Diktatoriem draudzīgā Ungārija bloķē ES paziņojumu par "Lukašenko vēlēšanu" rezultātu neatzīšanu Baltkrievijā

Tāpēc ES augstākā pārstāve ārlietās Kaja Kallasa izplatījusi pati savu paziņojumu, norādot, ka svētdien notikusī balsošana nav bijusi nedz brīva, nedz godīga, un aicinot Baltkrievijas varasiestādes atbrīvot politieslodzītos.

Kā ziņots, Baltkrievijā svētdien notika tā dēvētās prezidenta vēlēšanas, un, kā jau bija sagaidāms, pēc šī farsa kārtējo reizi par "uzvarētāju" tika pasludināts ilggadējais diktators Aleksandrs Lukašenko.

Centrālā vēlēšanu komisija pirmdienas rītā izplatīja paziņojumu, kurā apgalvots, ka par Lukašenko balsojuši gandrīz 87% vēlētāju.

Kallasa norādījusi, ka Minskas totalitārā režīma lēmums uzaicināt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotājus desmit dienas pirms tā dēvētajām vēlēšanām liedzis tiem piekļuvi būtiskākajām vēlēšanu procesa stadijām. Tas ir papildu pierādījums tam, ka šīm vēlēšanām nav nekādas uzticamības, uzsvērusi ES diplomātiskā dienesta vadītāja.

Viņa piebildusi, ka šī iemesla dēļ, kā arī ņemot vērā Baltkrievijas režīma iesaisti Krievijas uzsāktajā karā pret Ukrainu un tās hibrīduzbrukumus kaimiņvalstīm, ES turpinās sankcijas pret Lukašenko režīmu un turpinās finansēt baltkrievu pilsonisko sabiedrību, demokrātiskos spēkus trimdā un baltkrievu kultūru.

Ungārija pagājušajā nedēļā atteicās parakstīt paziņojuma projektu par nedemokrātiskām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā. Pret projektu iebilda arī Slovākija.

RFE/RL rīcībā nonākušajā projekta tekstā norādīts uz "nerimstošām un nepieredzēta līmeņa represijām", cilvēktiesību pārkāpumiem, opozīcijas apspiešanu un neatkarīgo mediju ierobežošanu, kas "atņem vēlēšanu procesam jebkādu leģitimitāti". Slovākija vēlāk tomēr piekrita parakstīt paziņojumu, taču Ungārija to joprojām noraidīja.

Pēc iepriekšējo vēlēšanu rezultātu viltošanas, kārtējo reizi par uzvarētāju pasludinot Lukašenko, 2020.gadā visu valsti pārņēma plaši masu protesti. Tie tika nežēlīgi apspiesti. Aptuveni 65 000 cilvēku tika aizturēti. Citi bija spiesti bēgt no Baltkrievijas. Cilvēktiesību aktīvisti lēš, ka šobrīd valstī ir aptuveni 1300 politieslodzīto.

Tagad visi ietekmīgākie opozīcijas pārstāvji atrodas vai nu cietumā, vai trimdā ārvalstīs. Faktiski pilnībā iznīcināti arī visi neatkarīgie mediji.

Saskaņā ar ANO aplēsēm no valsts politisku iemeslu dēļ kopumā aizbēguši aptuveni 300 000 baltkrievu.

Lai sodītu Lukašenko režīmu par cilvēktiesību pārkāpumiem un represijām, rietumvalstis pret Minsku vērsušas bargas sankcijas. Tas licis Minskai vēl vairāk tuvināties Maskavai, un Baltkrievija pārvērtusies par pilnīgu Krievijas diktatora Vladimira Putina totalitārā režīma satelītu.

2022.gada februārī Lukašenko nodeva Putina rīcībā arī Baltkrievijas teritoriju, ko Krievijas karaspēks izmantoja kā placdarmu atkārtotajam iebrukumam Ukrainā.

