"Soļo tālāk pār mūsu galvām ar paceltiem karogiem!" Marlēna atklāj savu stāstu: vīrs nomira, bet tagad notiekot atrakstīšanās

Nesen savu stāstu Jauns.lv intervijā atklāja arī Evija Rača. Viņa pēdējo četru gadu laikā izgājusi cauri ellei. Četrus gadus viņai Latvijā tika ārstēta anaplastiskā lielo šūnu limfoma (Ne-Hodžkina), lai arī īstenībā sievietei bija cits vēža paveids - Hodžkina limfoma. Nepareizās diagnozes dēļ Evijai tika veikta ārstēšana, kas izraisījusi smagas veselības blaknes. Tagad, kad atklājies, ka ārsti diagnozi bija noteikuši nepareizu, Veselības inspekcija atsakās izmaksāt kompensāciju. Kā atteikuma iemesli minēti vairāki, tostarp fakts, ka pēc Pacientu likuma 16. panta viņa nav iekļāvusies trīs gadu termiņā no kaitējuma nodarīšanas dienas. Uzreiz gan jāpaskaidro, ka sieviete ātrāk nezināja, ka viņai ir bijusi nepareizi uzstādīta diagnoze. Pēc notikušā sabiedrības iniciatīvu platformā "Mana balss" publicēta Evijas iesniegtā iniciatīva: "Pagarināt pacientu tiesību likumā norādīto atlīdzības prasījuma termiņu no 3 uz 8 gadiem." Pilnu interviju var izlasīt šeit. 

Marlēna: pat ja Evija panāks, ka pagarina termiņu, no tā nebūs liela labuma

"Šis viss jautājums ir ļoti komplekss. Var pagarināt termiņu, bet tālāk atkal viss apstāsies. Viņi visu novilcina," intervijā Jauns.lv stāsta Marlēna. 

"Šausmīgi! Lasīju rakstu par Eviju. Nav vārdu. Cilvēkam atņem gadus, atņem spēju audzināt bērnu, un vēl atņem iespēju nākotnē tikt pie ģimenes pieauguma. Kā slepkavība gaišā dienas laikā! Bet es arī tam visam esmu izgājusi cauri, cīņa ar viņiem ir bezcerīga. Mans stāsts gan bija citāds, bet rezultāts tāds pats: sakopēti teksti un atrakstīšanās, vispār neiedziļinoties lietas būtībā.

"Jā, viens ir izcīnīt, lai pagarina šos te gadus,- tas ir svarīgi, bet tas ir par maz. Jo cīnīties ar šo valsts mašīnēriju, tas ir vienkārši neaprakstāmi. Kā pret sienu. Es esmu jau atmetusi visam ar roku."

Viņa arī uzreiz brīdina - ja kādam kādreiz vajag iesniegt Veselības inspekcijā atlīdzības prasījumu par nodarīto kaitējumu, tas uzreiz ir jādara, konsultējoties ar advokātu. "Tad varbūt ir kaut kādas izredzes. Ļoti mazas, bet varbūt vismaz iespējas ir. Tur ir tāds mūris priekšā, jūs pat nevarat iedomāties - pilnīgākais ārprāts! Es to sākumā darīju pati, tā bija mana vaina. Man nebija lielas naudas, ko maksāt advokātam. Vēlāk gan viss jau nonāca līdz tam, ka konsultējos arī ar advokātu. "

Par ko tad ir Marlēnas stāsts? 

2021. gada 20. oktobrī Vidzemes slimnīcā, ārstējoties no Covid-19, nomira Marlēnas vīrs Uģis. 

Pēc Marlēnas vārdiem, Uģa stāvoklis slimnīcā bija ļoti smags. Viņa skābekļa koncentrācija bija tikai 64-65%, kas liecināja par ārkārtīgi smagu stāvokli, kas apdraudēja viņa dzīvību. “Vienu nakti viņš gulēja piecas stundas bez ārsta uzraudzības. Vēlāk viņš pat bija izkritis no gultas un gulēja uz grīdas, nesaņemot skābekli. Nav zināms, cik ilgi,” Marlēna stāsta. To viņai pastāstījusi māsiņa. Viņa arī bilst, ka māsiņa bez ārsta atļaujas nevarēja pati dot zāles.

