Dvīņu māmiņa Jana Praškeviča sāka skriet, lai justu sāpes muskuļos, nevis sirdī
Janu Praškeviču satieku Gulbenes centra parkā ļoti vējainā dienā, tomēr saules stari ir tepat aiz plāniem mākoņiem un ik pa brīdim izlauž sev ceļu. Līdzīgi notiek Janas dzīvē – kad negaidīti sāk brāzties ziemeļu vēji, vienmēr paspīd arī kāds sildošs cerību stars.
Un gadās, ka ceļš līdz tam sievietei jāizlauž pašai. Mūsu saruna notiek dienu pirms Janas 33. dzimšanas dienas, un viņa vēl nenojauš, ka tā būs saules pielieta. Burtiski. Tomēr neiztiks arī bez skumjām. Arī par to šajā sarunā.
Dzīvei jāturpinās
“Lai kārtīgi svinētu svētkus, vajadzīgas finanses. Bērnībā mums to nebija. Es gan vienmēr tiku apsveikta, bet svinību nebija.” Īpaši spilgti Jana atceras savu 16. dzimšanas dienu. Mamma zinājusi, ka meita šo dienu gaida pat vairāk nekā pilngadības svētkus. “Pamostoties mana istaba bija pilna ar ziediem. Pilna! Teju viss mammas dārzs.”
Gāja gadi, un svētki mijās ar ikdienu, līdz traģiski gāja bojā Janas vīrs Edgars – negadījums darbā. Sieviete palika viena ar dvīņiem Tomu un Edžu. Abi zēni ir ar īpašām vajadzībām. “Pēc vīra nāves es neko vairs negribēju svinēt, reizēm pat piemirsu, ka man ir dzimšanas diena.” Viņa atzīst – šajos septiņos gados visvairāk sāpējis un sāp joprojām, ka apsveikumi nāk no daudziem cilvēkiem, bet no Edgara vairs nekad. “Domāju, sāpes mazināsies, tomēr reizēm šķiet – jo ilgāk dzīvo, jo sāpīgāk kļūst. Īpaši skumjos brīžos, bet sāp arī tad, kad ir ļoti labi. Tad gribētos padalīties.”
Mamma ar neparasto tetovējumu
Abi dvīņubrāļi pasaulē nāca priekšlaikus. Toms piedzima bez kreisās kājas un ar smagu plaušu slimību, Edžum pāris mēnešu pēc piedzimšanas galvā atklāja cistu, bet trīs gados viņam konstatēja bērnu cerebrālo trieku. Lielāko daļu no saviem 12 dzīves gadiem viņš uz priekšu ticis ar citu palīdzību. Savukārt Toms katru vakaru novelk un katru rītu atkal uzliek kreisās kājas protēzi. Kad Jana apjauta, ka dēlam protēze būs neatņemama dzīves sastāvdaļa, viņai radās neparasta iecere – atbalstīt Tomu caur tetovējumu, kas izskatās gluži kā viņa protēze. Un pirms sešiem gadiem tetovēšanas meistaram tika dots vēl nebijis uzdevums – uz sievietes kreisās kājas apakšstilba uztetovēt protēzes ietvaru, sastiprinājumus, pārejas un skrūves. “Biju pirms tam atradusi pāris ideju, kad tēti, kuru bērnam ir kāda palīgierīce, piemēram, dzirdes aparāts, ir to sev uztetovējuši. Neatradu gan nevienu mammu, kas tā būtu darījusi. Nolēmu – forši, ja tāda būšu pirmā.” Kad Toms prasījis, kāpēc arī mammai tagad ir tāds “zābaks uz kājas”, Jana teikusi, ka gribējies būt līdzīgai viņam un caur to atbalstīt.
