Revolūcija Rīgas satiksmē - maršrutu taksometri. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses III. FOTO

Jau trīs gadus – kopš 2022. gada septembra – Latvijas galvaspilsētas ielās vairs nevar sastapt maršrutu taksometrus jeb “mikriņus”, jo tad bankrotēja “Rīgas satiksmes” apakšuzņēmums “Rīgas mikroautobusu satiksme”, kurš gan tolaik vairs neizmantoja padomju laika, Jelgavā ražotos rafiņus, un mikriņu maršrutus aizstāja “Rīgas satiksmes” autobusi. Bet tas jau cits stāsts... Šoreiz par leģendārajiem “RAF-2203”.

Leģendārais “rafiņš” ar finiera grīdu

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū mani no Rīgas radiorūpnīcas, kur strādāju, komandēja uz kādu padomju provinces pilsētu pēc radiodetaļām, ko tur ražoja vietējā fabrika. Tā nebija gluži nomaļa Sibīrijas pilsēta – atradās Eiropas daļā, un uz turieni divas reizes nedēļā pat kursēja lidmašīna no Rīgas.

Izejot no lidostas, meklēju iespējas nokļūt pilsētas centrā un atradu maršruta taksometru piestātni. Kā izlutināts rīdzinieks gaidīju pieripojam mūsu rafiņu, taču man par pārsteigumu piebrauca “paziks” – Pavlovas (Krievija) rūpnīcā ražots mazais autobuss ar 23 sēdvietām un 22 stāvvietām, kādi padomju laikā kursēja arī Latvijas provincē. Tas šeit darbojās kā maršruta taksometrs.

Sarunā ar pārējiem pasažieriem pieminēju, ka Rīgā šāds variants īsti nederētu un šo “paziku” rīdzinieki izsvilptu. Daudzi no “pazika” pasažieriem bija no Rīgas avioreisa un bija redzējuši kā izskatās “normāli” maršruta taksometri, tāpēc diskusija izvērtās plaša – visi vienojās, ka Latvijas galvaspilsētas maršruta taksometru sistēma ir gadu desmitiem priekšā PSRS “glubinkai”, kurā vēl nebija ienākusi civilizētā kultūra.

Nezinu, ko būtu viņiem atbildējis, ja kāds jautātu, kāpēc slavenajiem “Latvijas” mikroautobusiem ir finiera grīda, jo to nu gan es nezināju. Domāju, ka vairums, kas piedzīvojuši tos laikus, arī par to nav lietas kursā. Bet tas tik tiešām ir īsts “pārsteigums”. Tas, ka “Latvijas” mikroautobusu grīdas bija izgatavotas no finiera izklausās dīvaini, jo kopš septiņdesmito gadu vidus ražotajam transportlīdzeklim šāda detaļa šķita nemoderna. Taču realitātē metāls un plastmasa (polimērs) bija deficīts, kamēr kokmateriālu Latvijā netrūka. Finieri stiprināja uz metāla karkasa un bieži vien pārklāja ar linoleju. Protams, bija trūkumi – mitrums radīja puvi, grīda deformējās, salonā valdīja drēgnums. Taču no praktiskā viedokļa tas bija pat izdevīgi: ja grīda sāka bojāties, nebija jādodas uz autoservisu, pietika garāžā pāris stundās ielikt jaunu finiera gabalu vai dēļus.

Maršruta taksometru ērtības un izmaksas

Rīgas rafiņi bija ērti – tie kursēja maršrutiem bez pieturām, apstājoties tikai pēc pasažieru vēlēšanās. Mikroautobusā varēja iesēsties apmēram 11–12 cilvēki (atkarībā no tā, cik ļaudis varēja saspiesties mikriņa aizmugurējā sēdeklī) ar bagāžu, jo aizmugurē bija vieta koferiem. Par ērtībām gan nācās maksāt – brauciens izmaksāja 15 kapeikas, kas tolaik nebija maz (atgādināsim – toreiz tramvaja biļete maksāja trīs, trolejbusa – četras, bet autobusa – piecas kapeikas).

