Miķelis Putniņš: “Kad sekoju savai sirdsbalsij, esmu dzīvs”

Jūs taču zināt, kas ir Miķelis Putniņš? Grupa “Ezeri”, sadarbība ar Shipsea, Lindu Leen, Vladislavu Nastavševu. Teātris un kino.

Miķelis ir apburošs. To nevarēs noliegt neviens, kas viņu redzējis gadumijas “Cabaret” uzvedumos. Bet pirmām kārtām Miķelis ir augstas klases mūziķis, kas iet izteikti savu ceļu. Intervijā viņš atzīsies, ka vairāk par lielajām skatuvēm un balvām viņu interesē autentiska jaunrade un radošā gara brīvība. Kaut gan, protams, sirdi priecēs apziņa, ka, redz, kādam viņa mūzika patīk. Un viņš, to sakot, neliekuļo.

Kā tev iet?

Decembrī bija ļoti liela slodze, tagad ir lēnāk, bet vēl joprojām ir tā, ka meklēju, ko darīt. Nespēju apstāties. Mums ar Dianu (Diana Payton, izcila matu meistare un Miķeļa draudzene, – red. piez.) dažreiz ir tādas “cat days”, kad visu dienu neko nedarām, tikai guļam, lasām grāmatas, skatāmies filmas, pasūtām ēdienu. Man tāda diena tik sen nav bijusi. Pēdējā laikam bija septembrī.

Esmu tādā posmā, kurā neko dzīvē negribas palaist garām. Ne tik daudz ārējus notikumus, cik tieši sevī iekšā.

Ja runājam par “kaķu dienām”, kāds dzīvnieks tu varētu būt?

Es varētu būt sliņķis – mīlu tos dzīvniekus, esmu par viņiem skatījies tik daudz filmu. Labi, sliņķi man vienkārši ļoti patīk. Bet es pats varētu būt kaut kas starp pāvu un kādu milzīgu okeāna dzīvnieku. Valis, kurš lēni peld cauri un ir tāds…

...lēns un stabils.

Jā, droši vien tas mani tajā domā arī vilina.

Redzot tevi uz skatuves, nav šaubu, ka esi ļoti radošs. Cilvēks – māksla. Vai arī tu pats par sevi tā domā?

Esmu iemācījies sevi uztvert no vairākām šķautnēm. Uz skatuves tā ir performatīvā šķautne, kas arī sevī ietver daudz radošuma, bet man galvā tas atrodas citā plauktiņā nekā pats radīšanas process. Dzīves situācijas no manis pieprasa dažādas radošuma pakāpes. Ja sadarbojos ar citiem cilvēkiem, mēģinu strādāt ar viņu idejām, paspilgtināt tās. Bet ir vēl cits lauks – manas pašizteiksmes lauks, par ko pēdējā laikā daudz domāju. Līdz ar aizņemtību citos projektos esmu to nedaudz atstājis novārtā, bet šā gada prioritāte ir tam pieslēgties. Tur ir daudz iespēju augt un attīstīties, arī konceptuālā domāšanā. Radošums ir bezgalīga joma, ko attīstīt visas dzīves laikā. Ceru, ka nekad nejutīšos pietiekami radošs.

Atcerējos, ka Zaigai Gailei nepatīk vārds “radošums” . Un arī “garīgums”. Viņa intervijā teica, ka tie vārdi ir tik nozelēti un to nozīme tik degradēta. Un viņa, dzirdot, ka kāds atkal stāsta par savām radošajām mokām, nodomājot – ak, nu kas par vaļību…

Man tas vārds neliekas īpašs. Tie mūziķi un mākslinieki, uz kuriem skatos kā uz autoritātēm, ir savam darbam piegājuši tāpat kā jebkurš labs mehāniķis vai ārsts. Šajās dienās daudz domāju par Deividu Linču. Viņš mani dziļi pārbiedēja un vēl dziļāk fascinēja ar “Mulholland Drive” (“Malholanda ceļš”, ‒ red. piez.), ko redzēju, kad man bija 15 gadi. Kopš tā laika viņš man ir bijis liels iedvesmas avots – gan kā personība, gan ar savu darba ētiku. Viņa autentiskums... Mani tādi radošie pievelk, jo viņi nedomā, ka ir īpaši, vienkārši ir atraduši to, kas viņiem sanāk, kas neapnīk, kur viņi redz izaugsmes iespējas. Un visu laiku turpina kustēties uz priekšu.

Skaidrs, ka jebkura profesija pieprasa noteiktu radošuma devu. Atšķiras arī tas, kā cilvēki šo vārdu interpretē. Man radošums saistās ar jaunradi, inovācijām, vēl neiemītu taku meklēšanu.

