Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis brīdina par gaidāmo sabotāžu pieaugumu

Ja sākam ar "Re:Baltica" pētījumu par sabotāžas aktu ar spridzekļu ievietošanu pasta sūtījumos, tad, kā noprotams, aizturēšanas šajā lietā turpinājās arī aizvadītajā nedēļā.

Strādājam. Draudi ir reāli, un tie vairs nav gadījumi, kas parādās tikai reizi pusgadā. Ir jāatkārtojas, ka vistraģiskākās sekas varēja būt gadījumā Okupācijas muzejā un labi, ka liesmas neaizgāja tālāk. Taču mēģinājumi bojāt infrastruktūru nu jau ir regulāri, un jāsadarbojas arī ar mūsu kaimiņvalstu dienestiem, jo notiek pārvietošanās pa Šengenas zonu.

Es nedomāju, ka šādu gadījumu kļūs mazāk, līdz ar to šādu izaicinājumu priekšā mēs būsim visu laiku. Jautājums ir, ko būtu jādara papildus? Manā skatījumā būtu jāinvestē speciālo uzdevumu vienībās, to mobilitātē un efektivitātē. Manuprāt, šodien tas ir vitāli svarīgi.

Ir jau aplēses, kādas investīcijas būtu vajadzīgas?

Viena lieta, kas mums būtu jāattīsta, ir vidējās klases helikopteri, kas spētu nodrošināt ātru reaģēšanu jebkurā Latvijas reģionā un vietā. Pašlaik mums ir pretterorisma vienība "Omega", kas ir bāzēta Rīgā, Latgalē ir Valsts robežsardzes speciālā vienība, bet, skatoties uz sabotāžas aktiem un vadoties no informācijas, kura nāk no drošības iestādēm, draudi vairs nav vidējā, bet jau augstākā pakāpē. Līdz ar to tiem ir jāgatavojas.

Cik tad ir šo sabotāžas aktu - desmiti, simti?

Simtos mēs noteikti nerunājam, bet to nav bijis mazāk par desmit.

Kādā laika posmā?

Pēdējo divu gadu laikā. Pagājušais gads iezīmējās ar to, ka notika pāreja no "maigās varas" - pasākumiem, vairāk centieniem iedarboties uz cilvēku prātiem, - jau uz fiziskiem uzbrukumiem mūsu infrastruktūrai.

Lietās, kuras ir nonākušas līdz tiesai vai citādi kļuvušas publiski zināmas, ir redzams, ka izpildītāji nav nekādi augstas raudzes sabotieri. Vai tas mainās? Vai ir bažas, ka sāk darboties daudz labāk profesionāli sagatavoti cilvēki?

Kā ikvienā noziegumā arī šeit ir izpildītāji, ir starpnieki, ir atbalstītāji, ir organizētāji. Organizētāji negrib, lai tiktu identificēti. Savukārt, izpildītāji pārsvarā ir ar kriminālu pagātni vai saistīti ar kriminālajām aprindām, un tā ir viena no jomām, kura pašlaik tiek izmantota. Dienesti pašlaik arī preventīvi paspēj novērst šāda veida noziedzīgās darbības, bet uztrauc tas, ka šis virziens neatslābs. Būsim reāli, mēs neatrodamies konvencionālā karā, bet karā ar Krieviju mēs esam.

Tie visi ir Latvijas valstspiederīgie?

Ne tikai. Tā ir organizētā noziedzība, kuras tīkls stiepjas tālāk nekā tikai Baltijas reģions. Tas ir sabotāžu īstenošanas "modus operandi". Nevar apgalvot, ka sistēmiski būtu redzams, ka personām, kuras to īsteno, būtu kāda ideoloģiskā pārliecība. Pašlaik izskatās, ka dominē merkantilas intereses kaut ko nopelnīt, neiedziļinoties būtībā tam, ko viņi dara. Ļoti bieži viņiem ir doti praktiski uzdevumi - izdari to un to, dabūsi tik un tik -, un cilvēki īpaši neaizdomājas, ko viņi dara. Visdrīzāk tieši tādēļ arī tiek izvēlēts šāds izpildītāju profils.

