Par zivju apdrošināšanu, krāpniekiem un mīlas trijstūri: asociācijas prezidents Abāšins skaidro situāciju tirgū

Nē, neizdodas. Apdrošinātāji, protams, pilda savas saistības, bet ir redzams, ka darba devēji ļoti bieži nespēj nopirkt tādas polises, kas segtu visus ar veselību saistītos riskus. Ja mēs skatāmies uz oficiālajiem statistikas datiem, tad inflācija medicīnas nozarē katru gadu pēdējā desmitgadē ir rakstāma ar divciparu skaitli. Īpaši tas attiecas stacionāru pakalpojumiem. Ambulatorajos pakalpojumos konkurence ir lielāka, un tur tik liela cenu pieauguma nav, bet stacionāros gan. Turklāt nav paredzams, ka tas varētu mainīties, jo medicīnas izmaksas iet uz augšu visur.

Darba devēji ir motivēti pirkt dārgākas polises?

Jā. Pirms pāris gadiem arī mainījās ar ienākuma nodokli neapliekamais limits veselības apdrošināšanas polisēm, kas bija noteikts vēl tad, kad Latvijā bija lati, un tagad tas ir 750 eiro. Te gan jāsaka, ka, no vienas puses, darba devējs ir motivēts pirkt labāku polisi, no otras puses, ne vienmēr to var atļauties, jo polises ar plašu segumu maksā dārgi. Te ir tas klasiskais mīlas trīsstūris starp apdrošinātāju klientu, kas grib labāku segumu, mediķiem, kuri grib saņemt par saviem pakalpojumiem naudu, un apdrošinātājiem, kuriem tas kaut kā ir jāsalāgo. Tas, kas pēdējos piecos septiņos gados ir mainījies, ir, ka darba devēji polisēs ar plašāku segumu mazāk domā par sporta pakalpojumu iekļaušanu, un tā vietā nāk psiholoģiskā palīdzība un tamlīdzīgas lietas.

Cik bieži ir gadījumi, ka veselības apdrošināšanas polises iegādē piemaksā arī darba ņēmējs?

Tas ir diezgan daudz, vienā trešdaļā līgumu pilnīgi noteikti.

Vai, ņemot vērā diezgan stagnējošo Latvijas ekonomiku, vispār ir sagaidāms, ka darba devēji tuvākajā nākotnē būs gatavi maciņus atvērt vairāk un iegādāties veselības apdrošināšanas polises darbiniekiem ar plašāku segumu?

Šobrīd, protams, vairāk ir jūtama nogaidīšana, jo ekonomikas pieaugums svārstās pie nulles vai viena procenta. Protams, ir nozares, kuras var atļauties papildu izdevumus, un ir nozares, kuras taupa, un tas ir jūtams diezgan spēcīgi. Līdz ar to, no vienas puses, nav iemesla prognozēt, ka veselības apdrošināšanā būtu gaidāms straujš pieaugums. No otras puses, nav redzams arī tas, ka tuvākajā nākotnē varētu būtiski pieaugt veselības aprūpes finansēšana valsts pusē, jo pašlaik ir definētas citas prioritātes. Tas nozīmē, ka rindas uz valsts apmaksātiem medicīnas pakalpojumiem mazākas nepaliks un tas spiedīs uz augšu pieprasījumu pēc apdrošinātāju apmaksātiem pakalpojumiem. Tomēr visdrīzāk šo potenciālo pieaugumu ierobežos maksātspēja. Tādēļ visdrīzāk pieaugums būs, bet tas būs mazs.

Vai veselības apdrošināšana ir kļuvusi par teju obligātu darba devēja piedāvājumu darba ņēmējam?

Jā, ir. Latvijā ir apmēram 800 000-900 000 strādājošo. No tiem apmēram 500 000 ir veselības apdrošināšana. Turklāt šis skaitlis visu laiku palielinās. Protams, ir iespējama pārklāšanās, kad viens cilvēks strādā divās darba vietās un katra viņam nodrošina veselības apdrošināšanas polisi, bet šādu gadījumu noteikti nav daudz. Cita lieta - mēs vēl redzēsim, kāda ietekme būs valstī sāktajiem taupības pasākumiem. Iespējams, savu darbinieku apdrošināšanas apjomus sabremzēs kāda pašvaldība, kāda valsts institūcija. Taču no otras puses arī viņiem ir jānotur labus darbiniekus, un cilvēki pašlaik vērtē, kādus bonusus darba devējs viņiem piedāvā.

Kā ir ar privāto veselības apdrošināšanu, kad polisi iegādājas pats cilvēks? Latvijā tai ir perspektīvas?