Kura tev ir svarīgākā mākslas joma pēc mūzikas?

Kino, protams! Mūzikā ir daudz cilvēku, kuru darbus es augstu vērtēju, plašs katalogs, bet man reti ir tā, ka tik ļoti safanojos, lai noskatītos pēc tam desmitiem interviju ar šo mūziķi. Ar kino ir citādi – tiklīdz noskatos filmu, kas man patīk, varu pavadīt vairākas dienas, skatoties intervijas ar visu filmas komandu par to, kā šis darbs ir tapis.

Mūzikā esmu tik stūrgalvīgs savā jaunradē, ka man pat īsti negribas zināt, kā citi ir kaut ko veidojuši. Man liekas, ka lielāko daļu tāpat jau dzirdu, un, lai gan apzinos, ka mani darbi ir augļi tam visam, ko esmu dzirdējis, svarīgi, lai galvā nebūtu tiešu referenču radīšanas brīdī. Tad rezultāti bieži ir dziļāki un interesanti. Bet kino gan man gribas uzzināt, kā viss ir tapis.

Ļoti patīk arī vizuālā māksla. Vienmēr, kaut kur aizbraucot, modernās mākslas muzejs ir vieta, uz kurieni aiziešu. Tikko uz pāris dienām biju Vīnē. Aizbraucu pie drauga, bet sanāca tā, ka laiku lielākoties pavadīju viens pats. Taču tā nebija problēma, man patīk vienam pašam klīst pa svešām pilsētām.

Un kā Vīne jūtas?

Tagad man tā likās citāda. Nebiju tur bijis gadus piecus. Iepriekš man ļoti patika, bet šoreiz bija sajūta, ka pilsēta ir kaut kur iestrēgusi. Tās vecās Eiropas pilsētas… Berlīnē un Parīzē to nejūtu, bet Vīnē bija tāda… Viss likās tāds pašķidrs, iemidzis, nejutu kūsājošu enerģiju. Bet bija forši no Vīnes aizbraukt paslēpot, man patīk arī snovot, diemžēl Latvijā šogad, izskatās, vispār nesanāks. Tur divas stundas no Vīnes ar vilcienu, un pilnīga kalnu un sniega laime.

Kuras ir tavas mīļākās filmas?

Par šo es varētu daudz runāt. Es sevi uzskatu par gaišu cilvēku, cenšos viegli attiekties pret līdzcilvēkiem, man vispār patīk justies labi. Bet tieši mākslā, mūzikā, arī kino mani saista tumšā puse. Ilgu laiku mana mīļākā filma bija Pola Tomasa Andersona “There will be blood” (“Plūdīs asinis”, ‒ red. piez.). Ar Džonija Grīnvuda skaņu celiņu ‒ viņš ir viena no manām autoritātēm. Vēl tur ir kolosālais aktieris Denjels Dejs-Lūiss. Filma ir ļoti skaista, bet padziļināti izpēta cilvēka ēnas pusi, parāda dziļā šķērsgriezumā to tumsu, ko mēs katrs sevī glabājam. To es ilgu laiku saucu par savu mīļāko filmu.

Tieši tumsa, nevis skumjas?

Jā.

Tumsa nāk kopā ar ļaunumu?

Jā, bet tas nav ļaunums ļaunuma dēļ. Bieži vien cilvēki, kas dara ļaunu, pat neapzinās to. Tā var būt greizsirdība, sāncensība, novirzes. Nemaz nezinu, vai skumjas ietilpst cilvēka “tumšajā pusē”. Varbūt.

Izdari to labo darbu, nosauc dažas savas mīļākās filmas!

Tas pats Deivids Linčs, viņa tēls, personība arī ir tik gaiša, bet darbi – tik tumši. Cilvēkiem jābūt atklātiem pret sevi par savu tumsu, lai viņi spētu būt patiesi gaiši. To es sapratu tikai tad, kad sāku terapiju.

No jaunumiem man ļoti patika Lukas Gvadanjīno “Kvīrs” un Roberta Egersa “Nosferatu”. Esmu liels abu režisoru fans. Pavēlu noskatījos “Straumi”, tikai pirms pāris nedēļām. Protams, ļoti priecājos par viņu sasniegumiem, bet nebija vilkmes, ka ir jāredz, kopā ar Dianu aizgājām, un es biju pilnīgi gar zemi – tiešām izcils darbs! Mīlu Kubriku, protams. Kaut kāda iemesla dēļ “Acis plaši aizvērtas” vienmēr būs starp maniem favorītiem. Pola Tomasa Andersona “Magnolija” jāpiemin. Šad tad iedomājos par Maika Millsa “C’mon, C’mon” ar Vakīnu Fīniksu. Mīļākās filmas – tas ir grūts jautājums.

