Rundāles pils simbols Imants Lancmanis: “Daudz vēl gribas izdarīt!”

Šodien izskatāties tik ļoti ele­ganti – kā jau vienmēr!

Man patīk visādi. Ģērbjos atka­rībā no tā, kādam tēlam jābūt tajā brīdī. Mājās māsa vienmēr sme­jas – nu tu atkal esi bomzīša paskatā! (Smejas.) Tajā pašā laikā man ļoti žēl, ka fraku bijusi iespēja uzvilkt tikai vienreiz mūžā. Man tā patīk! Domāju, ka jaukums ir tad, ja cilvēks variē ar sevi un savu tēlu. Iedomāties, ka visu laiku ir jāstaigā džinsās un botās, – es to nekādi nevaru saprast. Daudzvei­dība ir jaukums. Arī tas, kas zem tā tērpa slēpjas.

Mani ļoti skumdina tas, ko mūs­dienās uzskata par smalku. Bagāts cilvēks nopērk zīmolu, un tad viņu apskauž, jo konstatē, cik maksā viņa kurpes vai žakete. Ārējo tēlu jāprot veidot tā, lai tas nelien acīs. Arī no zīmola var izvēlēties tādu variantu, kas nav tik kliedzošs un prasts. Bet ko tur daudz… Tā jau ir tēma par mūsdienu gaumi. Man ir žēl, ka sie­vietes staigā biksēs, nevis skaistās kleitās. Zinu, biksēs ir ērtāk, bet vajag gan vienu, gan otru. Nedrīkst kleitas aizmirst!

Jums dzīvē ir ļoti laimējies satikt savu īsto otro pusi – Ievu. Kas ir tā visdziļākā vērtība, ko cilvēks mūža gaitā var gūt no skais­tas, ilglaicīgas kopābūšanas?

Kopābūšana un mīlestība ārkārtīgi paplašina pašu cilvēku. Tā ir domā­šanas kopība. Visu mērķu, ideālu, pārliecību kopība. Pilnīgi viss. Kopā­būšana cilvēkus dubulto. Mēs bijām divi – es un Ieva – un vēl mana māsa. Mēs bijām trīs. Un mums taču kopā tapa arī pils. Mēs to trijatā uzbū­vējām. Tas nav tikai mans nopelns. Cilvēks nevar tikai peldēt kaut kādā nirvānā pilnīgi viens, kad apkārt nekā nav, un viņš tur baigi kaut ko izdomā. Ir vajadzīgs garīgs atbalsts. Tas, kas tevi notur. Tā bija laime.

Ieva… Bez viņas es neko nebūtu izdarījis. Pilnīgi neko. Un tāpat – pēc viņas aiziešanas… Nu jau divdesmit viens gads. Ja nebūtu māsas, ļoti iespējams, es vairs nebūtu dzīvs. Balsts ir vajadzīgs no visām pusēm. No visiem skatpunktiem. Tas papla­šina telpu, kurā tu dzīvo. Uzreiz jūti, ka kupols, kurā eksistējam, ir lielāks. Viens pats cilvēks, manuprāt, neko nevar izdarīt.

Un kā ar pieņēmumu, ka mākslas darbi rodas vientulībā, mokās un ciešanās?

Arī tad, ja it kā viss ir labi, tās mokas tāpat ir, jo pats process jau nav viegls. Visu, ko es dzīvē esmu izdarī­jis, būtībā esmu izspiedis. Sevi. Visu savu darba mūžu, nu jau sešdesmit gadu, es sevi izspiežu līdz pēdējam. Lai varētu gleznot, rakstīt grāmatas, strādāt pilī – lai viss notiktu. Tā ir izspiešana. Bet ne jau agonija. Es to kaut kā vienmēr esmu samērojis ar veselo saprātu. Un nevarētu teikt, ka es visu laiku būtu dzīvojis kādā nebei­dzamā ciešanu tumsā. Bija jau arī mazi atpūtas brīži. Bija prieciņi.

Jūsu gleznas vienmēr izcēlušās ar īpašu precizitāti, ar laiku tām gandrīz pieskaras realitāte. Kā vei­dojusies jūsu glezniecības tehnika?

Tā vienkārši bija mana vēlme. 1962. gadā atļāvos tādu kā ķecerību – paņēmu mazu otiņu un sāku izdaiļāt detaļiņas. Profesori bija šausmās, jo tas neatbilda tai brīdī valdošajam stilam, bet lielu skandālu nebija. Atšķirībā no Maijas Tabakas mani no akadēmijas ārā neslēdza. Es vienkārši jau toreiz sajutu – man vajag tikai tā. Lieli, plakani, izplūduši laukumi, nosacītība mani neuzrunāja. Gribu ieraudzīt cilvēku tā, it kā es viņu pats nebūtu gleznojis, bet viņš būtu tapis no kādas citas planētas. Tāpēc arī lie­lākas bildes gleznoju divus trīs gadus, kamēr iztaisu tik smalkas detaļas, ka pats noticu – jā, tas ir īsts. Tā ir šī realitāte.

