Edgars Tavars: jāpasaka skaidrs “nē” neadekvātai kontrolei; skaidra nauda ir viens no brīvības simboliem

Ir stājušās spēkā izmaiņas likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kas paredz stingrāku kontroli par privātpersonu darījumiem ar skaidru naudu, piemēram, bankām jāsniedz informācija Valsts ieņēmumu dienestam par personas skaidras naudas darījumiem, ja viņu iemaksa bankomātā vienā darījumā pārsniedz 750 eiro, bet izmaksa – ja pārsniedz 1500 eiro. Likuma grozījumu pieņēmēji uzskata, ka šādi varētu cīnīties pret ēnu ekonomiku un atklāt naudas atmazgātājus. Savukārt to kritiķi uzskata, ka izmaiņas, kas attiecas uz skaidras naudas ierobežošanu, skars cilvēku tiesības, nepamatoti palielinās valsts kontroli pār iedzīvotājiem, kā arī mazinās cilvēku iespējas rīkoties ar savu nopelnīto naudu. Šai sakarā 19. augustā Rīgā, Esplanādē, notika konservatīvās domas konferences “Demos” sapulce “Skaidra valoda par skaidru naudu un brīvību”, lai aicinātu valdību nepieņemt izmaiņas skaidras naudas apritē.

Sapulcē piedalījās vairāki desmiti dalībnieku – arī Saeimas opozīcijas deputāti, tostarp Saeimas Apvienotā saraksta frakcijas vadītājs Edgars Tavars. Viņaprāt, likuma izmaiņu mērķis ir sabiedrības pilnīga kontrole: “Jautājums, cik tālu mēs esam gatavi pakļauties.” Deputāts norādīja, ka ir jācīnās par brīvības sajūtas atjaunošanu, savukārt skaidra nauda ir tās simbols. Viņš teica:

Skaidra nauda – brīvības simbols

“Skaidra nauda vairs nav tikai cīņas instruments! Bijušajās postpadomju valstīs, tostarp arī Latvijā, cīņa norisinās gan pret ēnu ekonomiku, gan par iespējami noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Mēs zinām, ka arī skaidru naudu var izsekot, ja to patiešām grib. Tas ir iespējamas.

Esmu pārliecināts, ka skaidras naudas ierobežošanas (pašreizējie likuma grozījumi) mērķis ir gaužām vienkāršs – runa ir par sabiedrības pilnīgu kontroli. Un jautājums ir: cik tālu mēs esam gatavi tam pakļauties? Cik tālu mēs paši, tai skaitā arī politiķi, uzskatām, ka dzīvojam neatkarīgā, brīvā un demokrātiskā valstī, vai arī tomēr esam “sezonāla valsts”?

Uz šo jautājumu jāskatās tieši tā un ne citādi. Atceros, kā neatkarības sākumā (pēc valstiskās neatkarības atgūšanas) viens kolēģis Ārlietu ministrijā pārlasīja ārvalstu vēstnieku ziņojumus uz savām valstu galvaspilsētām. Vienā no tiem vēstnieks bija paudis personīgo viedokli: “Ko gan var gribēt? Pasaules lielvaras nostājušās savās vietās, un šīs mazās Baltijas valstis ir vien sezonālas valstis.”

Un nereti jāuzdod jautājums – kā šīs lielvaras šobrīd uz mums skatās? Bet vēl svarīgāk – kā mēs paši uz sevi skatāmies? Jo neviens cits mūsu vietā likumprojektus Saeimā neienes un nebalso – to darām mēs paši. Mēs paši Nodokļu un nodevu likuma 30. pantā esam ielikuši attiecīgas normas. Par to nobalsoja deputāti. Kurš cits to izdarīja?

Kur mēs šobrīd esam redzējuši kādu sabiedrības nopietnu piketu pie valdības vai Saeimas? Atceramies dažādas akcijas – arī to, kā (bijušais ārlietu uz aizsardzības ministrs) Artis Pabriks runāja par brīvību pierobežā. Atceros, arī Covid laiku: ja kādam bija atšķirīgs viedoklis, viņš tika uzskatīts par valsts ienaidnieku. Tad par kādu brīvību mēs runājam?

Manuprāt, mums jācīnās par to, lai atjaunotu brīvības sajūtu un pārliecību, ka esam brīva, neatkarīga, demokrātiska valsts, ka ticam paši sev. Skaidra nauda zināmā mērā ir šīs brīvības simbols. Bet bijušajās postpadomju valstīs daļai sabiedrības skaidra nauda asociējas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, korupciju vai naudas atmazgāšanu. Savukārt valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām skaidras naudas simbols ir pavisam cits – tur uzņēmējam pat prātā nenāk, ka tas varētu būt kas nelegāls.

Neuzskatīt Latviju par “sezonālu valsti” 

Respektīvi, mums pašiem ir rūpīgāk jāizvērtē normas. Mēs nevaram tik bieži mainīt viedokli atkarībā no tā, vai atrodamies pozīcijā vai opozīcijā. Nereti mēs, būdami valdībā, balsojam par koalīciju vienotības labad, pat ja tas ir pretrunā ar solīto. Un, kad tuvojas vēlēšanas, pēkšņi sākam izrādīt, ka esam liberāli vai konservatīvi – tikai, lai pārvēlētos. Tā ir maldināšana un neuzticība pašiem sev. Tādējādi mēs paši sevi uztveram kā “sezonālu valsti”.

Domāju, ka šī domāšana laika gaitā mainīsies. Bet šobrīd, manuprāt, esam iegājuši partijiskumā un neuzskatām, ka varam paši parūpēties par savu valsti. Mēs gaidām signālus no Briseles, agrāk gaidījām no Maskavas, tagad arī no Vašingtonas vai citurienes. Bet mums pašiem ir jāiestājas par savu neatkarību, brīvību un demokrātiju.

Šis konkrētais priekšlikums (par skaidras naudas darījumu kontroli), manuprāt, bija muļķīgs, un es par to nebalsoju. Esmu pārliecināts, ka arī citu frakciju kolēģi, īpaši vēlēšanu priekšvakarā, sapratīs to pašu, un, pateicoties tam, mēs vismaz soli pa solim atgūsim saprātu. Tomēr ilgtermiņā mums ir daudz nopietnāk jādomā, kā mēs sazināmies un ko prasām cits no cita – gan politiķi, gan sabiedrība. Jārunā skaidrā un tiešā valodā, nav ko baidīties.

Atgriežoties pie tēmas – skaidra nauda pati par sevi nenozīmē korupciju vai atmazgāšanu. Tā ir cilvēku brīvība. Valsts finanšu institūcijām un dienestiem jādomā, kā cīnīties ar reālu, nelegālu naudas plūsmu ekonomikā – daudz lielāka mēroga un bīstamāku problēmu. Jo īpaši par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, kas pārskaitīti no vienas valsts uz citu dažādās kriptoformās. Tieši ar to ir jācīnās, nevis jāspiež sabiedrības vismazāk aizsargātākā daļa.

Šo jautājumu mēs pārrunājām gan ar finanšu ministru, gan ar Valsts ieņēmumu dienestu, un saņēmām solījumus veikt korekcijas Ministru kabineta noteikumos. Taču pagaidām tās vēl neesam redzējuši. Ceru, ka rudenī tās būs. Un, galvenais – neuzskatīsim savu valsti par sezonālu.”