“Izplūdu asarās...” Antra pateicas Strenču ugunsdzēsējiem, kuri viņu atbrīvoja no salūzuša ratiņkrēslu pacēlāja
Strenčos strādājošajai bibliotekārei Antrai Elsei darbavietā nācies piedzīvot ko patiesi nervus stindzinošu – viņa, kā ierasts, mēģinājusi pamest ēku, izmantojot ratiņkrēsla pacēlāju, taču tas saplīsis un apstājies pusceļā. Pacēlāja meistars, sazvanīts, vispirms fiksi klausulē sievietei pateicis, ka atzvanīs. Par laimi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) puiši bija savu uzdevumu augstumos un nolēma rīkoties, negaidot “liftiniekus”.
“Reti mēs sakām paldies, bet šoreiz vēlos teikt lielu Paldies VUGD Strenču Posteņa brigādei, kura dežurēja 21. oktobrī un vakarā 18.45 operatīvi ieradās uz izsaukumu, kā arī NMPD par klātbūtni un policijai,” pieredzes izklāstu “Facebook” sāk Antra.
“Par to, ka ir problēmas ar pacēlāju darbā, ka vienā posmā sāk trīcēt, runāju jau sen, un no 19. jūnija tas tika atkārtots regulāri. Vienmēr bija atbilde, ka vajag ieeļļot, un ka tas tiks izdarīts. Nekas netika izdarīts. Nākamajā reizē kad ieradās, tad uzskatīja, ka pacēlājā obligāti jābūt telefonam, lai varu sazvanīt, ja notiek kaut kas nelāgs. Uzstādīja. Vēl nesen ieradās pārstāvji no Rīgas un Valmieras, runāja par statusa maiņu pacēlājam uz liftu. Jautāju, kāpēc pacēlājs vienā posmā sāk trīcēt un ka es uzreiz skatos, cik zemu jākrīt. Uz to Valmieras pārstāvis atbildēja, ka vajagot ieeļļot, un ka nedēļas laikā atbraukšot to izdarīt, un, ka uztraukumam nav pamata, jo ar pacēlāju viss esot kārtībā. To apliecināja arī pārstāvis no Rīgas. Tā līdz vakardienai brauca eļļot un neatbrauca...,” apsaimniekotāju neizdarību uzsver sieviete.
“Vakar, 21. oktobrī, pēc darba kā ierasts devos uz savu pacēlāju, lai dotos mājās. Asistents gāja noslēgt visas durvis un ieslēgt signalizāciju un tad gaidīja mani lejā pie pacēlāja. Pēkšņi dzirdu dīvainu skaņu, ka kaut kas nokrīt, un tā vēl otrreiz. Neko nenojaušu un tad pamanu, ka pacēlājs stāv uz vietas tieši starp otrā un pirmā stāva durvīm. Mēģinu nospiest STOP pogu un atkal ieslēgt, bet nekas nenotiek,” turpina Antra.
Pacēlājā nedarbojas telefons
Drīz vien atklājies, ka šis pagalam nepatīkamais incidents sastāv ne tikai no vienas pacēlāja apsaimniekotāju neizdarības, bet vairāku šādu neizdarību kopuma. Paņemot pacēlājā uzstādīto klausuli un nospiežot pogu, kurai jāsavieno ar konkrētu speciālistu – atklājies, ka šis ārkārtas gadījumiem paredzētais telefons nemaz nedarbojas.
“Zvanu bibliotēkas vadītājai Ingunai un jautāju, vai viņai ir “liftinieku” telefona numuri. Tika atsūti divi numuri, uz kuriem zvanu pa tiešo caur “WhatsApp”, un, protams, neatbild neviens,” norāda Antra.
Pēcāk, kad izdevies sazvanīt vienu no abiem, Antra mēģinājusi paskaidrot notiekošo, taču sievieti ratiņkrēslā zvana saņēmējs acumirklī esot pārtraucis, pasakot, ka atzvanīs.
“Ticiet man, tādas dusmas nebiju nekad izjutusi. Nobļāvos: “Nē, jūs neatzvanīsiet! Jo es esmu iesprūdusi pacēlājā!” Tika paziņots kādam meistaram, kurš ātri bija klāt un arī neko nevarēja izdarīt. Teicu – viss, es zvanu glābējiem, ko arī izdarīju,” paskaidro sieviete.
VUGD puiši nolēmuši negaidīt un rīkoties
Tika atsūtīta VUGD glābēju brigāde un NMPD brigāde. Pēc brīža zvanījis viens no “liftiniekiem” un teicis, lai pagaidām neviens neko nedara – no Valmieras pēc 15 minūtēm būšot klāt vēl viens “liftinieks”.
Taču VUGD glābēji sapratuši, ka vēl viena rīcībnespējīga "liftinieka" ierašanās neko nedos un, ka svarīgākais šajā situācijā ir nevis postā aizlaists pacēlājs, bet cilvēks, kurš tajā iestrēdzis un nekavējušies ar glābšanas darbiem.
“Vai tiešām man vēl jātup krātiņā 15 minūtes? VUGD Strenču brigādes puiši teica, ka te neko liftnieks neizdarīs un pieņēma lēmumu mani glābt. Stiklu sist nevar, satraumēs mani ar stikliem, pacēlājam griezt jumtu nevar, satraumēs mani ar dzirkstelītēm, tad pieņēma lēmumu lauzt ar lauzni. Man pa spraugu tika iedota sega, lai apsegtu galvu, lai gruži nekrīt virsū. Visu darīju, kā lika un pacietīgi gaidīju, un tiku mierināta, ka ar mani viss būs labi un tikšu izglābta. Jumtu veiksmīgi atlauza, un pie manis lejā nolaidās viens no glābējiem, sasēja mani ar visiem ratiem, un tad notika pacelšanas darbi, lai mani dabūtu atpakaļ bibliotēkā. Ar pirmo reizi neizdevās, jo traucēja ratu rokturi un mazie rati. Rokturus noņēmām, ratiņus ielaidām iekšā. Otrā reize bija veiksmīga un atrados bibliotēkā,” atminas Antra. Pēcāk viņa atzīst, ka izplūda asarās.
“[...] sajutos drošībā un biju pateicīga puišiem par pareizi pieņemto lēmumu! Viegli tas nebija! NMPD brigāde pārbaudīja manu veselības stāvokli, iedeva nomierinošu tableti un vairākas reizes pārjautāja, vai būs labi, un ja nu kas, lai zvanu. VUGD puiši mani vēl nonesa lejā pa trepēm no otrā stāva, kur jau pretī bija policija. Paldies Ingunai Dukurei, kura atbrauca atpakaļ no Valmieras, lai būtu klāt glābšanas misijā, Sigitai Skridei par morālo atbalstu, VUGD Strenču Postenim par operatīvo rīcību un NMPD par to, ka bijāt klāt! Šo dienu es neaizmirsīšu nekad un atbildīgās personas, tomēr lai saņem kādu sodu par neizdarītiem darbiem! Cik ilgi es skandināju, ka nav kaut kas labi! Tā ir, kamēr kaut kas nenotiek, visiem ir vienalga...” stāsta Antra.