Tagad, kad pasaulē norisinās tik daudz trauksmainu notikumu vienlaikus, kāds ir mākslas galve­nais uzdevums? Vai māksla var būt sava veida miera manifestācija?

Māksla vienmēr pastāv kaut kur blakus, bet nevar teikt, ka tā būtu tapusi tādēļ, lai kādam cilvēkam atvērtu acis. Iedomāsimies, piemē­ram, renesanses augstāko punktu – 16. gadsimta sākumu. Vienlaikus dzī­voja trīs ģēniji: Rafaels, Mikelandželo un Leonardo da Vinči. Bet apkārt taču murgs! Visu laiku karo. Viņi paši, nabadziņi, klīda no vienas vietas uz citu, tad atkal ienāk kāda armija, un  viņi mūk. Šīs lietas nav savstarpēji atkarīgas tādā nozīmē, ka kultūra un māksla attīstītos tikai tad, kad valda lab­klājība, ir daudz naudas un visi smaida. Gluži otrādi – satricinājums, drāma fonā ir vajadzīga, lai cilvēks kļūtu jūtīgāks, lai veidotos viņa reakcijas spēja, viņa koncentrē­šanās un spēja pieņemt lēmumus, darboties.

Nevar jau teikt, ka Leonardo ar savu darbu Kauja pie Angiari gribējis parādīt, cik slikti, ka cilvēki karo. Tas viss pastāv blakus. Tur ir tas brīniš­ķīgais – neatkarīgi no kariem māksla top. Tā vienkārši ir. Vienmēr esmu uzsvēris – māksla netop tāpēc, ka to piebaro ar grantiem un projektu naudiņām, tā vai nu ir, vai arī nav. Karš jau beigu beigās nav tikai nežēlīgs murgs, karš ir arī iespēja. Iespēja parādīt lielāko cildenumu un varonību. Tāpat arī glezniecībā – cil­vēks tajā var smelties iedvesmu un saviļņojumu. Piemēram, Jāzeps Grosvalds, kuru es ļoti augstu vērtēju. Cik ārkārtīgi skaisti viņš prata visu to strēlnieku epopeju ielikt tādās vien­kāršās, nelielās glezniņās, bet ar tādu izjūtu, ar tādu kondensātu…

Mākslai karš nav nekāda nelaime. Vienmēr šī līkne iet uz augšu, tad horizontāli, tad atkal lejup – revo­lūcija, karš, mēris. Un tad atkal kāpj uz augšu. Rezultāts būtībā jau ir nemainīgs.

Pēdējos gados daudz esat glez­nojis tieši nāves tēmu...

Varētu teikt, ka kopš 2022. gada galvenokārt esmu gleznojis nāvi. Tas ir cieši saistīts ar to, ka pēkšņi atgrie­zās manas bērnības fobijas – tas, ko es savulaik jau biju izlicis astoņu gleznu ciklā Piektais bauslis. Toreiz šķita, ka esmu veicis sava veida auto­terapiju, atbrīvojies no kara bailēm. Bet tad pienāca 2022. gada 24. feb­ruāris, viss atkal gāja vaļā... Un tad es sapratu, ka šoreiz no tā nav jābēg. Es to varu izlaist caur sevi, pārveidot metaforā, mākslas darbā, simbolā. Un, to darot, sapludināt divas nāves – vienu, kas ir šausmīga, fiziska, no kuras visi baidās, un otru, kas ir mūžīga, cēla, likumsakarīga. Tā, kas vienmēr bijusi cilvēces pieredzes kodolā.

Tas nenozīmē, kā daudzi varbūt uzskata, ka Lancmanis tagad domā tikai par nāvi un ir kļuvis pavisam drūms. (Smejas.) Nepavisam ne. Tieši pretēji – es pēkšņi ieraugu nāvi citādi. Ieraugu tajā arī to, kas ir tas mūžīgais un cildenais. Beigu beigās arī šis ir punkts, kas ir karā.