"Viņa slimības vēsturē var izlasīt, ka māsa ir informējusi dežurārstu un reanimatologu, ka mana vīra veselības stāvoklis ap pulksten 2.00 naktī ir būtiski pasliktinājies, trūkst elpa, skābekļa saturācija tobrīd bijusi 65%. Dežūrārsts nav atnācis, pārsūtījis informāciju reanimatologam. Tas savukārt pateicis, ka atnāks pulksten 7.00 no rīta. Māsiņa nedrīkstēja dot zāles bez ārsta norādījuma " - lasāms vienā no Marlēnas iesniegumiem. 

Kā sieviete stāsta Jauns.lv, māsiņa, būdama izmisusi, sauca ārstus, bet neviens nenāca. "Viņai esot pateikts, ka ārste atnāks vēlāk, jo esot izdegusi!” 

Marlēnai teikts, ka tas tiešām bijis grūts laiks - ārsti patiesi esot izdeguši. "Mans vīrs bija glābējs, viņš nesa cilvēkus ārā no uguns, grieza ārā no mašīnām, glāba viņus, bet viņu... neizglāba. Man teica, ka ārsti bija izdeguši. Bet kā viņi justos, ja degtu ugunī, bet glābējs pateiktu – es tagad nevaru, esmu izdedzis. Atnākšu pēc 5 stundām. Neviens nav pasargāts no tā, kas notiek slimnīcā. Mēs varam neuzzināt to, kas patiesībā notiek ar mūsu mīļajiem! Es nekad neuzzinātu patiesību, ja māsiņa toreiz man nebūtu izstāstījusi!"

Kā lasāms dokumentos, "Vidzemes slimnīcas" reanimatoloģe savā paskaidrojumā norāda, ka tajā naktī dežūrējusi viena pati, jo otrs reanimatologs bija saslimis. "Tāpēc darba apjoms man bija jāveic vienai visu diennakti. Naktī es saņēmu zvanu no medmāsas, ka pacientam ir zema saturācija. Es medmāsai paskaidroju, ka esmu aizņemta ar citu slimnieku savā nodaļā (tobrīd reanimācijā bija 9 smagi pacienti, paralēli 3 akūtas anestēzijas un 4 konsultācijas), un pie tam nav pieejama papildus aparatūra, lai pacientam pieslēgtu augstas plūsmas nazālās kaniles. Tāpēc devu medmāsai attiecīgus norādījumus, ko darīt. [..] Līdzko atbrīvojos savā nodaļā, devos uz Terapijas nodaļu, kur plkst. 6.40 konstatēju, ka pacients palātā atrodas viens, sēžot uz gultas malas, un savās mantās meklēja savas asinsspiediena zāles. Pati ar saviem spēkiem pozicionēju pacientu gultā uz labajiem sāniem, pārbaudīju asinsspiedienu, pulsu un saturāciju, kas tobrīd bija 85%. Pacientu izjautāju, nekādas aktīvas sūdzības nebija, bet atzina, ka periodiski ir elpas trūkums. Pacients tobrīd bija stabils, orientēts telpā. Pacientam paskaidroju, ka būs jādodas uz Reanimācijas nodaļu, lai saņemtu papildus skābekļa atbalstu. [..] Medmāsa atzina, ka pacients ir viņas tuvinieks un viņa satraucas. Veicot ierakstu slimības vēsturē, pie manis pienāca ārstu palīgs, kas pastāstīja, ka pacients naktī esot atrasts, izkritis no gultas. Šajā laikā pacients varēja nesaņemt skābekļa atbalstu. [..] Bet nevar noliegt, ka pacients Reanimācijas nodaļā saņēma visu nepieciešamo skābekļa atbalstu un saturācijas līmenis pieauga līdz vēlamajiem 90%, kas apliecina pretējo apgalvojumiem par to, ka stāvoklis tikai turpināja pasliktināties un nekas netika darīts."

Marlēna nezina, vai viņas vīrs būtu izdzīvojis, ja palīdzība toreiz tajā naktī tiktu sniegta. To viņa nenoliedz. Bet, pēc Marlēnas vārdiem, stāsts ir par to, ka neviens ārsts neatnāca, lai arī tika saukts! Vīrs smacis, bet ārste esot ieradusies nākamajā rītā. 

Kā stāsta sieviete, vēlāk advokāts atzinis, ka pastāvēja 50% iespējamība, ka vīra dzīvību varēja glābt, ja laikus būtu sniegta palīdzība. "Piecas stundas viņš smaka un neviens nepienāca! Šo stundu laikā katru minūti gāja bojā iekšējie orgāni..."

