25. marta deportācijas dziesmu un deju pavadībā “ceļā uz komunismu”
1949. gada 25. martā, kad sākās lielākais padomju represiju vilnis pret Latvijas tautu, kad Sibīrijas nāves ceļā tika izsūtīti ap 2,2% no visas valsts iedzīvotājiem, Latvijas laukos, kurus “atbrīvoja” no budžiem un kulakiem, režīms visiem lika spēlēt un dejot, jo visos Latvijas pagastos un apriņķos marta beigās pirms 74 gadiem norisinājās kolhozu pašdarbību kolektīvu mākslinieciskās pašdarbības skates, kas tika organizētas “no augšas”.
Kamēr pieaugušajiem vārda tiešā nozīmē lika spēlēt teātri un dziedāt, skolasbērni bija palaisti skolas brīvdienās. It kā šim fonam vajadzēja izsūtīšanas padarīt mazāk pamanāmām: kamēr vieni bija aizņemti kultūras namos, mazie atpūtās no skolas. Tomēr būtu naivi cerēt, ka visas šīs aktivitātes pietušēja traģēdiju. Tiešu otrādi – tā tika padarīta vēl ciniskāka.
Dzīvei norakstītie
Deportāciju plāns - operācija “Krasta banga” (krieviski - “Priboj”) tika gatavota no iepriekšējā gada rudens un izsūtāmo sarakstus sāka sastādīt februārī. Tā kā kādai niecīgai procenta simtdaļai, iespējams, arī izdevās paglābties, bet 13 624 Latvijas ģimenēm (41 828 cilvēkiem, tostarp 11 523 vīriešiem, 19 414 sievietēm un 10 919 bērniem) sākas Golgātas ceļš.
Kas tie bija par cilvēkiem? Atbildi viennozīmīgi varam uziet, pārlapojot tā laika okupācijas preses ievadrakstus – ārpus likuma pasludinātie, kuriem uz šīs zemes nav vietas! Tiek uzskatīts, ka padomju oficiālā propaganda par šīm deportācijām to īstenošanas brīdī nebilda ne pušplēsta vārda, bet īsti tā nav.
“Salīmējot kopā” 1949. gada pašā marta nogalē iznākošo Latvijas apriņķu avīžu ievadrakstus, atklājas baisa bilde. Jau katrs ievadraksts pats par sevi ir absurda pārsātināts, bet, skatot to visu kopumu, skaidri atklājas okupācijas režīma necilvēcības “standarti”.
Līdz šim neredzēts foto: Kroju ģimene stacijā pirms 1949.gada 25.marta deportācijas
Kamēr vienā apriņkī raksta, ka “budži un kulaki” ir slikti cilvēki, jo nestājas kolhozos (Ventspils “Brīvā Venta”) un laukos nedrīkst būt neviens, kas ignorē kolhoza sistēmu, otrā Latvijas pusē piekodina: lai cik arī saldi “budži un kulaki” un viņu ģimenes locekļi nelūgtos un negribētu iestāties kolhozos, viņi tajos nepakam nav jāuzņem, jo viņi to vien tik domājot, kā kaitēt un iznīcināt darba zemniecības kopdarbību (Viļakas “Latgales Zemnieks”). Tātad, tolaik bija padomju metodiskais norādījums – parādīt “budžus un kulakus” kā izraidīto kastu, kuriem uz zemeslodes nav vietas. No vienas puses tev nav nākotnes, ja nestāsies kolhozā, bet no otras puses – nav nākotnes, ja tu iestāsies kolhozā!
Un tas notika laikā, kad avīžu ievadrakstos arī vēstīja, ka padomju zemē beidzas sociālisma celtniecība un sākās ceļš uz komunismu (Liepājas “Komunists”). Ar “dīvainajiem” okupācijas cenzūras driķētajiem ievadrakstiem provinces laikrakstos Jauns.lv lasītājus iepazīstinās 27. martā.
33 lopu vagonu ešelonos uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem
Bet šoreiz īsa hronoloģija, kā notika šis “ceļš uz komunismu” Latvijas iedzīvotājiem:
* Latvijas Padomju Savienības Republikas (LPSR) prokurors Aleksandrs Mišutins 1948. gada 21. septembra ziņojumā kompartijas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam ieteica “izstrādāt un sagatavot iesniegšanai attiecīgajām iestādēm jautājumu par visnaidīgāko un šķiriski vissvešāko elementu, kuri atrodas Latvijas PSR, izsūtīšanu uz valsts iekšieni”.
* 1949. gada 17. janvārī Igaunijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Nikolajs Karotamms ziņojumā Josifam Staļinam aicināja “kulaku” izsūtīšanu no Baltijas pabeigt līdz pavasara sējai.
25. marta deportācijas un Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākums pie pieminekļa "Apstājies. Piemini. Neaizmirsti"
* 1949. gada 29. janvārī pieņemtajā PSRS Ministru Padomes pilnīgi slepenajā lēmumā Nr. 390-138 bija noteiktas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas izsūtāmo iedzīvotāju kategorijas: 1) “kulaki” un viņu ģimenes; 2) “bandītu” un nacionālistu, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto “bandītu” ģimenes locekļi; 3) legalizējušies “bandīti” un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību; 4) “bandītu” atbalstītāju ģimenes locekļi. Kopumā - vairāk nekā 29 tūkstoši Baltijas ģimeņu.
* 1949. gada februārī PSRS Valsts drošības ministrija izdeva pavēli un instrukciju par izsūtīšanas kārtību un izsūtāmo uzskaites lietu sagatavošanu. Izsūtāmo lietas tika sagatavotas jau februārī un to sastādīšana turpinājās martā. Slēdzienu par “kulaku” ģimeņu izsūtīšanu apstiprināja Latvijas PSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks vai viņa vietnieks, bet nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas slēdzienu sankcionēja LPSR prokurors Aleksandrs Mišutins vai viņa vietnieks.
* Saskaņā ar PSRS iekšlietu ministra Sergeja Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali.
* 1949. gada 17. martā LPSR Ministru Padome pieņēma pilnīgi slepenu lēmumu Nr. 282 “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR”, nosakot, ka jāizsūta 10 tūkstoši kulaku ģimeņu, kā arī apstiprināja apriņķu izpildkomiteju sagatavotos izsūtāmo sarakstus. “Bandītu” un “nacionālistu” izsūtīšanu vēlāk noformēja PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķajā apspriedē.
* Ar LPSR Ministru Padomes 1949. gada 24. marta lēmumu Nr. 297 izsūtīto “kulaku” manta, izņemot to, kuru izsūtāmie ņem līdzi, tika pasludināta par konfiscētu.
* Par 25. marta operācijas “Krasta banga” rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: “Pirmais ešelons nr. 97 329 ar izsūtītajiem no Rīgas tika nosūtīts 25. martā pulksten 15 un 47 minūtēs; nr. 97 340 no Jelgavas – 28. martā pulksten 23 un 06 minūtēs, bet papildu vēl viens vilciens – 33. ešelons (nr. 97 383) no Rēzeknes – 30. martā pulksten 10 un 08 minūtēs.
Gājiens no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, pieminot 1949.gada 25.marta deportācijas
Rīgas centrā piemin 25. marta deportācijas
