"Beidz rīt to ķīmiju!" Aivars Hermanis par to, kā atradis ceļu pie veselības
Mūziķis, komponists, aranžētājs un producents Aivars Hermanis agrā jaunībā cīnījās ar nopietnām veselības problēmām, taču viņš nebija gatavs tām pakļauties. Meklējot sava spēka un veselības avotu, viņš atrada to badošanās disciplīnā, jogas praksē un harmonijā ar sevi. Par viņa pieredzi lasi žurnāla “100 labi padomi Par Veselību” speciālizdevumā “Vesels vēders”.
Četri plaušu karsoņi un pusgads dispanserā
Es piedzimu parastā latviešu ģimenē un bērnību pavadīju kā visi bērni, skraidot pa lauku sētu. No šā viedokļa manai veselībai vajadzēja būt diezgan labai, bet tā nebija – es salīdzinoši daudz slimoju. Man daudzkārt bijusi gripa, bieži saaukstējos. Ir bijuši četri plaušu karsoņi. Arī jaunībā dažādas ķibeles ar veselību turpinājās, līdz plaušās atklāja apēnojumu, un tiku nosūtīts uz Tuberkulozes dispanseru. Man vēl nebija tuberkuloze, tomēr uz pusgadu tiku ievietots slimnīcā. Biju tikko apprecējies, piedzima meita, un – vajadzēja strādāt! Paldies Dievam, pāri ielai bija restorāns “Liepava”, kur pa vakariem sarunāju muzikanta darbu. Kad dispanserā visi gāja gulēt, es fiksi pārģērbos civilajās drēbēs un devos uz darbu. Dispansera ārstiem neko neteicu, bet vecāko māsu biju pieblatojis – nesu viņai konfektes un liķierīšus. Nākot “mājās” no darba, iemetu ar akmentiņu pa logu – māsa bija 1. stāvā –, lai atver durvis un ielaiž. Tā es pelnīju naudu, jo muzikanta fiksētā alga (arī slimības pabalsts) tolaik bija smieklīgi mazs – vien 70 rubļi.
Tuberkulozes profilaksei man katru dienu bija jāapēd vesela sauja kaļķa tablešu un virsū jādzer vārīts piens, ko es, protams, nedarīju, – jau no domas vien man bija slikta dūša. Vecie vīri, kuri dispanserā gulēja regulāri, brīdināja: “Ja nedzersi pienu, dabūsi kuņģa čūlu.” Un tā arī notika – diezgan ātri dabūju gastrītu, kas vēlāk pārvērtās čūlā.
Mana mamma no tautas dziedniecēm bija dabūjusi recepti, ar ko ārstē plaušu apēnojumu, – konjakā izšķīdina olas ar visām čaumalām, pieliek citronu un visādas zālītes un tad lieto pa glāzei divreiz dienā. Sāku dzert mammas pagatavotās zāles, tabletes metu miskastē, un apēnojums diezgan ātri pārgāja. Tas man lika aizdomāties par šo tēmu, ka ne vienmēr tas, ko saka ārsts, ir vienīgā patiesība. Cik nu es, deviņpadsmitgadīgs puika, par to domāju. Vairāk dzīvoju mūzikā, un man bija citas “problēmas”.