Pašlaik šādas polises ir iegādājušies apmēram 2000 cilvēku, kas nav daudz. Šis skaits katru gadu aug, bet tas joprojām ir ļoti mazs pret kopējo veselības apdrošināšanas prēmiju apjomu - mazāk nekā 1%. Galvenokārt šādas polises pērk cilvēki, kas strādā neatkarīgi, piemēram, IT speciālisti, kas sniedz savus pakalpojumus paši saviem klientiem. Ja šādu cilvēku dažādās profesijās kļūs vairāk, tad visdrīzāk augs arī privātā veselības apdrošināšana, bet strauji lēcieni te nav paredzami.

Kāda situācija ir ar šā gada jaunumu - OCTA apdrošināšanu skrejriteņiem?

Reģistrēti ir apmēram 28 000 elektrisko skrejriteņu, no kā apmēram 12 000 ir uzņēmumiem piederošie. Tie visi arī ir apdrošināti. Savukārt no privātajiem skrejriteņiem apdrošināšana ir apmēram 45%. Tas ir daudz vai maz? To ir grūti pateikt, jo ir arī tā, ka pietiekami daudzi skrejriteņi, kurus cilvēki savulaik nopirka, reāli nemaz netiek lietoti.

Kas attiecas uz atlīdzību pusi, tad līdz šim ir izmaksātas atlīdzības par četriem negadījumiem, kurus ir izraisījuši skrejriteņu braucēji. No tiem trīs skrejriteņi bija apdrošināti, viens neapdrošināts. Te gan jāsaka, ka atlīdzības ir tādas pašas kā vidēji par negadījumiem ar automašīnām.

Tas nozīmē, ka skrejriteņu nodarītā skāde ir diezgan pamatīga?

Jā. Piemēram, vienā gadījumā ar skrejriteni iebrauca skatlogā, un pēc tam skatlogs bija jāiestiklo no jauna, otrā gadījumā tieši ar neapdrošinātu skrejriteni jūlija sākumā uzbrauca 60 gadus vecai sievietei un nodarīja viņai miesas bojājumus.

Tas nozīmē, ka negadījumu nav daudz, bet, ja ir, tad tie ir izmaksu ziņā dārgi?

Jā, tie ir līdzvērtīgi ar mašīnām izraisītiem negadījumiem. To, vai negadījumu skaits ir liels vai mazs, mēs novērtēt varēsim tikai pēc gada vai diviem, pagaidām statistikas bāze ir pārāk maza, lai izdarītu secinājumus.

Kā ir ar nomas elektroskūteru apdrošināšanu?

Nomas skūteri pašlaik ir izkrituši "starp likuma rindiņām", tādēļ pašlaik uz tiem OCTA neattiecas un īpašnieki tos var apdrošināt brīvprātīgi.

Šo robu likumā ir iecerēts likvidēt, un Satiksmes ministrija kopā ar Ceļu drošības padomi pie tā strādā.

Kā ar elektrovelosipēdiem?

Tā ir tā pati diskusija. Pašlaik ir paredzēts, ka jaudīgākie elektrovelosipēdi būs jāreģistrē un tiem OCTA būs nepieciešama. Bet ir arī organizācijas, kas ir pret to, un argumentē, ka tas bremzēs elektrovelosipēdu attīstību. Redzēsim, ar ko tas beigsies. Te gan ir jāsaka, ka, ja tie brauktu parasta velosipēda ātrumā, tad tas ir viens stāsts, bet, ja tie brauc ar 20-25 kilometriem stundā, tad negadījumu risks ir daudz lielāks. Taču diskusija par to vēl ir priekšā.

Jūs jau minējāt, ka ar skrejriteņiem izraisīto negadījumu zaudējumi līdz šim ir bijuši līdzvērtīgi automašīnu vidējai negadījumu vērtībai un viens no negadījumiem izraisīts ar neapdrošinātu skrejriteni. Vai skrejriteņu apdrošināšanai būs ietekme uz OCTA Garantiju fondu?

Nē, es domāju, ka ietekme nebūs liela. Protams, kāds neapdrošināts skrejritenis naudu no Garantijas fonda izņems, bet par citiem fondā tiks veiktas iemaksas. Tādēļ es domāju, ka ietekme uz fondu būs mikroskopiska.

Jūs jau minējāt, ka OCTA apdrošināšanā, neraugoties uz automašīnu skaita pieaugumu, šogad visdrīzāk būs zaudējumi. Ar ko to skaidrot?

