"Kur es braukšu? Palikšu tepat nomirt..." Kas X stundā notiks ar pansionātu iemītniekiem, invalīdiem un vientuļiem senioriem?

Nav gluži tā, ka par vecajiem un slimajiem cilvēkiem netiek domāts, jo patlaban jau top plāni, kā ārkārtas situācijā viņus evakuēt no apdraudētajiem rajoniem. Taču pagaidām viss ir tikai plānošanas stadijā, un, lai tiktu izstrādāta efektīva evakuācijas shēma, būs nepieciešams laiks un līdzekļi. Lai saprastu, cik sarežģīta ir šī problēma, palūkosimies, kā to gatavojas risināt divas apdzīvotas vietas – milzīgā Rīga un netālu no austrumu robežas esošā Rēzekne.

Rīcības plāns tikai top

Ikvienam cilvēkam evakuācijas un patvēruma vietu nodrošināšana kara gadījumā būtu ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, bet attiecībā uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tas ir vēl daudzkārt grūtāks. Dažādu nianšu te ir pārpārēm. Attiecībā uz slimnīcām likums nosaka, ka tām ir jānodrošina darbības nepārtrauktība, tādēļ to uzturēšanas vai evakuācijas kārtība ārkārtas situācijā ir vairāk vai mazāk skaidra, bet sociālās aprūpes centri šajā ziņā ir palikuši novārtā. Piemēram, slimnīcām darbības nepārtrauktībai paredzēts nodrošināt elektrības ģeneratorus, bet sociālās aprūpes centriem tik konkrēta regulējuma nav. Taču arī tur ģeneratori būtu nepieciešami – gan tādēļ, ka tajos glabājas medikamenti, kuriem vajadzīga noteikta temperatūra, gan arī tāpēc, ka atsevišķos centros atrodas personas, kurām nepieciešama mākslīgā elpināšana (piemēram, Rīgas pašvaldības pārziņā esošajā centrā Mežciems tādas ir četras), nerunājot nemaz par gulošiem pacientiem. Ja aprūpes centrs krīzes situācijā paliek bez elektrības, gulošo cilvēku evakuācija kaut vai no otrā stāva kļūst par grūti izpildāmu uzdevumu, jo lifti vairs nedarbojas. Rīgā ir četri sociālās aprūpes centri, un tajos visos būtu problēmas ar evakuāciju strāvas padeves pārtraukuma gadījumā, tādēļ pilsētas budžeta projektā iekļauta pieslēguma vietu iekārtošana un ģeneratoru iegāde aprūpes centriem.

Papildu problēmas rada tas, ka ir trīs veidu sociālās aprūpes centri: valsts, pašvaldību un privātie. Katrai kategorijai ir atšķirīga pakļautība, un tas sarežģī vienotas un visaptverošas evakuācijas sistēmas izveidošanu. Jau tagad skaidrs, ka tehniskas problēmas nāksies risināt visiem. “Ja būs nepieciešama evakuācija, gulošo cilvēku izvešana būs vislielākā problēma, jo valstī trūkst specializētā transporta, kas domāts šādiem mērķiem. Pirmo organizētu vieglāk transportējamo cilvēku evakuāciju – to, kuri paši var pārvietoties vai kuriem ir ģimenes locekļi, kas var palīdzēt; sekotu to cilvēku evakuācija, kuriem ir nepieciešami pavadoņi, piemēram, psihoneiroloģiskās klīnikas pacienti, bet pēc tam gulošie, jo te bez tehniskā personāla palīdzības neiztikt,” saka Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons.