Visi šie gadījumi ir saistāmi ar Krievijas interesēm?

Mēs nevaram pateikt, ka simtprocentīgi visi, bet, vienu pēc otra šos gadījumus šķetinot, tomēr šāda ķēdīte aptuveni iezīmējas.

Arī šis gadījums ar sprāgstvielām sūtījumu paciņās liecina, ka iesaistīti ir dažādu valstu pilsoņi, aktivitātes notiek pāri robežām. Kāda pašlaik ir sadarbība ar citu valstu drošības dienestiem, un vai šeit nav šauro vietu?

Ar lūgumiem pēc atbalsta operacionālā līmenī nav nekādu problēmu. Gan mūsu lūgumi, gan mūsu partneru lūgumi tiek izpildīti. Vai visos gadījumos notiek informācijas aprite? Es domāju, ka vairāk tas notiek pēc pieprasījuma vai pēc kopīgas problemātikas. Piemēram, ja vairākās vietās parādās viens un tas pats fenomens, tad ir skaidrs, ka nav nepieciešama nekāda politiskā svētība vai kaut kas tāds, dienesti paši atrod kontaktus un risina lietas. Es nevaru minēt kādus negatīvus piemērus, ka mēs būtu kādam lūguši atbalstu un tas netiktu sniegts.

Cik nopietns gadījums ir pēdējais Valsts drošības dienesta ziņotais par spiegošanu Krievijas labā? Vai aizturētais ir kāda bijusī militārpersona?

Kā jau tika ziņots, aizturētais nav amatpersona un ir strādājis privātajā jomā.

Paziņojumā bija minēts, ka nodota informācija par militāro objektu plānojumu. Tas nozīmē, ka viņš ir strādājis ar militāro objektu būvniecību saistītā uzņēmumā?

Viņš bija no privātā sektora un viņam bija iespēja piekļūt informācijas apritei, un bija izpratne, kas bija veidojusies no pieredzes privātā biznesā.

Vai viņa spiegošanas apmērs ir uzskatāms par nopietnu?

Kā jau tika pieminēts, runa ir par konkrētiem militārajiem objektiem, un informācija ir nodota mūsu nedraudzīgajam kaimiņam. Līdz ar to ir saskatāms konkrēts nolūks un motīvs. Manā skatījumā tas ir nopietni. Šī persona ir bez pielaides klasificētai informācijai, bet, nebūsim naivi, sabotāžas akti liecina, ka var būt mēģinājumi iesaistīt personas arī citā līmenī. Tāpēc Valsts drošības dienests jau preventīvi skatās uz izbraukšanu un liedz doties uz agresorvalstīm valsts amatpersonām. Tā jau nav, ka tajā pusē nebūtu informācijas, kurš un ar ko nodarbojas. Ir iespējas simts un vienā veidā mudināt personu sākumā uz kādu sīku sadarbību un lēnām iesaistīt arvien vairāk.

Kaut vai sociālajos tīklos pēc šī gadījuma daudzi saka, ka spiegi varētu būt arī valsts struktūrās, kur ir pielaides klasificētai informācijai.

Bažas nevar izslēgt, un pilnīgi noteikti mums ar šādām bažām ir jādzīvo. Visi ir dzīvi cilvēki, un jebkurš ir ievainojams tādā vai citā veidā. Nevajag nenovērtēt arī pretējo pusi par zemu.

Jau pieminējāt, ka iekšlietu resoram vajadzētu papildus jaunus helikopterus.

