Kā izvēlēties apģērbu, kurš atspoguļo tavu stāstu. Agneses Kleinas pieredze
Lai labāk izprastu sevi un savas darbības, es mēdzu sevi iedomāties kā filmas tēlu. Šāda distance palīdz analizēt tēla (manas) vēlmes un vajadzības, kas – kā jau filmās – bieži vien nesakrīt. Nesen pievērsu uzmanību pazīmēm, kas raksturo manas attiecības ar lietām. Lūk, mani secinājumi par to, kāpēc es pērku to, ko pērku (vai esmu pirkusi).
Vēlme iederēties jeb to man lika darīt instagrams
Savulaik, savā iepriekšējā dzīvē, krietnu laiku pavadīju skrollējot. Izpētes nolūkos sekoju gan zīmoliem, gan dizaina veikaliem. Man vienmēr ir patikusi “Acne Studios” un tās hibrīda tipa estētika. Tomēr vairākkārt ir gadījies iegādāties “Acne” lietas, ko nekavējoties sūtīju atpakaļ. To es saucu par “jaunākās lietas pirkšanu, lai saprastu, ka aktuālā tendence neiederas mana tēla stāstā”. It kā jau zinādama, ka žakete man nederēs tā, kā pieguļ modeles augumam fotogrāfijā, es tomēr cerēju… Nospiedu “Pirkt”, lai nedēļu vēlāk spiestu “Atgriezt”. Pēc pāris mēģinājumiem ietilpināt sevi (auguma garuma) kastē, kuru zīmols ir paredzējis savam dizainam, es beidzot sapratu, ka šīs lietas vienkārši neiederas manā filmā. Labāk palikt pie viena izmēra precēm, piemēram, “Acne” somām. Runājot par somām... Kādu laiku meklēju praktisku neilona “tote a la Prada ap 1997./98. gadu”, jo tā ir mana mīļākā sezona. Beidzot atradu īsto – savā iemīļotajā vintāžas veikalā Vjetnamas lielpilsētā Saigonā. Bez zīmola, šokolādes brūnu, mazgājamu veļas mašīnā (obligāts nosacījums Dienvidaustrumāzijas tropiskajā klimatā, kur patlaban dzīvoju) un gatavu uzņemt manu paštaisīto atslēgu piekariņu kolekciju no detaļām, ko biju atradusi Čiangmajā, Taizemē. Dažreiz stāsts, ko vēlies redzēt, ir tas, ko tu pati veido.
Vēlme remdēt sāpes
Šis ir cieši saistīts ar iepriekšējo iepirkšanās modeli. Lietu pirkšana, lai remdētu sāpes, īpaši mentālās ciešanas, bija raksturīga pandēmijas (“mīļi” sauktas par “pando” filmā “Knives Out 2: Glass Onion”) iezīme. Protams, pirkšana kā darbība, kas liek justies labāk, cilvēcei pazīstama jau labu laiku. Tagad iemesli, kāpēc mēs tik daudz iepirkāmies globālo karantīnu laikā, ir labi zināmi un daudz aprakstīti: ceļošanas neiespējamība; drūmā situācija darbā; draudošā iznīcība (drīzumā kinoteātros – “Indiāna Džonss un draudošā iznīcība”); vientulība; uzkrātā frustrācija jeb “I just wanna have fun” un visaptverošā, dziļā baiļu sajūta. Īsāk sakot, mēs pirkām lietas, lai nomierinātu mūsos mītošo mazo bērnu, kas bija pārbijies, ka neizdzīvos – fiziski un garīgi – līdz labākiem laikiem. Šajā kontekstā spilgti atceros gaišpelēko “Marni” somu, ko nopirku “Vestiaire” īsi pēc tam, kad saņēmu pirmo “Covid-19” vakcīnu. Iemesls, kāpēc to iegādājos, nebija atzīmēt faktu, ka beidzot bija “atbloķēta” mana vecuma grupa. To kopā ar partneri nosvinējām, braucot uz citu pilsētu, lai vakcinētos bez stāvēšanas rindā. Nē, iemesls, kāpēc es nopirku lietoto dizainera somu, bija tas, ka mani nosauca par “vakcīnu kūdītāju” ģimenes “WhatsApp” čatā. Tāda bija atbilde uz manu foto, kur smaidīju, ka varēsim atgriezties darbā, atgriezties kaut kādā normalitātē. Tas sāpēja. Risinājums, kā atvieglot emocionālās sāpes, bija nopirkt sev kaut ko skaistu. Pandēmijas laikā es arī sasniedzu pēdējo fāzi savā interjera priekšmetu, īpaši vintāžas lietu, kolekcionēšanā. Mans iecienītākais laika kavēklis, lai uz brīdi aizmirstu realitāti, kurā mēs visi atradāmies, bija dzīvoties pa “Etsy”, meklējot vintāžas lampas un spoguļus. 2022. gada agrā pavasarī es no tā visa atvadījos un izliku pārdošanā, lai savāktu līdzekļus nākamajam lielajam ceļojumam, proti, bāzes izveidošanai Dienvidaustrumāzijā. Paldies lampām un spoguļiem par lietu izgaismošanu!