Pieredze, ar ko dalīties
Savu vienīgo apgādnieku Edgaru ģimene zaudēja, kad puišiem bija pieci gadi. “Bija ļoti smagi, šķita, ka šo nu gan es nespēšu izturēt. Ejot gulēt, vairs negribēju pamosties. Pirmais gads pēc Edgara nāves man no dzīves ir pagaisis…”
Nu jau apritējuši septiņi. Kā galvenā pelnītāja Jana nereti strādāja pat četrās darbavietās vienlaikus. Nolikusi plauktiņā iegūto pedagoga diplomu, viņa neatlaidīgi un prasmīgi darīja ikvienu darbu, ko varēja apvienot ar abu dēlu aprūpēšanu, pieskatīšanu un izvadāšanu uz nepieciešamajām terapijām, rehabilitācijām. Viņai nav sveša ne lietvedība, ne grāmatvedība, ne šūšana.
“Pirms diviem gadiem biju izmisumā, jo sapratu, ka beidzot vajag tādu darbu, ko vieglāk salāgot ar esošo situāciju un kas man arī dotu izaugsmi.” Tāpēc Jana Facebook ierakstīja, ka meklē jebkādu darbu. Laimīgas sakritības dēļ viņa nonāca Bērnu slimnīcas fondā, kur tieši meklēja papildspēkus. Šajā darbā var uzklausīt un palīdzēt citiem vecākiem, kuriem arī ir bērni ar īpašām vajadzībām. “Tie reizēm ir sirdi plosoši telefona zvani. Kādreiz varu palīdzēt no savas pieredzes. Es to gribu darīt, jo zinu, ko nozīmē, kad kādā iestādē tev pasaka – palīdzēt nevaram, ejiet, kādi esat atnākuši.” Turklāt cilvēkam kļūst vieglāk, ja ir iespēja ar kādu izrunāties.
Ir jādara arī caur negribu
Kad pietrūkst spēka cīņai par sevi, vajag mazliet plašāku spektru tam, ko dari. Janas dzīvē tas top plašāks no brīvprātīgā darba, iestāšanās par citām ģimenēm un būšanas nemitīgā kustībā. Kāpēc viņa kopā ar puišiem sporto un rāda piemēru citiem, kā šāda iziešana no savas komforta zonas var palīdzēt? “Kad pirms gada mums pasniedza Trīs Zvaigžņu balvu kategorijā Gada ģimene sportā, es sapratu vienu no šiem iemesliem. Ja sportisti, kuri pārstāv Latviju un ir to darījuši visu dzīvi, pienāk mums klāt un pasaka, ka mēs viņus iedvesmojam, tad ir vērts iet uz priekšu!”
Ikdienā spēt smaidīt īpašo bērnu mammai palīdz arī doma par dēlu nākotni. “Vēlos viņiem parādīt, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir jādara arī caur es negribu. Tagad jau mūs kā ģimeni dažviet atpazīst. Tam klāt nāk atbildības izjūta cilvēku priekšā. Ir īpaša sajūta, ja kāds tev pasaka, ka tu viņu iedvesmo. Atceros, pēc pirmās intervijas man uzrakstīja kāda sieviete un teica – izlasot manu stāstu, viņa nokaunējusies, jo gaudusies par lietām, ar ko mierīgi varēja tikt galā,” stāsta Jana un piebilst: “Jā, mums vēl nesanāk tās uzvaras ar staigāšanu, bet ir citas uzvaras. Tās atnāk cīņās ar sevi.”
Pieņemsi sevi – pieņems tevi
Kāpēc tik daudzi īpašo ģimeņu vecāki izvēlas cīnīties klusām, neizejot sabiedrībā? Jana skaidro, ka pati sabiedrība nav iemesls. “Tagad cilvēki mums apkārt ir arvien zinošāki, sabiedrība ir informēta un vidē daudz kas ir pielāgots. Tas iemesls slēpjas ģimenēs. Bieži pašiem ir grūti pieņemt – jā, mēs tādi esam. Kamēr tas nenotiek, ārā negribas iet.”