Karš dažus cilvēkus padara par nezvēriem, bet citus – par varoņiem. Tas ir neticami, bet visi kari vēsturē to ir pierādījuši. Pie mūsdienu kom­forta pieraduši cilvēki pēkšņi spēj sēdēt tranšejās trīs gadus bez jebkāda komforta. Bez iespējas mazgāties, bez ērtībām, bez privātuma. Un ne tikai neizdara pašnāvību, bet cīnās līdz pēdējam. Aizstāv savu zemi. Tas ir skaistums. Un tas ir jāierauga. Katra nācija caur ciešanām attīrās. Jā, tas ir ļoti nežēlīgs veids, bet arī ļoti iedar­bīgs. Tas liek cilvēkiem pārskatīt savu vērtību sistēmu. Cilvēks ir ārkārtīgi sarežģīta būtne. Un no sevis ikdienā viņš izmanto tikai nelielu daļu. Miera apstākļos cilvēks izluti­nās. Organisms izluti­nās, arī garīgā struktūra kļūst ērta – vairāk baudas, mazāk pūliņu. Un tad nāk karš un visu apgriež kājām gaisā.

Es domāju, ka lat­viešu tautu ir norūdīju­šas grūtības. Septiņsimt gadu vācu jūgā bija smagi – klaušas, darbs no tumsas līdz tumsai, niecīgs brīvais laiks. Taču, par spīti visam, latvietis sevī atrada brīvību. Naktīs, klusumā, dziesmās, dejā, dainās. Tieši tajā brīdī, kad viņš bija nospiests līdz pēdējam, viņš radīja – ar neti­camu gaumi, ar mīlestību pret detaļu, ar garīgu spēku. Māja, ko viņš būvēja, raksti, ko izšuva – tās nav tikai sadzī­ves lietas, tās ir kultūras zīmes. Viņš bija analfabēts, bet dvēselē ārkārtīgi attīstīts cilvēks. Inteliģenci neno­saka diploms, to nosaka šī garīgā inteliģence.

Un tā ir lielā atšķirība. Mēs redzam, kas notiek ar sabiedrībām, kuras grimst komfortā. Romas impē­rija sabruka no pārēšanās un izlu­tinātības. Arī šodien pasaule skrien pēc viegluma, burgeru kultūras un domāšanas atvieglojumiem. Bet šis vieglums – tas ir ceļš uz nekurieni. Tā saucamā komforta zona patiesībā ir mānīga – tās pamatā ir vēlme mazāk pūlēties, mazāk domāt. Un tieši tāpēc tā kļūst bīstama.

Un tad, kad šķiet, ka latvieši ir viena stulba un nejauka nācija, vajag palasīt latvju dainas un saprast – nē, paldies Dievam, mēs piederam brīniš­ķīgai tautai, kuras kodols ir īsta pērle. Diemžēl padomju režīms atrada, kā ielauzties tajā jaukajā latvieša dvē­selītē un viņu samaitāt, paverdzināt garīgi. Tas, kas neizdevās vāciešiem septiņsimt gados, izdevās krieviskajai padomijai piecdesmit gados.

Esmu runājusi ar vairākiem aktieriem, mūziķiem, un viņi ir tei­kuši, ka padomju režīms apspieda, bet tajā pašā laikā māksla plauka.

Tajā laikā katrs mākslinieks, katrs komponists nepārtraukti domāja – ko es varu izdarīt tādu, kas būtu pret režīmu. Protams, labāk jau nenokļūt Sibīrijā, bet tā visu laiku bija sacensība ar modro uzraugu. Un no tās apspiestības, kurā nebija pieejama tā pēc­kara izlaidīgā izpriecu pasaule, nāca ļoti daudz.

Atceroties akadēmijas laiku – mēs tiešām dzīvojām ar mākslu. Nekādas izklaides, nekā tāda, ko piedzīvoja mūsu laikabiedri Parīzē. Tur bija pavisam cits stāsts. Māksla viņus īpaši neinteresēja. Abstrakcionisms un viss pārējais viņiem ļāva pārāk nepūlēties, viņi varēja katru vakaru smuki uzdzīvot. It kā brīnišķīgi – būt studentam Parīzē 1960. gadā, bet tajā pašā laikā tas ir ceļš uz nekurieni. Tas ir ceļš prom no mākslas. Mums savu­kārt nebija ne tās informācijas, ne pieejas tām izpriecām – un arī nau­diņas nebija. Labākajā gadījumā varē­jām kādu bulgāru vīniņu pasūkt. Mēs mākslai piegājām ļoti nopietni. Un kā mēs strīdējāmies par savu ceļu! Es jau 1962. gadā skaidri zināju, ko gribu darīt, kāds ir mans reālisma veids. 1961. gadā mēs, draugu grupa, bijām Maskavā uz franču abstrakcionistu izstādi. Katru dienu pētījām, iesūcām, analizējām. Un pēc tam teicām – tas nav mūsu ceļš. Mūs visus interesēja reālisms. Ne jau socreālisms, par to visi tikai ņirgājās; mēs gribējām īstu reālismu. Katrs atrada savu ceļu – jāpiemin Bruno Vasiļevskis, Maija Tabaka, Juris Pudāns, arī es.