Tu pieminēji terapiju. Vari atklāt, kāpēc to uzsāki?

Biju tikko izšķīries, pats šo lēmumu ierosināju, taču nonācu punktā, kurā jutos ļoti slikti, un nezināju, kā no tā tikt ārā. Sapratu, ka pats neizķepurošos un nepieciešama palīdzība. Tagad vairs neesmu terapijā, bet toreiz tas bija pareizais lēmums, un jāteic, ka man arī ļoti paveicās ar īsto terapeitu. Jo terapija var būt patiesi dziedinoša, bet, reizi vai divas aizejot pie nepareizā cilvēka, var likties, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Gāju pāris mēnešu un tik daudz ko par sevi uzzināju. Tā deva man rīkus, kā atpazīt, pieņemt un integrēt sava rakstura tumšākās īpašības.

Dažreiz domāju, ka mēs visi patiesībā esam ļoti līdzīgi – katrā cilvēkā ir pilns īpašību spektrs, tikai rakstura un apstākļu dēļ to intensitāte atšķiras. Es dažos posmos esmu juties, piemēram, ļoti skaudīgs, ko man nepatīk atzīt, jo... nu kuram gan patīk sevi uzskatīt par skaudīgu cilvēku. Bet parasti tas ir bijis signāls, ka kaut ko nedaru pareizi.

Par ko tu varētu izjust skaudību?

Par citu talantiem, panākumiem… Bija posms, kad jutu, ka savā karjerā nedaru mākslinieciskas lietas, ko man vajadzētu darīt. It kā aizraujos ar projektiem, pelnu iztiku, bet, skrollējot “Instagram” un redzot citus māksliniekus, kas savu lietu dara autentiski un vienkārši, nevaru par viņiem priecāties, jūtu tādu… nuja, skaudību. Retrospektīvi skatoties, tie ir brīži, kad neesmu prioritizējis savas radošās vajadzības. Signāli.

No malas tu šķieti ļoti autentisks. Bet cik tad autentisks var būt mazā valstī, kur nav tik daudz cilvēku, kuriem vajadzētu tieši šo tavu autentiskumu?

O, jā, to es ļoti labi apzinos! Un arī pārāk daudz cenšos par to nedomāt – naivi, taču neapgāžami ticu, ka ir jāseko savai sirdsbalsij pat tad, ja praktiski tas var šķist neloģiski. Ja ilgstoši nenodarbojos ar savas mūzikas jaunradi, ir sajūta, ka esmu aizgājis neceļos.

Šosezon “Cabaret” tu biji brīnišķīgs. Pieļauju, ka arī iepriekšējos gadus, vienkārši tad neredzēju. Saprotu, ka dāmas tur bija iecerētas kā galvenās, bet kaut kā par galveno, vismaz šogad, kļuvi tu.

Es pēkšņi esmu kļuvis par kabarē veterānu – šī bija jau piektā sezona. Paldies, šogad arī pats visu ļoti izbaudīju. Vispār priecājos, ka ar mani tas notiek, jo tiešām ilgi domāju, vai man to vispār vajag darīt. Un tagad, jo tālāk ejam, jo laimīgāks tur jūtos. Mums ir fantastiska komanda: mūziķi, dejotāji, aktieri, aizskatuves cilvēki un Viktors (Viktors Runtulis, “Cabaret” projekta tēvs, – red. piez.), kuru ar katru gadu mīlu aizvien vairāk. Pagājušā gada rudens personīgajā dzīvē bija diezgan grūts, bija arī sarežģīti darba projekti, tāpēc tad, kad sākās decembris ar kabarē, sapratu, ka tam jābūt par dzīves burbuļojošo elementu, šampanieti, dzīves vieglumu. Tas bija mans moto, ejot uz “Palladium”, un katru izrādi izjutu kā svētkus.

Kas tavā dzīvē ir iedvesmas cilvēki?

Mana ģimene. Abi vecāki ir cilvēki ar padziļinātām interesēm, arī vecvecāki. Vectētiņš Verners, kuram šogad paliek 96, vispār ir mana stila ikona. Viņš neseko līdzi modei, bet vienmēr māk tik forši saģērbties! Omīte Aija ir mūziķe, strādāja par diriģenti, vēlāk kļuva par vokālo pedagoģi. Stāsts, kā viņa nonāca pie mūzikas, ir pilnīgi maģisks. Kā pusaudze aizbraukusi uz Liepāju ekskursijā, vienkārši klīstot pa ieliņām, sadzirdējusi skanam mūziku un sekojusi tai. Kā filmā. Attapās mūzikas skolā, kur nākamajā dienā bija iestājeksāmeni, pēc tam mācījās konservatorijā. Ja viņai tā diena būtu izvērtusies citāda, iespējams, mūsu ģimenē mūzika tik lielu lomu nemaz nespēlētu.