Iesniegumi un atteikumi

Pēc Uģa nāves Marlēna apņēmās meklēt taisnīgumu. Viņa precīzi izklāstīja visus notikumus un sagatavoja sūdzības Veselības inspekcijai. “Es pa punktiem uzrakstīju visu, kas notika ar manu vīru. Es negribēju neko slēpt. Pēc mēnešiem ilgas gaidīšanas saņēmu atbildi, ka ir bijušas emocionāla tipa saskarsmes problēmas. Nē, mīļie, runa bija par to, ka cilvēkam kritiskā brīdī negāja klāt ārsts! Tad rakstīju atkal nākamo vēstuli. Katru reizi tam iet cauri morāli ir ļoti grūti, kad tu esi sagruvuma stāvoklī. Atkal gaidīju mēnešus, atkal tā pati atbilde."

"Mana vīra slimības vēsture visa bija saķēpāta, dokumentā, kur viņš bija saņēmis reanimācijas pasākumus, bija nosvītrotas zāles, devas, viss pārrakstīts bez pieraksta, ka labotam ticēt...

Kā Jauns.lv pārliecinājās dokumentos, slimnīcas skaidrojums par to ir šāds: "Ikdienā veicot ierakstus medicīniskajā dokumentācijā, nereti ārsti slodzes un laika trūkuma dēļ kļūdās un veic labojumus. Protams, ir zināmas normatīvo aktu prasības, ka labojumi jāveic tā, lai ir redzams iepriekšējais teksts, jābūt uzrakstītam:"labotam ticēt" un parakstam, tomēr izpildījums ne vienmēr atbilst prasībām ārsta laika trūkuma dēļ. Aizrādījums par nepilnībām turpmāk tiks ņemts vērā un tam tiks pievērsta nopietnāka uzmanība. Šobrīd labojumu veicējs var apstiprināt, ka tos veicis viņš, nevis cita persona. Slimnīca pauž viedokli, ka nav pamata uzskatīt, ka attiecībā uz pacientam sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem būtu pieļautas kļūdas, kas varētu ietekmēt ārstēšanas procesa iznākumu."

Marlēnas iesniegumi sniegti vairākas reizes. Atbildes gaidītas mēnešiem ilgi: “Es biju vīlusies un sapratu, ka viņi tikai pārkopē tekstus.” 

Sākumā iesniegumi sniegti Veselības inspekcijā, tad Ārstniecības riska fondā. "Es pa punktiem saliku visu, ko viņi ir pārkāpuši, beigās es atkal saņēmu to pašu atbildi: mans vīrs ir ārstēts vienkārši ideāli... Tas nekas, ka viņš 5 stundas smaka, vēlāk vārtījās uz grīdas. Tam, ko es teicu, vispār nebija nekādas nozīmes! Viņi skandina savu vienu pantiņu un viss."

Aizgājis tik tālu, ka bijusi arī saruna ar Ārstniecības riska fonda vadītāju. "Tobrīd es jau biju konsultējusies ar advokātu, kurš specializējas medicīnas tiesībās. Tā sieviete man uzbruka vairākas reizes, jautājot, cik dienas viņš ir strādājis kā mediķis! Tas bija šausmīgi!

"Es iesniedzu prokuratūrā, es vairs nevarēju viņus izturēt. Es arī pieprasīju tikšanos ar veselības ministru, atnāca ar mani parunāties viņa kaut kāds palīgs. Jā, atzina, ka šausmīgs stāsts. Pēc tam es atkal iesniedzu visu dokumentāciju un tas viss atnāk atkal man atpakaļ ar vieniem un tiem pašiem tekstiem! Viņi visu tur pārkopējuši. Viss tik pavirši! Pat mana vīra vārds bija nepareizi uzrakstīts. Es viņiem zvanīju, prasīju, kas tas viss ir? Pat vārds nepareizi! Man vēl pārmeta, lai es nemācot viņiem strādāt! Un ko viņi pēc tam? Atkal atsūta to pašu visu, tikai šoreiz ar pareizu vārdu..."

Sieviete dokumentus iesniegusi arī Jauns.lv redakcijai. Jāatzīst, ka, tos izpētot, dokumentos patiesi Marlēnas vīrs Uģis nosaukts par Uldi. 

Kā lasāms arī vienā no Veselības inspekcijas atbildēm, "inspekcija vērš uzmanību, ka, turpmāk saņemot atkārtotus iesniedzējas iesniegumus par tiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, iestāde ir tiesīga atstāt iesniegumu bez izskatīšanas. Līdz ar to inspekcija var neatbildēt, ja atbilde jau tikusi sniegta."