Jā, un runa ir par vidējās klases helikopteriem, lai tie spētu pārvietot vienības, piemēram, astoņu cilvēku sastāvā, kas spēj izpildīt specifiskus uzdevumus. Militārie helikopteri tiek izmantoti savā jomā, bet mums ir jāskatās uz risinājumiem iekšlietu dienestam. Jautājums, protams, ir par finansējumu. Budžeta iespējas pašlaik ir tādas, kādas tās ir. Tādēļ ir jāskatās, vai mēs šim mērķim varam izmanot arī kādus citus mehānismus - Eiropas Savienības fondus, citus atbalsta mehānismus.

Mums šodien ir jābūt spējīgiem būt ļoti mobiliem un rīkoties efektīvi.

Ar esošajiem Valsts robežsardzes helikopteriem nepietiktu?

Tie nav vidējās klases helikopteri un veselu vienību pārvietot nespētu. Ar tiem var pārvietoties trīs, lielākais, četri cilvēki.

Otra lieta - arī pierobežā izaicinājumu ir gana daudz, un mēs nevaram atļauties tos izmanot, lai reaģētu uz situācijām dažādos Latvijas reģionos. Ko tad mēs darīsim, ja konkrētā laikā tos vajadzēs arī uz robežas?

Šī vajadzība nav tādēļ, lai tikai būtu. Tā izriet no tās situācijas, kāda ir pašlaik un kā tā var attīstīties.

Jūs minējāt arī speciālo vienību stiprināšanu. Iecere ir stiprināt Valsts policijas pretterorisma vienību "Omega" un Valsts robežsardzes speciālo uzdevumu dienestu "Sigma" vai veidot vēl kādas vienības?

Nē, jaunas vienības dibināt nav domāts. Mums ir divas speciālo uzdevumu vienības, un vēl arī policijas Speciālo uzdevumu bataljons, kuram ir filiāles arī reģionos un kurā dienē puiši ar paaugstinātu sagatavotības līmeni, kas spēj stāties pretī dažādiem izaicinājumiem. Jautājums ir par mobilitāti. Latvija nav liela valsts, bet ir starpība, vai "Omegai" no Rīgas ir jānokļūst līdz kādam Latvijas galam ar mašīnu vai ar helikopteru. Es šo jautājumu uzturu un uzturēšu, bet, protams, gan nākamā gada, gan vidēja termiņa budžeta iespējas lielā mērā ir saistītas ar aizsardzības mērķiem. Tādēļ ir jāmeklē citi finansēšanas mehānismi.

Arī Valsts policijā, manuprāt, būtu jāpāriet uz smagākiem ieročiem, nekā tas ir pašlaik. Mēs varam atcerēties kaut vai šo piemēru Lietuvā, kad slepkava atklāja uz policijas patruļu automāta uguni, bet policistiem ir tikai pistoles. Es domāju, ka ir pienācis laiks, kad patruļmašīnās ir jābūt nopietnākiem ieročiem. Tāpat arī Kārtības policija ir jāgatavo ne tikai, atvainojos, dzērāju un huligānu aizturēšanai, bet šajos ģeopolitiskajos apstākļos arī pretdarbībai kaut kam nopietnākam.

Cik helikopteru vajadzētu? Kādus divus?

Gluži vienkārši nevajadzētu būt tā, ka Rīgā mēs uz kaut kādiem notikumiem spējam reaģēt, bet kādos citos reģionos nē. Jābūt tāpat kā ugunsdzēsējiem, kuriem ir vidējais laiks, kurā jāierodas notikumu vietā, un tas attiecas uz visu Latviju. Skaidrs, ka policisti ir visā Latvijā un viņi notikuma vietā ieradīsies, bet es runāju par īpaši apmācītu vienību mobilitāti. Mums to vajadzētu darīt proaktīvi.

Jums jau ir idejas, kur ņemt finansējumu šādam mērķim? Piemēram, tas ir Eiropas Drošības rīcības fonds (SAFE)?