Šoreiz tā dēvētajās vēlēšanās nebija ļauts piedalīties nevienam opozīcijas kandidātam. Tomēr, lai demonstrētu šķietamu konkurenci, līdz ar Lukašenko varasiestādes atļāva tajās startēt četriem mazpazīstamiem fiktīviem kandidātiem, kas apliecinājuši savu lojalitāti diktatoram.

Jāpiebilst, ka 70 gadus vecais Lukašenko pie varas ir jau kopš 1994. gada 20. jūlija, kad uzvarēja pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Baltkrievijā, solot pārmaiņas. Šajās vēlēšanās viņš pieveica pirmo neatkarīgās Baltkrievijas prezidentu Staņislavu Šuškeviču un pirmo premjerministru Vjačeslavu Kebiču. Pēc tam Lukašenko vadības stils kļuva aizvien autoritārāks, 1995. gada referendumā viņš ieguva papildu pilnvaras, kā arī piešķīra krievu valodai valsts valodas statusu un nedaudz pārveidotā veidā atjaunoja padomju laiku valsts simboliku.

Deviņdesmitajos gados Lukašenko radikāli apkaroja opozīciju, iesaistot arī tā dēvētos “nāves eskadronus”, kad mēdza bez pēdām pazust vairāki pazīstami opozīcijas pārstāvji, tostarp kādreizējais iekšlietu ministrs Jurijs Zaharanka, kādreizējais Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Viktars Hančars un opozicionārais politiķis, uzņēmējs Anatols Krasauskis, kuri apsūdzēja Lukašenko referenduma rezultātu viltošanā un pazuda 1999. gada 16. septembrī Minskā, kā arī Krievijas sabiedriskās televīzijas kanāla ORT žurnālists Dmitrijs Zavadskis, kurš pazuda 2000. gada 7. jūlijā Minskas starptautiskajā lidostā. Bijušais Galvenās izlūkošanas pārvaldes virsnieks Vladimirs Borodačs intervijā “Radio Svoboda” 2012. gadā paziņoja, ka viņus nolaupīja Lukašenko “nāves eskadrons”, Zaharanku spīdzināja, lai izsistu atzīšanos valsts apvērsuma plānošanā, pēc tam nošāva un līķi sadedzināja krematorijā. Savukārt 2019. gada decembrī “Deutsche Welle” publicēja dokumentālo filmu, kurā bijušais Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas specvienības loceklis Jurijs Garavskis apstiprina, ka tieši viņa vienība nolaupīja un nošāva Zaharanku, bet pēc tam arī Hančaru un Krasauski.

Pēc tam Lukašenko bez problēmām uzvarēja vēl četrās prezidenta vēlēšanās, līdz 2020. gada 9. augusta vēlēšanās sadūrās ar nopietnu opozīcijas konkurenci, par spīti Centrālās vēlēšanu komisijas centīgajai kandidātu atsijāšanai, dažu kandidātu ieslodzīšanai vai piespiedu emigrācijai, kā arī armijas vienību ievešanai Minskā un interneta slāpēšanai. Kad pasludināja Lukašenko pārliecinošo uzvaru pār opozīcijas kandidātu Svjatlanu Cihanousku, Baltkrievijas pilsētās sākās masu protesti, kuru brutālā apspiešanā iesaistīja gan OMON vienības, gan armiju, bet paša Lukašenko inaugurācija notika slepenības apstākļos. Pati Cihanouska bija spiesta emigrēt no Baltkrievijas.

Atmaksājot kaimiņvalstīm par opozīcijas atbalstīšanu, 2021. gadā Lukašenko sāka veicināt migrantu masveida ievešanu no Tuvajiem Austrumiem, lai viņus nogādātu pie Polijas robežas, kur to vardarbīgie pūļi ilgstoši centās ielauzties Polijas teritorijā, bet pēc tam regulāri centās iekļūt arī Lietuvā un Latvijā.

Eiropas Savienība, ASV, Lielbritānija, Kanāda, Ukraina un vairākas citas valstis neatzīst Lukašenko par likumīgo prezidentu, viņš kopā ar vairākām citām amatpersonām ir iekļauts sankciju sarakstos.