Es esmu tā vērta
Latvijas Kultūras akadēmijā, kur savulaik specializējos mākslās un franču valodā/kultūrā, “Vous Le Valez Bien” bija nākamā lieta, ko iemācījos izrunāt pēc “le chat” un “la maison”. Labs sauklis, nevar noliegt. “L’Oréal” reklāmas ar saukli “Jo tu esi tā vērta!” bieži rādīja Latvijas TV kanālos 90. gadu vidū un beigās – tieši tur un tad es influencējos ar ideju, ka labu lietu pirkšana ir savas vērtības pierādīšana (sev un citiem, jo mēs dzīvojam sabiedrībā). Ak, maigā kapitālisma roka, kas glāsta jaunu sieviešu satrauktos prātus Ziemeļaustrumeiropā! Pieaugušā vecumā es mēdzu sev iegādāties patiešām jaukas lietas, bet, protams, ir kāds “bet” – es nekad īsti neļāvu sev pilnībā būt to īpašniecei. Mana tēla prātā (atcerieties, mēs esam filmā!) tās bija pārāk vērtīgas. Es vienmēr zināju, ka vēlāk tās pārdošu tajā pašā “Vestiaire”, un “nevainojams stāvoklis” ir labāks nekā “labs stāvoklis”. Tagad, kad mana mazā dizaina garderobe ir iemainīta pret vairāk saulainām dienām gadā, es ļauju sev “lietot” pēdējo “MM6” baleta laiviņu pāri, kas man joprojām pieder. Jā, ceļi te ir netīri, bet mazā Agnese manī var vilkt savas rozā satīna kurpes, kad vien vēlas.
Lietas, kas izvēlas mani
Zini sajūtu, kas rodas, kad vēlies noņemt lietotni no sava “iPhone” ekrāna, – uzspied uz tās, un visas ikonas vienlaikus “dreb”? Tāda “vizuāla drebēšana” mani pārņem, kad satveru lietu, kas patiešām vēlas būt mana. Es to saucu par “lieta izvēlas mani” sajūtu. Tā ir izvēlējusies mani par savu jauno īpašnieci. Tieši tā es ieguvu atslēgu piekariņu–kabatas spogulīti, par kuru uzreiz zināju, ka iekļaušu to divkāršā pērļu kaklarotā. Netālu no mūsu mazā dzīvoklīša Centrālvjetnamā atrodas lietotu preču bodīte, ko vada vietējā meitene. Tur ir tik daudz visa kā, ka pētīšanā pazūd laiks. Vienā no šādām meklēšanas misijām atradu miniatūru spogulīti ar joprojām piestiprinātu zīmola birku, kas liecināja, ka tas reiz bijis pārdošanā Japānas universālveikalā. Mākslīgās ādas maciņš, kas paredzēts spoguļa aizsardzībai, bija tuvu izjukšanai. Lieta acīmredzami bija nolēmusi pārstāt būt kabatas spogulis. Un tomēr es to sajutu, tiklīdz paņēmu rokā. Tajā trīsēja jauna dzīve, kam es ļāvu notikt. Dažreiz, kad sasniedzam punktu, kur mūsu prāts kļūst mierīgs un kluss, mēs aizmirstam savas ātrās vēlmes un sākam dzirdēt lietas, kurām patiesībā ir vieta mūsu dzīvē.
* Esejas oriģināls publicēts vietnē TheSituationist.Substack.com. “Situationist” ir vieta, kur Agnese dalās pārdomās par lietu dabu un vēsta par projektiem, kas top aģentūrā “Klein Moosatov”. Radošā aģentūra, ko viņa nodibinājusi kopā ar partneri Semu, strādā ar stāstiem: komunikācijas idejām zīmoliem, scenārijiem filmām un seriāliem, kā arī nākamās paaudzes videospēlēm. Top arī grāmata “How to Asia”.