Marlēna ar asarām acīs atminas, ka bija tā apjukusi no birokrātijas slazdiem, ka nezināja, kur vēl vērsties. "Beigās iesniedzu Administratīvajā rajona tiesā. No turienes es vēl neesmu saņēmusi atbildi. Gaidu. No prokurora saturiski saņēmu faktiski to pašu Ārstniecības riska fonda atbildi. "

Dokumentos lasāms: "Ārstniecības riska fonda komisija, analizējot pacientam slimnīcā sniegtās veselības aprūpes kvalitāti, nekonstatēja cēloņsakarību starp ārstniecības personu pacientam veikto ārstniecību un pacienta nāves iestāšanos. Pacientam slimnīcā tika sniegta kvalitatīva, veselības stāvoklim un noteiktajai diagnozei atbilstoša veselības aprūpe. Pacienta veselības stāvoklis tika novērots un regulāri izvērtēts. Pacientam tika veikti visi nepieciešamie izmeklējumi un nozīmēta veselības stāvoklim atbilstoša terapija. Pacienta nāves iestāšanās ar vislielāko varbūtību ir saistīta ar Covid-19 saslimšanas smago gaitu."

Citi gadījumi Vidzemes slimnīcā

Marlēna norāda, ka viņa nav vienīgā. Viņa personīgi zina vēl vienu gadījumu Vidzemes slimnīcā, kad vecāka sieviete izkritusi no gultas. “Dabūja traumas. Beigās vienīgais, ko viņa dabūja, - ka iestādei viņai ir jāatvainojas! Tas bija viss! Saprotiet, mēs vienkārši nogurstam no tā visa!

Lai kaut ko panāktu, ir vajadzīga nauda advokātam. Bet parastam cilvēkam tam nav naudas! Mēs maksājam lielus nodokļus no mazām algām, mēs gaidām kādā konkrētā brīdī palīdzību, bet mēs to nesaņemam."

Ko saka iestādes? 

Ārstniecības riska fonda vadītāja Dace Tarasova pērn šo gadījumu komentēja arī sabiedriskajā medijā, noraidot  pārmetumus par subjektivitāti un uzsvēra, ka fonds strādā objektīvi, balstoties uz medicīniskajiem dokumentiem. "Mēs esam valsts pārvalde. Mēs darbojamies sabiedrības interesēs. Tas varbūt ir kāda iesniedzēja, pacienta, pacienta pārstāvja subjektīvs viedoklis, kur es nevaru nokomentēt. Lietas skatām objektīvi." Viņa arī piebilda, ka pacientiem ir pienākums pašiem izjautāt visu par ārstniecības procesu un ar to saistītajiem riskiem. 

Tikmēr Veselības inspekcijas vadītāja Anita Slokenberga piebilda, ka galvenā atbildība par ārstēšanu ir ārstu pusē, un problēmas bieži rodas saistībā ar komunikāciju starp ārstiem un pacientiem. Viņa skaidroja, ka inspekcija nemitīgi pilnveido savu darbu un uzlabo darba kvalitāti, arī analizējot darbinieku darbību un atbildes uz pacientu vēstulēm un zvaniem.

Pacientu juristi pievērš uzmanību vēl kādai būtiskai tiesību aizstāvības daļai. Gadījumā, ja iesniedzēju neapmierina inspekcijas atzinums, to var apstrīdēt Veselības ministrijā. Ministrijā strādā ierēdņi, kuri ir tiesīgi izvērtēt, vai inspekcija ir izdarījusi pareizus secinājumus. 

Pacientu tiesību advokāts Ronalds Rožkalns uzskata, ka Latvijai būtu jāvirzās uz Skandināvijas modeli, kur pacientu tiesību aizskārumus un veselības aprūpes kvalitāti sūdzību gadījumā izvērtē speciāli ārstu ekspertu moduļi. Viņaprāt, tas novērstu arī gadījumus, kad cilvēki ir spiesti ar šīm lietām turpināt cīņu administratīvajā tiesā. Pacientu tiesību advokāti inspekcijai nereti pārmet arī iestāšanos ārstu, nevis pacientu pusē. Pacientu tiesību eksperte Solvita Olsena norādīja, ka  "tam, ko stāsta pacients, bieži netic, bet tam, ko bez pierādījumiem stāsta ārsts, tam bieži tic un uzskata, ka tas ir pierādīts. Savukārt pacientu stāstus neuzskata par pietiekami nozīmīgiem, lai uzskatītu, ka tā ir noticis."

Ārstniecības riska fonda atlīdzības