Velosipēds uz ietves: skandināt zvaniņu vai nē?

Ilona platformā “Threads” uzdod “skūteristiem” jautājumu: “Kāpēc, jūs, drāžoties garām gājējiem, neizmantojat brīdinājuma signālu? Starp citu, riteņbraucēji tāpat. Gājējiem taču nav acu uz muguras, lai redzētu, ka no mugurpuses kāds drāžas ar skūteri.”

Atbildes ir dažādas, tostarp ir gājēji, kas uzskata, ka tādi signāli drīzāk nevajadzīgi sabiedēs.

Ineta: “Nelietoju signālu, jo cilvēki nobīstas un tad lec virsū. Es, braucot ar skūteri vai riteni, krietni pirms cilvēka sabremzēju un nobraucu lēnītēm garām. Cilvēki, kas iet ar suņiem vai maziem bērniem, vai nu ļoti, ļoti lēni nobraucu vai apstājos pilnībā, lai paiet garām, un tikai tad turpinu ceļu.”

Romualds: “Eju ar kājām – kaitina trakie riteņbraucēji Braucu ar velosipēdu – kaitina tizlie gājēji Braucu ar auto – vispār visi kaitina...”

Imants: “Kas Tu, jocīga esi? Ja visi sāktu pīpināt, tad te būtu kā Indijā. Jāpīpina, ja Tev bremzes pazūd, nevis joka pēc.” 

Ilona: “Nezināju, ka, braucot pa ietvi, šajā gadījumā, pat drāžoties ātrumā pa ietvi, kur tajā brīdī iet gājēji un pīpinot brīdināt par tuvošanos, ir pīpināt joka pēc. Es sapratu, tu esi viens no tiem dullajiem, kam noteikumi nav domāti.”  

Imants: “Kad eju ar kājām, man nepatīk, kad kāds mani traucē ar savu zvaniņu, kad braucu ar velo, nekad nepīpinu, mierīgi apbraucu. Ar stāvdrāzi nekad neesmu braucis. Ar auto braucot nepīpinu, kad apdzenu velobraucēju.”

Oskars: “Man nepatīk, kad kāds mani, gājēju, mēģina nostumt no ietves ar signāliem utt. Ietve ir iešanai, un citi tur labākajā gadījumā ir ciemiņi. Viņiem ir jānobremzē līdz ātram gājēju ātrumam, lai uzmanīgi apdzītu.”

Jānis: “Tomēr, lai uzmanīgi apdzītu, jābūt drošam, ka gājējs pēkšņi nemaina iešanas virzienu. Ne jau tīšām, bet kaut arī esot labā noskaņā un pa telefonu tērzējot ar savu mīļoto, kad apkārtējai pasaulei nepievērš uzmanību. Tad savlaicīgi paskandināts velosipēda signāls novērš sadurmes varbūtību pat tad, ja velosipēds brauc pavisam lēni. Es to neuzskatu par apvainojumu, bet gan cieņpilnu attieksmi pret gājēju.” 

Ilona: “Tieši tā. Elementāri – mamma ar maziņo staigā, maziņajam ziņkāre, tipina tad tur, tad šur, pēta visu. Signāls brīdina mammu, ka vismaz jāapstājas un garām jāpalaiž, lai nesanāk sadursme.”

noniin111: “Lai citi dzirdētu, ka braucu ar velo, es saslēdzējā-pakavā atstāju iespraustu atslēgu saišķi un pašu pakavu turu uz stūres. Braucu un nepārtraukti grabu. Man šķiet, ka gana efektīvi un nav tik biedējoši, kā pēkšņs, skaļš zvaniņa trinkšķis.”

Velga: “Varbūt nevis nesties lielā ātrumā un dzindzināt, bet gan braukt normāli? Ietve ir paredzēta gājējiem!”

Ģirts: Mani gan kā gājēju, gan velobraucēju kaitina zvaniņa izmantošana. Pie gājēja jāpiebrauc lēnām un tas rūpīgi jāapbrauc, nevis jāzvana, lai palecas, un jājoņo garām.”

Nimidele: “Kā riteņbraucēja ļoti reti lietoju signālu, jo bieži cilvēki sabīstas, negaidot, ka kāds brauks no muguras. Kā autobraucēja ikdienā zinu, cik riteņbraucējiem nedroša vide auto plūsmā. Kā gājēja un autobraucēja piekrītu jums – skūteri ir ārprāts gan uz trotuāra, gan uz braucamās daļas.”  

Artūrs: “Tieši visai nesen par to bija topiks pretējā virzienā – un kaudze cilvēku sāk nod... par to, ka gājējam uz ietves ir priekšroka, un dos pa muti visiem, kas atļaujas izmantot zvaniņus.”

Ieva: “Ļoti pareizi. zvaniņa dzindzināšana uz gājēju ietvēm nozīmē, ka gājējam uz gājēju ietves (kur viņam ir priekšroka) jāpārtrauc sava kustība, jāapstājas, jāgriežas apkārt un jāsaprot, uz kuru pusi lekt malā. Tīrs terors. Un jā, riteņbraucēji, kā jums patiktu, ja katrs tuvojošais auto jums taurētu?”  

