Izvarošana, bērna zaudēšana, depresija, vēzis - Henrieta Verhoustinska atklāti runā par pārdzīvoto
Meklējot atbildi, kāpēc vēzis skāris tieši viņu, kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska sapratusi, ka viens no cēloņiem varētu būt stress, kurš radies pēc vairākiem smagiem triecieniem. To apstiprinājuši arī ārsti. Viņa pārdzīvojusi izvarošanu, mazuļa zaudēšanu, kopusi savus smagi slimos vecākus, cietusi no depresijas un tagad cīnās ar vēzi.
"Es sāku domāt, ko es tādu izdarīju, kāpēc tas ar mani notika, kāpēc man ir šis vēzis, un vienīgais iemesls, kuru es atradu, ir šis stress, kas man ir dzīvē bijis. Jo, runājot par gadījumiem, kas pārlauza manu dzīvi, man diemžēl ir bijusi arī neveiksmīga grūtniecība, kad es zaudēju bērnu. Tātad izvarošana, bērna zaudēšana, vecāku kopšana un depresija… Es domāju, ka tas viss bija uzkrājies," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" atklāj teātra kritiķe un Latvijas Televīzijas žurnāliste Henrieta Verhoustinska, raksta sabiedrisko mediju portāls Lsm.lv.
Par izvarošanu publiski runāt joprojām nav viegli
Pirmo dzīves triecienu viņa piedzīvoja 22 gadu vecumā. Par notikušo runāt joprojām nav viegli, bet Henrieta tomēr nolēma to darīt, lai pievērstu uzmanību šai problēmai. "Ejot mājās no ballītes ap sešiem vasarīgā rītā man piesitās klāt kāds vīrietis. Es biju ļoti draudzīga tajā laikā, komunikabla, es ar viņu sarunājos. Kad mēs nonācām līdz manām mājām, viņš mani trepju telpā izvaroja," atklāj Henrieta.
Viņa bija ārkārtīgi nobijusies. Vīrietis viņu ne tikai bija piekāvis, bet arī pie rīkles pielicis nazi.
Arī nozieguma izmeklēšana, toreiz, pirms 30 gadiem, bijusi, pēc Henrietas teiktā, brutāla. "Jāteic, ka policijā šī izvarošana notika, var teikt, otrreiz, jo tā medicīnas ekspertīze, kas tur tika veikta… Es biju kā tas ļaunais tēls, jo gribēju iesniegumu. Puisis bija aizmucis, un man likās, ka viņš to noteikti ir nodarījis vēl citām sievietēm un var nodarīt vēl, tāpēc gribēju rakstīt šo iesniegumu," atzīst Henrieta.
Ar šo drausmīgo pieredzi Henrietai bijis grūti sadzīvot vēl ļoti ilgi. Viņa vairs neuzticējās cilvēkiem un vairs nespēja ar citiem tik brīvi komunicēt. Lai to pārvarētu, nācās pamatīgi strādāt ar sevi.
Patverties no realitātes
"Ar vecākiem man ir bijušas sarežģītas attiecības. Man bija brīnišķīga mamma, ar kuru mēs dziedājām dziesmas un kura ļoti mani atbalstīja gan morāli, gan materiāli, bet viņai bija klīniska depresija. Viņa regulāri ārstējās psihiatriskajā slimnīcā, līdz ar to bija periodi, kad viņas nebija mājās," atklāja Henrieta.
Tās pārsvarā bija vasaras, jo tad viņas mammai kā skolotājai bija atvaļinājums. Henrieta centās mammu saudzēt un izprata viņas problēmas un depresiju. Savukārt ar tēvu viņai nekad nav bijušas ļoti tuvas attiecības, jo viņš bijis alkoholiķis, dzēris katru dienu, kliedzis uz citiem, emocionāli uzbrucis mammai. Tajās reizēs Henrieta ieslēdzās savā istabā un aizbāza ar rokām ausis, lai varētu mācīties vai lasīt grāmatas. "Es ļoti daudz lasīju. Grāmatās es patvēros no šīs realitātes. Man nebija tādas attiecības ar vecākiem, lai viņiem pastāstītu par šo savu agrīno… Jo man tomēr bija 22 gadi, kad notika šī izvarošana," stāstīja Henrieta.