Eiropas Komisija par SAFE aktivitātēm gala vārdu vēl nav pateikusi. Publiski ir izskanējis, ka no SAFE Latvijai varētu būt pieejami 5,7 miljardi eiro, bet realitāte ir tāda, ka mums ir definēts arī valsts parāds, kurš nepārsniedz 55% no iekšzemes kopprodukta, un visi šie ir aizņemšanās mehānismi. Tādēļ ir arī skaidrs, ka mēs 5,7 miljardus eiro aizņemties nevaram, jo tas viss ir savstarpēji saistīts. Tādēļ uz šo jautājumu mums vēl precīzas atbildes nav. Bet mēs ar savām aktivitātēm esam pieteikušies arī SAFE mehānismam, un tas varētu būt viens no avotiem.

Kādi vēl ir varianti?

Vēl būs jaunais Eiropas Savienības fondu periods. Arī tas ir viens no iespējamiem risinājumiem. Bet šis ir finansiāli ietilpīgs projekts. Tiesa, arī realizācijas laiks tam varētu būt pietiekami liels. Esmu diezgan pārliecināts, ka, ja mums pašlaik nebūtu tik ļoti jāiespringst par militārajiem izaicinājumiem, šis jautājums jau būtu izkustējies.

Ir izskanējusi iecere arī par sauszemes robežas slēgšanu. Kāpēc to nevar slēgt? Kas ir sekas, kuras radīsies, ja valdība tagad pieņem lēmumu par sauszemes robežas slēgšanu?

Es sākšu no otras puses. Es pašlaik neredzu ieguvumus no sauszemes robežas slēgšanas. Jā, politiski šādu lēmumu var pieņemt, bet kāds būs ieguvums?

Tādas eskalācijas, kāda bija Polijā, kad robežsargiem uzbruka pat ar Molotova kokteiļiem, Latvijā, paldies Dievam, nav. Ja būtu kāda no šīm pazīmēm, mēs robežu nekavējoties slēgtu.

Ja mēs aiztaisītu robežu, iekšlietu sistēmai jau tas nenāktu par sliktu. Ja pāri robežai nav kustības, mums ietaupās resursi utt. Taču arī no ekonomiskās puses ir savi aprēķini. Ja slēdz robežu, tad zūd daudzas darba vietas. Nevis tādēļ, ka nevarētu braukāt turpu šurpu, bet tāpēc, ka tranzīta apkalpošanā ir iesaistīti pietiekami daudz strādājošo. Turklāt Polija pašlaik ir aizvērusi robežu ar Baltkrieviju līdz turpmākam rīkojumam. Ja viņi ilgi robežu turēs ciet, tad esmu uzrunājis jau Satiksmes ministriju, jo mums ir jāmēģina saprast, kā varētu pārvirzīties kravu kustība. Tas var nonākt līdz tam, ka tranzīta kravu apkalpošana prasīs tik lielu resursu, ka mēs saskarsimies ar visiem no tā izrietošajiem riskiem. Ja pie robežas būs desmitiem kilometru garas kravas mašīnu rindas, cilvēki tur dzīvos nedēļām, tad veidojas potenciāli ļoti bīstama vide. To visu monitorēsim.

Tomēr sauszemes robežas slēgšanas aizstāvji saka, ka tad pār robežu neplūdīs arī diversanti, spiegi un katru nedēļu nebūs jāsūta aicinājumi nedoties braucienos uz Krieviju un Baltkrieviju.

Protams, tas nav stāsts, uz kuru ir atbilde tikai "jā" vai tikai "nē".

Kāds ir jūsu vērtējums par Satiksmes ministrijas ieceri pārtraukt neregulāros pasažieru pārvadājumus uz Krieviju un Baltkrieviju?

Es to atbalstu. Arī regulāro pasažieru pārvadājumu pārtraukšanu es atbalstu. Regulāro pārvadājumu veicējiem tagad ir jāatjauno licences, un es zinu satiksmes ministra nostāju, ka šādiem pārvadātājiem tās nav jāatjauno.