Vectēvs Jānis ir aktīvs dievturis, pat sarakstījis grāmatu par to un patlaban ar manu mammu aizbraucis uz Tatriem slēpot, lai gan viņam ir 87 gadi. Vienmēr arī aizrāvies ar fiziku. Kad biju mazs un viņš mani pieskatīja, bieži vien stāstīja man par Visuma tapšanas teorijām, laiku un telpu. Man bija atmiņu kladīte, kurā visiem vajadzēja kaut ko uzzīmēt. Atceros, viņš tur bija uzzīmējis un izklāstījis teoriju par Visuma izplešanos. Es to pēc tam stundām ilgi pētīju. Un mana omīte Jana ir cilvēks ar to teju mūžīgā dzinēja cienīgo latgalietes enerģiju, vasarās vēl joprojām stundām ilgi darbojas un kopj savu dārzu, kas vienmēr izskatās nevainojami. Man ļoti veicies, ka manā ģimenē ir aktīvi cilvēki ar dažādām interesēm un pietiekami lielu ziņkāri pasauli pētīt. Tas mani ļoti iedvesmo.

Vienmēr biji iederīgs tajā visā?

Nē, tagad esmu atgriezies. Esmu arī juties ļoti neiederīgs pusaudža vecumā. Kā bērns pats biju tāds nedaudz… Nezinu, kā pateikt. Kad pabeidzu augstskolu, vectēvs man teica: Miķeli, es visu dzīvi skatījos uz tevi un domāju, kas no šitā puikas iznāks, bet, re, kā! (Smejas.) Man pagāja kāds laiks, kamēr pasaulē sajutos vairāk vai mazāk atradis savu vietu. Un meklējumu laikā dažreiz izjutu vēlmi attālināties no ģimenes, lai saprastu, kas es esmu citādos sabiedrības kontekstos.

Kas tev bija tā pirmā jaunības grupa? Man, piemēram, “The Cure”. Tad “Nirvana”.

O, man arī patīk “The Cure”. Baigi nelepojos ar to, bet pirmā grupa, kas man patiešām trāpīja, bija “Limp Bizkit”. Un es zinu, kāpēc. Toreiz neko nesapratu no tiem tekstiem, bet tā enerģija, jauda mani kā astoņgadīgu bērnu vienkārši paķēra. Paralēli mājās pa kluso klausījos Maiklu Džeksonu, skolā viņš toreiz neskaitījās stilīgs, bet man ļoti patika. Taču alternatīvā roka periods man ir bijis visnesošākais, it sevišķi tīņa gados. Nākamā lielā grupa bija “Nirvana”, ko mīlu joprojām. Vēl vakar klausījos viņu albumus, kuri man arī tagad liekas izcili. Tad seko “Radiohead” – megaliels pieturas punkts. Pēc tam Džefs Baklijs... Un tagad man jāsāk bērt visu pārējo vārdus.

Interesanti, ka esam atšķirīga vecuma un dzimuma, bet “Nirvana”, “The Cure”, “Radiohead” mūs padara par ārpusķermeniski vienādiem.

Totāli. Tā ir tā foršā kultūras lieta, ka eksistē tādi savienojumi. Tāpēc man dažreiz liekas, ka cilvēki kaut kādā līmenī ir ļoti radniecīgi. Un šie ir tie tilti, pa kuriem varam nodibināt kopības sajūtu.

Lietas, materiālā dzīve – kam ir nozīme? Kur aiziet tava nauda?

Man kā mūziķim instrumenti un aprīkojums ir nebeidzams tēriņu lauks. Tagad gan esmu pāri fāzei, kurā gaidu, ka aparāti man kaut kā radoši baigi palīdzēs. Tā tas vienkārši nestrādā, tomēr katrs nāk ar savu skanisko šķautnīti, savu elementu. Ģitāristiem ir tie overdrive pedals – distortion, fuzz... man ir tik daudz dažādu pedāļu…

Cik maksā pedālis?

No kādiem 80 eiro līdz 500, bet var maksāt arī vairākus tūkstošus.

Un cik tev ir to pedāļu?

Neesmu skaitījis, bet ļoti daudz.

Man nav žēl tērēt naudu arī labam restorānam vai, piemēram, labam apģērbam. Kaut kāda personīgā stila sajūta man vienmēr ir bijusi, taču salīdzinoši nesen sapratu, ka tas, kā saģērbjos, var fundamentāli ietekmēt to, kāda būs mana diena. Dažreiz, izejot no mājas, liekas, ka neesmu uzvilcis tai dienai pareizās drēbes. Tad tas var ļoti traucēt, neļauj labi plūst. Man patīk arī novērot, kā citi cilvēki ģērbjas. Ja man uz ielas paiet garām cilvēks, kura gaume mani uzrunā, vienmēr ievērošu un nopriecāšos. Patīk arī pasekot līdzi dažiem lielajiem modes zīmoliem.

