Vai F vitamīns bija kļūda? Noslēpums, kas mulsina zinātni vēl šodien
Apmēram pirms simts gadiem tika atklāts aizvien vairāk vitamīnu, kuri saņēma savas burtu identitātes, aptuveni atbilstošas to atklāšanas secībai. Bija F, G, H un pat M vitamīns! Šos nosaukumus vairs nelieto, lai gan šīs vielas nekur nav pazudušas. Kas ir bijušais F vitamīns?
Ķīmijas jomai progresējot, zinātnieki saprata, ka vienkāršas burtu identitātes dažiem jaunatklātajiem savienojumiem nav gluži precīzas, un sāka tos pārklasificēt kategorijās, kas labāk atbilst to lietojumam. Izrādījās, ka F vitamīns patiesībā nav vitamīns. Tas sastāv no divu veidu polinepiesātinātajām taukskābēm. Šīs taukskābes ir alfa-linolēnskābe (ALS) un linolskābe (LS). Alfa-linolēnskābe ir Omega 3 taukskābe, un linolskābe ir Omega 6 taukskābe. Tātad F vitamīns galu galā kļuva par Omega 3 un Omega 6 taukskābēm.
“F vitamīna” deficīts ir rets, tomēr alfa-linolēnskābes un linolskābes trūkums organismā var izraisīt dažādus simptomus: sausu ādu, matu zudumu, sliktu brūču dzīšanu, lēnu augšanu bērniem, kā arī smadzeņu un redzes problēmas. Omega taukskābes ir daudz pētītas, un rezultāti atklāj aizvien lielāku to nozīmi organismā, tomēr daudzi to darbības aspekti zinātnei vēl ir nezināmi.
Alfa-linolēnskābe (Omega 3)
Trīs galvenās Omega 3 taukskābes ir alfa-linolēnskābe (ALS), eikozapentaēnskābe (EPS) un dokozaheksaēnskābe (DHS). Alfa-linolēnskābe ir patiešām būtiski tauki, jo organisms tos nevar ražot, un tie ir nepieciešami cilvēka normālai augšanai un attīstībai. Alfa-linolēnskābe var tikt pārvērsta par eikozapentaēnskābi un dokozaheksaēnskābi, taču šīs konvertēšanas pakāpe ir ierobežota, tāpēc zinātnieki joprojām nav pārliecināti, vai alfa-linolēnskābe viena pati var nodrošināt optimālu Omega 3 taukskābju uzņemšanu. Jebkurā gadījumā šis process nodrošina tikai nelielu eikozapentaēnskābes un dokozaheksaēnskābes daudzumu, tāpēc šo taukskābju avoti (piemēram, zivis) uzturā ir būtiski.
Tā kā daudzos pētījumos atklāts, ka šīs trīs Omega 3 taukskābes var dot labumu sirds un asinsvadu veselībai un atbalstīt veselīgu novecošanu, visas iespējamās vadlīnijas iesaka palielināt pārtikas daudzumu, kas bagātīgs ar Omega 3, un nereti to papildināšanu arī ar zivju eļļu un citiem uztura bagātinātājiem. Taču jaunākās metaanalīzes ar saviem secinājumiem ir nonākušas gandrīz konfrontācijā, atstājot mūs lielā neziņā.
Pretrunīgi pētījumi
2020. gadā britu zinātnieku komanda publicēja savu metaanalīzi, kurā iekļāva 86 randomizētus kontrolētus pētījumus ar kopējo dalībnieku skaitu gandrīz 163 000. Tas ir līdz šim plašākais sistemātiskais novērtējums par Omega 3 taukskābju ietekmi uz sirds un asinsvadu veselību. Mērķis bija novērtēt palielinātas zivju un augu izcelsmes Omega 3 taukskābju uzņemšanas ietekmi uz visu cēloņu izraisītu mirstību, sirds un asinsvadu slimībām, aptaukošanos un lipīdu līmeni. Zinātnieku secinājums bija vairāk nekā pieticīgs: “Pierādījumi ar mērenu un zemu pārliecību liecina, ka garo ķēžu polinepiesātināto Omega 3 taukskābju palielināšana nedaudz samazina koronāro sirds slimību mirstības un notikumu risku, kā arī samazina triglicerīdu līmeni serumā (pierādījumi galvenokārt no uztura bagātinātāju pētījumiem). Alfa-linolēnskābes palielināšana nedaudz samazina kardiovaskulāro notikumu un aritmijas risku.”