Atklājot notikušo savām draudzenēm, Henrieta bijusi šokā par to, cik daudzas no viņām bija piedzīvojušas ko līdzīgu vai pat izvarošanu grupā. "Viņas to nekad nebija teikušas, bet, lai mani atbalstītu, ka tam ir iespējams tikt pāri un ir iespējams dzīvot tālāk, viņas man pastāstīja savus stāstus," viņa norādīja, secinot, ka šie pieredzes stāsti arī bija tie, kas palīdzēja "nemurgot naktīs".
Viņa pauda cerību, ka attieksme pret izvarošanas upuriem policijā ir uzlabojusies. "Es ļoti ceru. Jo toreiz medicīnas ekspertīzē pret mani izturējās kā pret gaļu," uzsver Henrieta.
Viņa atklāj, ka no jauna vīriešiem sāka uzticēties tad, kad iemīlējās un attiecības izveidojās foršas.
Bezmiega naktis un nemitīga trauksme
"Depresija man sākās tad, kad man bija jākopj abi vecāki, kuri kļuva nevarīgi. Kaut arī es biju noalgojusi aprūpētājas, viņas regulāri slimoja vai netika, viņas arī nemaz nebija tur katru dienu. Man bija jābrauc pie vecākiem, bija jāliek mammai pampers, bija jābrauc naktī, kad viņa izkrita no gultas, jo bija nolēmusi kaut kur doties un neaprēķināja savus spēkus. Tas vilkās apmēram divus gadus," atklāja Henrieta.
Šo divu gadu laikā viņa pārstāja gulēt. Ar šī brīža acīm viņa saprot, ka tas jau bijis viens no pirmajiem depresijas simptomiem.
"Es gulēju divus vai pat trīs gadus kādas trīs stundas diennaktī. Visu laiku bija tā izmisuma situācija, kad tu nevari izslēgt skaņu [telefonam] pat televīzijas ieraksta laikā, jo tev kuru katru brīdi var piezvanīt vecāki, ka viņiem atkal kaut kas ir atgadījies, un aprūpētājas nav tuvumā," stāsta Henrieta.
Nespēdama aizmigt un piedzīvodama vēl citas pazīmes, piemēram, panikas lēkmes lielveikalos, viņa devās pie psihiatra, un tika diagnosticēta vidēji smaga depresija.
Mēnesi vēlāk pēc pirmajiem psihiatra izrakstītajiem medikamentiem viņai palika tikai sliktāk, bet tad ārsts izrakstīja citus medikamentus, kuri palīdzēja jau pēc pāris nedēļām.
"Es atceros to brīnumaino sajūtu, ka es tā kā esmu izkļuvusi no kaut kāda stikla kupola, ka es tagad redzu pasauli atkal kaut kā mierpilni, es varēju gulēt. Tā bija lielākā dāvana. Līdz ar to es ar lielu piesardzību izturos pret šobrīd tādu esošo tendenci noliegt medikamentus psihiatrijā un uzskatīt to par kaut kādu big pharma [farmācijas biznesa – red.] lobiju, jo man tie palīdzēja," pauž Henrieta. Protams, pēc psihiatra ieteikuma viņa arī uzsāka apmeklēt psihoterapeitu. Šīs divas terapijas kopā – medikamenti un psihoterapijas seansi – palīdzēja no depresijas izkļūt, un Henrieta atzīst, ka pašas spēkiem to nebūtu paveikusi.
"Tas ir tas, ko es domāju?"
2024. gada 11. novembrī Henrieta saņēma skrīninga rezultātus. Viņa bija atsaukusies valsts aicinājumam veikt mamogrāfiju.
Pēc visām pārbaudēm un biopsijas rezultātiem diemžēl izrādījās, ka Henrietai ir "diezgan nikns" audzējs. Vēlāk, operācijas laikā, krūtī tika atklāti veseli četri perēkļi, lai gan iepriekšējās pārbaudes bija uzrādījušas tikai trīs.
"Visos bija šis HER2. Respektīvi man ir gan hormonu jutīgs tas audzējs, gan ar HER2. Līdz ar to man šobrīd, jau pēc ķīmijterapijas un operācijas, priekšā vēl ir starošana, hormonu terapija un ķīmijterapija gada garumā," atklāj Henrieta.