Specializētā transporta trūkuma problēmu uzsver arī Rēzeknes novada civilās aizsardzības pārvaldnieks Pāvels Savickis. Viņš atzīst – nesen notikušo civilās aizsardzības mācību laikā rēzeknieši sapratuši, ka nopietnāk jāpiestrādā tieši pie pansionātu un cilvēku ar īpašām vajadzībām evakuācijas plāniem. “Nav jau tā, ka mēs par šo problēmu nezinājām, taču ir skaidrs, ka 2025. gadā izstrādāsim detalizētu plānu. Sistēma varētu būt līdzīga kā gadījumā ar slimnīcu evakuāciju, tikai atšķirība tā, ka slimnīcām ir nodrošināts specializētais transports. Novada sociālais dienests ir apzinājis tos gulošos cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kuriem būs nepieciešams transports. Viens no variantiem paredz cilvēku evakuāciju ar vilcienu, un tādā gadījumā viens vagons varētu būt speciāli aprīkots gulošajiem pacientiem un nodrošināts ar medicīnisko aprūpi; par to gādās Nacionālie bruņotie spēki. Otrs variants ir autobusi, kuriem izņemam ārā visus sēdekļus un pielāgojam tos gulošo pacientu pārvadāšanai.”

Būtībā šādos gadījumos specializēto transportu nodrošināt ir apņēmusies valsts, taču krīzes situācijā var gadīties aizķeršanās dažādu iemeslu dēļ, tādēļ rēzekniešu plāns B par autobusu pārveidošanu ir visnotaļ saprātīgs risinājums, lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz centru vien. Tiesa, tādā gadījumā vispirms tiktu evakuētas ģimenes ar bērniem un tikai pēc atgriešanās uz nākamo reisu autobusiem izņemtu sēdekļus, lai evakuētu gulošos.

Kā lai visus saskaita?

Vēl viena problēma ir veco un vientuļo cilvēku apzināšana, lai ārkārtas situācijā nevienu neaizmirstu. Salīdzinoši mazapdzīvotajai Rēzeknei ir zināmas priekšrocības, jo šādu cilvēku ir mazāk un uzskaiti noorganizēt vienkāršāk. “Mums tomēr teritorija ir neliela, un mēs savējos diezgan labi zinām. Ir cilvēki, kuri jau tagad saņem aprūpi, ir arī tādi, kuriem ir piederīgie vai kaimiņi, kas mums pados ziņu. Tādēļ nedomāju, ka krīzes situācijā varētu parādīties liels skaits mums nezināmu evakuējamu gulošu cilvēku,” mierina Pāvels Savickis.

Rīgā situācija ir sarežģītāka, jo galvaspilsētā nav vienotas tādu veco cilvēku datu bāzes, kuriem nepieciešama palīdzība un aprūpe. To par būtisku problēmu atzīst Gints Reinsons: “Pilnīgas datu bāzes nav, jo miera laikā ir spēkā noteikta personas datu apstrādes kārtība, bet informācija par slimības vēsturi skaitās kritiskie dati. Pašvaldības Labklājības dienestam ir dati par tiem cilvēkiem, kas tiek aprūpēti caur pašvaldību, taču tie nerāda pilnu ainu, jo ir arī ļaudis, kuri kaut kādu iemeslu dēļ saņem palīdzību caur citiem kanāliem – valsts vai privātajiem. Tāpēc datu bāzes ir saskaldītas un kopējā aina diezgan aptuvena. Tas ir riska faktors. Piemēram, mājās ir divi pensionāri – viens gulošs, bet otrs par viņu rūpējas. Ja ar to, kurš rūpējas, kaut kas notiek, piemēram, viņš veikalā zaudē samaņu un tiek aizvests uz slimnīcu, gulošais paliek pilnīgi bez aprūpes, jo neviens par viņu neko nezina – vismaz līdz brīdim, kamēr slimnīcā esošais nāk pie samaņas.” Kara laikā situācija būtu citāda, jo tādos apstākļos personas dati paliek otrajā plānā, taču miera laikā šo regulu nākas ievērot, un tas apgrūtina plānošanu.

Rēzeknē, kā jau teikts, ar uzskaiti ir vieglāk, taču tur cilvēkus uztrauc kas cits. “Būtisks jautājums ir par to, kur mēs evakuējamos cilvēkus vedam. Ja slimnīcām ir jau noteikti galapunkti, tad sociāli aprūpējamo cilvēku gadījumā tādu nav. Tādēļ mūsu sociālā dienesta vadītājs jau par to ir sācis domāt – gan par pavadošā personāla nodrošināšanu, gan arī par to, uz kurieni vest. Jo šādus cilvēkus mēs nevaram vienkārši aizvest kaut kur uz Saldu un pateikt – te būs, lieciet, kur gribat! Viņiem tomēr ir nepieciešami īpaši apstākļi un aprūpe. Viss ir jānoskaidro un jāsarēķina, jo visam apakšā ir cipari, nepieciešamais transports un personāls,” saka Savickis.

