Mani vienmēr var atrast pie lilijām. Par saviem Āzijas stila atradumiem stāsta Agnese Kleina
Radošā direktore Agnese Kleina pēdējos pāris gadus bāzējas Dienvidaustrumāzijā. Kopā ar dzīves un radošo partneri vada savu aģentūru “Klein Moosatov”, kas izstrādā projektus ar iekodētu stāstu, tostarp restorāna konceptu viesnīcai Bangkokā. Tapšanas procesā ir grāmata “How to Asia”.
Mīļākais modes mākslinieks
“Martin Margiela” zīmola aizsākumos. 1989. gadā, kad bija laiks laist klajā otro kolekciju, bet nebija naudas, Maržela ar baltu krāsu “pārgāja pāri” iepriekšējā gadā izlaistajiem tabi zābakiem. Nokrāsotais tabi modelis ir viens no dārgākajiem, un pelnīti – pārlaicīgas idejas ir vērtīgas, dažreiz naudā nenovērtējamas.
Frizieris
Kopš Bangkokā uzdūros vienam no pilsētas pieprasītākajiem frizieriem pēc principa “kas atrodas man tuvāk “Google” kartē”, šo metodi izmantoju arī citur. Galvenais ir izpētīt atsauksmes. Čhīanmai iepazinos ar austrālieti Bridžetu ar 20+ gadu pieredzi. Taivānā tiku pie “zemeņu piena gaišrozā” matu krāsas – kā vietējiem un arī anime varoņiem. Svarīgi ir uzticēties un vizualizēt savu vēlmi ar sagatavotu bildi.
Kur Āzijā papildini savu garderobi?
Taizemē, Vjetnamā un Taivānā ir atrodami dizaineri, kuru skatījums ir savstarpēji tieši tik atšķirīgs, lai raksturotu vietējās kultūras un paražas. Bangkokā mode un skaistumkopšana attīsta diskursu par seksualitāti un dzimumu – pamatā gan par moderno vīrišķību. Saigonā, kur Rietumi un Austrumi vēsturiski sastapušies aci pret aci, nereti dekonstruē arī apģērbu un siluetu un, par spīti karstumam, eksperimentē ar džinsu. Tikmēr Taivānā visu taisa no izturīga, ūdensnecaurlaidīga auduma, lai esi pasargāts lietū un vējā, un ar daudz kabatām, lai viss pa rokai. Kopumā mana garderobe, kas ietilpst vienā rokas bagāžā, ir funkcionāla. Tāda, lai nav žēl nodot vietējā veļas mazgātavā. Starp citu, vislabākās ir Bali – ne tikai mazgā, bet arī izgludina!
Īpašais atradums
Bali noskatījos “Netflix” filmu par Deividu Bekhemu – tajā ir iekļauts gadījums ar Deividu svārkos. Svārki bija indonēziešu saronga, ko viņš ar Viktorijas gādību rātni uzvilka pāri biksēm, bet 1998. gadā britu presei ar to pietika kārtējai sensācijai. Izpurinājām ārzemniekiem domātos veikalus, bet tur tikai sintētika. Apstādinājām uz ielas vietējo pusaudzi sarongā un pajautājām: kur jūs pērkat savējās? Saņēmām norādi uz attālāku rajonu ar drēbnieku darbnīcām un nomaļā ieliņā uzgājām kāda mākslinieka mājas studiju ar minizoodārzu. Un tur, starp glezniņām ar pūcēm (mākslinieka specializācija), atradās tieši viena saronga – apgleznota ar roku, izmantojot indigo auga un mango sulu.
Apavi
Gadu gaitā izstaigātas ielas Taizemē, Vjetnamā, Kambodžā, Bali, Dienvidkorejā un Taivānā. “Ielas” bieži ir putekļaini, sakarsuši “pusasfalti”, jo priekšroka tiek dota mopēdiem un ceļu infrastruktūra, ja tāda ir, arī atbilst tiem. Tad, lūk, šādu neceļu testu pacietīgi iztur melnas “Jil Sander” japāņu stila iešļūcenes ar kārtīgu traktora zoli. “Ražots Itālijā” ir un paliek kvalitātes zīme! Vēl viens visurgājējs ir nu jau pabalējis rozā koka tupeļu pāris no “Miista”. Reti, bet sanāk uzvilkt arī “MM6” satīna baleta kurpes.
