuri ikdienā nesatiekas. Šā gada tēma bija paaudžu maiņa un mantojuma jautājumi, jo Latvijā ir maz jauno lauksaimnieku. Mēs vēlamies veidot dialogu, kurā varam cits citu sadzirdēt bez asumiem un naida, jo taisnība parasti ir kaut kur pa vidu.

Šī ir platforma, kur runāt par sarežģītām tēmām. Piemēram, par meža un vides jautājumiem, kur bieži vien valda konfrontācija. Mēs gribam saprast gan mežinieku, kurš domā ilgtspējīgi, gan vides aizstāvju viedokli un meklēt līdzsvaru. Tāpat aktuāls ir finansējuma jautājums jaunajiem zemniekiem – tā ir viņu problēma numur viens. Mēs vēlamies veidot atklātas sarunas, kurās cilvēki var dalīties pieredzē un saprast, ka viņi savās problēmās nav vieni. Šis ir tikai pirmais mēģinājums; skatīsimies, kā mums veiksies.