X stunda un rīcības plāns: rezerves karavīrs dalās pieredzē un praktiskos padomos

Ja man jautājumu par to, ko es iesāktu X stundā, uzdotu pirms diviem gadiem, man nebūtu, ko atbildēt. Taču, kad 2022. gadā sākās karš Ukrainā, es pieteicos rezerves karavīru apmācībai, un tādēļ tagad man darbības plāns ir skaidrs – es vienkārši gaidīšu, kad armija man atsūtīs ziņu, kur un kad jāierodas.

Ja nebūtu izgājis rezervistu apmācības kursu, tad es tiešām nezinu, ko iesāktu. Nekad neesmu bijis no tiem čaļiem, kas kārtīgi sakravā 72 stundu somu un tad gaida tālākas instrukcijas. Drīzāk jau internetā pameklētu, kā jātaisa Molotova kokteiļi, kā to kara sākumā darīja ukraiņi. Bet tagad es jūtos pārsteidzoši droši un man nav kaut kāda iekšēja stresa – ko gan es X stundā darīšu?! Apzinos, ka nekā laba jau tādā situācijā nebūs šā vai tā, taču man tagad vismaz ir plāns! Jo agrāk nebija vispār nekāda plāna. Kā zināms, pat ja ir sūdīgs plāns, tas tik un tā ir labāk nekā jebkāda plāna trūkums.

Tev ir arī suns – ko ar to iesāksi?

Suni atdošu draudzenei. Protams, nākamais jautājums varētu būt – bet ko darīs draudzene? Uz to jau ir grūtāk atbildēt. Savā ziņā mums ir paveicies ar to, ka dzīvojam Pārdaugavā. Tātad, ja uzspridzina tiltus, mēs paliekam salīdzinoši drošajā pusē. Bet ko tālāk? Vieni saka, ka vajadzētu mēģināt ar mašīnu tikt līdz Ventspilij vai Liepājai un no turienes tālāk ar prāmi uz Rietumiem. Citi domā par braukšanu cauri Suvalku koridoram, kaut gan nezinu, cik tas kara apstākļos varētu būt reāli. Baidos, ka nekur jau tā īsti aizskriet no Latvijas nevarētu. Katrā ziņā es droši vien draudzeni sūtītu kaut kur maksimāli tuvāk Liepājai vai Ventspilij.

Speciālisti iesaka patverties lauku īpašumā, ja tāds ir...

Ir, taču Siguldas pusē, kas laikam šajā gadījumā īsti nederēs, zinot, no kuras puses varētu nākt ienaidnieks. Ja runājam par maniem vecākiem, tad viņi ir tajā vecumā, kad ir nereāli viņus pārliecināt braukt kaut kur prom. Nekur viņi nekustēs! Drīzāk viņi apsēdīsies pie televizora un gaidīs, kas tad tālāk notiks. Labā ziņa gan tā, ka arī viņi dzīvo Pārdaugavā, Ziepniekkalnā.

72 stundu somu tu neesi sakravājis?

Es par to esmu daudz domājis... Laikam jau tiešām vajadzētu sakravāt. Labi, man to droši vien nevajadzēs, taču draudzenei gan noderēs. Vēl jau māca, ka vajag vienmēr turēt automašīnā pilnu degvielas bāku, taču man ir BMW X5 dīzelis, un tam pilnu bāku visu laiku liet baigi dārgi sanāk! (smejas) Turklāt draudzenei arī nemaz nav autovadītāja tiesības, tādēļ nāksies viņu iesēdināt kādā draugu mašīnā.

Sliktas ziņas tavam sunim – saskaņā ar esošajiem noteikumiem viņu patvertnē iekšā nelaidīs...

Tas gan nav pareizi! Es gan domāju, ka reālajā dzīvē diez vai šis noteikums darbosies. Būs līdzīgi kā Ņujorkas metro, kur savulaik atļāva ievest tikai tādus suņus, kas ietilpst somā. Tad cilvēki paņēma lielās IKEA somas, izgrieza tām apakšā caurumus kājām, iesēdināja iekšā savus lielos suņus un tā apgāja šo noteikumu, jo no malas izskatījās, ka suns tiešām ir somā. Tādēļ domāju, ka te nostrādās cilvēciskais faktors un gan jau kritiskā brīdī neviens nedzīs prom no patvertnes cilvēku ar suni. Cits jautājums – kur tad vispār šīs patvertnes ir? Es vismaz nezinu nevienu.