Cerības uz brīvprātīgajiem

Nākamā problēma – aprūpējamo cilvēku pavadoņi. Iedomāsimies ārkārtas situāciju, kuras laikā glābēji un ugunsdzēsēji, arī mediķi ir aizņemti, piemēram, raķešu apšaudes seku likvidēšanā, taču vienlaikus nepieciešams evakuēt aprūpējamos cilvēkus. Kas to veiks, un ar kādiem līdzekļiem – pat ja iedomājamies, ka transports ir sagādāts? Sākot kaut vai ar nestuvēm, kas nepieciešamas, lai gulošu cilvēku aiznestu līdz automašīnai.

Te atkal ir vērts ieklausīties Rīgas civilās aizsardzības šefa Ginta Reinsona teiktajā: “Sociālajos dienestos un aprūpes centros lielākoties strādā sievietes, kuras fiziski var netikt galā ar cilvēku transportēšanu. Tādēļ ir jautājums, kur atrast brīvprātīgos, kas varētu palīdzēt. Noteikti ir nepieciešams inventārs, lai atvieglotu evakuāciju. Nebūtu prātīgi rēķināties ar tādu metodi, kādu izmanto ugunsdzēsēji, proti, vienkāršas nestuves, ko nes četri cilvēki. Jo kur tu krīzes gadījumā atradīsi šos četrus vīrus? Ja notiek tāds scenārijs kā Ukrainā, tad ugunsdzēsēji visu laiku būs aizņemti raķešu apšaudes vai dronu uzbrukuma seku likvidācijā. Vēl ir variants izmantot palagu kā slingu nešanai, taču tas ir pat sarežģītāk un bīstamāk. Tādēļ vajag evakuācijas krēslus. Mēs nākamgad plānojam tādus iegādāties.”

Tomēr jautājums par brīvprātīgajiem palīgiem paliek atklāts – kur tādus ņemt? Šajā ziņā gan Rīga, gan Rēzekne cer uz nevalstiskajām organizācijām, kas varētu nākt talkā. Pāvels Savickis kā piemēru min Ukrainu, kur, sākoties karam, daudzviet iedzīvotāji pašorganizējās, lai sniegtu palīdzību tiem, kuriem to visvairāk vajadzēja, iesaistījās arī uzņēmēji. Savukārt Rīga cer uz apkaimju biedrību palīdzību, jo tieši to aktīvisti vislabāk pārzina katras vietas apstākļus, turklāt tām jau ir kaut kāda struktūra un līderi.

Taču ar gribēšanu vien var nepietikt, nepieciešamas arī zināšanas. Rīga atradusi interesantu pieeju, kā potenciālajiem brīvprātīgajiem ierādīt kaut vai pirmās medicīniskās palīdzības pamatus, proti, iesaistīt šajā procesā pašvaldības darbiniekus. “Pašvaldībā, ja skaitām visas struktūras, ir apmēram 24 000 darbinieku, un mēs plānojam rīkot viņiem pirmās medicīniskās palīdzības kursus. Tos, kuri domā turpināt darbu pašvaldības struktūrās un ir gatavi krīzes brīdī palīdzēt, mēs varam iekļaut nemobilizējamo personu sarakstos; savā ziņā tā varētu būt motivācija izvēlēties darbību brīvprātīgo brigādē. Turklāt to mēs no pašvaldības puses varam ietekmēt. Protams, 24 000 cilvēku pret 600 000 Rīgas iedzīvotāju nav daudz, taču tas ir vismaz kaut kas. Nākamā kategorija ir nevalstiskās organizācijas, kurām ir sava iekšējā struktūra: samarieši, Sarkanais Krusts un tamlīdzīgi. Pārrunās ar viņiem noskaidrosim, kādas ir viņu iespējas, transports un kā viņi varētu krīzes situācijā mums palīdzēt. Trešā grupa ir pārējās nevalstiskās organizācijas, piemēram, Latvijas Platforma attīstības sadarbībai jeb LAPAS, kas apvieno 44 sabiedriskās organizācijas, kuras ir gatavas sadarboties civilās aizsardzības jomā, teiksim, palīdzēt pieskatīt patvēruma vietas,” plānu ieskicē Gints Reinsons. Civilās aizsardzības speciālistiem bijusi arī doma piedāvāt jebkuram gribētājam apgūt neatliekamās palīdzības kursu, ja vien viņš būtu gatavs stāties uzskaitē kā potenciāls brīvprātīgais krīzes situācijai, taču šī ideja nav realizēta, baidoties, ka to uzskatīs par nelietderīgu līdzekļu tērēšanu. Tādēļ nolemts palikt pie pašvaldības darbinieku apmācīšanas, jo tādā gadījumā viss tiek organizēts ar iekšējiem resursiem.