Tas ir tirgus cikliskums un konkurence. Pirms gada diviem bija redzams pieaugums, un, kad no OCTA jau parādās peļņa, tirgus stabilizējas un uzņēmumi saprot, ka var atkal konkurēt ar zemākām OCTA polišu cenām. Tas lielā mērā ir saistīts ar mūsu tirgus cenu jutīgumu.

Kas kopumā notiek ar Garantiju fondu?

Garantiju fonda apjoms pēdējos gadus aug, it īpaši šogad, jo no 1.marta nedaudz mainījās iemaksu sistēma fondā, kā arī ir lielāka investīciju atdeve. Pašlaik fonda apjoms ir 17 miljoni eiro. Latvijas gadījumā tas ir pieklājīgs apjoms, bet, ja mēs rēķinām fonda maksātspēju pēc tiem pašiem principiem, kā tiek rēķināta apdrošināšanas uzņēmumu maksātspēja, tad fondam ir jābūt daudz lielākam, jo arī fonda saistības ir lielas. Daļa no šiem 17 miljoniem eiro jau ir rezervēta kārtējo atlīdzību izmaksai. Turklāt Garantijas fondam vēl ir arī pārrobežu darbības princips, un no tā ir jāsedz saistības arī ārzemēs.

Ar ko pašlaik ir saistītas lielākās izmaksas no Garantiju fonda?

Nekas nav mainījies - tie ir neapdrošinātu transportlīdzekļu izraisītie negadījumi. Katru gadu tiek izmaksātas 300-400 atlīdzības, un vidējā atlīdzība ir par 100-200 eiro lielāka nekā ar apdrošinātiem spēkratiem izraisītiem negadījumiem - 1800-1900 eiro.

Kā ir ar negadījumiem ārzemēs?

Tur atlīdzību apjoms nemainīgi ir lielāks nekā Latvijā. Pēdējais lielais atlīdzības gadījums bija, kad Latvijā reģistrēta neapdrošināta automašīna Nīderlandē iekļuva negadījumā, kurā cieta arī velosipēdists. Jaunietis cieta nopietni, tādēļ atlīdzība kopumā varētu būt diezgan liela - līdz pat 2 miljoniem eiro, jo medicīniskie pakalpojumi būs jāapmaksā vēl ilgi. Te ir arī tā atšķirība, ja ir cietušie, jo par "dzelžiem", lai segtu mašīnas vai bojātas infrastruktūras remonta izmaksas, maksājums ir vienreizējs, bet par medicīnas pakalpojumiem, ja ir nepieciešama nopietna rehabilitācija, maksājumi ir jāveic ilgus gadus, iespējams, pat visu cietušā mūžu.

Jūs jau pieminējāt, ka lauksaimniecības apdrošināšana nav tas apjomīgākais veids. Tomēr, ņemot vērā to, ka pēdējos gados dažādas dabas kataklizmas ir bijušas regulāri, vai lauksaimnieki apdrošinās arvien vairāk?

Jā. Lauksaimniecība turklāt ir īpatnēja nozare tādēļ, ka tā ir vienīgā, kur apdrošināšanu daļēji subsidē valsts.

Šobrīd no labības un rapša sējumiem Zemgalē ir apdrošināti aptuveni 70%, Kurzemē un Vidzemē - aptuveni 50%, bet Latgalē - aptuveni viena trešdaļa. Apdrošināto sējumu īpatsvars pamazām, bet ar katru gadu iet uz augšu.

Vienlaikus katru reizi, kad ir kādas nelaimes, pamainās arī apdrošināšanas segums jeb tas, pret kādiem riskiem lauksaimnieki apdrošinās un ko piedāvā apdrošinātāji. Piemēram, kad pirms dažiem gadiem bija lielais sausums, tad reti kuram apdrošināšanas polisē tas bija paredzēts. Tagad apdrošināšanu pret sausuma risku pērk jau diezgan regulāri. Vienlaikus ir arī redzams, ka zemnieki katru gadu teju mēģina uzminēt, pret kādiem riskiem apdrošināties. Piemēram, pamatā visi apdrošinās pret sējumu izsalšanu un veldri, un tad domā, pret ko vēl katru gadu apdrošināties. Bet tomēr gadu no gada apdrošināšanas segumi pieaug.

Vienlaikus ir joprojām neaptvertās zonas - augļu un dārzeņu stādījumi. Tur pietiktu ar roku pirkstiem, cik pa visu Latviju ir noslēgtas apdrošināšanas polises. Tāpat maz tiek apdrošināti aitu ganāmpulki un bites. Apdrošinātāji ir gatavi apdrošināt tikai tos aitkopjus, kas nopietni piestrādā pie risku vadības, piemēram, kur ir ierīkoti elektriskie gani, ir suņi, lai aizsargātu ganāmpulku no plēsējiem. Tas pats attiecas uz augļu audzētājiem, ir jāskatās, kā tiek vadīti potenciālie riski. Tomēr pamazām attīstība notiek.

