Latvijā atrodas tikai viena uz mūžu notiesātā sieviete. Viņas vārds ir Daiga

1971. gadā dzimusī Daiga savulaik vairākās slimnīcās strādāja kā medmāsa un apkārtējie viņu raksturoja kā "klusu un savrupu personu". Paralēli darbam viņa Siguldā audzināja vājredzīgu meitu, kura galvenokārt uzturējās mājās un rotaļās ar apkaimes bērniem neielaidās.

Lai gan sieviete dzīvoja salīdzinoši savrupu dzīvi, viņas vārds skaļi izskanēja medijos 2011. gada novembrī, kad viņa tika aizturēta aizdomās par savas 12 gadus vecās meitas kropļošanu. Izrādās, ka ārstiem jau vairāku gadu garumā nedeva mieru Daigas meitas redzes problēmas.

 „Meitenei tika noteiktas neskaitāmas medicīniskās analīzes un veikti dažādi izmeklējumi. Lai arī uz konsultācijām tika piesaistīti dažādu medicīnas nozaru profesori ne tikai no Latvijas, bet arī no ārzemēm, diagnoze palika neskaidra," savulaik žurnālam "Kasjauns" noradīja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Acu slimību klīnikas vadītāja Sandra Valeiņa. 

Plašo izmeklējumu rezultātā ārsti visbeidzot nonāca pie secinājuma, ka meitenes vājredzība nav iedzimta, bet tā radusies tīša nodarījuma rezultātā. "Gribu teikt paldies pediatrijas oftalmoloģijas profesoram no Londonas, skolotājam un ārstam ar lielo burtu, kurš iedrošināja domāt un pierādīt, ka tā varētu būt vardarbība, jo, ja bērnam ir tikai māte un ārsts gatavojas viņu apsūdzēt noziegumā, kas bērnam atņem māti, kļūdoties var  izdarīt ļoti lielu pārestību," pauda Valeiņa.

Kā tolaik skaidroja "Latvijas Televīzija", Daiga, apelējot pie savām zināšanām medicīnā, no ģimenes ārstes izdabūja recepti nomierinošām zālēm it kā pret krampjiem. Tomēr viņa šīs zāles neizmantoja savām vajadzībām, bet deva meitai laikā, kad viņa bērnam kropļoja aci. Mediķi pieļāva domu, ka Tērauda meitu kropļojusi, jo sirgst ar Minhauzena sindromu, kā rezultātā sakropļojusi savu meitu, lai pievērstu sev apkārtējo uzmanību un saņemtu invaliditātes pabalstu.

Mīklainos apstākļos gāja bojā divi sievietes bērni

Turklāt meitas gadījums nebija vienīgais, kas darīja bažīgus likumsargus. Izrādījās, mīklainos apstākļos - 1997. gadā un 2008. gadā - bija miruši arī viņas divi citi bērni ‒ trīs gadus veca meitenīte un sešus gadus vecs zēns. Tika pieļauta doma, ka bērni miruši no Daigas izraisītām saslimšanām.

2013. gada februārī lieta aiz slēgtām durvīm tika skatīta Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā un tajā kā liecinieki tika pieaicināti gan bērnu tēvs, gan vairāki mediķi. Tērauda tika apsūdzēta par slepkavību pastiprinošos apstākļos, cietsirdību un vardarbību pret mazgadīgo, kā arī apreibinošu vielu ievadīšanu pret personas gribu un par tīšu smagu miesas bojājumu izdarīšanu. Viņa apsūdzībās tika atzīta par vainīgu un viņai tika piemērots mūža ieslodzījums. 

Vēlāk lieta nonāca Rīgas apgabaltiesā, kur medmāsa tika atzīta par vainīgu par sava bērna slepkavības izdarīšanu pastiprinošos apstākļos, vainīgajai apzinoties, ka cietušais atrodas bezpalīdzības stāvoklī, kā arī sodīta ar brīvības atņemšanas sodu par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu. Arī šoreiz viņai tika piemērots mūža ieslodzījums. 

Pēc tam spriedums tika pārsūdzēts Augstākajā tiesā, kas, izskatot apsūdzētās kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, pieņēma lēmumu par atteikšanos pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu. Līdz ar to stājās spēkā apelācijas instances tiesas spriedums, ar kuru Daiga Tērauda tika atzīta par vainīgu sava bērna slepkavībā un kā galīgais sods notiesātajai tika noteikts mūža ieslodzījums. AT norādīja, ka lēmums nav pārsūdzams.

Vai Tēraudai ir iespējas tikt apžēlotai?

Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP), neminot personas vārdu, norāda, ka notiesātajai personai piemērota augstākā soda režīma pakāpe, kas nozīmē stingrāko ieslodzījuma apstākļu līmeni, kādā notiesātais izcieš sodu. 

"Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 pantu, uz mūžu notiesātajiem soda izciešanas režīma zemākajā pakāpē jāizcieš ne mazāk kā 7 gadi, soda izciešanas režīma augstākajā pakāpē ne mazāk kā 10 gadi, tātad agrākais pēc 17 gadiem uz mūžu notiesātais var pretendēt uz soda izciešanu atklātajā cietumā," skaidro IeVP centrālā aparāta Stratēģijas daļas Vecākā komunikācijas speciāliste Katrīna Siliņa.

"Savukārt, saskaņā ar Krimināllikuma  61.pantu, uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu uz mūžu notiesātais var pretendēt, kad ir izcietis 25 gadus no brīvības atņemšanas soda, uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu ar elektroniskās uzraudzības noteikšanu, kad ir izcietis 24 gadus no brīvības atņemšanas soda," norāda speciāliste.

Mūža ieslodzījums - bargākais sods, ko par noziegumu var piemērot

Lai gan oficiāli Latvijā nāves sods tika atcelts 2011.gadā, praktiski pēdējais nāves sods diviem slepkavām tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī, viņus nošaujot. Kopš 1990. gada sākuma, nāvessodu sāka aizstāt ar mūža ieslodzījumu un šobrīd tas ir bargākais soda mērs, ko Latvijā var piemērot kādai personai. IeVP norāda, ka lielākoties mūža ieslodzījumu piespriež par vienu vai vairākām slepkavībām, kas izdarītas sevišķi pastiprinošos apstākļos. Uz mūžu ieslodzītās personas sodu izcieš trīs Latvijas cietumos - Jelgavas, Daugavgrīvas un Iļģuciema.