Un cik mēs vispār zinām par to, kā rīkoties krīzes situācijā?

Ar šo lietu ir slikti. Es vismaz zinu, ka man jāgaida pavēste, un zinu par 72 stundu somu, taču, ja mēs pajautātu citiem cilvēkiem, tad lielākā daļa nezinātu neko. It kā jau par to pašu 72 stundu somu ir skandināts daudz, taču liels jautājums, cik cilvēku šī informācija ir sasniegusi.

Kopumā es teiktu, ka visai šai informatīvajai kampaņai ir vājš mārketings. Ja 72 stundu somas kampaņai piesaistītu labākos reklāmistus, kas padarītu to par stila lietu, tad būtu pavisam cits efekts. Varbūt tieši tā arī vajadzētu rīkoties, jo problēma ir tā, ka mūsu valsts struktūrām bieži vien liekas, ka tās ļoti stilīgā veidā cenšas mūs par kaut ko pārliecināt, taču patiesībā tas nemaz nav stilīgi. Piemēram, valsts aizsardzības dienesta reklāmā tiek minēti dažādi bonusi, ko tu iegūsi, taču īstenībā tie nav diez ko pārliecinoši. Tu iegūsi jaunu pieredzi! Sociālās garantijas! Jaunus draugus visai dzīvei! Kā tad – pēc rezervistu kursu pabeigšanas es neesmu sarunājies ne ar vienu no tiem cilvēkiem, ar ko kopā tur biju... Ja neskaita draugu, ar kuru kopā pieteicāmies. Galīgi nav tā, ka mēs visi reizi mēnesī satiktos un pie aliņa apspriestu, kā mums toreiz gāja šautuvē.

Tas viss ir bulšits, un man liekas, ka valstij vajadzētu tiešām nolīgt labus reklāmistus, kas spētu padarīt šo piedāvājumu stilīgu un pievilcīgu. Tas pats ir ar komunikāciju – visādiem padomniekiem un departamentiem tērē kaudzēm naudas, bet jēgas tāpat tam nav. To varēja redzēt jau kovida laikā, to redz arī tagad.

Par dienestu armijā vai zemessardzē, arī par rezervistu apmācību jau laikam labākā reklāma ir tā, kas iet no mutes mutē?

Tā tas tiešām ir, tādēļ arī es cenšos par to maksimāli daudz stāstīt. Man pašam rezervistu apmācības ļoti patika. Tās trīs nedēļas bija labākās manā mūžā ļoti ilgā laika posmā. Neteikšu, ka gluži TOP 1, jo ir bijuši arī foršāki momenti, taču TOP 3 tiešām varētu būt. Tā ir ļoti vērtīga pieredze, kas noder vēl ilgi pēc tam. Īpaši vērtīgi ir tas, ka tur tev ļoti uzkačā pašnovērtējumu. Trīs nedēļas armijā dod vairāk nekā pusgadu ilgi seansi pie psihoterapeita. Dzīvojot armijas režīmā, tu ātri saproti, ka tās problēmas, kas tev bijušas civilajā dzīvē, patiesībā nav nekādas problēmas. Un tas ir ļoti vērtīgi.

Nebija grūti pierast pie armijas disciplīnas?

Nē, man pat patika, ka armijas disciplīna man ievirzīja pareizajās sliedēs bioloģisko pulksteni. Kā brīvmāksliniekam man dienas režīms parasti ir juceklīgs un dienas ritms ir diezgan izčakarēts – vienu dienu guli līdz astoņiem, otru līdz deviņiem, trešajā strādā līdz trijiem naktī un tādā garā. Tādēļ tajās trijās nedēļās biju pārsteigts, cik forši ir ik dienu celties sešos un iet gulēt vienpadsmitos. Izrādās, normāls miega ritms nozīmē tik daudz! Tagad par to runāju un sagribējās vēlreiz to visu kursu iziet.

Un tas, ka tevi kāds izkomandē, nekrita uz nerviem?