Piemēram?

“Loewe”, “Prada” un “YSL” ir mani Top 3. Patīk arī vairāki vietējie apģērbu dizaineri.

Nav tā, ka tērēju nenormāli daudz naudas apģērbam, bet es meklēju. Saulesbrilles ir lieta, kam naudu nežēloju. Tās var būt arī iracionāli dārgas maniem ikdienas tēriņiem. Un smaržas. Ja atrodu kaut ko, kas patīk, naudu netaupu.

Lielākie pēdējā laika tēriņi ir pašam savs dzīvoklis, ko septembrī nopirku. Ar kredītu, protams, bet tāpat tas man ir liels sasniegums. Pirms pieciem gadiem man kā brīvmāksliniekam likās – kura banka man jebkad dos naudu hipotekārajam? Bet tad bija vairāki gadi, kuros ļoti daudz strādāju, nāca projekti, visus ņēmu. Sapratu, ka negribu tā strādāt vienmēr, bet šis brīdis ir jāizmanto. Bankas frīlanceriem skatās pēdējos divus gadus, un man izdevās.

Kādu rajonu izvēlējies?

Atradām foršu dzīvokli Grīziņkalnā. Ļoti jauks dzīvoklis, rajons arī patīk. Man gan ir viens sapņu rajons – Ģertrūdes iela starp Tērbatas un Brīvības ielu, tuvāk Tērbatas ielai. Kaut kas tajā kvartālā ir ļoti mājīgs, kādreiz dzīvosim tur.

Minēji latviešu modes zīmolus. Kuri ir tavējie?

Noteikti “MAREUNROL’s”. Man ir prieks, ka sanācis ar viņiem abiem iepazīties un strādāt kopā, ļoti iedvesmojoši cilvēki. Kopā arī esam strādājuši pie vairākām teātra izrādēm. Fjodors Golans, kurš sevi pierādījis visplašākajos ūdeņos un patlaban aktīvi iesaistās Latvijas kultūrdzīvē. Ļoti patīk Ilzes Muciņas rokraksts – viņa ilgi nodzīvojusi Itālijā un Latvijā nav tik plaši zināma, bet taisa mums “Cabaret” tērpus jau otro sezonu un, manuprāt, ir izcila. Man vispār šķiet, ka Rīga īstenībā ir pilna ar izcili talantīgiem cilvēkiem visdažādākajās jomās, ne tikai modē.

Vēl par lietām – man ļoti patīk ceļot.

Tas vairāk ir emocionāli.

Labi, to liekam tur. Ja zinu, ka ir laika posms, kad man nav ieplānots neviens ceļojums, kļūstu tāds… nezinu, jūtu, ka kaut kas svarīgs trūkst. Ceļot man ir ļoti svarīgi. Priecājos par šo gadu – priekšā ir vairāki lieli piedzīvojumi.

Jums ar Dianu?

Daži ar Dianu. Un tad lielāka tūre, par ko nezinu, vai jau drīkstu stāstīt.

Vēl kādas emocionālās izmaksas?

Sporta zāle skaitās? Pēdējos divus gadus esmu aptracis ar veselību. Domāju, ar diezgan daudziem tas notiek pēc 30 gadu sliekšņa pārkāpšanas, kad sajūti – o, mans ķermenis visu vairs nevar pārstrādāt… Bet man tas notika tā dabiski, ļoti aizrāvos gan ar fitnesu, gan ar veselīgu uzturu. Nezinu, vai tās var saukt par izmaksām, bet tagad ļoti skatos, ko ēdu. Tās nav lielas summas, bet vienmēr izvēlēšos veselīgāko opciju, pasūtu gaļu no latviešu biosaimniecībām un tā tālāk.

Varbūt beigās pat ietaupi naudu, jo neizdod to par neveselīgām opcijām. Cigaretes, alkohols, kokaīns galu galā…

Nē, nē. Bet vajag visu līdzsvarā, man patīk arī piedzerties reizi divos mēnešos un reizi nedēļā uzpīpēt cigareti. Esmu sapratis, ka ir brīži, kuros man ar sevi jāapietas kā ar mazu bērnu – nedrīkstu sev stingri un nelokāmi pateikt, ka tagad to vispār nedarīšu, tad uzreiz nenormāli tieši to gribas. Man ir daudz vieglāk pieņemt labus lēmumus, ja pret sevi esmu maigāks. Kā jau visiem radošajiem, ir bijuši brīži manā dzīvē, kad paškritikas līmenis bijis nereāli augsts. Un tev var likties, ka tā vajag, bet tas nekad neved pie labiem rezultātiem, tikai bremzē.

