Baisā 25. marta hronoloģija: kā norisinājās 1949. gada marta deportācijas?
Valsts oficiālajā kalendārā 25. marts ierakstīts kā „komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”, aiz kura sausā formulējuma slēpjas tūkstošu tūkstošiem traģēdiju. Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija, kad uz padomiju deportēja vairāk nekā 15 400 cilvēku, galvenokārt valsts turīgākos pilsoņus, uzņēmējus un neatkarīgās Latvijas politisko un dažādu sabiedrisko organizāciju līderus, 1949. gada pavasarī Golgātas ceļam pārsvarā bija nolemti lauku iedzīvotāji – lauksaimnieki un viņu ģimenes locekļi.
Pirms 76 gadiem norisinājās viena no lielākajām traģēdijām mūsu tautas jaunāko laiku vēsturē – 1949. gadā no 25. līdz 30. martam no Latvijas 33 lopu vagonu ešelonos staļinistiskais režīms uz Sibīrijas un Tālo Austrumu gulaga koncentrācijas nometnēm deportēja gandrīz 42 tūkstošus mūsu valsts cilvēkus jeb 2,2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Jauns.lv ielūkojas šai baisajā hronoloģijā.
Vectēvs „izglābās” no izvešanas
Izvesto skaits varēja būt ievērojami lielāks, jo pirms tam četros pēckara padomju okupācijas gados jau simtiem zemnieku, kuri nevēlējās iekļauties „kolhozu sistēmā”, bija represēti un ieslodzīti cietumos. Kuldīdznieks Ainārs Zariņš Jauns.lv atklāja savu ģimenes stāstu:
„Mans vectēvs bija pārticis Kurzemes saimnieks, brīvās Latvijas laikā aktīvi darbojās Aizsargu organizācijā un vietējā luterāņu draudzē. Ienākot sarkanajiem. viņš ar savu saimniecību neiestājās kolhozā, bet gan saimniekoja pats par sevi, neskatoties uz to, ka lielāko daļu zemes un darbarīku viņam konfiscēja, cenzdamies nomaksāt nesamērīgās nodevas un tā tālāk. 1948. gadā viņš it kā neizpildīja komunistu uzlikto „sējas plānu” un par to viņu notiesāja uz diviem gadiem cietumā. Tā nu viņš 1949. gadu, kad notika lielās deportācijas, pavadīja Liepājas cietumā. Ja viņš nebūtu tur, tad viņu noteikti izvestu uz Sibīriju. Tā nu viņš „izglābās”.
Savukārt vecmāmiņu izdzina no mājām un viņa ar maziem bērniem palika klaja lauka vidū. Labi cilvēki viņai ieteica doties uz kaimiņpagastu un iestāties grāvju racēju brigādē, jo ceļu darbinieki skaitījās pierakstīti pie PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta un bija mazliet vairāk aizsargāti, viņus tā vienkārši automātiski neierakstīja izvedamo sarakstos. Tā nu mani vecvecāki „paglābās” no izvešanas.”
Deportācijas dziesmu un brīvlaika aizsegā
Latvijas laukos, kurus “atbrīvoja” no budžiem un kulakiem, režīms 1949. gada marta ceturtās nedēļas nogalē visiem lika spēlēt un dejot, jo tad Latvijas pagastos un apriņķos norisinājās kolhozu pašdarbību kolektīvu mākslinieciskās pašdarbības skates, kas tika organizētas “no augšas”.
Kamēr pieaugušajiem vārda tiešā nozīmē lika spēlēt teātri un dziedāt, skolasbērnus gatavoja pavasara brīvlaikam kas sākās 27. martā, no kuriem daudzi to arī nesagaidīja. Piektdien, 1949. gada 25. martā daudzu Latvijas lauku skolas soli bija pustukši.
Deportāciju plāns - operācija “Krasta banga” (krieviski - “Priboj”) tika gatavota no iepriekšējā gada rudens un izsūtāmo sarakstus sāka sastādīt februārī. Tā kā kādai niecīgai procenta simtdaļai, iespējams, arī izdevās paglābties, bet 13 624 Latvijas ģimenēm (41 828 cilvēkiem; tostarp 11 523 vīriešiem, 19 414 sievietēm un 10 919 bērniem) sākas Golgātas ceļš.
Baisā hronoloģija
* Latvijas Padomju Savienības Republikas (LPSR) prokurors Aleksandrs Mišutins 1948. gada 21. septembra ziņojumā kompartijas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam ieteica “izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni”.
* 1949. gada 17. janvārī Igaunijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Nikolajs Karotamms ziņojumā Josifam Staļinam aicināja “kulaku” izsūtīšanu no Baltijas pabeigt līdz pavasara sējai.
* 1949. gada 29. janvārī pieņemtajā PSRS Ministru Padomes pilnīgi slepenajā lēmumā Nr. 390-138 bija noteiktas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) “kulaki” un viņu ģimenes; 2) “bandītu” un nacionālistu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto “bandītu” ģimenes locekļi; 3) legalizējušies “bandīti” un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; 4) “bandītu” atbalstītāju ģimenes locekļi. Kopumā - vairāk nekā 29 tūkstoši Baltijas valstu ģimeņu.
* 1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli un instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un to sastādīšana turpinājās martā. Slēdzienu par “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja Latvijas PSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas slēdzienu sankcionēja LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins vai viņa vietnieks.
* Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Sergeja Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali.
* 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”, nosakot, ka jāizsūta 10 tūkstoši kulaku ģimeņu, kā arī apstiprināja apriņķu izpildkomiteju sagatavotos izsūtāmo sarakstus. “Bandītu” un “nacionālistu” izsūtīšanu vēlāk noformēja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķajā apspriedē.
* Ar LPSR Ministru Padomes 1949. gada 24. marta lēmumu Nr. 297 izsūtīto “kulaku” manta, izņemot to, kuru izsūtāmie ņem līdzi, tika pasludināta par konfiscētu.
* Par 25. marta operācijas “Krasta banga” rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: “Pirmais ešelons nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs; (..) bet papildu vēl viens vilciens – 33. ešelons (nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs.”
Šķirotavas stacijā Rīgā piemin 1949.gada deportācijās cietušos