Protams, ka cilvēku plūsmu kā tādu mēs nevaram izslēgt. Mums ir jārēķinās, ka Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs ir dažāds un ir mūsu valstspiederīgie, kuriem tur ir radinieki un citas vajadzības. Tādēļ es satiksmes slēgšanai pilnībā, attiecinot to arī uz vieglo transportu, lielu pievienoto vērtību neredzu, jo tad šie cilvēki brauks, piemēram, caur Lietuvu, ja vien tā nepieņems tādus pašus lēmumus. Taču risku mazināšanas dēļ organizētai cilvēku pārvadāšanai, tūrisma braucieniem nav jānotiek. Turklāt te pat nevajag valdības lēmumu, te ir Satiksmes ministrijas kompetence nepagarināt licences.

Nu labi, bet tad cilvēki, kas tagad brauc ar autobusiem, pārsēdīsies uz vieglajām automašīnām un brauks tāpat.

Labi, bet mums tas nav jāatbalsta, ja varam to nedarīt. Ja kāds grib braukt individuāli, lai tā dara, bet autobusu satiksme uz Krieviju šodien nav atbalstāma. Jā, mēs esam konservatīvi, un, manuprāt, tas ir pareizi.

Tāpat, lai kādi izaicinājumi arī būtu ar sistēmu, kas ir spēkā no 1.septembra [trešo valstu pilsoņiem, kuriem nav Latvijas izsniegtas vīzas vai uzturēšanās atļaujas, no 1.septembra pirms ieceļošanas Latvijā jāiesniedz ziņas par sevi un ceļojuma mērķi Valsts apdraudējuma novēršanas informācijas sistēmā - red.], es uzskatu, ka tā ir pareiza. Eiropas Komisija, visticamāk, mūsu risinājumu vēl vērtēs. Bet ir šī problēma, ka ir valstis, kas Krievijas pilsoņiem tūrisma vīzas izsniedz ļoti viegli un pat ar pieaugošu tendenci. Un tad ir arī šis jautājums, kāda jēga mums ir slēgt sauszemes robežu, ar argumentu, ka tad nebrauks sabotieri, ja pa Šengenas zonu viņi pārvietojas, cik uziet. Tādēļ mēs esam praktiski vienīgā valsts, kas ir spērusi šādu soli, un, ja šī sistēma iestrādāsies, es domāju, ka tā ir gana laba, jo 48 stundas pirms tam tomēr tev ir jāpasaka, kāpēc tu brauksi, cik ilgi būsi, un kādam tas var radīt diskomfortu.

Kad varētu pabeigt viedās robežas izbūvi uz austrumu robežas?

Nākamgad.

Kādas tehnoloģijas tur būs?

Viedā robeža nozīmē, ka apmēram 460 kilometri austrumu pierobežā tiks aprīkoti ar optisko kabeli, kas pavērs iespēju pievienot plašu funkcionalitāti, tostarp mākslīgā intelekta risinājumus. Protams, tas nenozīmē, ka robežu nevarēs mēģināt nelegāli šķērsot, bet, ja to mēģinās fiziski bojāt, tiks saņemta informācija. Savukārt mākslīgā intelekta risinājumi ļaus saprast, vai pie robežas ir pārkāpējs vai kāds meža zvērs, vai robežsargs. Mainīsies arī robežsardzes darbības koncepts. Pašlaik patrulēšana drīzāk balstās uz reaģēšanu, bet mums ir jāspēj rīkoties ātrāk. Ja robeža ir šķērsota un mēs tur varam ierasties pēc pusstundas, tad neviens jau tur nesēdēs un mūs negaidīs. Es jau arī iepriekš minēju, ka ir mainījies arī robežpārkāpēju profils, un tagad tie ir vīrieši spēka gados, kuri ir trenēti visu izdarīt pēc iespējas ātrāk. Līdz ar to tas ir komplekss darbs, kā izveidot tīklu tā, lai potenciālie robežpārkāpēji nepaspētu aiziet valsts dziļumā. Arī Polija, kurai ir pavisam citi resursi, atzīst, ka kādus 4% nespēj aizturēt.