Katrīna: “Gaisa tiltu pāriet vispār kā maza pašnāvība. Gan skūteri, gan velo nesas tā kā pa maģistrāli, ne pabrīdina, ne ko, vienkārši lido garām pa šauru maliņu. Es eju ar ratiem, esmu sākusi iet ietvei pa vidu, lai izdzīvotu.”

Dairis: “Piekrītu zvanam, bet viņi lec pa labi vai kreisi un tad paskatās aizmuguri, pēc tam lamājas. Vai pabrauc garām un lamājas. Cenšos vienmērīgā ātrumā braukt garām, ja atrodos uz ietves. Lai nebļauj un nebīstas. Uz brauktuves auto arī nepīpina un vienkārši tuvu nobrauc garām. Ceru, ka nākamie velosipēdisti jums kulturālāk pabrauks garām. Ir jāpabrauc ar visiem transporta līdzekļiem, lai saprastu plusus un mīnusus tai visā un izveidotos kultūra.”

Līga: “Es tieši saņemu pārmetošus skatienus kad “dzindzinu”. Priekšvēsture – priekšā gāja kompānija, senči nepieskatīja savus bērnus, bērni savukārt neskatās, kur brauc, un veic neprognozējamus un haotiskus manevrus (Mežaparks ir sāpju aleja), un, protams, pēkšņi strauji nogriezās man priekšā, labi, ka ātrums man nebija liels, es no straujas bremzēšanas pārlidoju pāri stūrei, bērns pat nepaskatījās manā virzienā aizbrauca tālāk, senči arī baigi neiespringa par šo. Tāpēc tagad es labāk brīdinu par tuvošanos.”  

Ilona: “Ceru, ka jums viss bija labi pēc tā lidojuma. Man šitie nepieskatītie bērni arī slidotavā besī. Cilvēki slido, atpūšas. Dauzās divi sīkie, mētā pa ledu hokeja cimdus, šļūkā uz bortu un vecākiem pie pakaļas, ka cilvēks var paklupt aiz cimda vai sīkā un gūt smagas traumas.” 

Sanija: “Sasmējos. Es braucu ļoti akurāti un jau krietnu gabalu pirms gan knapi ripoju, gan uzzvanu. Un tad saņemu bļāvienus virsū, ko zvanot, kur vispār braucot. Ja nav velojoslas, nav aizliegts braukt arī pa ietvi. Bet citi zvaniņu uztver kā uzbraucienu un pārmetumu, nevis brīdinājumu, jo, kā sakāt – viņi mani neredz un es par sevi pabrīdinu.”

Ilona: “Manā uztverē, ja ievērojat CSN un braucat prātīgi gājējiem garām, padzindzinat, brīdinot par savu tuvošanos, jums nav jāpievērš uzmanība tam, ka kāds bļauj uz jūsu dzindzināšanu. Lai jums forša diena.”

Anda: “Nav ko mani biedēt ar zvaniņiem... Lūdzu, apbrauciet. Vienalga, kā. Gājēju iela ir gājējiem. Man “uz varžacs uzkāpusi” Dzirnavu ielas zemtilta šaurā taciņa.” 

Madars: “Riebjas, kad uz ietvēm izmanto zvaniņus.”

Maija: “Labi saprotu šo domu, taču, ja mierīgi ejot pa ietvi, 10 minūšu laikā garām brauks 10 skūteri vai riteņbraucēji, un katrs dzindzinās pēc pilnas programmas, tad nākamajam jau gribēsies, piedodiet, bet maukt.”  

Kristīne: “Es kā velobraucēja nekad nevizinos pa Rīgu. Latvijā ir daudz burvīgu taku un arī tukšu veloceļu, kur braukt ir patiesa bauda. Rīgas šaurajās ielās velosipēdisti ir anomāli.” 

Adele: “Es piebremzēju un apdzenu. kāpēc man vēl jāsignalizē, lai man uzlektu virsū?” 

Gunita: “Es tieši varētu sabīties, un paspert soli sāņus, tīri automātiski.”

Un ko paredz ceļu satiksmes noteikumi? Velosipēdistam jābrauc ar ātrumu, kas neapdraud satiksmes drošību, pa attiecīgā virziena velojoslu iespējami tuvāk tā labajai malai. Ja tādas nav, pa brauktuvi vienā rindā iespējami tuvāk labajai malai. Aizliegts braukt pa brauktuvi, ja blakus atrodas veloceļš.

Bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, un velosipēdistiem, kas tos pavada, atļauts ar velosipēdu braukt arī pa ietvi. Pārējiem – ja nav veloceļa un braukšana pa brauktuvi, ņemot vērā satiksmes intensitāti, ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, nav iespējama, ir apgrūtināta vai bīstama.

Braucot pa ietvi, jāizvēlas tāds ātrums, lai netiktu apdraudēti vai traucēti gājēji. Gājējiem, pārvietojoties pa ietvi, ir priekšroka.

Tādi paši noteikumi ir elektroskrejriteņiem, turklāt braukšanas laikā priekšpusē jādeg baltas gaismas lukturim, aizmugurē – sarkanas. Ja lukturu nav vai tie nedarbojas, vadītājam jābūt tērptam atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem atstarotājiem.