Tas atkal ir tas apspiestības fak­tors. Arī cietumā cilvēks var kļūt par ģēniju, jo viņš koncentrējas uz sevi, uz pilnveidošanu. Nekas viņu neno­vērš – ne ģimenes dzīve, ne izklaides. Būtībā katrs var būt ģēnijs, ja mērķ­tiecīgi sevi attīsta un viņam netraucē ārējā pasaule. Skaidrs, ka ir ļoti daudz kārdinājumu.

Bet jums taču ir arī iedzimts talants, ne jau tikai ar darbu esat panācis to, kas redzams gleznās un citos darbos.

Bez talanta jau nevar. Tomēr pareizs ir tas senais teiciens par darba un talanta attiecību proporciju. Bez darba arī nekā. Iedomājamies jebkuru ģēniju – viņš ir ārprātā daudz strādā­jis. Kaut vai Mikelan­dželo. Es viņu apbrīnoju ne tikai talanta, bet tieši darbaspēju dēļ. Siksta kapela – tas ir kaut kas neiespējams! Kā viens cilvēks to var izdarīt?! Ir zināms, cik ilgi viņš tur mocījās. Kā viņam kaklā viss sabojājās, jo gadiem strādāja ar atgāztu galvu.

Arī Rundālē es to talantu esmu redzējis – ne tik daudz pie pašiem gleznotājiem, bet pie 18. gadsimta veidotājiem. Piemēram, Baltās zāles milzīgā rozete. Mākslinieks vispirms to uzskicēja ar zīmuli, tad sadzina naglas, bet pats galvenais – viņš jau galvā redzēja zīmējumu. Viņam galvā bija trīsdimensiju printeris. Viņš uzmeta vienu pļeku, vilka un zināja, ka sešus metrus tālāk šī līnija būs jāturpina pretējā virzienā. Viņš dar­bojās, būtībā neskatoties. Viņa galvas printeris strādāja.

Tas viss ir treniņš. Tā mūsdienu cilvēkam pietrūkst. Tagad, piemēram, mākslas akadēmijās visur Eiropā uzreiz iestāsta: laikmetīgā māksla, lielā māksla – lūk, tas ir svarīgi! Pūlē­ties nevajag. Zīmēt – nē. Gleznot nav nepieciešams. Vecmeistarus kopēt – pilnīgi lieki. Vajag uzreiz taisīt idejas! Instalācijas, koncepti... Bet būtībā šī jaunā mākslinieka galva, acs, smadze­nes un roka – tie nesadarbojas.

Šeit arī slēpjas Pikaso ģeniali­tāte. Viņš izgāja cauri visai skolai. Viņš varēja uzgleznot ideālāko, tehniski vis­smalkāko darbu. Viņš spēja būt reālists visaug­stākajā līmenī. Un tikai tāpēc viņš vēlāk varēja darboties abstrakcijā – brīvi un suverēni. Jo viņam bija pamats. Bet cilvēks, kuram apakšā nav šīs skolas, kuram nav šīs kombinācijas – smadzenītes, acs un roka… Viņš nevar neko. Viņš nevar izveidot ne instalāciju, ne abstrakciju. Viņam tas nestrādā.

Esat teicis, ka darba procesā izmantojat mākslīgo intelektu. Vai jaunajiem studentiem, mācekļiem tas nav bīstams?

Jā, mākslīgais intelekts ir ļoti bīstams. Sevišķi, ja to izmanto rado­šajā ideju procesā. Es pieņemu, ka jaunie mākslinieki sirds dziļumos jau tā domā – esmu baigais nevarulis, salīdzinot ar vecmeistariem. Un tad nāk mākslīgais intelekts, kas būtībā ļauj šim jaunajam māksliniekam ļoti eleganti izbraukt. Tur vairāk ir tā sauktais funktieris. Bet ar vienu funk­tieri vien nepietiek, vajag prast to rea­lizēt. Te nu mākslīgais intelekts nāk talkā – dod jau gatavu tēlu, pārveido to funktieri formā, vizuālā tēlā. Līdz ar to jautājums ir tikai par materiālu, kādā tu to izpaud. Piemēram, ja tā ir gigantiska izdruka, tad tev vispār neko vairāk nevajag. Mākslīgais inte­lekts uzģenerē ideālu attēlu, tu to tikai izdrukā, salīmē uz sienas – lūk, māksla! Un tas ir bīstami. Domāju, ka mākslīgais intelekts pazudinās ļoti daudzus. Ar šausmām iedomājos, kas notiek ar tādu kūtrāku vai slinkāku mākslinieku. Jo, redziet, man mākslī­gais intelekts ir tikai kā asistents – es to izmantoju, bet viņš man neko nediktē. Bet citam tas paņem visu. Teiksim, ja tu esi instalāciju māksli­nieks, mākslīgais intelekts tev ģenerē simtiem galvu reibinošu kompozīciju. Un tu sāc domāt, ka tev pašam vairs nekas nav jāizdomā. Galviņu lauzīt nevajag.