Janas pieredze rāda – tiklīdz tu pieņem situāciju, kāda tā ir, tu uzdrīksties iziet ārā, uzdrīksties būt tāds, kāds esi, vēl vairāk – ar to lepoties. “Kad būsiet sevi pieņēmuši, to izdarīs arī apkārtējie. Cilvēki pret tevi izturas tā, kāds tu tajā brīdī esi. Ja esi sabozies, neapmierināts, kamdēļ blakus esošajam smaidīt un būt atvērtam? Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es mēģinu iet ārā pozitīva. Jo gribu, lai mana ģimene to saņem arī pretī. Protams, ir reizes, kad ir ļoti grūti, un tu atnāc mājās pārguris, tomēr ticam, ka pozitīvais vairo pozitīvo.” Jana smejoties piebilst – tad, kad ir grūti būt pozitīvam, viņa ar saviem puišiem ir neitrāla un cenšas vienkārši nemanāmi paslīdēt citiem garām.
“Mēs tikko bijām rehabilitācijā Vaivaros un kādu vakaru, kad ārā bija draņķīgs laiks, nolēmām aiziet līdz jūrai. Tur bijām tikai mēs, lietus un kaijas. Tad garām paskrēja vīrietis un uz mums atskatījās. Paspēju jau pie sevis nodomāt – nu gan, vai tiešām esam vienīgie objekti, uz ko skatīties? Tad viņš pēkšņi apstājās un prasīja, vai esam tā ģimene no 107 kilometru skrējiensoļojuma Rīga–Valmiera. Vīrieša jautājums tik ļoti uzlaboja dienu! Viņš bija mūs pazinis, tāpēc atskatījās un uzrunāja.”
Neticami, bet sāku skriet
Jana ar dēliem ir neatņemama komandas daļa vairākos sporta pasākumos, kuros pulcējas aktīvie un nenogurdināmie skrējēji. Arī paši Praškeviči uzveikuši dažādas Stirnubuka trases un izmēģinājuši spēkus Rimi Rīgas maratonā. “Otrajā Rimi maratonā puiši ne tikai iekļāvās laikā, bet arī uzlaboja savu iepriekšējo personīgo trases rekordu Mums ir arī ceturtais finišs DPD jūdzes distancē Rimi Rīgas maratonā, un puiši uzlabo savus sasniegumus katru gadu,” lepojas mamma. Tuvi un pazīstami ir arī skrējiensoļojuma jeb ultramaratona Rīga–Valmiera organizētāji un dalībnieki. Šovasar šajā maratonā savāktie ziedojumi tika novirzīti Janas dēlu rehabilitācijai. Dvīņu mamma izmanto arī katru iespēju apliecināt sevi kā brīvprātīgā darba veicēju maratonu dienās.
“Tā ir cita pasaule, un esmu tik laimīga, ka varu būt daļa no trako skrējēju cilts. Šogad viņi maratonu skrēja mūsu dēļ. Tas aizkustina. Ik gadu es satieku skrējējus, kuri to dara atkal un atkal. Ir tik patīkami ieraudzīt viņus nonākam finišā! Piemēram, ir kāds seniors, kurš vienmēr finišē; viņam pat ir bijis trases rekords. Stāvu viņam blakus un domāju – vai tad arī es to nevaru? Pagāja viens mirklis no šī prātā ienākušā jautājuma līdz izvirzītam mērķim pašai noskriet nākamo ultramaratonu Rīga–Valmiera. Nu tas ir skaļi izteikts!”
Sports visādos veidos jau kopš bērnības Janai ir bijis kā dabīgais antidepresants, tomēr skriešana nekad nav bijusi favorītos. “Kad pieteicās bērni, sportošana palika otrajā plānā. Uzreiz pēc Edgara nāves sapratu, ka man vajag sevi fiziski tā nomocīt, lai nedomāju par dziļajām sirdssāpēm. Tāpēc es sāku skriet – daudz, neskatoties uz laikapstākļiem. Jo sliktāks laiks, jo labāk man patīk skriet.”