Arī Rēzekne ir padomājusi par brīvprātīgo iesaisti, saka Pāvels Savickis. “Kad evakuācija tiek pabeigta – un gan jau būs cilvēki, kuri no tās arī atteiksies –, tad tālāk notiks teritorijas patrulēšana. Katrā mājā būs vecākais vai kāds atbildīgais, kurš apstaigās dzīvokļus un pārbaudīs, vai kāds nav palicis, un līdzīgi arī privātmāju ielās, kur viens cilvēks var apsekot desmit mājas. Tālāk tad mēs jau zinām, kurā mājā vai dzīvoklī ir kāds palicis, kuram nepieciešami kādi medikamenti.”

Plāni tiek izstrādāti, un 2025. gadā tos noteikti izmēģinās arī dzīvē, jo jārēķinās ar to, ka dažādu veidu gan civilās aizsardzības, gan arī militārās mācības Latvijā notiks arvien biežāk. Tāda ir jaunā realitāte, kādā mums jādzīvo.

Skaudrā realitāte: 90 gadu vecajai sievasmātei ar pārvietošanos ir lielas problēmas

Lai stāsts par aprūpējamo cilvēku likteni ārkārtas situācijā nesastāvētu tikai no darāmo darbu un plānu uzskaitījuma, te mazliet emociju no reālās dzīves. Šo rindu autoram rados ir aprūpējams cilvēks – 90 gadu vecā sievasmāte, kurai ar pārvietošanos ir ļoti lielas problēmas, viņa ir gandrīz guloša. Kad mēģināju ar viņu runāt par iespējamo rīcību ārkārtas situācijā, reakcija bija diezgan prognozējama: “Kur tad es evakuēšos, būšu tikai citiem par nastu. Palikšu vien tepat dzīvoklītī nomirt...”

Pieņemu, ka reālos kara apstākļos domas varbūt mainītos, taču problēmu tas neatrisina. Saviem spēkiem mēs viņu no otrā stāva dzīvokļa līdz automašīnai nonest nevaram, un, pat ja atrastu palīgus un kaut kā nostieptu, tad sēdus stāvoklī nekādu garo ceļu veikt viņa nespētu, bet busiņa, kurā varētu iekārtot guļvietu, mums nav. Tas nozīmē, ka vajadzētu speciālo transportu, bet uz to krīzes brīdī varam tikai pieteikties rindā un cerēt, ka sagaidīsim.

Skaidrs, ka arī atstāt viņu vienu, bet pārējai ģimenei evakuēties nav variants. Kā tas vispār varētu izskatīties – nolikt pie gultas ūdens krūzi, pāris sviestmaizes un telefonu ar sociālā dienesta numuru, uz kuru zvanīt, kad ēdamais beidzas? Tātad kādam tik un tā jāpaliek kopā ar viņu. Vārdu sakot, jautājumu pagaidām ir vairāk nekā atbilžu…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kur es braukšu? Palikšu tepat nomirt..." saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".