Turklāt Latvija regulāri saņem pārmetumus, ka mēs vispār esam vājais posms.

Bet to neapliecina skaitļi. Es būšu tiešs - tad, kad pašam ir problēma, tad viens no veidiem, kā novērst no tās uzmanību, ir novirzīt to uz kādu citu. Tā kā Vācija bija pirmā, kas uz robežām atjaunoja robežkontroli, izraisot problēmas arī uz Vācijas un Polijas robežas, jo tās ir neērtības un viss no tā izrietošais, tad arī Polijā opozīcija ar savu kritiku neguļ.

Kāpēc es saku, ka statistika to neapliecina? To rāda to cilvēku skaits, kas pēc tam ir aizturēti Lietuvā, Polijā un atgriezti Latvijā. 2023.gadā bija lielais bums, kad robežu centās šķērsot 14 000, un tad Lietuvā un Polijā aizturēto un Latvijā atgriezto cilvēku skaits bija ap 1000. Pagājušajā gadā tādi bija vairāk nekā 500, šogad, neraugoties uz to, ka robežšķērsošanas mēģinājumu skaits ir jau divas reizes lielāks nekā pērn, atgriezto personu skaits ir mazāk par 500. Vai tādēļ var pateikt, ka mēs sākam strādāt sliktāk? Ņemot vērā, ka gan Lietuvā, gan Polijā ir audzēti resursi, lai nelegālos migrantus spētu noķert, es tam galīgi negribu piekrist.

Kas ir šie 500 atgrieztie?

Tie ir gan tie nelegālie robežšķērsotāji, kas ir tikuši cauri Latvijai un tad ir pieķerti Lietuvā vai Polijā, kā arī tie ir cilvēki, kas Latvijā ir pieprasījuši patvērumu. Taču procedūra ir tāda, ka brīdī, kad tiek pieprasīts patvērums, cilvēks kļūst par personu, kas var brīvi pārvietoties, un lielākā daļa no viņiem tajā pašā brīdī dodas precīzi tajā pašā virzienā, bet saskaņā ar Dublinas regulu viņiem ir jāatgriežas valstī, kurā ir pieprasīts patvērums. Tādēļ 500 ir kopējais skaits, kurā ir šīs divas kategorijas.

Kā ir iecerēts sargāt viedo robežu, jo robežas infrastruktūra regulāri tiek bojāta, un, ja ar akmeni sasitīs viedo kameru, tas izmaksās krietni vairāk nekā sagrieztas drātis?

Ir jārēķinās, ka fizisku bojāšanu mēs izslēgt nevaram. Mēs apzināti esam veidojuši robežas infrastruktūru bez buferzonas, un robežas žogs iet precīzi pa robežu, lai nebūtu šaubu, ka persona ir šķērsojusi robežu. Līdz ar to no otras puses var piekļūt līdz pašam žogam un kameras var tikt bojātas. Kā sargāsim? Visas metodes es publiski neatklāšu, bet tas ir vairāku komponentu apvienojums. Bet arī Polijā viedo robežu bojā, un ar to ir jārēķinās. Tā šodien ir maksa par drošību.

Jums esot ideja par brīvprātīgo piesaistīšanu Valsts policijai? Kā tas ir iecerēts?

Es apzinos visu, kas izriet no demogrāfijas un finanšu resursiem, bet mums trūkst policistu, neskatoties uz to, ka šogad situācija ir krietni uzlabojusies. Viens no risinājumiem ir sabiedrības iesaiste. Piemēram, mums jau veidojas ļoti laba sadarbība ar nevalstisko sektoru civilās aizsardzības jomā. Un zināmā mērā es gribu aizņemties Igaunijas pieredzi un es domāju, ka tā būtu jādara arī mums. Konkrēti tas nozīmē, ka Valsts policijas koledžā tiek īstenota vairāku līmeņu apmācība brīvprātīgajiem, kas, piemēram, ir gatavi piedalīties sabiedriskās kārtības uzturēšanas pasākumos. Protams, ka brīvprātīgos nav paredzēts iesaistīt kriminālizmeklēšanā vai operatīvajā darbā, bet, piemēram, kārtības nodrošināšana masu pasākumu laikā, manuprāt, ir ļoti atbilstoša.

