Vai vācieši pilnībā izpirks Latgali? Tāda iespēja pastāv, un “vainīgas” ir emisiju kvotas

Patlaban Latvijā ir apmēram 300 000 hektāru zemes, kas oficiāli skaitās lauksaimniecībā izmantojama zeme, taču realitātē netiek apsaimniekota. Iemesli tam var būt dažādi: neskaidrs īpašuma statuss, ieilgušas mantojuma lietas, dažādi ierobežojumi un tamlīdzīgi. Realitātē šīs platības jau sen ir aizaugušas ar krūmiem, taču "uz papīra" tā vēl arvien skaitās lauksaimniecībā izmantojama zeme. Tad, lūk - šo zemi Latvija varētu izmantot kā spēcīgu kārti, lai noslēgtu darījumu ar Eiropas Savienību.

Darījums ar Eiropu

Darījuma būtība ir ļoti vienkārša: mēs atsakāmies no jebkādiem plāniem šo zemi izmantot lauksaimniecībā, tā vietā to apmežojot un tātad padarot planētu zaļāku, savukārt Brisele to atzīst par pietiekami būtisku ieguldījumu vides aizsardzībā, lai atbrīvotu Latviju no lauksaimniecības emisiju kvotām, bet varbūt pat mīkstinātu prasības arī citos sektoros. Tādas neapstrādātu zemju platības mūsdienās ir "ekstra", ar ko var palepoties vien retā Eiropas valsts - piemēram, vācieši vai beļģi par kaut ko tādu var tikai sapņot.

Valsts mežzinātnes institūta "Silava" speciālisti uzskata, ka, ja šīs aizlaistās zemes apmežotu, tad emisiju piesaiste būtu tik liela, ka Latvija varētu neuztraukties par lauksaimniecības un enerģētikas radīto izmešu kompensēšanu. "Pagaidām gan nopietnu disusiju par šo tēmu nav bijis, taču Klimata un enerģētikas ministrijas nostāja ir tāda, ka vajadzētu sastādīt plānu, lai varētu sākt aprēķināt izmaksas. Tad ar šo plānu un aprēķiniem mēs varam iet uz Eiropas Komisiju un teikt - lūk, mums ir fantastisks plāns, tikai tā realizēšanai vajag tik un tik miljardus. Būtībā tas būtu darījums ar Eiropas Komisiju, jo mēs varam galdā likt zinātnieku aprēķinus," skaikdro Latvijas Zemnieku saeimas (ZSA) eksperte Iveta Grudovska.

Miljardu vērtais projekts

Izklausās pēc laba plāna, ko atliek tikai ņemt un īstenot, vai ne? Taču lēnāk pār tiltu - lai realizētu tik vērienīgu projektu, ir nepieciešams pašiem vispirms izpildīt vairākus mājasdarbus. Piemēram, jātiek skaidrībā, kāda augsne ir piemērota apmežošanai un kur to vispār var veikt. Vēl ir jāpieņem likums, kas ļautu lauksaimniecībā izmantojamās zemes statusu mainīt uz meža zemi. Jāsaprot, kas vispār nodarbosies ar šo zemju apsaimniekošanu pēc statusa maiņas, jo mežinieki vairumā gadījumu pēc šāda veida zemes īpaši nekāro - viņiem tad pirms stādīšanas vēl jāpēta, vai gadījumā terirorija nav tikusi meliorēta, plus vēl bieži vien šādas zemes atrodas tuvu apdzīvotajām vietām. Ja ar apsaimniekošanu nodarbosies lauksaimnieks, tad uz kā rēķina viņam ienākt mežkopības nozarē, jo liekas naudas, visticamāk, viņam nav. Vēl viens variants varētu būt pirmpirkuma tiesības piešķirt akciju sabiedrībai "Latvijas valsts meži" (LVM), taču tad vispirms attiecīgi jāmaina likums.

Pat, ja šie jautājumi ir sakārtoti un skaidri, problēmas var radīt praktiskā realizācija. 300 000 hektāri ir milzīga platība un, lai arī meža stādīšana tajā nenotiks vienā laikā, tik un tā būs nepieciešams ļoti liels stādu daudzums, ko jāsāk gatavot vismaz trīs gadus iepriekš. Piemēram, LVM vidēji gadā iestāda mežu 15 - 20 tūkstošos hektāru, tātad šo 300 000 hektāru apmežošanai vajadzētu vismaz 15 gadus. Taču jaunaudzes nepieciešams arī kopt, bet te ir jādomā, kas to vispār varētu paveikt, jo visi patlaban pieejamie resursi ir jau noslogoti. Plus vēl jādomā par jaunaudžu aizsardzību no dzīvniekiem, kas arī prasīs līdzekļus. Skatoties vēl tālākā nākotnē, jādomā arī, kur izaugušos kokmateriālus likt; varbūt vajadzētu uzbūvēt jaunu finiera ražotni. Labā ziņa gan ir tā, ka šāds kokmateriālu pieplūdums ļautu saglabāt vecos mežus neskartus.

Vārdu sakot, šis būs ļoti dārgs projekts, kura īstenošanai droši vien nepietiks ar miljoniem, runa jau varētu būt par miljardiem. Un arī tuvākajā nākotnē tas diez vai ir realizējams, jo valstij gluži vienkārši tam nav naudas. Varētu cerēt uz Eiropas finansējumu, taču līdz 2027. gadam tas jau ir sadalīts, tātad rēķināties var tikai ar nākamo finansējuma posmu, bet tur lauksaimniecībai atvēlētās summas mazināsies, jo visam naudas nepietiek pat bagātajai Eiropas Savienībai. Visticamākais, tik un tā nāksies piesaistīt arī privātās investīcijas, bet tad vispirms vajadzēs uzņēmējus pārliecināt par peļņas iespējām. Pagaidām valdības līmenī par to visu netiek nopietni domāts un te var piekrist Ivetai Grudovskai, kura saka: "Mēs tērējam laiku, diskutējot par jauniem liegumiem saistībā ar dzeņiem un dzilnām, taču nerunājam par tiešām svarīgiem jautājumiem."

Vieta tukša nepaliks

Pieņemsim, ka politiķi lietas labā neko nedarīs un neapsaimniekotās zemes tā arī turpinās lēnā garā aizaugt. Pēc ZSA speciālistu domām, tas rada risku, ka šo zemi masveidā sāks uzpirkt ārzemnieki, piemēram, vācieši, lai kompensētu savas emisijas. Pašā Vācijā kaut ko tādu paveikt ir neiespējami, jo tur neapsaimniekoti zemju vienkārši nav, taču Austrumeiropā tas ir diezgan reāls scenārijs. Jau patlaban vācu lielās kompānijas pie tā strādā, lai uzpirktu Eiropas nomalēs lielus meža masīvus, kas tādā gadījumā kļūs par ekonomiski neaktīvu rezervātu, toties ļaus kompensēt, piemēram, "Volkswagen" radītās emisijas.

"Vācieši ar savu lielo kapitālu var nopirkt tās zemes, kuru pirkšanai un apsaimniekošanai mums pašiem naudas nepietiek. Vislielākais risks ir attiecībā uz Latgali, kur šādas zemes patiešām ir pieejamas. Tad tur būs tikai meži, būtībā rezervāts, vietējiem iedzīvotājiem nebūs darba un aizplūšana vēl vairāk pastiprināsies," šādu nākotni ieskicē Iveta Grudovska.