Tas notiek visos līmeņos. Man profesors Ojārs Spārītis stāstīja, ka tagad jau jāķer ciet maģistranti un pat doktoranti – tas esot aizgājis draus­mīgi tālu.

No kurienes nāk jūsu apbrīnoja­mās darbaspējas?

No dažādiem senčiem. Mana iz-celšanās ir sarežģīta – kā jau daudziem latviešiem. Mana māte, tēvs un vec-tētiņš bija īsti latvieši. Ārkārtīgi strā­dīgi. Vecmāmiņa bija īsts vecmāmiņas ideāls – ar pareizu dzīves gudrību un ar mīlestību pret cilvēkiem. Atceros, ko viņa teica, ko viņa darīja. Mēs ar māsu esam ļoti daudz no viņas saņēmuši.

Savukārt no tēva puses... It kā smalki cilvēki, bet ar tieksmi iedzert. Arī mūsu vecvecmāmiņa bija skaista, bet ļoti vieglprātīga sieviete. Cilvēks nes sevī to ģenētisko kodu. Visu, ko viņš mīl, ko ienīst, uz ko ir spē­jīgs – tas viss nāk no divām lietām: no ģenētiskā koda un no informatīvā koda. Ģenētiskais iet cauri gadu tūkstošiem, bet informatīvais nāk no pēdējām paaudzēm. Tēva, mātes, vecvecāku pieredze – tas viss cilvēkā dzīvo, diktē viņa ideālus, darbaspē­jas, pat gaumi. Nekāds DNS pat nav jāpēta – katrs pats sevī to jūt. Ko tu mīli, ko tu nespēj paciest – tas viss jau tur ir ierakstīts.

Esmu to dzirdējis no daudziem latviešiem, arī no veiksmīgiem cilvēkiem, politiķiem – jā, mans vecvectētiņš bija barons, vecvecmā­miņa mazliet sagrēkoja… (Smejas.) Uzskatu, ka zināmās devās – un tas varbūt skan ciniski – šie asiņu kok­teiļi ir ļoti labi. Mūsdienās tas nav modē. Visi runā par tīro latvietību, bet man gribas teikt – latviešiem ir brīnišķīgas asinis, bet, ja tām pieliek klāt nedaudz vācu precizitātes un krievu temperamenta un caursišanas spēju, tad sanāk perfektais latvietis! (Smejas.)

Latviešiem pašiem pietrūkst temperamenta. Latvieši ir prātīga un skeptiska nācija. Brīnišķīga nācija, bet tas nav tikums. Es priecājos, ka tagad jau visi tiek uzasināti, cilvēki tiek trenēti. Jo es patiešām domāju – tagad Latvija ir atkal tādā pietiekami apdraudētā stāvoklī. Te mēs atgrieža­mies pie tā, kāpēc es gleznoju to, ko gleznoju. Mana Nāves deja – tā neiz­riet no kādas abstraktas filozofijas. Tā izriet no realitātes, kas ir apkārt. Es taču nevaru gleznot tikai puķītes. Tagad tas vairs nav iespējams.

Puķītes jau arī ir sava veida kara simbols.

Protams. Man jau arī patīk puķītes likt kopā ar dramatiskām tēmām. Arī manā ciklā Piektais bauslis – tur jau visām šausmām, tiem drausmīgajiem notikumiem priekšā tās pašas puķītes vien ir.

(Ejam uz Rundāles pils telpu, kur Imants man parāda šo darbu.) Te nu tas ir – latviešu zeltenes dejo ar zaļajiem cilvēciņiem. Un tālāk jau redzams, ka zaļie cilvē­ciņi arī krīt bedrē – ar zeltenēm kopā. Jau solis uz priekšu. Man ir jāatsaucas uz to, citādi nevaru. Es jau gleznoju ne tikai to, kas notiek tur, Ukrainā, vai reminiscences par visādiem cil­vēciņiem. Es gleznoju arī nākotni. Gleznoju to, kas mani satrauc. Un to, ko es uzskatu, ka visiem cilvēkiem drošības apstākļos sevī ir jāattīsta. Tas ir spīts un fatālisms. Negantība un fatālisms. Kā man patīk!

Ko jūs vēlētos, lai cilvēks, vēro­jot jūsu darbus, sajūt un domā?