Igaunijā ir tā, ka pirmajā posmā brīvprātīgie iegūst tiesības veikt pienākumus kopā ar policijas darbinieku, nākamajā līmenī pēc atbilstošas apmācības viņi iegūst tiesības pienākumus veikt jau patstāvīgi. Arī Igaunijas iekšlietu ministrs ir brīvprātīgais, un kopumā Igaunijā ir ap 2000 brīvprātīgo policistu. Mani šī sistēma ļoti uzrunā, jo, piemēram, masu pasākumu ir daudz, policija pašlaik strādā ar virsstundām no viena pasākuma uz otru, un brīvprātīgie būtu ļoti labs atbalsts. Tāpat brīvprātīgie noteikti daudz labāk varētu izprast, kāds ir policistu darbs, un daļa noteikti pēc tam varētu izvēlēties apgūt policista profesiju.

Tas būtu tāpat kā ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem, kas paši uzņemas zināmu atbildības jomu, un ar šo resursu mēs rēķināmies.

Tas nozīmē, ka es kā privātpersona savā no pamatdarba brīvajā laikā varu palīdzēt Valsts policijai?

Jā, tas ir līdzīgi kā ar Zemessardzi, princips būtu tāds pats. Noteikti būs Valsts policijas koordinators, kurš pateiks, ka tajā un tajā datumā mums vajadzētu palīdzību, un, ja tev ir laiks, tad tu vari doties, ja nav, tad nē.

Vairāk tas tiešām būtu domāts ar masu pasākumiem, kad ir vajadzīga papildu policijas klātbūtne, ar sabiedriskās kārtības uzturēšanu, noteiktumu ievērošanu. Tas vairāk varētu būt Kārtības policijas resurss, kā mums pašlaik trūkst.

Ir zināms, ka ir pašvaldības, kurās ir arī problēmas ar pašvaldības policijas nodrošināšanu. Šādās vietās brīvprātīgie varētu doties, piemēram, arī uz izsaukumiem, kur ir jārisina sadzīves konflikti, vai tas tomēr būtu par daudz?

Arī Valsts policijai par ģimenes konfliktiem un varmācīgu personu nošķiršanu ir īpašas apmācības. Ja brīvprātīgais iziet šīs apmācības un sekmīgi nokārto pārbaudījumu, tad es domāju, ka jā. Brīvprātīgie, kas ies uz augstāka līmeņa apmācībām, noteikti tiks arī atbilstoši pārbaudīti. Nebūs jau tā, ka katram uzreiz dos dienesta automašīnu un ļaus rīkoties.

Taču kopumā es pašlaik neredzu citu risinājumu, jo mums trūkst apmēram 1000 policistu. Parunājot gan ar nevalstiskajām organizācijām, gan policijas vadību, ir tomēr optimisms, ka būs brīvprātīgie, kas gribētu palīdzēt.

Taču brīvprātīgajiem nebūs policistu speclīdzekļu?

Būs, ja viņi izies augstāko apmācību līmeni. Sākotnējā līmenī brīvprātīgie var darboties kā papildu atbalsts policistam, piemēram, kopā ir viens policists un divi brīvprātīgie. Nākamais līmenis ir jau noteiktu apmācību un pārbaužu iziešana. Es saprotu, ka Igaunijā brīvprātīgajiem ir iespēja saņemt policistu speclīdzekļus. Piemēram, tagad jau arī privātpersonas, nokārtojot atbilstošus pārbaudījumus, var iegūt ieroču turēšanas atļaujas. Taču brīvprātīgo gadījumā es vairāk domāju par pašaizsardzības elementiem.

