Vēsturiskais 1947. gada ANO izmeklēšanas komisijas lēmums par leģionāriem

1947. gadā īpaša Apvienoto Nāciju izmeklēšanas komisija atzina, ka ir netaisnīgi latviešu, igauņu un lietuviešu leģionārus saistīt ar Trešā Reiha SS (elitāra Trešā Reiha nacionālsociālistikās partijas militārās struktūras) vienībām. Tomēr Krievijas Ārlietu ministrija ne vienu reizi vien nākusi klajā ar paziņojumiem, ka leģionāru piemiņas godināšana esot pretrunā ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju par tādas prakses nepieļaujamību, kas sekmē rasisma un ksenofobijas formu eskalāciju. Savukārt latviešu vēsturnieki uzsver, ka leģionāri it nebūt nav kara noziedznieki - Latvijas iedzīvotāji, kuri 2. pasaules kara laikā nonāca nacistiskās Vācijas armijas rindās, nav noziedznieki un viņus par tādiem pasludināt būtu bezprāts.

Šis strīds pēc būtības jau ir atrisināts pirms teju 80 gadiem. Jau dažus mēnešus pēc 2. pasaules kara noslēguma latviešu un igauņu leģionāri tika atzīti par nevainīgiem un savas zemes patriotiem, kuri nav saistīti ar nacistiskajiem noziegumiem. Un to ir atzinušas respektablas starptautiskās izmeklēšanas komisijas un PSRS sabiedrotie 2. pasaules kara laikā. Lūk, šie atzinumi:

Latviešu leģionāri Ērgļu apkārtnē 1944. gada vasarā (kinohronika):

* „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.” (no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas ziņojuma britu bruņoto spēku komandierim Vācijā (Berlīnē) 1946. gada 4. februārī.)

* „...latvieši un igauņi, kurus vācieši spieduši cīnīties pret krieviem, nav uzskatāmi par piederīgiem ne pie vērmahta, ne arī pie vācu SS vienībām, lai gan viņi bija „Waffen-SS” pakļautībā. Viņi nav uzskatāmi par personām, kas automātiski būtu jāarestē.” (no ASV 3. armijas štāba Heidelbergā (Vācija) apkārtraksta 1946. gada 2. septembrī.)

* „Izmeklēšana ir atklājusi, ka baltiešu karavīru vienības ierindoja zem SS jurisdikcijas, bet tās nepadarīja par vācu SS integrālu sastāvdaļu, lai tās darbotos kā tādas. UNRRA (ANO Palīdzības un rehabilitācijas aģentūra) saņēma lēmumu no Amerikas Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem Eiropas karadarbības laukā, ka baltieši pieder pie tām vienībām, kuru karavīrus atbrīvos kā pie vērmahta (vācu armijas) piederīgos. Termins „SS”, parādoties atbrīvošanās apliecībās, būtu uzlikts cilvēkiem kā kauna traips, kas nebūtu taisnīgi.” (no UNRRA ziņojuma 1947. gada jūlijā.)

* „Šīs vienības (latviešu un igauņu leģioni) nav jāuzskata par kustībām, brīvprātīgajiem vai SS.” (no ASV augstākās amatpersonas Vācijā ģenerāļa Frenka Makloja ziņojuma ASV valsts sekretāram 1950. gada 13. aprīlī.)

* „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.” (no Pārvietoto personu (bēgļu) komisijas locekļa oficiālās vēstules pirmskara Latvijas pilnvarotajam lietvedim Latvijas sūtniecībā Vašingtonā.)

Tādēļ patiesībā vajadzētu taisnoties tiem, kuri latviešu leģionārus apvaino rasismā un neģēlībās. Pat sarkanarmijas politpārvaldes komisārs savulaik ir atzinis, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par brīvprātīgajiem SS karakalpiem, savukārt vācu armijas pavēlniecība viņus dēvēja par Trešajam Reiham bīstamiem vīriem, bet antihitleriskās koalīcijas valstu (ASV un Lielbritānijas) militārās amatpersonas secināja, ka leģionāri nav nododami kara tribunālam:

Latviešu leģionāru dziesma: “Kad ar uzvaru”:

* „Katrā ziņā vienalga, kādā ceļā latvieši nokļuvuši 19. un 21. bataljonā, tomēr jāšaubās, ka viņi tajos iesaistījušies brīvprātīgi.” (no Sarkanās armijas politiskās pārvaldes 7. nodaļas priekšnieka pulka komisāra M. Bigceva ziņojuma LKP CK loceklim A. Pelšem 1943. gadā.)

* „Mierīgos frontes sektoros (latviešu) divīzija var kļūt politiski neuzticama ar neparedzamām sekām.” (no vācu armijas grupējuma ziņojuma Vācijas bruņoto spēku ģenerālštābam 1945. gada 1. aprīlī.)

* „Šo abu divīziju (Latviešu leģiona) locekļi paši nekad nekļuva par SS karavīriem, ja ne citu iemeslu dēļ, tad atbilstoši svarīgajiem lēmumiem tas viņiem nebija iespējams.” (no Vācijas policijas priekšnieka, reihsfīrera ģenerālštāba priekšnieka, “Waffen-SS” ģenerālmajora Ernsta Rodes ar zvērestu apliecinātās liecības pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā.)