Līdzi domāšanu par dažādām lietām. Viņi skatās uz ainavām un uz puķēm, un viņi var teikt: “Ak, cik Dieva pasaulīte ir skaista! Priekš kam karu? Kāpēc vajag puķes samīdīt zem karavīru zābakiem? Kāpēc šo skaisto ainavu vajag izķēmot ar bumbu bed­rēm?” Tā būtu viena lieta – sajūsma par to, kas mums ir dots; kas mums ir Dieva dots. Tālāk jau riodiskā tēma – atgādinājums par lietām, ko – sevišķi jau kara laikā – aizmirst. Tā ir žēlsirdība, cilvēkmīlestība – brīnišķī­gas lietas. Paņemiet Jauno derību un palasiet, ko saka Kristus. Tas ir brīniš­ķīgi! Un neko vairāk nevajag. Nekādus baznīcu rituālus pat nevajag. Tur ir tas, kas cilvēku dara labu, un nekas labāks par to nekad nav izdomāts – un arī nebūs. Šai cilvēkmīlestībai ir jābūt attīstītai, un tas cilvēkiem ir jāmācās – saskatīt otrā labo.

Man bieži jautā – kā Rundālē to visu varēja dabūt gatavu, jo cilvēki taču ir tik dažādi? Bet es vienmēr esmu teicis, ka jebkurā cilvēkā var atrast labo šķautni. Pat dzērājos. Jo dzērāji jau ir brīnišķīgi cilvēciņi – labsirdīgi. Ikvienam cilvēkam ir svarīgi uzsvērt, cik viņi tajā savā lietā ir talantīgi, pat ja tā ir vienas bedres izrakšana ļoti pareizā un ātrā veidā.

Tā arī lielie priekšnieki no Maska­vas – kad ieradās šeit, es sevī absolūti nodzinu lejā to ak tu briesmoni, tu pārstāvi šo drausmīgo režīmu, un, saproti, viņi atmaiga! Reiz viena aug­sta priekšnieka sieva apkampa manu sievu un apraudājās. Viņa teica: “Jūs varbūt iedo­mājaties, ka mēs esam kaut kādi tādi dusmīgie priekšnieki no Maska­vas, bet mēs arī esam cilvēki – un mums arī tā patīk skaistais!” Viņi šeit, Rundāles vidē, kļuva tādi mīlīgi.

Mazliet aizejot atpakaļ uz to, kas ir šī te Kristus mācība. Tā ir cilvēkmī­lestība. Nesaskatīt otrā uzreiz ienaid­nieku. Un pat ienaidniekā saskatīt labo. Negribu teikt, ka gluži visus var mīlēt, bet arī es konstatēju, ka manī nav naida sajūtas. Jo tā cilvēku pašu iznīcina.

Skaidrs, ka Kristus mācība nav glābusi cilvēci, un mēs labi zinām, ka tajā pašā laikā, kad to sludināja, baznīcās ielauzās zaldāti, nogalināja priesterus un aizdedzināja diev­namus. Un tomēr kaut kādā mērā kristietība saturēja cilvēci kopā. Izvei­dojās kaut kāda vērtību skala. Cilvēks ir spiests uzdot sev jautājumu – vai esmu labs vai slikts? Vai vidējs? Vai man nevajadzētu kļūt labākam?

Kā jūs pierunājāt padomju varu tērēties Rundāles pilij?

Tas notika soli pa solim, turklāt pašā sākumā tas nemaz nebija mans nopelns. Tas bija Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa, kurš mani pieņēma darbā. Sākumā vienkārši blisināju acis un brīnījos, kā viņš tur intriģēja, kā viņš manevrēja, lai panāktu to, ko beigās patiešām panāca. Tas ir vesels stāsts – kā padomju apstākļos izmantot tieši to, ko dod padomju režīms, kur nauda ir lēta un galvenais ir iekļūt tā sauktajā plānā. Tas izdevās!

Svarīgs bija arī šis aspekts – lielais krievu arhitekts Frančesko Barto­lomeo Rastrelli. Šī nianse ļoti labi nostrādāja. Tas ļāva Rundāli padarīt ideoloģiski pieņemamāku, kļuva par atslēgu, lai šo vietu varētu attīstīt.

Toreiz tās naudas vispār bija smieklīgas. Visa pils restaurācija mums izmaksāja ap deviņiem miljo­niem rubļu. Patiesībā tas viss maksā desmitkārt vairāk. Mani priekšstati vēl ir samērā veci – tagad, kad redzu kādas tāmes, man ir šausmas! Mūs­dienās mēs Rundāli vairs nevarētu atjaunot. Tas bija iespējams tikai tajā sistēmā, kad nauda bija lēta, un bija priekšnieki, kas teica: “Rundāli vajag! Klausies, vajag!”

