"Ak, mīļais, viegli tev nav gājis!" - Henrieta Verhoustinska ar vīru nosvin kopdzīves 20. gadadienu
Latvijas Televīzijas kultūras žurnāliste un teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska žurnālam "Kas Jauns" atklājusi savas laulības dzīves noslēpumus.
Aizvadītajā nedēļā, novembra pirmajā datumā, apritēja tieši 20 gadi, kopš zem viena jumta kā pāris sāka dzīvot žurnāliste Henrieta Verhoustinska (48) un kino operators, režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzējs Andrejs Verhoustinskis (52). Pēc pāris kopdzīves gadiem abi apprecējās, bet vēl gadu vēlāk pasaulē nāca viņu meita Katrīna, kurai jau uzreiz bija lielā māsa un lielais brālis – tēta atvases no pirmās laulības ar žurnālisti Līgu Muzikanti.
Iepazīšanās un ieskatīšanās nenotika vienlaikus
“Kad iepazinos ar Andreju, mēs katrs vēl bijām citās attiecībās; viņš tolaik bija precējies, divu bērnu tēvs. Iepazināmies Andreja diplomdarba filmas uzņemšanā, kas tapa, viņam absolvējot kursu Stokholmas Kinematogrāfijas institūtā. Filmēšana notika Liepupē – klubā, kas atradās pretī mājai, kurā es dzīvoju un arī tagad vasarās mitinos. Viņa toreizējā sieva Līga bija filmas māksliniece. Tā visi kopā iepazināmies, protams, nenojauzdami, ka reiz šī sastapšanās varētu tikt pieminēta dzīves gājumā kā nozīmīgs mirklis.
Tā reize, kad saskatījāmies, bija kādus gadus pēc iepriekšminētās iepazīšanās, Rīgas 800 gadu svinību laikā. Viņš tur kaut ko filmēja, bet es biju izgājusi pastaigāt un paskatīties. Tā kā mēs ar Andreju bijām itin labi pazīstami, kaut kādā brīdī satikāmies, satusējām, aizgājām vakarā kopā iedzert kafiju, un tad arī kaut kas starp mums uzšķīlās. Laikā, kad viens uz otru paskatījāmies tā citādāk, viņš jau krietnu laiku bija šķīries,” žurnālam "Kas Jauns" atklāj populārā LTV raidījuma "Kultūrdeva" vadītāja Henrieta Verhoustinska, kurai ir siltas attiecības gan ar vīra bērniem no iepriekšējām attiecībām, gan ar Andreja pirmo sievu Līgu. “Tas ir ļoti jauki. Mums jau nav, ko dalīt,” viņa sirsnīgi saka.
Attiecību jubileju omulīgi nosvin mājās
2003. gada 21. augustā Henrieta un Andrejs mija gredzenus. Tieši fakts, ka Andrejam aiz muguras jau bija vienas klasiskas kāzas, licis pieņemt lēmumu nu iztikt gan bez baltās līgavas kleitas, gan nogurdinošajām tradīcijām. Henrieta kāzās bija posusies Ilzes Vītoliņas darinātā zaļā zīda kostīmā, ko aizvien glabā par piemiņu mājās. Pēc nepilniem diviem gadiem Verhoustinskiem apritēs kāzu 20. gadskārta. “Vienīgā atkāpe kāzās, ja runājam par tradīcijām, ko bijām norunājuši nepraktizēt, bija līgavas zagšana. Taču to rūpīgi bija izplānojušas manas draudzenes, un ar mani šis solis nebija saskaņots. Andrejs bija pat pikts, kad draudzenes bija viņam prasījušas līgavas izpirkšanu,” smej Henrieta.
Kāzas svinētas divas dienas: pirmo dienu ar tuviniekiem, otro – ar draugiem, kuplākā pulkā.
“Kopābūšanas 20. gadadienu atzīmējām ļoti jauki. No rīta Andrejs mani pārsteidza ar puķu pušķi, ko bija nez kur “izracis”. Pasūtījām uz mājām svinīgo vakariņu maltīti no restorāna Vairāk saules. Pēc tam skatījāmies filmu. Esam lieli kino fani, un filmas ne tikai taisām kopā, bet arī skatāmies,” pastāsta kultūras žurnāliste.