Tādēļ, ja mēs kopumā paskatāmies uz lauksaimniecības nozari, tad katru gadu iet arvien labāk. Pieaug gan apdrošināšanas veidi, gan sektori, kuri apdrošinās. Tomēr es neticu, ka izmaiņas būs lēcienveidīgas, tas ir ļoti pakāpenisks process.

Jūs minējāt, ka kāpums ir bijis arī īpašumu apdrošināšanā. Tas ir iepriekšējos gados piedzīvoto vētru un plūdu efekts?

Es domāju, ka jā. Cilvēki arvien vairāk sāk saprast, ka mēs nedzīvojam Dieva ausī un dabas kataklizmas var skart arī mūs. Turklāt tagad kaut kas nopietnāks notiek teju katru gadu. Tomēr Latvijas Bankas statistika liecina, ka apdrošināta ir vien aptuveni puse no apdzīvotiem īpašumiem. Līdz ar to pieaugums ir redzams, bet arī izaugsmei vēl ir ļoti daudz vietas.

Kas ir lielākais šķērslis, lai apdrošināti būtu krietni vairāk par pusi apdzīvoto īpašumu? Apdrošināšanas polišu cenas?

Nu tādam standarta vienistabas, divistabu vai trīsistabu dzīvoklim apdrošināšana gadā maksā no 50 līdz 200 eiro atkarībā no polises seguma. Mājām gan polises maksā vairāk, jo arī mājas parasti maksā dārgāk.

Iemesli ir dažādi. Viens no tiem - diemžēl vecākajai paaudzei dažkārt joprojām nav izpratnes par to, ka, arī dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, es esmu īpašnieks, un dominē domāšana, ka problēmu gadījumā kāds atnāks un manā vietā visu izdarīs. Otrs iemesls ir cilvēku maksātspēja. Trešais iemesls ir arī neuzticība apdrošinātājiem, un te mums kā nozarei vēl ir daudz, ko darīt.

Mācība pēc pēdējās vētras ir tāda, ka, ja pieņems likumu, tad mēs būsim pirmā valsts Eiropā, kur masu apdrošināšanas produktu noteikumiem būs jābūt rakstītiem vienkāršajā valodā tā, lai var saprast arī devītās klases skolēns. Redzēsim, kā tas strādās. Likums vēl nav pieņemts, bet apdrošinātāji jau uz to iet. Ir gan redzams, ka tas nebūt nesamazina līgumu apjomu. Ja juridiskajā valodā līgums bija 7-8 lappuses garš, tad tagad vienkāršajā valodā iznāk pat 15 lappuses. Un tad ir atkal jautājums, vai klients lasīs arī šīs 15 lappuses.

Tomēr vai apdrošinātājiem nav vien jāvaino pašiem sevi, jo šīs vētras un plūdi skaidri parādīja, ka cilvēkiem nebija skaidrs, pret ko viņi ir un pret ko nav apdrošinājuši savus īpašumus?

Skaidrs, ka tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, klienti bieži grib samērā sarežģītu apdrošināšanas produktu nopirkt trīs minūšu laikā, no otras puses, apdrošinātājs nepapūlas šo produktu pietiekami labi izskaidrot. Rezultātā ir nopirkts kaķis maisā, un, kad gadās kādas ziepes, tad ir savstarpēji pārmetumi un veidojas neuzticība. Tādēļ, jā, apdrošinātājiem šeit ir daudz ko darīt. Mācības pēc vētrām ir gūtas. Viena lieta, kas ir izdarīta, - visiem pamata apdrošināšanas veidiem ir izstrādāts ceļa kartes projekts, un cilvēks vai nu mūsu, vai Latvijas Bankas Naudas skolas vietnē var ieiet un tam iziet cauri. Ir iecerētas arī izmaiņas likumdošanā. Viena skar jau pieminēto vienkāršo valodu. Otra izmaiņa ir saistīta ar to, ka katrai polisei otrajā lappusē būs jāpievieno uzskates materiāls, kurā būs parādīts, kādi riski ar šo polisi ir apdrošināti, kādi nav. Apdrošinātājiem vēl būs jālemj, kā tas konkrēti izskatīsies, piemēram, katram potenciālajam riskam pretī varētu būt "jā" vai "nē". Turklāt apdrošinātāji jau var darīt vēl citas lietas, lai labāk skaidrotu savus pakalpojumus klientiem.