Viņi mūs uztvēra kā padomju kultūras ziedu. Droši vien viņiem bija arī savs aprēķins – aiz šīs spožās restaurācijas varēja aizslēpt visādas neģēlības. Tas pats notika Krievijā – pilis ap Pēterburgu atjauno, bet tikai desmit kilometru tālāk provincē viss ir sabrucis, baznīcas drupās. Ārprāts! Tas viss piederējās pie tā melīguma, kas tam režīmam bija tik tipisks.

Zelta zāle ir Rundāles pils sirds un simbols. Kas bija vissarežģītā­kais tās restaurācijas procesā? Un kā jūs šodien skatāties uz šo telpu?

Tur jau ir īsta supergreznība. Zelta zāle mums sagādāja tik daudz rūpju! Iedomājieties, desmit gadus restaurēja plafonu! Stāvēja stalažas, un mēs tikai gaidījām un gaidījām, kad tas būs gatavs. Strādāja brigāde, seši cilvēki. Divus gadus viņi tikai pie­līmēja atpakaļ tās sīkās detaļas – viss bija atlobījies, karājās. Tā bija smalka, ķirurģiska nodarbe. Tāpēc arī tik ilgi.

Kopumā pils restaurācijai izgāja cauri ap 200 cilvēku. Tur vienkārši vajadzēja milzīgu pacietību, kas, starp citu, man nepiemīt nemaz. (Smejas.) Bet ko var darīt? Nācās gaidīt.

Tad es sapratu – Rietumos šādu ideālu restaurāciju šodien vairs nevar veikt, jo to nevar apmaksāt. Toreiz viens restaurators saņēma 300 rubļu mēnesī, tagad minimālā likme ir 60 eiro stundā. Atliek tikai parēķi­nāt – šodien viņš varētu pastrādāt nevis mēnesi, bet piecas stundas, un doties prom. Mēs dzīvojām verg­turu sabiedrībā, bet izmantojām šo nejauko faktu sev par labu, un tāpēc arī ir rezultāts.

Tāpēc Rundāle ir unikāla. Arī ārzemju restauratori to ļoti novērtē. Latvija pat tika iekļauta karalisko rezidenču apvienībā, kur visas ir karaļu vai ķeizaru pilis. Mūsu her­cogu pils šajā elitē ir vienīgais izņē­mums. Iedomājieties, Rundāles pils dēļ uztaisīja šo izņēmumu!

Dzīvojat divus kilometrus no pils – tas bija apzināts lēmums?

1978. gadā radās iespēja uzcelt dzīvojamās mājas darbiniekiem. Bija atbraucis Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, un viņš man prasa: “Biedri Lancmani, kā es varu jums palīdzēt?” Atbildu: “Zināt, mēs mitināmies pa dažādiem drausmī­giem kaktiem, tāpēc vajadzētu vienu dzīvo­jamo mājiņu.” Viņš saka: “Atbrauciet uz Rīgu, parunāsim.” Pie visas tās plānveida saimniecības viņš kaut ko izstrīpo – un mums uzceļ 22 dzī­vokļu māju! Es varēju piedāvāt pat četru istabu dzīvokli, pārvilināt cilvēkus no Rīgas. Šis triks vēl pēc tam divas reizes nostrādāja! (Smejas.) Kopā uzcēla trīs mājas. Tas labi parāda tā laika režīma dīvaino raksturu. It kā ārēji šausmīgi nopietns un plānveidīgs, bet patiesībā visu izšķīra viena liela priekšnieka kaprīze. Viņš saka – tam vajag, šim nevajag. Tā es arī dzīvoju vienā no tiem pir­mās mājas dzīvokļiem.

Vai bieži apmeklējat Rundāles pili?

Parasti atbraucu tad, ja ir kādi viesi vai notiek kaut kas īpašs. Cenšos nemaisīties pa kājām. Tāds, manuprāt, ir bijušā vadītāja tikums – ļaut jaunajai vadībai strādāt. Vajag prast noiet malā un pasmaidīt. Ja tev prasa viedokli, atbildi. Ja neprasa, dari savas lietas.

Man ir bezgalīgs prieks un gan­darījums par padarīto. Es tā baudu pili – katru tās kaktiņu zinu, visam esmu bijis klāt. Īpaši svarīgi man ir tas, ka neilgi pirms iešanas pensijā vēl paspēju pabeigt ēdamzāles inter­jeru. Toreiz izdevās iegādāt divus identiskus galdiņus, kas tagad stāv starp logiem zem spoguļiem, bet tiem trūka marmora trijkāju Luija XVI stilā. Kad nopirku un tās tika uzliktas, teicu: “Nu gan pils ir gatava!” Pro­tams, kādu gleznu var vēl nomainīt pret labāku, arī kumodi – tas process nekad neapstājas. Bet būtībā viss ir savās vietās.