Arī nē. Man līdz šim vienmēr ir bijušas problēmas ar augstskolām, jo tur pasniedzēji grib, lai ar viņiem strīdas un diskutē. Armijā nekādu diskusiju nav – tev ir jāizdara tieši tas, ko tev prasa, un punkts! Nevis mazliet vairāk vai mazliet mazāk, bet tieši tik, cik tev liek. Ņemot vērā, ka mēs bijām rezervisti, varēja just, ka ar mums tomēr apietas mazliet maigāk, tā kā ar baltiem cimdiem. Ja tu neesi pilnīgs duraks, tad ar disciplīnas lietām armijā nevajadzētu būt problēmām. Galu galā, tu taču esi pieaudzis vīrietis – vai tiešām nevari piecas minūtes nostāvēt ierindā ar taisnu muguru un nesarunāties? Drīzāk jau disciplīnas problēmas varētu būt obligātā dienesta čaļiem, kuri tikko pirmo reizi pametuši vecāku mājas. Kā stāstīja instruktori, viens otrs aiz sevis pat neprot tualetes podu satīrīt! Lūk, tur var būt disciplīnas problēmas, ne jau rezervistiem, kuri visi ir pieauguši cilvēki un zina, kur un kādēļ ir atnākuši.

Viens no grūtākajiem pārbaudījumiem armijā parasti ir gultas klāšana...

O, jā, mans čoms ar to ļoti mocījās! Es viņam katru rītu palīdzēju, tādēļ cēlos dažas minūtes agrāk. Armijā ir ļoti specifisks gultas klāšanas veids, kas man beigās tīri labi iepatikās. Atnācu mājās un sāku skatīties uz savu gultu – hm, varbūt arī to vajadzētu sākt kārtot pēc armijas parauga? Kaut gan instruktori teica, ka pēc šī parauga gultu nevar saklāt tā, lai guļot pēc iespējas mazāk sačakarētu, es biju iemanījies gulēt tā, ka viena segas puse paliktu aizbāzta aiz gultas malas un no rīta es pa otru pusi varētu izlīst ārā, bet pēc tam sabāzt visu atpakaļ.

Armijā ievēroju vēl vienu interesantu lietu – pat tie džeki, kuri saka, ka ieroči viņiem nepatīk, paturot to šaujamo rokās un pāris reizes izšaujot, pilnībā mainās. Acis sāk spīdēt, pa ausīm gāzties testosterons! Un visi stāv rindā, lai varētu izšaut ar ložmetēju. Kad tu beidzot tiec pie tām militārajām lietām, tad tās tomēr iepatīkas.

Gaidiet rīkojumus!

Bet kā tad vajadzētu rīkoties pēc ekspertu domām? “Gatavību krīzes situācijai pārbaudīt varēs tikai krīzes situācijā. Histērijā krist nevajag, taču ir jāsaprot, ka situācija pasaulē ir mainījusies un mums tai ir jāpielāgojas, arī pašiem vairāk pašorganizējoties,” tā par gatavošanos X stundai saka drošības eksperts un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks Vitālijs Rakstiņš. Taču vairākas vadlīnijas, ar kurām vajadzētu rēķināties ikvienam no mums, ir labi zināmas jau tagad.

Jāsāk ar to, ka diez vai X stunda pienāks, pilnīgi negaidot, – no rīta pamosties un uzzini, ka Krievijas armija jau ir Daugavpilī! NATO pastāv visai efektīva agrīnās reaģēšanas sistēma, kas ļauj savlaicīgi konstatēt aizdomīgu karaspēka koncentrāciju robežas otrā pusē un veikt atbilstošus atbildes pasākumus. Tostarp arī informēt iedzīvotājus par iespējamām nepatikšanām.

“Tādā situācijā sāk darboties iepriekš sastādīti plāni un, iespējams, tiktu izsludināts izņēmuma stāvoklis. Tad arī iedzīvotāji no radio, televīzijas un citiem kanāliem uzzinātu, ka ir iestājusies X stunda. Tādā gadījumā daudzām iedzīvotāju kategorijām jau automātiski būtu skaidrs, kas darāms, – tie ir karavīri, policisti, glābšanas dienesta darbinieki, zemessargi un rezerves karavīri. Viņiem būtu jāierodas savās dienesta vietās. Tas pats attiecas uz kritiskās infrastruktūras nodrošinātājiem: slimnīcu, elektrotīklu un citu svarīgu objektu personālu,” skaidro Vitālijs Rakstiņš.