T krekli
Vintāža no Taizemes. Jokoju, ka labākās vietas jātur noslēpumā tāpat kā baraviku lokācijas, jo arī krekli var beigties. Rīgas klubam “Skapis” uztaisījām projektu, kura vajadzībām iztīrījām vintāžas bodīti Čhīanmai nomalē. Mums bija rituāls – iemest veļu netālajā pašapkalpošanās automātā un, kamēr tā mazgājas, iet rakties cauri kreklu ķīpām. Mans mīļākais atradums ir zāles zaļš korporatīvais krekls no Oregonas Biznesa nedēļas 1988. Mīksts audums, single-stich modelis, totāls retums. Otrajā vietā ir krekls ar olimpisko spēļu sponsora simboliku – “IBM, Worldwide Information Technology Sponsor”. Abus kreklus pārveidoju, papildināju ar šodienas vēstījumu un pārdevu. Mani fascinē aizgājušo laiku korporatīvais reklāmas apģērbs no Amerikas – tur var pētījumu uzrakstīt un izstādi uztaisīt! Ir pāris veikalu Bangkokā, ar kuru piedāvājumu noteikti pastrādāšu.
Rokdarbi
Taivānā atradu dziju, kas izskatās kā eglīšu spīguļi, un uztamborēju sev svārkus. Improvizēju, iztamborējot ideju galvā, – esmu par slinku mērīšanai un valdziņu skaitīšanai. Tamborēšana nomierina prātu.
Rotas
Pirms gada sāku aktīvi pētīt un eksperimentēt ar kaklarotām kā komunikācijas elementu. Rotas parasti ir tuvu sejai, kas ir mūsu galvenais komunikācijas līdzeklis. Kādu vēstījumu izvietosi sev ap kaklu? Patīk hibrīdstilā krustot upes pērles ar atradumiem pa ceļam: atslēgu piekariņiem, gredzeniem, vintāžas žurnālu izgriezumiem un jebko citu, kas funkcionē kā informācijas nesējs. Eksperimentus publicēju instagramā ar nosaukumu “Useful Art Club” un pieņemu pasūtījumus. Vienmēr sāku ar jautājumu: kādu vēstījumu gribi piešķirt savai pērļu kaklarotai? Pasūtītāju vēlmes un gadījumi ir ļoti personīgi, un es jūtu milzu atbildību par to, kā rota izskatīsies un valkāsies. Paldies viņiem par uzticēšanos!
Cepures
Divi keponi no grāmatu un cepuru kuratora “Idea” – ar uzrakstiem “Winona” un “DiCaprio”. Un salmu cepure no vintāžas veikaliņa Kolantas salā Taizemē.
Somas
Daudz piedzīvojis “Samsonite” rokas bagāžas čemodāns un izturīga soma no “Paul Smith” sadarbības projekta ar japāņu zīmolu “Porter”.
Kosmētikas zīmols
“Kiehl’s”, ko dažkārt paķeru lidostā, un… “Johnson’s Baby” sērija. Kamēr Rietumos kotējas iedegums, Āzijā sapņo par gaišu ādu, tāpēc ražotāji kosmētikai pievieno baltinošu efektu. No tā brīvi ir tikai ķermeņa losjoni bērniem.
Smaržas
Aromāti un smaržas ir mana safe space. Moments, kad sazemēties ar apziņu, ka lietas un notikumi noved pie jauniem notikumiem un viss ir saistīts. Patīk zīmola “Le Labo” roku krēmi, kas mīkstina un pasargā ādu un katru reizi iepriecina ar savu aromātu. Kad krēms nav pieejams, palīdz Āzijas ziedu tirgi, īpaši Bangkokā. Ja nomaldos, mani vienmēr var atrast pie lilijām.
Cilvēks, kurš ietekmējis tavu stila izveidi
Kerija Bredšova. “Seksu un lielpilsētu” Latvijā rādīja ap 2000. gadu, kad biju tikko atgriezusies no mācību gada Japānā. Toreiz mentāli dzīvoju Ņujorkas modes pasaulē un līdz seriālam to tvēru no žurnāliem angļu valodā. Kerija un viņas draudzenes bija dzīvas, kustīgas modeles… Vēl nesen noskatījos seriālu no jauna un ar šodienas pieredzi apstiprināju, ka “Sekss un lielpilsēta” man saistās ne tik daudz ar padomiem seksā, cik ar ieteikumiem, kā dizainera kurpēm piemeklēt vintāžas kleitu par septiņiem dolāriem.
Pilsēta, kurā atgriezties
Berlīne.