Vai te nevar iznākt pārklāšanās ar Valsts aizsardzības dienestu?

Nē, tas nekādā veidā nav saistīts. Mēs to redzam kā pastāvīgu brīvprātības elementu, nevis kā darbu 11 mēnešu ilgumā.

Par izdienas pensijām. Vai līdz ar pašlaik panākto kompromisu šis stāsts ir beidzies vai tomēr pēc gada vai diviem pie šī jautājuma tomēr var nākties atgriezties?

Es domāju, ka pašlaik tāds saprātīgs risinājums, kāds ir panākts, varētu tikt pieņemts, bet kaut kad nākotnē pie tā būs jāatgriežas. Turklāt atgriezties vajadzētu tad, kad būtu pieejams finansējums, nevis tad, kad naudas nav. Motivācijai darīt darbu jābūt saistītai ar atalgojumu, nevis ar nākotnes izdienas pensiju. Tas nav labākais motivators. No otras puses valsts ir noteikusi konkrētus uzdevumus, kuri iekšlietu dienestam ir jāveic, un, lai tos veiktu, darbiniekiem ir jāatbilst arī noteiktiem kritērijiem, bet ar laiku ir runa par šo spēju zudumu. Nu, piemēram, ugunsdzēsēja glābēja ekipējums vien, kad jādodas iekšā ugunsgrēkā, sver 25 kilogramus. Es domāju, ka sabiedrības ieguvums pret izmaksām tomēr būtu lielāks, ja mēs šo kategoriju neaiztiktu un ļautu viņiem dienēt līdz 50 gadiem.

Bet vēl priekšā būs izskatīšana Saeimā, un es pieļauju, ka tur arī vēl būs daudz interesantu diskusiju.

Tagad riska zona bija tie, kuriem bija 20 gadu izdiena, bet vēl nebija sasniegts 50 gadu vecums. Sākotnēji Valsts kanceleja gribēja pensionēšanās vecumu palielināt arī šai kategorijai. Tikai Valsts policijā vien bija vairāk nekā 1200 šādu cilvēku. Ja liels skaits šo izmaiņu dēļ aizietu izdienas pensijā, tad budžets no efekta saņemtu defektu.

Ko darīt ar dzērājšoferiem? Nu jau ir pagājuši divi gadi pēc Krimināllikuma grozījumiem ar bargākiem sodiem, konfiscētās mašīnas uz Ukrainu tiek sūtītas kāliem vien, bet dzērājšoferu skaits būtiski nemazinās.

Man ir iznācis aprunāties ar pāris cilvēkiem, kas ir sodīti, un viens no tiem bija gana jauns puisis. Viņš teica, ka tikai pēc visu "apbalvojumu" piešķiršanas viņš esot sapratis, cik tas ir skarbi. Viņam vissāpīgākais šķita uz pieciem gadiem atņemtās autovadītāja tiesības. Doma bija, ka, ja es būtu sapratis, kas mani gaida, tad nekad to nebūtu darījis. Tikai tad, kad sods tika piešķirts, viņš reāli saprata, kas pienākas par braukšanu reibumā.

Vai sodu bardzība vēl būtu jāpalielina, vai būtu jādara vēl kaut kas? Tas pašlaik ir atklāts jautājums, jo universālas receptes te laikam nav.

Nesen bija Latvijas Zvērinātu advokātu padomes preses konference par gadījumu ar vienu advokāti. Kāds ir jūsu komentārs par šo gadījumu?

Man ir apliecinājuši, ka Valsts policija ir strādājusi atbilstoši likumam un visas darbības ir bijušas sankcionētas no prokuratūras puses. Dienesta pārbaude ir uzsākta, un līdz ar to būs skrupuloza šī gadījuma analīze.