Vai tev ir savs latviešu mūziķu “grupējums”, kurā iederies?

Neliels, bet ir. Man prieks, ka par draugiem varu saukt tos cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju, bet vispār man patīk būt ārpusē. Pārāk neticu horoskopiem, bet es esmu Auns, dzimis Kazas gadā, stūrgalvīgs, un man patīk atrasties pretstraumē.

Bet vai tu jūties iederīgs latviešu mūzikas “krējumā”?

Jā un nē. Es apzinos savas stiprās puses, bet esmu arī sapratis, ka manu radošo ambīciju sarakstā nav “Zelta mikrofons” vai nokļūšana “Muzikālajā bankā”. Tagad vispār jūtos labi par to, kur esmu, bet tas ne vienmēr tā ir bijis. Mans pieteikums mūzikas scēnā bija mana grupa “Ezeri”. Tā bija nestandarta mūzika, kas vispār nepretendēja uz vietējā tirgus komerciālo veiksmi, bet pavēra daudz sadarbības iespēju, aizveda mani pie pareizajiem cilvēkiem. Tad bija brīdis, kad cilvēki no Latvijas mūzikas industrijas man teica: klau, Latvijas mūzikas tirgū ir baigais vīriešu vokālistu trūkums, tev tās dziesmas vajag nedaudz pielāgot, vienkāršot. Un vienā brīdī sāku domāt – varbūt tiešām, varbūt man jācenšas kļūt par nākamo Latvijas popzvaigzni? Jo vairāk par to domāju, jo vairāk sapratu, ka mani tas neinteresē.

Man nav vēlmes likt par sevi domāt, konstanti atgādināt par sevi. Ja mani aicina uz TV šoviem, es vienkārši “netieku”. Negribu to darīt. Tā visa spēle, kas ir jāspēlē, ja gribi tādu karjeru, mani neinteresē, es tur nejūtos ērti. Likās, varbūt vienkārši negribu pārkāpt sev pāri, bet tad sapratu, ka ir lietas, kurām nevajag pārkāpt pāri, tas pārāk čakarē manu radošumu. Kad sāku šādi domāt, jutos iesprūdis, jo manī mīt radošā enerģija, kas nāk dabiski, bet, kad sāku pārāk daudz domāt par tirgu… Ir cilvēki, kuri māk tā auglīgi strādāt, bet es ‒ diemžēl vai par laimi ‒ neesmu viens no viņiem.

Man vissvarīgāk ir uztaisīt kaut ko, kas mani tiešām aizrauj, kur es noķeru “to” sajūtu ‒ to pašu, ko noķeru labās izstādēs vai filmās, vai mūzikā, kas norezonē. Tā ir vārdos neaprakstāma, es to sajūtu līdzīgi kā kādu retāku dabas fenomenu. Un tā ne vienmēr ir sinhrona ar to, kas notiek mūzikas tirgū. Zinu, ka tad, kad sekoju sirdsbalsij, jūtos brīvs un dzīvs ‒ šīs sajūtas dēļ arī vienmēr esmu vēlējies nodarboties ar mūziku.

Tagad piedod, bet izjautāšu par tavu muzikālo sadarbību ar režisoru Vladislavu Nastavševu. Man tas šķita kas ļoti īpašs. Lai arī plašus panākumus neguva, turklāt tas viss notika krievu valodā, izmantojot sudraba laikmeta dzeju.

Tā ir Vlada mūzika, es tikai aranžēju. Tā pieredze arī bija pilns spektrs. Mana pirmā sadarbība ar Jāni Šipkēvicu bija projekts, kurā viņš pieaicināja vairākus mūziķus, un tur es iepazinos ar Vladu. Vlads kopā ar Mārtiņu Mielavu bija izdomājuši taisīt koncertus fon Stricka villā un uzrunāja mani. Tajā kontekstā mēs iepazināmies tuvāk. Viņiem bija radusies ideja, ka tie būs lēno deju vakari, es ieteicu pielikt klāt Vladam “Ezerus”, un tā mēs sākām kopdarboties. Visas dziesmas bija Vlada, principā jau gatavas, es biju tas tilts starp viņa mūziku un grupas sastāvu.

Bet vai tev patīk Vlada dziesmas?