Maršruta taksometru satiksme Rīgā tika atklāta 1975. gada augustā ar 24 RAF-977 mikroautobusiem, kuri bija ražoti vēl Rīgā, trijos maršrutos. Gadu vēlāk jau darbojās desmit maršruti ar 31 transportlīdzekli. 1986. gadā maršrutu skaits pieauga līdz 12, bet mikroautobus skaits līdz 102. Vidēji dienā ar tiem tika pārvadāti 19 tūkstoši pasažieru, populārākie galamērķi no centra bija Imanta, Jugla, Ķengarags, Bolderāja un Vecmīlgrāvis.

Strauja Rīgas (un arī citu PSRS lielpilsētu) maršruta taksometru tīklu izveide sākās 1976. gadā, kad no Jelgavas rūpnīcas konveijera noripoja pirmie RAF 2203, kas pēc padomju mitoloģijas uzstādījumiem tika sākti ražot par godu padomju kompartijas 25. kongresam, kas tā gada februārī notika Maskavā ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva vadībā.

1989. gadā Rīgā bija 12 maršruti. Pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā sākās privāto pārvadātāju ēra, un 2002. gadā pilsētā darbojās jau 27 maršruta taksometru kompānijas ar 43 maršrutiem. Pakāpeniski tas radīja haosu – līdz pat absurdam, kad darbojās arī “taksobusi”. Viss beidzās ar to, ka Nila Uškova laikā visu mikriņu satiksmi pārņēma “Rīgas mikroautobusu satiksme”, kura pirms trim gadiem bankrotēja.

Svarīgs transporta mezgls bija maršruta taksometru stacija (MTS) Marijas (tolaik – Suvorova) ielā 2A iepretim Centrālajai dzelzceļa stacijai. Tā bija moderna, ar pieturvietu nojumēm un dispečeru telpām, un ik gadu no turienes izbrauca vairāk nekā 200 tūkstoši reisu. Taču 2019. gada 1. janvārī MTS tika slēgta, jo beidzās nomas līgums ar zemes īpašnieku. Tagad šajā vietā atrodas biroju centrs “Novira Plaza Riga”.

Jelgavas rafiņi

RAF bija viena no lielākajām mikroautobusu ražotnēm Padomju Savienībā. Sākotnēji tā atradās Rīgā (1954–1975), bet vēlāk tika pārcelta uz Jelgavu, kur darbojās līdz 1998. gadam. 

Vispazīstamākais modelis bija RAF-2203 “Latvija”, kas tika ražots no 1976. līdz 1997. gadam. Izstrādāja vairākas modifikācijas – ātrās palīdzības auto, ugunsdzēsēju, milicijas, pasta un citu dienestu transportu. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados rūpnīca ražoja arī ekskursiju vilcieniņus gan Mežaparkam, gan Maskavai. Tika izstrādāti arī jauni modeļi, bet līdz ar PSRS sabrukumu rūpnīca nonāca grūtībās, līdz tā bankrotēja. Kopumā tika saražoti aptuveni 199 tūkstoši RAF-2203 vienību, un tos eksportēja arī uz Austrumvāciju, Poliju, Somiju, Vjetnamu, Mongoliju, Irāku, Kubu un citām valstīm. 1998. gadā RAF bankrotēja, un ar to noslēdzās Latvijas autobūves vēstures nozīmīga lappuse.

Šodien RAF mikroautobusus var aplūkot motormuzejos vai privātās kolekcijās. Tos arī pārdod un sludinājumos to cena svārstās no 3000 eiro par parastu eksemplāru līdz 15 000 eiro par restaurētu. Lai arī rafiņš ar finiera grīdu šķiet amizants, tas kļuvis par sava laikmeta simbolu – vienlaikus gan par padomju deficīta absurdiem, gan Latvijas inženieru izdomu un praktiskumu. Zīmīgi, ka no RAF pēdējā nogājusī automašīna bija Maskavas pasūtījums – katafalks četru līķu vienlaicīgai nogādāšanai morgā uz vientonnīgas kravas automašīnas RAF-3311 bāzes.

* * *

Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 20. septembrī, stāstīs par tieši pirms simts gadiem atklāto Latvijas lepnāko un skaistāko dzelzceļa staciju Siguldā.