Šo vīziju biju uzzīmējis jau 1966. gadā. Burtiski – uzzīmēju un uzrakstīju: šeit būs kumode, uz tās – tas, blakus – tas. Tagad tas viss ir īstenojies. Rundālei izdevās kļūt vēl labākai, nekā jebkad biju cerējis. Mēs toreiz uzreiz uzlikām visaugstāko latiņu. Es teicu – nedarīsim tā, lai no Rīgas kāds atbrauktu un teiktu, ka te ir forši. Darīsim tā, lai atbrauc no Berlīnes, no Pēterburgas, no Franci­jas un saka – šis ir pasaules līmenis! Tagad, saņemot komplimentus no franču kolēģiem, saprotu – jā, mēs gājām pareizo ceļu. Mēs nekad nepie­skaņojāmies tikai vietējam kontek­stam, bet domājām plašāk – ko teiks pasaule. Un izdevās! Tie ir priekš­meti, kas neapkauno hercoga līmeni. Labi, viņam bija trīs Rembranti; to mums nebūs. (Smejas.) Bet viss pārē­jais – izcilība!

29. jūlijā jums ir dzimšanas diena. Kā parasti to atzīmējat?

Nekādi. Man dzimšanas dienu svinēšana vienmēr ir bijis zināms apgrūtinājums. Tas varbūt izklausās egoistiski – ir ļoti jauki, ka cilvēki parāda sirsnību, atved kaut ko mīļu, bet pompozitāte man nepatīk. Ja nodzīvošu līdz 85 – nu, tā jau parasti ir jubileja, ko īpaši atzīmē. Tādā vecumā cilvēki sāk domāt, vai vēl izvilks līdz deviņdesmit. (Smejas.)

Man savulaik izdevās ideāli nosvinēt 70. dzimšanas dienu Pils parkā. Speciāli izvēlējos tādu skaistu nostūrīti, lai nebūtu nekādas iespējas mani sēdināt goda krēslā un teikt svinīgas runas. (Smejas.) Spēlēja Maskačkas spēlmaņi – man ļoti patīk viņu priekšnesums. Bija tāda kā zaļumballe. Tas viss bija ārkārtīgi sirsnīgi.

Protams, jebkuram cilvēkam patīk, ja viņu novērtē. Bet manī nekad nav bijusi godkārība. Atzinība man nekad nav bijusi ne mērķis, ne nepieciešamība. Viss, ko esmu darījis, vienmēr bijis manis paša prieka pēc. Ja es pats par to priecājos un vēl kāds kopā ar mani, tas ir brīnišķīgi.

Vai no vecuma var kaut ko mācīties? Tas atnāk ar tādu kā pateicības izjūtu vai tā ir cīņa ar laiku? Vai vecums kļūst par vēl vienu skolotāju?

Joprojām daru to, kas man vien­mēr ir sagādājis prieku. Es minēju, ka šis laiks ir bijis arī grūts, ka tā būtībā ir bijusi cīņa un sevis izspiešana, bet tā bija mana izvēle un mans prieks. Par ko es varu būt pateicīgs provi­dencei – man gandrīz nekad nav bijis jādara tas, kas man ir svešs. Arī amati, ko man piedāvāja… Es saprā­tīgi atteicos, jau laikus zinot, ka tas nav mans. Izvēlos to ceļu, kas ir tieši mans, un daru tieši to, kam esmu radīts, nevis kaut kādu svešu goda amatu, kurā es mocītos. Tāpēc es joprojām daru to, kas man patīk.

Tagad, pa šiem sešiem pensijas gadiem, esmu drusciņ pārgleznojies, tāpēc sēžu pie datora. Man ir jāpa­beidz sievas katalogs 18. gadsimta portrets, un arī pašam ir ļoti lieli plāni – rakstu veselas trīs grāma­tas vienlaikus. Izklausās diezgan murgaini. (Smejas.) Nākot uz interviju, es burtiski pametu vienu darbu – vācu valodā izdodu čet­rus savus rakstus par muižām, kas bija publicēti žurnālā Māksla Plus. Tagad tos papildinu – drīz iznāks. Tas man sagādā milzu prieku. Viss, ko es vēlos – kaut man būtu spēks to izdarīt. Tomēr man tūlīt 84 gadi, kas ir drusku par daudz. (Smejas.) Bet nu gribas. Es to visu daru ar tādu galēji eiforisku sajūtu. Kaut tikai būtu spēks un veselība to visu reali­zēt. Tik daudz ko vēl gribas izdarīt! Arī uzgleznot vēl gribas daudz ko.

Ko jums vēl gribētos uzgleznot?

Vispirms – man veselas trīs bildes jāuztaisa kā dāvanas dažādiem cilvē­kiem, kuriem esmu pateicību parādā. Tās būs puķītes. Tagad vairs nekādas Nāves dejas negribētu gleznot. Cerē­sim arī, ka nebūs iemesla.