Bet ko darīt visiem pārējiem, piemēram, pārdevējiem vai sabiedrisko attiecību speciālistiem? Sēdēt un gaidīt konkrētus valdības rīkojumus, teiksim, par evakuāciju. Tad arī tiks paziņots, kad un kur jāierodas, lai evakuētos. “Te svarīga ir koordinācija, jo evakuācijai izmantos vienus ceļus, bet militārajam transportam – citus. Papildus būs nepieciešama koordinācija ar Lietuvu un Igauniju. Ja atceramies Ukrainas pieredzi kara sākumā, tad daudzi evakuējās ar savu transportu un pašu spēkiem, kas izraisīja pamatīgus sastrēgumus; līdzīga aina nesen atkārtojās arī Kurskas apgabalā Krievijā. Tādēļ ir svarīgi vadīties pēc norādījumiem – pa kādiem ceļiem un uz kurieni virzīties. Bieži kā evakuācijas ceļu piemin Suvalku koridoru, taču jāņem vērā, ka tas var tikt apšaudīts un tādēļ būt nepieejams. Vēl arī jāpatur prātā, ka ārkārtas situācijā atsevišķu iedzīvotāju pārvietošanās var tikt ierobežota, piemēram, noteiktas vecuma grupas vīriešiem, kas iekļauti mobilizācijas rezervē.”

Ja iespējams, tad labāk no pilsētas pārcelties uz lauku īpašumu, ja vien tāds ir. Tiesa, ar noteikumu, ka tas neatrodas karadarbības zonas tuvumā – šajā ziņā kurzemniekiem ir priekšrocības. Ilgstoša konflikta gadījumā laukos gan iztiku sev sarūpēt būs vieglāk, gan arī mazāks risks piedzīvot raķešu apšaudi, jo diez vai ienaidnieks tās tērēs viensētu apšaudīšanai. Lauku novadu pašvaldībām gan jārēķinās ar to, ka tām var nākties uzņemt un izmitināt evakuētās personas no konflikta zonas.

“Mēs nezinām, kā var attīstīties situācija, tādēļ varbūt pat mazāka uzmanība jāpievērš jautājumam par to, uz kurieni tieši evakuēties, bet gan gatavībai evakuēties – lai ir transports un degviela, pārtikas rezerves. Un tad, sagaidot rīkojumu, doties ceļā,” iesaka eksperts. Teorijā rezervju savlaicīga sagatavošana izklausās skaisti, taču dzīvē to realizēt ir grūtāk, jo daļai pārtikas produktu ir lietošanas termiņi, kuru dēļ krājumus nāksies ik pa brīdim atjaunot, nerunājot nemaz par to, ka vidusmēra pilsētniekam pie labākās gribas nav iespējas kaut kur glabāt pāris degvielas kannas.

“Ja runājam par daudz pieminēto 72 stundu somu, tad varbūt pat nav tik svarīgi turēt to visu laiku gatavībā, bet labāk prātā laicīgi apdomāt visu, ko vajadzētu šajā somā likt. Tādēļ noderīgas ir padomu lapiņas, ko izplata valsts iestādes, – tajās ir norādītas visas svarīgākās lietas, kam vajadzētu būt šajā somā. Ja iedzīvotāji paši par sevi vismaz šajā ziņā būs parūpējušies, tad ar to pašu viņi būs mazinājuši slodzi uz valsts dienestiem,” saka Rakstiņš. Starp obligāti somā liekamajām lietām ir dokumenti, jo valsts datu bāzes kara gadījumā var tikt uz laiku atslēgtas, lai nepieļautu ienaidnieka kiberuzbrukumu, bet tas savukārt nozīmē, ka nozaudētus dokumentus nebūs iespējams atjaunot. Protams, arī skaidra nauda mazos nominālos, jo maksājumu sistēmā var būt pārrāvumi. Valstī gan ir pat kritiskā situācijā uzturamais bankomātu tīkls, taču pie tiem var veidoties rindas un tikt ieviests skaidras naudas izņemšanas limits – tas, starp citu, attieksies arī uz degvielas iegādi.

Vēl viens būtisks jautājums ir par patvertnēm. Jārēķinās, ka diez vai piedzīvosim brīdi, kad valsts uz katra stūra būs uzbūvējusi bumbu patvertni, tādēļ lielā mērā par tām jādomā pašiem iedzīvotājiem, iekārtojot patvēruma vietas namu pagrabos. Pašvaldības gan patlaban apzina daudzdzīvokļu namu pagrabus, ko varētu pielāgot patvēruma vietām, taču te daudz būs atkarīgs no konkrētā nama iemītnieku ieinteresētības – ja viņi būs piekrāvuši pagrabus ar riepām un vecām mēbelēm un neparko negribēs šos “dārgumus” izvākt, tad ne valsts, ne pašvaldība tur neko daudz līdzēt nevarēs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “X stunda ir klāt! Ko iesākt?” saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"