Turpretim Irānas finansētas starptautiskas pētnieku komandas rezultāti, kas tika publicēti nākamajā gadā, pilnībā atbalstīja mums jau ilgi pausto viedokli par Omega 3 taukskābēm. Šī komanda aplūkoja 41 klīnisko pētījumu ar apmēram 120 000 dalībnieku un atklāja: “Alfa linolēnskābes uzņemšana ar uzturu ir saistīta ar samazinātu mirstības risku, ko rada visi cēloņi, sirds un asinsvadu slimības un koronārās sirds slimības, [..] savukārt augstāks ALA līmenis asinīs ir saistīts tikai ar samazinātu visu iemeslu un koronārās sirds slimības mirstības risku.” Zinātnieki konkrēti atklāja, ka lielāka alfa linolēnskābes uzņemšana var samazināt visu iemeslu mirstību par 10 %, sirds un asinsvadu slimības par 8 % un koronārās sirds slimības par 11 procentiem. Šajā optimistiskajā ainā neiederējās tikai tas, ka lielāka alfa-linolēnskābes uzņemšana saistījās ar nedaudz lielāku vēža izraisītas mirstības risku, proti, par 63 vēža nāves gadījumiem vairāk salīdzinājumā ar zemāko ALS uzņemšanas līmeni.
Īsti izskaidrot šos rezultātus un pretrunas zinātnieki nav gatavi, kas vedina domāt, ka ar Omega 3 uztura bagātinātājiem sirds stiprināšanā nav ieteicams “aizrauties”, taču piedomāt par šo vielu uzņemšanu ar uzturu gan vajadzētu.
Linolskābe (Omega 6)
Linolskābe ir visizplatītākā uztura polinepiesātinātā taukskābe, un tā veido aptuveni 90 % no Omega 6 taukskābēm, kas tiek uzņemtas ar uzturu, visvairāk ar
saulespuķu eļļu, riekstiem, sēklām, olām, majonēzi u. c. Omega 6 taukskābes mūs nodrošina ar enerģiju un parasti ir bagātīgi pārstāvētas uzturā. Faktiski zinātniekus jau uztrauc, ka linolskābe tiek uzņemtā pārmērīgi ar uzturu, sevišķi tas attiecas uz Rietumu diētu. Tas varētu veicināt daudzu hronisko slimību attīstību.
Linolskābes pētījumi ik pa laikam sagādā kādu pārsteigumu. Viens no jaunākajiem darbiem atklāj negaidītu saikni starp linolskābi un reimatoīdo artrītu. Šajā liela mēroga (multicentru) pētījumā par diētu un tās ietekmi uz reimatoīdā artrīta attīstību atklājās, ka linolskābei var būt nozīmīga pretiekaisuma iedarbība. “Omega 6 nepiesātinātās taukskābes linolskābes eritrocītu līmenis bija apgriezti saistīts ar reimatoīdā artrīta risku, turpretī citām Omega 6 vai Omega 3 taukskābēm šāda saistība netika novērota.” Turpmāki pētījumi šajā virzienā varētu būt ļoti noderīgi.
Pareizā proporcija
Omega 3 un Omega 6 taukskābes parasti aplūko kopā, un arī uztura bagātinātājos tās nereti ir kombinētas. Jautājums, uz kuru vēl nav galīgas atbildes, ir par pareizo proporciju, kādā šo abu grupu taukskābes vajadzētu uzņemt.
Saskaņā ar zinātnisko viedokli Omega 6 un Omega 3 taukskābju attiecība smadzenēs ir no 1:1 līdz 2:1, kas atbilst datiem no uztura evolūcijas aspektiem, ģenētikas un pētījumiem ar dzīvnieku modeli. Tāpēc veselības labā būtu jātiecas uz Omega 6 un Omega 3 taukskābju attiecību no 1:1 līdz 2:1. Citi avoti pieļauj arī attiecību līdz 4:1.
Taču īstenība ir krasi atšķirīga. Lēš, ka ar Rietumu diētu mūsdienu sabiedrības lielākā daļa uzņem Omega 6 un Omega 3 taukskābes vidējā proporcijā 20:1, bet var būt arī 30:1. Šāds pārmērīgs Omega 6 taukskābju daudzums draud ar daudzu slimību, tostarp sirds un asinsvadu slimību, vēža, kā arī iekaisuma un autoimūno slimību, patoģenēzi.
Vienīgā un vissvarīgākā lieta, ko var darīt, lai samazinātu Omega 6 uzņemšanu, ir izvairīties no rafinētām sēklu un augu eļļām, kurās ir daudz Omega 6 taukskābju, kā arī no pārstrādātiem pārtikas produktiem, kas tās satur.