Cīrulis un pūce, kuriem patīk strādāt kopā
Vaicāta, kas precīzāk raksturotu Henrietas izsaucienu: “Ak, mīļais, viegli tev nav gājis”, žurnāliste nopietni atklāj: “Tas par mūsu atšķirīgajām pusēm. Pirmais un pats galvenais: Andrejs ir cīrulis; viņš rītos tiešām agri ceļas un sāk rosīšanos, bet es – pūce, kas no rītiem mīl ilgāk pagulēt, savukārt vakaros nesteidzas doties pie miera. Līdz ar to iedomājieties, cik pūcīga esmu, kad vēl guļu, bet vīrs ceļas augšā, sāk taisīt kafiju, vienvārdsakot, trokšņo!”
Otra spilgta un attiecību jautājumā visai neērta iezīme, kas piemīt Henrietai un Andrejam, ir tas, ka abi esot egocentriski. “Ja ko daru konkrētā brīdī, tad to daru, un mani nedrīkst aiztikt un raustīt. Tad visas citas, arī ģimenes un mājas, lietas tiek atliktas un pakārtotas manam darāmajam. Un Andrejam ir līdzīgi. Tāpēc šajā ziņā esam pierīvējušies. Neaiztiekam viens otru, respektējam,” viņa atklāj.
Par to, kas, neskaitot mīlestību, ir spēcīgākās saites, kuras abus noturējušas kopā tik daudzus gadus, Henrieta saka – radošā darbība, kurā, kopā strādājot, abi jūt un papildina viens otru. Gadu gaitā aizrautīgā kopsolī tapušas gan vairākas TV filmas raidījuma "Personība. 100 g kultūras" ciklā, gan kino projekti: "Lidija" par Lidiju Lasmani-Doroņinu, kas 2017. gadā tika apbalvota ar "Lielo Kristapu" par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu; LTV filma "Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls" un "Delle" (par gleznotāju Birutu Delli), kam Lielā Kristapa pārcelšanas dēļ vēl nav bijusi pirmizrāde, bet kas nominēta trīs kategorijās. “Man ļoti patīk strādāt kopā ar Andreju. Viņš ir ļoti precīzs, punktuāls un akurāts savā darbā,” saka Henrieta.
Gandrīz izšķīrās, jo viņš... iemīlējās citā
Kā iepriekš atklājusi Henrieta, grūtākais un sāpīgākais laulības dzīves posms bijis pirms 14 gadiem, kad viņas attiecības ar vīru nonākušas faktiski uz šķiršanās sliekšņa. “Mēs ar Andreju gandrīz izšķīrāmies. Jo viņš bija iemīlējies citā sievietē,” pērn Verhoustinska atklāja intervijā žurnālam "OK!". “Smagi bija. Bet vienā brīdī jau biju nonākusi pie atziņas – kā būs, tā būs. Pat jau biju atradusi tajā visā pozitīvo. Piemēram, ka man taču tagad būs vairāk laika. Jo nebūs abiem kopā jāpavada laiks ar bērnu, bet Andrejs dažreiz viņu ņems pie sevis, un tad man būs tāds īpašs brīvais laiks sev. Bija arī citi labumi – es novājēju par 20 kilogramiem. Tolaik svēru 50 kilogramu. Atradu vēl kaut kādas pozitīvās lietas tajā visā. Un tajā brīdī Andrejam tas beidzās. Tā mēs joprojām esam kopā.
Tagad domāju: ja neieciklējas uz iekrampēšanos otrā cilvēkā, bet ļauj situācijai pašai risināties... Es, protams, gribēju, lai mēs esam kopā. Bet arī sapratu, ka es to nevaru ietekmēt. Ka tā neesmu es, kas to šoreiz noteiks. Un, kad es to beidzot pieņēmu, viss arī atrisinājās.”
Tagad šo gadījumu Henrieta vairs nevēlas no jauna domās pārcilāt, tomēr secina: “Šī pieredze bija ļoti pamācoša. Tā man iemācīja, ka nekas nav nolemts, nekas nav apsolīts līdz mūža galam.”
Kā nozīmīgāko no noturīgās kopdzīves pamatakmeņiem Henrieta min runāšanu. “Mēs izrunājamies ikvienā mūsu dzīves posmā. Arī tajā vissmagākajā. Tieši sarunāšanās, manuprāt, mūs arī ir izvilkusi cauri grūtumam. Jā, sarunāties, sarunāties un vēlreiz sarunāties. Tas nenozīmē, ka ar savu troksni ir jānomāc viss ēters un jāpļāpā nemitīgi. Bet drīzāk – ja vēlies ko pateikt, tad otrs rod iespēju un laiku uzklausīt. Un otrādi.”
Citas ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