Tomēr fakts, ka īpašumu apdrošināšanas apjomi aug, es domāju, ir arī apdrošinātāju nopelns. Tādēļ no vienas puses, jā, viņi var darīt vairāk un labāk. No otras puses, ir redzams, ka pēc dažādām kataklizmām, vai tie būtu plūdi Jēkabpilī vai vētra Zemgalē, ja apdrošinātāji strādā labi, šajās vietās apdrošinās daudz vairāk. Tas ir ļoti izteikti.

Vēl viena problēma gan ir arī mūsu maksātspējā. Protams, ka visi gribētu apdrošināt vairāk, bet ļoti bieži mūsu sabiedrībā mēs par šādas polises segumu nespējam samaksāt. Ja mēs salīdzinām vidējo polises segumu Latvijā ar, piemēram, Lielbritāniju, tad tur segums ir plašāks.

Jūs pieminējāt, ka izaugsme ir arī dzīvības apdrošināšanā. Ar ko to skaidrot? Vai zināms efekts nav tam, ka valsts pieņēma lēmumu par vienu procentpunktu samazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī?

Jā, tam varētu būt efekts. Paskatīsimies, ar ko beigsies diskusijas, kurām rudenī būtu jāatsākas.

Es plusus dzīvības apdrošināšanā skaidroju ar divām lietām. Viens ir tas, ka cilvēki vispār ir atgriezušies pie uzkrāšanas, jo tajā mirklī, kad bija Covid-19, pēc tam sākās karš Ukrainā, ne vienam vien iestājās panika un uzkrājumi drīzāk tika izņemti. Tagad tomēr cilvēki ir atkal atgriezušies pie uzkrāšanas. Tādēļ drīzāk šis pluss pat ir veidojies no tā, ka iepriekš bija kritums un tagad ir notikusi atgriešanās. Es domāju, ka tas ir pats galvenais. Otra lieta - valsts ar saviem lēmumiem situāciju var uzlabot, bet var arī padarīt sliktāku. Ar pensiju sistēmu tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Pensija tiek veidota gadu desmitiem uz priekšu, un, ja tur kaut ko maina, tas ir jādara ar prātu. Piemēram, to, ka Igaunijas lēmums atļaut izņemt naudu no pensiju otrā līmeņa bija kļūda, tagad atzīst jau paši igauņi. Ar šādu populismu ir ļoti jāuzmanās, jo tas pēc gadiem var nākt kā bumerangs atpakaļ.

Statistika jau ir nepielūdzama, un analīzēs parādās, ka tagad ienākumu aizvietošanas koeficients ir ap 50-60%, ko mēs, aizejot pensijā, saņemam no tā, ko vidēji pelnījām darba mūža laikā, bet nākotnē strādājošo skaits pret pensionāru skaitu tikai un vienīgi samazināsies. Attiecīgi, no kā ņemt pensiju? Loģika saka, ka tai ir tikai un vienīgi jāuzkrāj.

Saeimā pašlaik ir arī grozījumi Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā, kas paredz samazināt administratīvo slogu un izmaksas tiem transportlīdzekļu īpašniekiem, kuru transportlīdzekļi nav iesaistīti ceļu satiksmē. Apdrošinātāji pret šiem grozījumiem iebilda. Kā pašlaik sokas sadarbība ar deputātiem, lai nonāktu pie kāda kompromisa?

Vasara ir bijis klusāks laiks, bet sarunas tagad atsāksies. Tā būs politiska izšķiršanās. Cilvēkiem, kuri būs cietuši no neapdrošināta stāvoša transportlīdzekļa, pienāksies atlīdzība, un tad ir jautājums, kā to visu nodrošināt. Eiropas direktīva pasaka, ka atlīdzība šādā gadījumā ir jāsaņem, un, kā katra valsts to nodrošina, tā ir pašas valsts izšķiršanās. Šobrīd mēs esam vieni no retajiem, kas Eiropā to vēl nav izdarījuši. Par to ir pārkāpuma procedūras, tādēļ gribi vai negribi, mums kāds risinājums būs jāatrod.

Tomēr Latvijā laikapstākļu dēļ ir pietiekami liels skaits cilvēku, kas ar automašīnu brauc tikai vasaras sezonā, un viņiem, protams, būs iebildumi, ja OCTA polise būtu jāpērk arī par laiku, kad mašīnas stāv ieziemotas.