Man ļoti patīk. Patlaban man ar krievu valodu ir labākas attiecības nekā tobrīd, jo Diana ir no krievvalodīgo ģimenes, esmu šo to iemācījies. Bet ar Vladu bija smieklīgi, jo mana krievu valoda tad bija ļoti slikta, mēs visus dziesmu nosaukumus bijām latviskojoši, piemēram, “Tumaņijs ģeņs”… Un dziesmu lirisko pusi man tad bija grūti novērtēt. Bet es ļoti priecājos, ka tas projekts bija. Protams, nav noslēpums, ka Vlads ir cilvēks, ar kuru nav vienkārši strādāt kopā. Un man tā bija pirmā kārtīgā sadarbība, arī tik intīma sadarbība. Pirms tam sadarbību sastāvi bija lielāki, taču Vlads pieprasīja daudz lielāku pieslēgšanos, intensitāti. Viņš ir liels mākslinieks, un viņš var būt arī dīva. Taču, atsaucoties uz agrāko jautājumu par dzīvniekiem, tieši viņš mani vienreiz Kaņepes Kultūras centrā nokristīja par “nedaudz pāvu”, un man jāatzīst, ka viņam ir taisnība. (Smejas.)

Izstāstīšu tikai vienu gadījumu. Es ierakstīju visus mēģinājumus un vēlāk, kad skatījos vienu no ierakstiem, kur nodarbojos ar kaut ko pavisam abstraktu, vienkārši kaut kādām skaņām uz ģitāras, ievēroju, ka Vlads mikrofonā pasaka: ārprāts, Miķeli, cik skaisti, es pat negribu sākt dziedāt, cik skaisti tas skan… Divas dienas vēlāk, kad mēģinājumā spēlēju to pašu, viņš vienkārši uz mani tā paskatās un saka: izbeidz, man ir fiziski slikti! (Smejas.) Es savā pieredzē tad vēl biju ļoti zaļš, man šie komentāri gāja pa taisno zem ādas. Bet tagad, kad atskatos uz to, man liekas tik forši, ka tas notika. Man vēl joprojām patīk tas, ko mēs izdarījām. Tas saslēgums bija labs. Es ļoti ātri iemācījos uzaudzēt ādu un saprast, kurā brīdī kas jālaiž sevī iekšā. Strādājot kopā ar citu mākslinieku, nedrīkst arī sevi tikai sargāt, tad nenotiek īsta sadarbība. Ir jāmeklē līdzsvars. Un to es tieši ar Vladu iemācījos – saprast, kurā brīdī informāciju laist iekšā, bet atšķirt arī, ka tas var būt untums vai viedoklis, ar ko tu neko nevari izdarīt. Man patīk Vlads. Es gribētu viņu tagad satikt.

Arī kopā muzicēt?

Drīzāk ne, tas šķiet noiets posms. Mums bija labas attiecības, bet tās vienmēr bija saistītas ar to, ko mēs kopā darām, kā jau man tas lielākoties ir ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju.

Bet tev taču ir draugi?

Man ir pāris tādu mūža draugu, ar kuriem uzturu regulāru kontaktu, braucam kopā uz laukiem, kad varam. Tās man ir ļoti svarīgas attiecības. Uzturu kontaktu ar diezgan daudziem pamatskolas laika draugiem, kuri man joprojām ir mīļi, bet bieži netiekamies, dzīvojam atšķirīgas dzīves. Ik pa brīdim dzīvē sastopu cilvēkus, ar kuriem sajūtu radniecīgu saiti, tad mēs kļūstam draudzīgi. Ar cilvēkiem, ar kuriem kopā arī strādājam, nesen uzsākām regulārus “puišu randiņus”; mēs esam četri: es, Šipītis, Rūdolfs Dankfelds un Kārlis Josts. Sapratām, ka esam tā kā “Sex and the City” (“Sekss un lielpilsēta”, ‒ red. piez.), un tagad vienmēr ieliekam storiju ar to seriāla tēmas melodiju, tikai vēl līdz galam neesam sapratuši, kurš ir kura... Vispār tikties ar citiem ir forši, pēdējā laikā to novērtēju aizvien vairāk un tiekos arī ar cilvēkiem ārpus mana “burbuļa”. Ilgu laiku tā nedarīju, ļoti izvairījos no “nevajadzīgas” komunikācijas un no lielākiem pūļiem vispār centos turēties pa gabalu.

Kā jūs ar Dianu iepazināties?

Mēs satikāmies pāris gadu pirms tam, kad pa īstam satikāmies. Nezinu, cik par to gribu stāstīt…

Un cik gadu esat kopā?

No 2020. gada rudens, tagad ir piektais gads. Iepazināmies brīdī, kad abi bijām brīvi un atvērti jaunam sākumam. Es uzreiz jutu pamatīgu vilkmi uz Dianu. Nu tā, ka pamatīgu. Man to ir grūti izskaidrot vārdos, līdzīgi kā to sajūtu mākslā. Kaut kāds satori tipa saslēgums. Bijām jau agrāk satikušies vairākos pasākumos, un man ar viņu vienmēr bija ļoti viegli, labs kontakts. Vienkārši jutu, ka mani šis cilvēks neparasti pievelk. Tas bija pandēmijas pirmais rudens. Sākām tikties un iemīlējāmies kovida laikā, kas patiesībā taču bija vienkārši maģiska situācija – nekas nenotiek, pasaule ir apstājusies, nekur nevar aiziet. Bet ziemā pa naktīm varēja braukt uz jūru staigāt.