Krogā kā jau krogā
Strādāju krogā, un krogā kā jau krogā – cigarešu dūmi, alkohols, svaiga gaisa un kustību trūkums… Neteikšu, ka biju alkoholiķis, bet ikdienā kādi simt divsimt grami konjaka, ar ko kāds uzcienā, bija pats ar sevi. Vienreiz nedēļā brīvdienā kopā ar kolēģiem gājām uz kādu citu krogu kārtīgi ieraut un svinēt dzīvi. Nebija tā, ka baigi piedzēros, bet tāds dzīvesveids neko labu nedeva. Rezultātā nekāda spožā veselība man nebija, turklāt, kad atnāca pavēste no kara komisariāta, tika veikta pārbaude, kurā konstatēja, ka man ar sirdi kaut kas nav kārtībā. Atklājās iedzimta sirdskaite, kuras dēļ mani nepaņēma padomju armijā. Es jau to jutu, ka ar sirdi kaut kas nav labi. Kad bija lielāka slodze, noguru ātrāk nekā citi, nevarēju paskriet lielākus gabalus. Un slodze man bija liela – pa dienu mācījos mūzikas skolā, pasniedzu arī ģitārspēles kursus, lai papildus nopelnītu, vakarā gāju spēlēt uz krogu un mājās biju vienos divos naktī. Skaidrs, ka no rīta nevarēju piecelties, lai astoņos būtu skolā, tāpēc bieži kavēju. Ap desmitiem vienpadsmitiem jau pieklājības pēc parādījos skolā, bet, tā kā mācījos diezgan labi un ģitāru spēlēju labi, skolotāji saprata situāciju un man daudz ko piedeva.
Beidz rīt to ķīmiju!
Šādā stilā, pa krogiem dzīvojoties, mana veselība labāka nekļuva, tieši otrādi – tā pasliktinājās. Un tad, pārceļoties no Liepājas uz Rīgu, mani uzaicināja spēlēt kolhoza “Ādaži” orķestrī “Suvenīrs”. Tur sabiju pusotru gadu un tad nokļuvu Latvijas Valsts filharmonijā, kur sākās nebeidzami koncertu izbraucieni. Mēs spēlējām pa divdesmit, trīsdesmit koncertiem mēnesī, ap trīssimt koncertiem gadā, braukājām pa visu Padomju Savienību. Protams, turpinājās arī dzeršana, kā jau padomju laikos.
Tad pēc Zigmara Liepiņa uzaicinājuma nokļuvu grupā “Modo”, kuras sastāvā spēlēja basģitārists Jevgēņijs Ščapovs. Labi zināms muzikants, kurš arī pīpēja un dzēra, svēra 120 kilogramus. Taču viņš, kā pats to definēja, bija uzsācis “jaunu, skaistu dzīvi” – interesējās par jogu, lasīja Austrumu mācības, badojās un apmēram gada laikā no 120 kilogramiem nokritās līdz 80 kilogramiem. Kļuvis slaids un smuks, viņš meitenēm ļoti patika.
Bet divas trīs nedēļas pirms pirmā brauciena “Modo” sastāvā saslimu ar dzelteno kaiti. Mani ielika infekciju slimnīcā, kur pa blatu iekārtoja atsevišķā palātā, kas īstenībā bija domāta “mirējiem”. Dzeltenajai kaitei jau nekādu sliktu sajūtu nav, tikai acis dzeltenas, drusku slikta dūša. Gulēju, lasīju grāmatas, riju ripas, dzēru minerālūdeni, un – dzīve bija forša! Bet tuvojās brīdis, kad jābrauc koncertu tūrē uz Novosibirsku, un bez ģitārista nevar… Veselības rādītāji nebija tādi, lai mani varētu laist ārā, aknu iekaisums bija diezgan liels. Bet dakteri jau saprata, ka mani nevar nelaist, es tik un tā paņemšu drēbes un aiziešu…
Novosibirskā mana veselība, protams, neuzlabojās. Kā jau padomju laikā, pārtika bija tāda, kāda nu bija, ja vispār bija. Kaut ko apēdot, man visu laiku bija slikta dūša, bija jāskrien uz tualeti, neko īsti nevarēju ieēst. Diez kas nebija. To visu redzot, Jevgēņijs Ščapovs man teica: “Beidz rīt to ķīmiju! Vajag badoties un attīrīt organismu, nodarboties ar jogu, kontrolēt svaru, kustēties.” Man nekas cits neatlika, kā ieklausīties viņa teiktajā un tam ticēt. Jo viņš pats bija dzīvs piemērs tam, kā tas strādā. Es labi zināju, kāds viņš bija agrāk, un redzēju, kāds ir rezultāts.
Visu rakstu lasiet “100 labi padomi Par Veselību” speciālizdevumā “Vesels vēders”.