Jā, tādēļ ir jāatrod kāds jēdzīgs risinājums. Nu, piemēram, ja cilvēks brauc tikai vasarā un pa ziemu viņa automašīna stāv viņa individuālās mājas pagalmā vai garāžā, tad visdrīzāk viņš bez OCTA var iztikt, jo varbūtība, ka viņš kādam citam var nodarīt kaitējumu, ir minimāla vai nekāda. Savukārt, ja šī mašīna ziemā stāv garāžu kooperatīvā vai kādas daudzstāvu mājas pazemes stāvvietā, tad es teiktu, ka OCTA ir jābūt, jo šajā gadījumā varbūtība par kaitējumu citiem stipri pieaug. Piemēram, Latvijā gadā sadeg 600-700 automašīnas. Ļoti bieži šajos gadījumos cieš vēl kāda cita blakus esoša automašīna vai īpašums. Un ko mēs darīsim, ja tā mašīna, ar kuru brauc tikai vasarā, aizdegsies zem daudzstāvu mājas, paraus līdzi vēl piecas sešas automašīnas un izraisīs ugunsgrēku arī ēkā? Doma ir, ka OCTA ir jāstrādā arī šādos gadījumos.

Visdrīzāk kompromiss varētu būt tāds, ka cilvēkam pašam ļaus izvēlēties pirkt OCTA polisi stāvošai automašīnai vai nē, bet atlīdzība būs jāmaksā jebkurā gadījumā, jo OCTA būtība ir, ka automašīnas radīti zaudējumi ir jāsedz jebkurā gadījumā - vai tā stāv vai kustās. To paredz Eiropas tiesu prakse.

Bet, ja OCTA nav, tad šādi gadījumi būs jāsedz no Garantiju fonda?

Jā. Un tad no Garantijas fonda mēs ejam pie vainīgā un piedzenam no viņa pilnu nodarītā zaudējuma vērtību.

Cilvēku izšķiršanās tad varētu būt tajā, ka, ja mana mašīna pa ziemu stāv vietā, kur var nodarīt kaitējumu citu īpašumam, tad drošāk ir nopirkt OCTA arī uz šo periodu. Ja tā stāv individuālajā īpašumā, kur kaitējumu var nodarīt tikai pašam, tad OCTA var arī nepirkt.

Galvenā šo izmaiņu doma ir, lai jebkurā gadījumā atlīdzību saņem cietušais.

Kā veicas ar maziem apdrošināšanas segmentiem, piemēram, mājdzīvnieku apdrošināšanu?

Tas ir līdzīgi kā ar privāto veselības apdrošināšanu. Nišas apdrošināšanas produktu apjoms pamazām aug. Ir jau arī skaidrs, ka tie nekad nebūs lieli apjomi, bet tiem ir tiesības būt, jo es domāju, ka visi, kuriem ir mājdzīvnieki, zina, kādas ir veterināro pakalpojumu cenas. Tas pats attiecas uz velosipēdu apdrošināšanu, pasākumu biļešu apdrošināšanu, kiberrisku apdrošināšanu un citiem produktiem. Salīdzinot ar lielajiem tirgiem, mums, protams, šo nišas produktu nav ļoti daudz un varēja būt vairāk, bet līdz ar tehnoloģiju attīstību būs izaugsme arī šajos mazajos apdrošināšanas veidos.

Kuros no šiem veidiem ir paredzama lielākā izaugsme? Vai tie nav kiberriski, jo daudzi uzņēmumi saskaras ar DDoS uzbrukumiem, daudziem nozīmīga biznesa daļa ir saistīta ar e-komerciju?

Jā, tā varētu būt. Sākotnēji kiberriskus Latvijā apdrošināja tikai atsevišķas IT kompānijas, un mēs pat rīkojām mācības, lai apdrošinātāji labāk izprastu šo jomu. Potenciāls kiberrisku apdrošināšanai pie mums vēl ir ļoti liels, tā vēl ir bērnu autiņos. Piemēram, ja mēs domājam par datubāzēm, kurās ir jutīgi dati, tad ir ļoti daudz ko vēl darīt. Mums ir paveicies, ka mums IT nozare ir spēcīga un nav bijušas tādas lielas datu zādzības kā dažās citās valstīs. Bet tas, ka šis risks ir un būs, arī ir skaidrs. Tādēļ šis apdrošināšanas produkts ir ar lielu izaugsmes potenciālu. Manuprāt, kiberrisku apdrošināšana varētu izaugt no nišas par lielu apdrošināšanas produktu. Ja mēs skatāmies uz Rietumeiropas tirgiem, tad tur lielākā daļa uzņēmumu kiberriskus apdrošina līdz ar īpašumu apdrošināšanu. Mums līdz tam vēl ir tālu.