Atbalsta komanda mazpilsētā
Kad Jana ar puišiem nav rehabilitācijā vai treniņos, viņu mājas ir Gulbenē. Puiši tur iet skolā, Jana līdztekus darbam Bērnu slimnīcas fondā ir arī Edžus asistente. “Sākumā bija sajūta, ka skolā īsti nezina, ko iesākt ar Edžu. Jutu, ka man pašai ir jābūt klāt, lai kādreiz pateiktu, ka šajā vai tajā situācijā viņam vajag ļaut pašam kaut ko paveikt. Viņam ir jādod iespēja pašam tikt galā.”
Ar ļoti labām sekmēm abi puiši ir pabeiguši 6. klasi. “Kad bijām rehabilitācijā, mācījāmies pa vakariem,” Jana saka. Ir bijusi doma, ka, iespējams, Rīgā būtu vieglāk, jo tur pieejamas plašākas rehabilitācijas iespējas. Dvīņi Janu šajā iecerē nobremzējuši – teikuši, ka negrib pazaudēt draugus un skolu. “Beigās pati arī sabijos, ka pazaudēšu savu šeit ik uz soļa sastopamo atbalsta komandu; tā es viņus saucu. To veido visi mana Edgara cilvēki. Pēc vīra nāves viņi man teica – ja kas, zvani, un mēs tev palīdzēsim nedomājot! Vai es zvanu? Es līdz pēdējam parasti visu novelku un tad tikai prasu. Jāmācās tikt pāri tam, ka ir neērti lūgt palīdzību, piemēram, nomainīt flīzes vannasistabā.” Rīgā tas viss būtu jāveido no jauna, tāpēc Jana nolēma klausīt dēlus un darīt visu iespējamo izaugsmei, dzīvojot gandrīz 190 kilometru attālumā no galvaspilsētas.
Bērns būs jāpalaiž dzīvē
Ja kāds Janai uzdāvinātu absolūti brīvu nedēļu, viņa atzīst, ka tiešām nezinātu, kā to piepildīt. “Pirmās piecas dienas es domātu, ko iesākt atlikušajās. Bet patiesībā es pat baidos palikt viena. Man vēl joprojām prasās, lai bērni ir rokas stiepiena attālumā. Tajā pašā laikā saprotu, ka man viņiem ir jādod brīvība.”
Pirms pāris dienām, tuvojoties mammas dzimšanas dienai, Edžus paziņojis, ka pats tiks līdz veikalam nopirkt dāvanu. “Izpētījām, līdz kuram veikalam viņš ratiņkrēslā var nokļūt bez citu palīdzības. Atradām. Galvenie kritēriji bija, lai trotuārs ir pēc iespējas līdzens, lai nav pacēlumu un lai visas ir regulētās gājēju pārejas. Kad Edžus bija prom, es biju tik satraukusies. Toms man teica – viņš tiks galā, jo nav variantu! Kad Edžus zvanīja, vispirms nodomāju – ak nē, ar kaut ko netiek galā! Bet viņš saka – esmu jau pie mājas, dabū mani iekšā!”
Pirms diviem gadiem Vācijā Edžum bija kārtējā operācija, bet cerētā progresa nav. “Pašlaik Edžus nav tik spēcīgs, galvenais pārvietošanās līdzeklis viņam joprojām ir ratiņkrēsls. Bet ceram, ka tagad, vasarā, mēs lēksim iekšā intensīvākos treniņos un dabūsim Edžu uz kājām,” Jana teic un nopietni piebilst: “Viena no lietām, koes kā mamma gribu iedot – lai viņi spēj dzīvē paši par sevi parūpēties, pat ja progress fiziskajā plānā nenorit tā, kā cerēts.” Viņa uzskata, ka tas ir vecāku galvenais uzdevums – palaist bērnu dzīvē sagatavotu. “Ko vairāk mēs varam darīt? Jāpieņem arī, ka ne vienmēr viss sanāk, kā ir izsapņots.”