Tu arī viņu pievilki vai nācās pacīnīties?

Nē, mums abiem bija tāda magnētiska pievilkšanās. Atceros, kā ļoti gribēju viņu iepazīt un izdomāju, ka aiziešu pie viņas nogriezt matus, mēs parunāsimies. Pirmajā reizē tā arī bija, otrajā reizē es biju pēdējais klients un paliku frizētavā līdz vēlai naktij. Nonstopā norunājām vairākas stundas no vietas.

Tu saki – frizētavā, bet viņa jau nav tikai friziere, viņa ir matu māksliniece.

Jā, atkal par to pašu – mūziķis, automehāniķis, es vispār neredzu tur nekādu kastu sistēmu. Bet Diana noteikti ir vairāk nekā friziere, viņa vispār savā dzīvē ir māksliniece. Viņa nodarbojas ar mūziku, un tas, kā viņa fotografē, kā izvēlas lietas, kāda ir viņas estētiskā uztvere modē un mākslā… Friziermāksla ir vienkārši viena no lietām, ar ko viņa nodarbojas.

Ko tu gribētu, lai mēs no tevis radītās mūzikas būtu dzirdējuši?

“Ezeriem” ir bijuši divi albumi, no tiem es vēl joprojām esmu apmierināts ar trim dziesmām. (Smejas.) “Ārā”, “Fine line” – tām abām ir arī klipi. Man ļoti patika, kā tapa “Fine line” klips, gribētu, lai tā manā dzīvē top viss, jo tas bija tik brīvi, plūstoši. No pirmā albuma man patīk “Old hands”. Patlaban šķiet, ka tā mūziku vairs nekad mūžā netaisīšu, bet ik pa brīdim to noklausos – okei, te ir cilvēks, kurš četrās minūtēs grib pateikt visu, un tur sanāca kaut kas tik forši enerģisks.

Man visu dzīvi cilvēki ir teikuši, ka man ir laba balss, bet, tāpat kā daudziem, man pagāja ilgs laiks, līdz sāku justies patiešām komfortabli, dzirdot savu balsi ierakstā. Pirmais ieraksts, kurā man likās – okei, ar šito es varu sadzīvot! –, bija “Nepāriet” pirmais albums, kur dziedāju Imanta Kalniņa “Kad”. Pirms pāris gadiem biju aizbraucis pie viena no tuvajiem draugiem, pusdienojām ar viņa sievu un meitiņu, fonā skan “Spotify” pleiliste, un pēkšņi izdzirdu “Kad”. Toreiz momentā nosvīdu un gandrīz jau sāku teikt, ka varbūt slēdzam tālāk, bet tad drauga sieva ieminējās, ka viņš šo ierakstu klausās regulāri, un es nomierinājos. Man toreiz tā bija tāda pirmā mazā uzvara, un arī tagad ar to dziesmu lepojos – šķiet, mums forši sanāca.

Bet visvairāk es gribētu, lai jūs dzirdētu to, kas vēl tikai top.

Tev ar Latviju ir gana? Neesi domājis kādreiz braukt dzīvot, strādāt citur?

Es gribu dzīvot Latvijā, jo man šeit ļoti patīk. Man ir svarīgi ik pa brīdim aizbraukt kaut kur prom, jo tā šaurā sajūtiņa ik pa brīdim piezogas. Taču man patīk būt Latvijā, man te ir ļoti ērti. Mīlu Rīgu, laukus, Cēsis. Nekad negribētu pārvākties uz citu valsti. Man pat patīk pretīgie, pelēkie brāļi – novembris un janvāris. Februārī gan dažreiz sajūtu pavasara ilgas, bet tad vajag aizbraukt kaut kur saulītē, uz Portugāli, piemēram, un desmit dienas pablandīties gar okeānu.

Es daudz domāju... kā mākslinieks negribu būt pamatstraumē, gribu būt perifērijā, un tur gan, protams, var just mūsu tirgus izmērus. Visu ko štukoju, bet viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir: “Ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus plānus.” Tāpēc par to pietiks. Patlaban dzīvē svarīgāk par to, vai mēģināt izsisties ārpus Latvijas robežām, man ir rūpēties par savu radošo veselību, kas manā uztverē sastāv no ziņkārības un darbaspara. Notiks tas, kam jānotiek.