Pēc pandēmijas gadiem bumu atkal piedzīvoja ceļošana. Vai aug arī ceļojumu apdrošināšanā?

Ceļojumu apdrošināšanas prēmiju apjomi, kas ir interesanti, samazinās. Bet tas nav saistīts ar to, ka cilvēki neceļotu, bet ar to, ka daudzi ir sapratuši, ka ceļojumu apdrošināšanu var saņemt arī caur banku kredītkartēm. Tādēļ dauzi ceļojumus vairs neapdrošina atsevišķi, bet skatās, kāds ir segums apdrošināšanai, kas nāk komplektā kredītkartēm. Ja ar to pietiek, tad cilvēki papildus neapdrošinās. Bet, protams, pirms ceļojuma ir jāpaskatās, cik plaša ir apdrošināšana, kas tiek piedāvāta kopā ar bankas karti, un vai tā atbilst ceļojuma mērķim. Tomēr kopumā apdrošināšanas segumi šajos gadījumos ir labi.

Vai nenākas saskarties ar problēmām, ka cilvēki ceļojumus iegādājas caur tūrisma firmām, kur apdrošināšana ietilpst kopējā ceļojuma cenā? Ir bijuši gadījumi, kad izrādās, ka ceļojumu kompānijas, lai samazinātu kopējo cenu, ir nopirkušas apdrošināšanu, kas sedz, piemēram, nogādāšanu mājās nāves gadījumā, bet ārstēšanas izdevumu segšana nav paredzēta.

Jā, tādas lietas reizēm gadās. Ar lielajiem ceļojumu rīkotājiem gan tādi gadījumi nav bijuši. Drīzāk problēmas ir bijušas ar nereģistrētajiem ceļojumu organizatoriem, kuri dažādos veidos izbēg no uzraudzības un ceļojumus rīko. Tur cilvēkiem vienmēr ir ļoti uzmanīgi jāskatās līdzi, lai nesanāk situācijas, ka, ja ceļojuma laikā sastruto zobs vai tiek lauzta roka, medicīnas pakalpojumi ir jāapmaksā pašam no savas kabatas.

Vai mainās paņēmieni, kā mēģina apkrāpt apdrošinātājus?

Paņēmieni ļoti ir mainījušies. Protams, ka vienmēr ir eksistējusi, sauksim to par, "pierakstījumu" sistēmu, kad lielāku zaudējumu gadījumā tiek piemests klāt vēl kaut kas. Piemēram, ja mašīna ir cietusi avārijā, tad tajā noteikti būs atradies arī dators, kurš būs nevis septiņus, bet tikai vienu gadu vecs un tamlīdzīgi. Šādi sīkumi vienmēr ir bijuši un noteiktā līmenī noteikti arī paliks. Bet to nav daudz. Turklāt tas diezgan izteikti ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Ja tā ir sliktāka, tad šādu gadījumu kļūst vairāk, ja labāka, tad to skaits samazinās.

Tomēr līdz ar mākslīgā intelekta attīstību apdrošinātājiem ļoti ir jāiespringst, lai atklātu viltojumus. Piemēram, "uzburt" ārstu izrakstus un čekus no Turcijas vai Ēģiptes tagad ir diezgan vienkārši.

Tas nozīmē, ka lielākā daļa apkrāpšanas mēģinājumu ir saistīti ar medicīnas pakalpojumiem?

Jā, tā ir ceļošanas apdrošināšana par medicīnas pakalpojumiem. Neteiksim, ka šādu gadījumu ir daudz, bet tas mums Latvijā ir kaut kas jauns.

Es pieļauju, ka mēs ne ar ko neesam unikāli. Par ko liecina citu valstu pieredze? Vai ir gaidāms ar mākslīgo intelektu saistītu krāpniecības gadījumu bums?

Protams, ka būs pieaugums, kā jau parasti, kad parādās kādas jaunas lietas, bet attīstās jau arī risinājumi, kā ar to cīnīties un krāpniekus pieķert. No vienas puses būs mākslīgā intelekta rīks, kas palīdzēs falsificēt ārsta zīmes, bet pretī būs risinājums, ar kura palīdzību varēs noskaidrot, ka šāds ārsts Ēģiptē nemaz neeksistē vai arī ka cilvēks šajā laikā Ēģiptē nemaz nav bijis.

Kāda pašlaik ir konkurence apdrošināšanas tirgū? No vienas puses, ir ienācis viens jauns apdrošinātājs, no otras puses, notika darījums starp "Ergo" un "Gjensidige".

Es teikšu, ka konkurencē lielu izmaiņu nav. Ja mēs paskatāmies uz nelielo Latvijas tirgu ar krītošu iedzīvotāju skaitu, tad tomēr ir astoņi deviņi riska apdrošinātāji un pieci seši dzīvības apdrošinātāji. Tas Latvijas tirgum ir vairāk nekā pietiekami. Līdz ar to mēs varam priecāties, ka konkurence ir un tirgū nāk arī kāds jauns, kas meklē savu nišu. Es arī nedomāju, ka "Gjensidige" un "Ergo" apvienošanās konkurenci ietekmētu negatīvi, jo veidosies lielāks spēlētājs, kas nopietnāk konkurēs ar citiem lielajiem tirgus dalībniekiem.

Ja runājam par konkurenci nākotnē, tad es drīzāk pieļauju, ka kāda lielāka Eiropas kompānija šeit varētu sākt sniegt pakalpojumus ar tehnoloģiskiem risinājumiem kādiem nišas produktiem, neatverot filiāli. Bet mūsu tirgus nav tik liels, lai mēs sagaidītu, ka te fiziski nāks iekšā kāds liels spēlētājs un sāks no nulles. Drīzāk tad tiktu nopirkts kāds no esošajiem spēlētājiem.

Vai tehnoloģiju attīstība neradīs jaunus apdrošināšanas veidus vai ceļus, kā tie tiek piedāvāti?

Jaunus ceļus radīs pilnīgi noteikti. Apdrošinātāji jau tagad izmanto mākslīgo intelektu un citus jaunos risinājumus, un noteikti, ka tas attīstīsies tālāk. Var parādīties arī jauni nišas produkti. Taču galvenais ir, ka, augot Latvijas iedzīvotāju maksātspējai, augs jau esošo produktu segumi. Tur ir gaidāms lielākais pieaugums. Lielajos tirgos ir redzams arī tas, ka kāds produkts tiek īpaši piemērots kādai noteiktai klientu grupai, piemēram, veselības apdrošināšanas polises, kas ir īpaši pielāgotas skolotājiem. Latvijā šādi tirgus segmenti ir ļoti mazi, tādēļ es nedomāju, ka mūsu tirgus attīstīsies šādā virzienā, bet apdrošināšanas polišu segumi gan noteikti varētu paplašināties. Īpaši liels potenciāls izaugsmei ir dzīvības apdrošināšanai, ņemot vērā, cik slikts Latvijā ir sociālā nodrošinājuma spilvens.

Vai pieaug strīdu skaits, kas nonāk līdz LAA ombudam?

Pēdējos gados ombudā izskatīto lietu skaits pamazām aug. Viens skaidrojums ir tas, ka arvien vairāk cilvēku zina, ka ombuds pastāv, un apdrošinātāji to piemin arī savos lēmumos.

Piemēram, pēc pagājušā gada vētras ombuds saņēma sūdzības no Jelgavas un Jūrmalas iedzīvotājiem par apdrošinātāju lēmumiem. Arī šogad sūdzību skaits nav mazāks, par spīti tam, ka nav bijušas lielas kataklizmas, kas būtu skārušas lielu skaitu privātpersonu, jo ombuds strādā tikai ar privātpersonu sūdzībām. Tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku zina par šo iespēju un to izmanto.

Mēs pat pašlaik domājam par papildu resursiem, lai ombuds lietas varētu izskatīt ātrāk.

Savukārt ja mēs skatāmies uz sūdzībām par OCTA, ko saņem Latvijas Transportlīdzekļu apdrošināšanas birojs, tad tur to skaits ir salīdzinoši stabils, un drīzāk mēs varam runāt par kritumu, nevis pieaugumu. Tas nozīmē, ka OCTA jomā apdrošinātāji savus pakalpojumus uzlabo, bet arī tur vēl ir ko darīt.

Cik daudzos strīdos ombudā izdodas panākt izlīgumu starp abām pusēm, un cik daudz lietu pēc tam aiziet uz tiesām?

Apmēram 15% lietu izdodas panākt kompromisu, kas nozīmē, ka gan apdrošinātājs atzīst, ka ir pieļāvis zināmas kļūdas, gan viņa klients piekāpjas savās pretenzijās. Apmēram 60% gadījumu ombuds lemj par labu apdrošinātājam, bet aptuveni 25-30% gadījumu ombuds lemj par labu apdrošinātāja klientam. Tā sadaļa, kas pēdējos gados aug, ir kompromisu sadaļa. Bet, jā, ir arī lietas, kur kāda no pusēm nav mierā ar ombuda lēmumu, un tās pēc tam nonāk tiesās.